Tuvojas Austrālijas latviešu jau 16. kultūras dienas. Tā kā tās šo-gad pirmoreiz notiks ārpus Ausējas femtoriJas-Jaunz^^ — un sauksies Austrālijas - Jaimzēlandes MtvieSu kopīgās kultūras dienas, būs visai interesanti pamest skaMenu atpakaļ un paraudzī' ties š! lielšaiīkojimia attīstīs
Austrālijas latviešu kultūras ; V dienas ir- viens ņo notikiuni^m šī : kontiņiMita^ tautiešu- trimdas diī-/ ;tē, uz kuru pamatoti varam būt /lepni. .Sākot ar 1951. gadu ik ģa--5us ap Ziemsvētku laiku tūkstošiem latviešu pulcējas kādā. no .  lielākajiem Austrālijas centriem, lai būtu kopā, lai priecātos im baudītu latviešu kultūras augļus, lai dotu un ņemtu. Sākuma cikls V Sidneja - Melburna - Adelaide > Bŗjsbēna nu jau paplašinājies; ;   1964. gadā tajā ieslēdzot arī Per^; tu, -bet : šogad pat Kraistčērau Jaunzēlandē.:
; Toy kaš notika. 1951.. gadā Sid-: ?iejā, salīdzinot ar to, kas notiek v tagad, tiešām var apzīmēt par mazu avotu, ho kura sākumā iz-; plūda tikai šika urdziņā, lai sa-. vā tecējumā pievienotu āiTien; jaunus; strautus,>kuri nu veido ; Garenu, .gandrīz vai neaptveramu ■ Straumi.
1. kultūras dienas Sidnejā 1951. gadā rīkoja Austrālijas latviešu labdarības  biedrība ūn saucās
: latviešu kultūras dienās Sidnejā. Tikai yēlāk nāca ierosinājums šā-
:: das kultūras 'dieiiaš rīkot katru .gadu m: šīs jau notikušās apzīmēt par pirmajām latviešu kultūras dienām Austrālijā. Tajās- bi-/ ja :tikai-3 sarīkojumi: koncerts, rakstnieku diena un teātra izrāde. Koncertā piedalījās divi kori (Sidnejas un Skaivillas), trīs solisti—vokālisti un viens pianists,. bet:^ākstnieku dienā bija referāti lin 3 autori lasīja sa^, darbus. Te reprezehtējās arī viesi no ci-tām pilsētām. Teātris sniedza ■ angļa Prīslija lugu. „Cilvēki uz
jūras." .•   .'''i^
Par spīti šī.5afikojuma zināmā : mērā vietējam raksturam, īsajam sagatavošanās laikam, šaubām un kļūmēm (dievkalpojums aizkavē^ jās, rakstnieku diena ļ.eilga 8 stundas, luga nelatviska) > tas to \ ;mēr bija sākums Iq*āšņai gadskārtējai tradīcijai, f kuras pozitīvās vērtības nem^aznav aplēšamas.
Pirmo kultūris dieJiu oficiālais vadītājs skaitījās toreizējās AL-•L3 valdes pr-dis F. Brūvelis, bet faktiskais rīkotājs Sp. Klauverts.
2. kultūras dienas Mdburnā ^au ; notika uz daudz plašākas bāzes, .mi- deva noteiktu, virzienu visām! i turpmākajām kultūras dienām.
Kā programmas izpildītāji, tā ap-meklētāji saplūda. Melburnā no malu malām, uii šo sarīkojumu
'jau vārda tiešajā nozīmē varēja saukt par Austrāliias. latviešu kultiiras dienām. Klāt nāca, māk^
; slas uņ, dāiļamatņiecīlDas izstāde, viena koncertā vietā notika divi ' -T- kopkorim un ] solistieņi, pie tam kopkoru koncertā divas daļas: apvienotie jauktie un vīni kori, ^kuru dziesmās noklausījās 1700' apmeklētāju. Notika, arī jaunatnes rakstu darbu sacensība ar labāko darbu godalgošanu, tāpat diezgan, plašas sporta sa-cīkstes. Kultūras dienu laikā notika ar! LAA delegātu; jmW^
. kopsapulces un citas sanāksmes, šīs kultūras diēņas Vadīja G. Brē-/
... manis.
