i, 1967. g. 18, janvāris, 5. š-fš.
TVIJA
DIENA. 1967. G. 18. JANVĀRIS
^EDAKaJA TORONTO.
8ļAlfrtds Vinčels, 508 Palmerston
Ōūt; .iāk. 631t-4533;
■
pe --^^ Ancāne, sasniedzama re-
Rūdolfs Norļtis, 1749 Victarla Parit >.orough; Out.; tālr. 769—8076; Ints Podnieks, 26 UndertiiU Dr, Don 7—6933; i aļdls: Teteris, 17 Chester Hill Rd., 463-4226.
KCIJA tIROPĀi
^i44 Mūnster/^estf.; Von Elnem Str. 19: inuskiiptus pēc vajadzības īsināt. N®-neuzglabā, b^t uz vēlēšanos sūta at-istmarka (Kanādā) vai starptautiskais >mēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem, zteiktās domas ir rakstītāja personīgs iljumā atbilst arī red^cijas viedokUm.
(iSV un Kanādā _ per mēnesi %iMļ , mēn. hIso ; 6 mēn.. $8.50; par gadu 16.00. Atsevišķa numura cena 20 centu.
sludinājumu daļā ;i.60, bet tekstā ļtl40:— $1.40 par 1 collas slejas telpiL
parādi^ vienības lš\ dus-
ējOt, jo
; sācies
Biinanta; i omaņ-: pers'ona .',pado-'aču at-us, kuri jdu". mirdzē-iVēl kā-fāds ka-očuliet-jā karā.
,^obe-ietojām ielgaba-
n. novil-'rši'i būs: pas vāku I būtu li savam izdarīt, nām, šo inēt", jo aaktiem, u bijusī 5ma „Ak ' mūsu iu cigā->.-'rindas sdāļiām: )aicīņas.^' ovdēlā
SONTO
istās: ar roronto.
Tajā notiek koncerti, priekšlasījumi, balles, dažādi kursi, Diždaii-c.a un koru mēģinājumi, reliģiskas sanāksmes, organizācij u biedru sapulces, skautu un gaidu nodarbības, pat kāzu svinības u. t. t. Pēdējais sarīkojums bija nama valdes rīkotā Jaungada balle. Mākslinieku. K. Bērziņa un Ā. Jaunzemja. skaisti , dekorētajās telpās ballinieki, jutās omulīgi, taču telpas bija par šaurāni, lai uzņepitu visus: daudzi palika bez ieejas kartēm vietu trūkuma dēļ, kaut sarīkojums risinājās visās trīs zālēs..
Latviešu nams: ir mūsu sabiedriskas dzīves centrs ar noteiktu uzdevumu: pulcināt tautiešus sabiedriski -kulturālos sarīkojumos m dažādai darbībai. Bet telpas ir par šauru ne' tikai sestdienas sķolaii bet arī nozīmīgākiem koncertiem, teātra izrādēm un lielajam ballēm. Tādēļ bieži vien lie-| lāku sarīkojumu: organizētājiem telpas jāmeklē, ārpus Latvieša nama.
■ Nama valde, apzinādamās šos latviešu kopīgā īpašuma trūkumus, tagad aicinājusi Toronto latviešu organizācijas m draudzes sākt līdzekļu vākšanu na-. ma . paplašināšanai. ar piebūvi. Doma.ir cēla, bet tās īstenošanai, nepieciešama visas -sabiedrFoas griba un vienprātība. Liekas, ka iiama piebūves jautājums ir reālāks, nekā paša nama iegāde bija pirms 5 gadiem, kad tautieši ziedoja „uz goda vārda" un. cerībām, ķa nams būs. Ar tā iegādi un pārbūvi paveikts liels un svē-' tlgs ;darbs, dodot lepnuma izjū-
(Nobeigums 4. Ipp.)
das briesmas, bet mums šāda infor-&t ļoti nozīmīga."
ļiezim ko domāt. Manas domas arī ^•visu dzirdēto .tik ātri sagremot. Tā-u angļu spiegs. .. Dažu mēnešu lai-Vv. Bet man jāsūta, informācija uz •Kāda informācija? tēvišķā tonī, it kā pamācīdams, tur-
liksim svītru zem pagātnes, Vigman. Ivaram kādreiz^maldīties, vai ne? rši jābūt aizdomīgiem pret visiem no Rietumiem ierodas pie mums. retumus, Vigman, to neaizmirsti. Es m un Angliju; esmu tur bijis vairāk ;n.y, Un es pazīstu arī tavas tēvzemes Amsterdamu. Pat ļoti labi. Es zinu, tur. apspieduši strādnieku šķiru. Ue. iŗ Anglijā,.Holandē un citās valstīs,-i_aiku esam sabiedrojušies, lai sakau-'