.:■ :'.3. kultlrss ...dJesias': Adelaidē, paturot" visu iepriekšējo, iezīmējās ar plašāku jaunatnes piedalīšanos, jo nāca klāt tautas deju sacensība un jaunatnes rits, kas ar jaunatnes kustību prieku un krāšņajiem tautas tērpiein radīja jaunu mirdzumu un dzīvību. Tāpat nobeiguma balle vecgada va-: kara ienesa tādu pacptību, ka teiciens ,>Xīz redzēšanos imkoša-|ās kultūras dienās" kļuva par saukli; Kopīgo apmeklētāju skaitu vērtēja uz 7000. šīs kultūras dienas vadīja V.. Dulmanis,
Vai 4. kulSusas dienas notiks Brisbēnā, jeb vai būs jārīko Sidnejā, ilgāku laiku bija zem jautājuma sāmes, jo lielie attālumi līdz Brisbēnai uri mazais turienes latviešu skaits bija nopietni šķēršļi, tomēr brisbēniešl pateica, noteiktu jā, un svētki, kaut skaitliski mazākā apjomā, izskanēja sa-jūsmā un spožuma. Melburnas teātris pat iegādājās īpašu i,diļi-žansu"i lai varētu ierasties pilnā sastāvā un ar visām dekorācijām. Sidhej'as - koris ieradās gandrīz pilnā sastāvā, tāpat tautas dejU grupa, lielā skaitā aiī Sidnejas latvieši kā pasīvife dalībnieki; Izstādi atklāja Brlsb^nas pilsētas' lielvecākais, tā pasvītrojot šīs zemes interesi mūsu kultūras parādē, šo kultūras dienu vadītājs J. Kūkums ieveda vēl vienu jauninājumu — tautas, deju sarīkojumu apvienoja ar klasisko ba^ Ietu.
5. kultūras dien^ Sidnejā Kārļa Nīca vadībā sava ziņā jau bija jubilejas sarīkojums un izvērtās par visplašākajām no visām līdzšinējām. Notika 3 dievkalpojumi (2 katoļu, un i luterāņu), mākslas izstāde bija Organizētā tā, lai biitu pārstāvēti: vecmeistari (Zariņš), brīvās Latvijas māksla (Norīts) un ari -trimdā esošie mākslinieki. Literārajā sarīkojumā izcēla tā; gada ASV kultūras fonda laureātus,,b6t solistu koncertu nomainīja; latviešu komponistu jaundMaif^^ončeks, izpildītājos nācās pieaicināt arī austrāliešus (trio), jo trūka latviešu mūaķu. Jaunatnei bija ierādīta izcila vieta, rīkojot īpašu dziesmu ritu ar Melburnas j au-natnes kora piedalīšanos, bērnu pēcpusdienu ar jaunatnes rakstu darbii izstādi un jaunatnes dziesmu un deju pēcpusdienu ar MiĶ-ko dejotāju godalgošanu. Teātra izrāde bija tik plaša (R. Blaumat ņa ,',Skroderdienas Silmačos"), ka ieilga pāri pusnaktij (nepiemērota skatuve ātrai dekorāciju maiņai). Nobeiguma ballē turpat 700 pāru dejoja lielākajā Sļdnejas balles zālē — Trokadtero. ; ' Ar jaunu ievedumu — jauniešu koncertu, kurā izpildāmi tikai latviešu komponistu darbi, varēja lepoties 6. kultūras dienu vM^^^ tājs E. punsdorfs Melbumk; šajā koncertā bez Melburnas jaunatnes kora vēl piedalījās ' solisti (klavieres iiri vijole) no Adelaides, Melburnas, Pērtas un Sidnejas. Jaunievedums bija arī garīgais koncerts ar koru un solistu
piedalīšanos. Tautas deju sacensību nomainīja tautas deju demonstrējumi un vingrošana, iesaistot Sestdienas skolu audzēlq;ius. Kop-koŗu koncertā bez jaukte kora dziedāja vīru un sieviņu kori. Notika jaunatnes kongress, studentu kongress, skolotāju konference un daudzas citas sanāļs-smēs. Archīvs rādīja savas bagātības un darba rezultātus, šis kultūras dienas deva līdz tam vis-lielāko atlikumu — 1207 mārc.
Vēl lielāku svaru uz jaunatni lika 7. kultūras diens^ Adelaidē tagad mirušā Iffirļa Ābeles vaca-bāi jo bez. jauniešu koncerta notika speciāla jaunataes teātra izrāde m studentu^:4iskusijās, ku: ŗas pēc tam v51 ilgi turpii^ās presē, piedaloties; gan studentiem, gan nestudentiem. Atmests bija solistu koncerts, kias vēlāk presē izsauca iebildumus. Vērojama bija lieliska organizācija jm čehšanāš atmest katru liekvārdību.
, Daudz plašākas un spožākas par ceturtam izvērtās 8. knītu-fas dienas Brisbēnā, kuras, tāpat kā iepriekšējās, vadīja J; Kūkums. Bijā vairojies p programmas izpilcūtāju, tā apmeklē tāju skiaits. Brisbēniešl labi noorganizēja ciemiņu izvietošanu īsti latviskā viesmīlībā, nevienam nepaliekot bez pajumtes. Notika visi parastie kiiltūŗas dienu sa-riķojumi, vienīgi solistu koncerta vietā bija prof. J, Vītola piemiņas koncerts, kiiŗā uzstājās kori un viena soliste. Pirmo reizi tautas dejām bija ierādīta visizcilākā vieta — noīrēta pilsētas valdes lielā 2āle, saflicināti austrāliešu jaunatnes pārstāvji. Šis sarīkojums ari ibija uzskatāms par vienu no labākajiem: šajās kultūras^ dlenpļ; Bez"jauniešu koncerta notika arī jaunatnes raibs tuvināšanās vakars.
Jauni ceļi bija meklēti, ari 1 kultūras dienās Si0]ejā;Ed.ģ^ gāja vacūbā, domājot par jaiimi etnogrāfisku elementu ievešanu jaunatnes sarikojumos, lai uzskatāmi parāc^tu mūsii tautas tradīcijas kāzu un. citās izdari-bās. Tādēļ tautas deju demons-
trējtuni Trfja- apvienoti ar^ etno^
grafiskiem uzvedumiem dejās un dziesmās, kūri radīja interesi «ari austrāliešu sabiedrībā; par to rakstīja presē uņ ziņoja radiofonā. •Bērnu un jaunatnes ritam U..Šiliņš uzrakstīja īpašu lugu „GaņU zēns un jods", kiiŗā simboliski rādīti mūsu tautas pēdē-' jb gadu traģiskie pi^īvojuml Latviešu lirikas vakars, saistīts ar kultūras dienu atklāšanu, bija jauno dzejnieku parāde, bet jauniešu konceM pirmoreiz piedalījās ari vokālisti. lielākā daļā sarīkojumu pirmo reizi notika pašu latviešu namā — jaun6elta-jā zālē.
10. kultūras dienas Melburnā vadīja E.Ijdums un izvērtās par varenu latviskās kultūras parādi ar jubilejas gaisofai. Galvenais svars atkal bija likts uz jaunat-ni. Tautas dejas notika lielajā Sidnejr IM^er mūzikas estrādē — ibrīvā dabā, un tajās.no uzkalniņa noskatījās ari simtiem austrāliešu — „brīvbiļetnieku". Tāpat sporte sacensībām bija ie-
rādīta redzama vieta; tās; notika gandrīz katru dienu.' Teātra iz-: rāde ar A. švābes kontroversālo luģu ,.Piebālgas; audēji" izraisīja domstarpības, bet pamazām viss ūoskaidrojās, un nobeiguma bālie visi priecājās par 10 gados 'gūtajiem īmākumiera. latviešu kultūras; sargāšanā uri tālākvet došanā. ,
11. kultūras dienas Adelaidē J. Bogena vadībā bija teicamas organizatoriskā ziņā. Jaunievedums bija tas, ka tautas dējas notika tenisa laukuma brivā dabā, dejojot; uz zālāja; Skatītāji ka amfiteātrī skatījās, lejup. Iespaids bija labs, bet dejotāji sū-<32ējās, ka uz zāles- grūti dejot.. Blakus tautas dejām bijā ari stilizētas dejas, šajās kultūras dienās notika divas teātra izrādēs— spēlēja pašu māju Adelaides teātris un tālie ciemiņi ņo Pērtas. Pērtas latviešu ierašanās ar teātri Adelaidē, bija signāls tam, ka Adelaide no Pērtas ir tikpat tālu, kā Pērta no Adelaides, un
šim apciemojumam, liekas," arī jāpateicas par to, ka 14. kultūras . dienas notika Pērta. Atsējama ļoti plašā tēlotājas un lietlslās mākslas izstāde.
12. kultiiras dienas Brisliēnā atkal vadīja J. Kūkums. Uz gūtās pieredzes pamata rīkotāji bija centušies novērst iepriekšējos sarīkojumos pamanītās kļūdas, uņ šīs kultūras dienas noritēja gludi. Nekādu sevišķu jauninājumu nebija: notika dievkalpojumi, gleznu un daiļamatniecības izstāde, garigs koncerts, tautas deju sarīkojums, teātra izrāde, jaunatnes.koncerts, kopkoŗu koncerts un balle.
(Nobeigums nāk. numurā).
%. MS.    SESTDIENA, 1966. G.
3.. DECEMBRIS:
iļ Režisore Lūcija Kalniņa, kura uzstājas ari Austrālijas televīzijas raidlugās, Melburnā sākusi izveidot jaunatnes aktieru ansambli. Domāts iestudēt latviešu lugu Melburnas; dramasfestivā^. lam.
GALVENA ItEpAKCUA TOROim).
AtbSIdtlgab redaktoss — MSīēāB ViaSi^ M% Blvd., Toronto 4, Ont.; tSbr. 531-4533;
Atb. redaktora viebiet» — ^hri|a AncSnej g^sisaiedzama re-dakteijā. tālr. m-m^i
le&aietu iedairtore - Ba^Ks Npritas, 1749 Victoria Park -   Ave., Apt. 209, Scaiboroug^ Ont.; tSlr. 769-8076; ;
Āriieto redaktore - Ints Podniebs. ^ ūnderhUl Dr., Don Mills. Ont.; tālr. 447—6933; -'■L.^--—'. Sporta redaktors - Valdis Teteris, 17 Chester Hill Rd..
Toronto,6, Ont., tālr. 463-4226.
. REDMCIJAMROPA;^ • VSdja-^Pauls Strante, 44 Mūnster/Westf., Von ^«n Str. 19. Ŗedakcljol tiesības manuslsriptus pēc vajšK^bas ī^ Neizlietotos manuskriptus neuzglabā, bet us všēšanos sūta at-petaiļ, ja pievieoņta pastmarka (Kanādā) v&i^s^^ pasta kupons (citās zemēs). Ar wtora vārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteikt^ domas ir rakstītāja personīgs ieskats un ne katrS gacOjumā atbilst ari redakcijas viedokUm.
AbonfiSams maksa: ASV un Kanādā — par mēnesi n^: 3. mēa $4.50; 6 mēn. 18.50; par gadu |li8.0d. Atsevišķa numiira cena 20 centa
Sbīdin^juma maksa: slu^nfijumu da}ā $1.60, bet tekstā
tiM — IMO par 1 collas dejas telpu.
Mitra Kalņ^a
Blīvajā pasaulē ir vairāk nekā 100 latviešu dzejnieku, kuji savus darbus publicējuši trimdas presē, un, varbūt, tikpat daudz varētu būt ari tādu, kas kautrīgi savus dzejas.niūzai veltītos darbus noglabājuši; atvilktnēs,' lai kāplreiz tos nolasītu draugu pulciņā vai gaidītu uz kāda izdevēja vai redaktora labvēlību, ^dam no dzejoļiem ļaujot ieraudmt dienas gaismu. Mūsu trimdas dzīvē gadā publicē apmēram duci dzejoļu grāmatu, dažreiz kādu ma-. zāk vai vairāk, tādēļ nevar būt runas, ka latviešu dzeja atrodas briesmās. Kas notiktu, ja. visi dzejnieki savus krājumus publicētu katru gadu un tā dienas gaismu ieraudzītu ap 100 grāmatu? Liekas, ka tad gan latviešu dzeja būtu briesmās, jo jāšaubās, cik katra dzejnieka grāmatu tādā gadījumā pārdotu.
Ja latviešu izdevēji kādreiz kļūtu tik pretimnācigi, ka iz-4otu visus, /piedāvātos dzejoļus, tad, Ialkamr-x«3tos sēnalas • vairāk nekā graudu. Brīvajā pasaulē uzņēmuma sekmes dibinās uz tā, cik sekmīgi tas savus ražojumus spēj pārdot. Nevar prasīt nevieiiam privātam izdevējam, lai tas savu peļņu no labi pirktām grāmatām ieguldītu dzejoļu izdevumos, ar kuriem gandrīz nekad nav izredžu pelnīt. Ir cita lieta, ja to dara kāds valsts apgāds ar valsts vai sābiedriļbas atbalstu.
Liekas, ka nav nemaz tik nepareizi, ja apgāds liek jaunam dzejniekam iemaksāt nodrošinājumu pret zaudējumiem, par to saņemot brīveksemplārus. Kāds jauns dzejnieks Austrālijā atzīst šāda principa pareizību un arī pats gājis šo ceļu savas pirmās un pagaidāiņ yienlgās dzejoļu grāmatas izdošanai. Tas rada dabīgu izlasi, jo materiālus līdzekļus dzejoļu grāmatās ieguldīs tikai tie, kas tic šāvām spējām uh sagaida, ķa dzejoļu cienītāji, viņu grāmatu pirks. Dzejoļu grāma-
tām ir piešķirtas Kultūras fonda vai citādas atzinības balvas, tādēļ ari šai ziņā dzejnieki nevar sūdzēties, ka būtu aizmirsti.
Jauniem dzejniekiem palidot nolēmusi āri Latviešu preses biedrība, sameklējot un atbalstot pirmās dzejoļu grāmatas izdošanu. Kā pirmā šādii atbalstu sii-ņems Baiba Bičole, un Preses biedrība ari ievadījusi sanmaš ar grāmatu izdevējiem, lai viņas grāmata parācūtos atklātībā jau Ziemsvētkos, šī dzejoļu krājuma iznākšanu nolemts atzīmēt ar Pireses biedrības sarīkojumu
Ņujorkā, kurā jaimā dzejniece mēram — Jāņa Krēsliņa vai li-lasīs savus darbus; būs arī citi narda Tauna krājumi, kuri vairs priekšnesumi. Pēc sarīkojuma nav dabūjami, dzejas cienītāji varēs iegādāties Palasot izdotās grāmatas vai jauno grāmatu ar dzejnieces paš- laikrakstos iespiestos dzejoļus, roeīgu ierakstu. Preses biedrība nevar sūdzēties par formas dažā' izdevējam garantē vajadzīgo ie- dibu. Ir vecajās formās ieturēti maksu, sagaidot, ka, grāmatu va- dzejojumi, ir meklēti jauni ceļi, rēs izplatīt, izdošanas izdevu- atrodams ari dažs vidusceļa gā-mus atgūt un ar tiem izdot kāda jējs^LātviešU dzeja nekādā ziņā cita jauna dzejnieka darbu krā-^av briesmās, bet iet dabīgo si-jumu. V jāšanas ceļu, kaut dažos gadīju-
Pēc jauna Austrālijas dzejnle- mos dzejnieks vai dzejniece ar ka domām ir tikai normāli, ja biezāku naudas maku paguvuši autors savas dzejoļu grāmatas iz- izdot vairl&as dzejoļu grāmatas, dod ar 5 vai pat 10 gadu atstarpi, kūpas nav atradušas cienītājus', Dzejai jānoguļas kā labam vī- bet izlozētas labdarības sarīkoju-nam. Daža dzejnieka pirmās grā- mos vai atdāvinātas draugiem mātas jau kļuvušas retums, pie- un paziņām. —itri —
Ama no Jaunkanadiešu teātra igauņu režisora Reina Andres vadībā iestudētās Uetuviešu drā-matiķa Algirda Landsberģa lugas „Pieci stabi tirgus laukumā", no kreisās --VolfsMirba<ihs (tēva lomā), Elza Ziverte (māte) un Ausma Sun^le (Gražina). Izrāde notiek Central librārv Tbc atre telpas Torotito mi sākas pīkst. 8-30 vakarā, svētdienās ari pmst. 3 pēcpusdienās, bet p dienas izrādes nenotiek, šo lugu Jaunkanadiešu teātris iaādīs līdz 18 decembrim.
[Nobeigums)
Marika lūdza maim palīdzību mutvardiem^^^^^ pat rakstveidā, solot -riOi savas puses ari man: izpildīt kā4u sevišķu vēlēšanos. To viņa arī darīja, bet — katrā ziņā ne vien cerēdama, bet būdama arī pārliecināta, ka es no; Āustriimb^īnes Hum- -bplda universitātes klīnikas atgriezīšos Rīgā un vel ilgi būšu viņas „miesās ārste" ... Jā man kaut reizi ienāktu prātā kādu viņās vajadzību atteikt, mans ceļš vestu tieši un „bez pārsēšanās" uz Sibi-riju! Nē, Marika tādā gadījumā nem „mel-. nus:puiiktus" kā Ādolfs, lai draudētu un izspiestu. Viņai tas nebija vajadzīgs, io^ekas rokās atrodas visas iespējas, un ne jau velti Marikas brālis vadīja liepājas čekiij reizēm- patj kā ,,tūrists" kopā iar •citiemkādas grupas piederīgajiem lerodcjties Rietumos ■ . . Marika bez mazākajiein sir(isapziņas
m Sibiriju nepaklausīgus
mīļākos var:tos,ķuŗ6s^jutās^^^:^^ sava visspēcīgā brāļa palīdzH^^
kādu jauku dienu nebūtu pievienojušies arī nepaklausīga
Ja naarii^^^        atstāj smērā v puķu im citu veikalu skatlogi, tad mūsu apspiestās tautās ciešanas manī deg ar ja k^^    Uesimi! Tādēļ man gribētos Vienaldzīgajiem^ skaļi uzkliegt, lai tie beidzot jel apstājas savā negausīgajā skrējienā pēc nļateriālajām vērtībāni, ja tās gadījumā kļuvižas viņu svarīgākais mērķis. Es šobrīd ļoti labi zinu un apziņos, cik grūti dzīvot bez materiālas bāzes, jo trūkumu esmu reizēm piedzīvojusi pat Rietimios, kad ilgi slimoju un nevarēju strādāt, b€>t tomēr nācās tikpat kā par jaunu studēt medicīnu, lai iegūtu ārstes ties^^ siiateriālās intereses tomēr nedrīkst kļūt par galvenajām, it sevišķi sveiums ļatvi^to ml ;
■ Tagad es arī it labi apzinos, ka rietumu cilvēki nav visspēcīgi un ar pieri pasaules mūrus sagāzt nevar. Tāpat par vāju mazo tautu spēks, lai pagrieztu citā virzienā lielvalstu politikas stūres ratu. Tomēr tikpat labi es zinu, ka komunistu šķietamais stiprums ir tikai uzpūsts ziepju bur buliš un tieši tik aels, cik lielu savās iedomās to pataisa rietumnieki. Neviena imperiālistiska verdzības valsts nāv ilgi pastāv^^^ jo pamati, kās celti uz cilvēku kauliem un ciešanām, nav nekādi stiprie. Cilvēka dabā ir tieksme pēc brīvības — vārdos un darbos, pēc sava personīgā īpašuma — mazā vai liela. Jaunajā paaudzē Latvijā, šī^tieksme: ir lielāka •un; dinamiskāka-nekā vecajā, iebiedētajā. Pamatoju šo apgalvojumu ar faktu, ka pazīstu dzīvi komunisma, režīmā. Esmu gatava pat iet tālāk un apgalvot, ka šī tieksme pēc citas —-brīvas dzīves ir vienlīdz stipri izteikta ka tautās, kuras kcMnūnisti sev pakļāva pēc 'otra pasaules kara vai tā laikā, tā arī ukraiņos, gruzīnos un baltki'ievos, pat pašu krievu jauniešos. Kādai šai ;,citai dzīvei" vajadzētu izskatīties, to gan neviens īsti nezina, vai zina tikai pavisam retais. Tomēr citādai tai jābūt, bez varas un spaidiem ... Un ko gaņ zina t. s. vācu demqia:atiskas republikas (padomju okupētās Vācijas daļas) jaunais cil-vēks par „melnā bruņinieka" laikiem? Vai jaunais krievs par. cariskās Lielkrievijas uzkundzēšanās plāniem^ Nekā! Viņ^^
jaunais latvietis, lietuvietis, igaunis vai kāds cits,
kas shiok fo^ važāS; Tādēļ nedrīkstam
aizmirst, ķa mūsu vienīgais ienaidnieks ir komū-
ņisms un/katrs atsevišķais šī režīma funkcionārs,
bet sabiedrotais —^ikviens^ kas cīnās pret šo ienaidnieku!    ^ "
■   Tik nenormālās proporcijās būvēta celtne kā
komunistiskā ir nolemta sabrukšanai. Ja mēs to
ai^naņiies un tam ticam, tad tikpat skaidrs ir
fakts, ka mūsu cīņa imv zaudēta, ka mūsu lieta
nav pagalam. Mums vienīgi jāizbeidz strīdēšanās
par niekiem, jo par tādām „problēmām" latvieši
dzimtenē tikai skaļi smietos. Dosim 1^^ darbus! ;.; ^
^ Apzināsimies; skaidrie ka katrs, kaut mazākais aarbiņš mūsu apspiestās tautas brīvības labā ir ^ Ūdens malks izslāpušajam tuksneša ceļotājam: ^_gnbas aicināt: dariet visu iespējamo,iai pāri ^^«^stu- režīma varasvīru galvām uzturētu saites ar tautas kodolu dzimtenē»
Pflr .^-f • ^ balsu un sakaru ir tik maz?
tai elles varai, kas valda Latvijā, par spīti ^«makajām trauc^^^^^^
vAirāti T ^®*o^ēm ir iespējams darit daudz vairaķ! Ir, noteikti iri"
bet t«iifo vienalga ari    no kurienes,
nSī^ f-^^ svešuma latviešu balsi, darbus un pa^c^. Lāčplēši Latvijā nav miruši, vēl ari ciņa m^^^ ^fbeigsies: Brivības stunda reiz sitīs, ari saitanāinigla izklīdīs
i.
VI'
VOLDEMĀRA AVENA
> Daugavas Vanagu nams Ņujorkā izvērties par rosīgu kultūras centru. Blakus citiem sarīkojumiem, še rudens sezonā jau notikušas 3 gleznu IzstSdes. Oktobri tādas bija Alisei un Valdemāram Skultem un Kristapam Karlovi-cam, bet novembņ notika Voldemāra Avena gleznu un grafisko darbu skate. -
Pēdējo reizi Avena darbus kopums redzējSm pirms 2 gadiem Granīta mākslas salonā. Tur bija tikai gleznas, ne pSrāk daudz, bet labā izidetojumā. šajā skatē klāsts bija daudz kuplāks — ap 40 eļļas uh ^15. grafikas darbu. Ierobežoto telpu dēļ skati nScSs sadalīt pa 2 stāviem. Tā ķā augšējā stāvs bija grafikas un Ipa-tais ,.Velnu cikls", bet apakšējā stāvs tikai eļļas darbi, tad varētu rUnSt pat par divSm izstādēm.
Avens ir daudz gleznojis, un izstādes klāsts aptuveni aptvēra pēdējo divu gadu darbus. Bija gan ari daži senSki darbi, bet tie UkSs piederam Mara pabeigtam un pārlaistam posmam. kuŗS Avens vēl gleznoja pastozi. biezos klājienos un lielu vērību veltīja detaļām. KS paraugs 5im posmam minains Griničas Ville-džas skats, kurā māju atsevišķie laukumi Izstrādāti gandrīz kā mozaīkas. — 15 gleznu piederēja Spānijas ciklam, tā pamatā Avena ceļojuma iespaidi. — 6 daiti Ietupa „yelnu ciklā", kuŗS ir krāsaina parodija, ar simboliku par trimdas dzīvi. 20 citSs gleznās pārsvarā bija Avena iemīļotie temati. puķes. ķlusSs dabas un iekštelpu gleznojumi, aŗl daži žanra un figūrSlie darbi. Piebilstams, ka no interesantā pudeļu temata, kas kādreiz dominēja Avena audeklos, mākslinieks novēr/sies. un. šajā skatē bija izstādītas tikai pāris klusās dabas ar pudelēm.
Jo spilgtus ierosinājumus Avens guvis savā nesenajā ceļojums pa Spāniju un Portugāli, Tur iesāktās skices tagad guvušas pabeigtu gleznu pakāpi un iezīmē Ipatu vaibstu gleznotājā jaunradē. Tie ir skaudri, asi un mazliet rēgaini darbi. Spfiaiju Avens Skatījis smagās uh- tumšās krāsās, nevis gaišu un saulainu, kā vispār pieņemts. Jā, pat Spānijas saule nav vis zeltaina, bet brūna un smagi gulstas svina pelēkajās debesis. Ainavā „de. l& uz Barselonu" ir pavisam sa-tumsuši, un trīs zilās papeles rē-gaini slejas pret zillmelnām debesim. Zilās krāsu gradācijas gleznota ari Valdemosas ainava. Majorkaš ciematMn- pāri pleSas violetas debesis. Portugāles saule, viena no salstigākām skates gleznām, ir sarkana, ietverta blā-
vi rožaina iell zilgani pelēkc
Kā Spānijas) le ir pusabstiļ vizlonāru ieki trets" ir: \m\ mākslinieks brūnu melni violetu un mļ
Spānijas ciļ tas plānākos kos laukumos darbi. Viŗsmij pat zināms ba, pavisam menta. Liei velk māksli nu un, varbļ nu.
Savdabisksļ glezniecībā n| ir „Velnu nu gleznojumi tēlojis dažas I rakšturlbas. velns",„Na§ dakteris", „PO§tu velns velns". Pati v| priekšplānā, ta, bet siml kopā. Audei pinSti ari la gan iizņemūnļ ram, „Poētu
Gunārs Irbe
EDUARDS
Attēlot p£
bērns, un stļ
apkārtni —ļ
— bērns p|
vlsniBiespējai
uzdevumiem.l
Si, un daudz
ka situācija |
ap viņu" Ist
pavisam citi
pi Istenošani!
darbos iei
gūtās psichc
dzīves filozc
rot" autors
staŗpnleclbi Cik varv
neslēpjas alļ
(dz. 1911. gr)ļ
jumā ievietf
skicēm „Aus|
nas
vienkārša pastāstīt, kJ ža ausmas saskatāmas choloģlskas. ras — levin konsekventi ,.Ausmās at dzles ari novļ
lANIS KLIDZSJS
(5. turpinājums)
Ilze sauc jau pa gabalu: „Alda, Aldai Skaties, skaties — tuj vlm stāv mūsu Aleksis Jurānsl" „Kas?" sausā balsi atvaicā;Alda.
,,Aleksisj" : ,^eksis Jurāns?" vaicā ari Egons un skatās uz ieejas pusi. „Vai ari jums zistams? Nu atceros— viņš man rakstj iebraukšot. Redzu — tas pats iri Es vim
te." 7:::^ Un Egons iet u2 ieejās pusi, Alda stāv nepakustēdamās. Viņas! pusi, kur aiziet Egons un sniedz kādam] vispirms pārliek nūju uz otru roku, lai 1 vējo pasniegt preti. Simt domu, viena oti dama, drūzmējas pa Aldas galvu. ToreH jām mājās, un vēlāk, kad viņš rakstīja. Aleksis patiesi bija jauks zēns. Karam viņa Aleksi bija meklējusi un. atradusi nīcā, un viņam vairs bija tikai viena kāji raudāja par viņa nelaimi, jo tā bijā ariļ laime. Vēlāk pāris reižu viņam tika su^ ņas bet viņš slimoja ilgi, gulēja sUmr" ilgi' . . Vai viņš pats to nespēja sapras] nebija tas Aleksis, kas,reiz bijis? Bet vi lai viņam rakstītu ik dienas. Saprotan slimam cilvēkam piemetas dīvainība un ti kaut ko'labot. Nebija vainīgs ņe viii cits, bet patiesība bija tā, ka dzīve nav Alda nevarēja tapt un palikt par mūžīgi vēstuli. Tad viņš vairs nerakstīja .. . / tomēr jau ticis tik tālu, ka pats var braukt apkārt? Jā^ kā gan viņi pazīst"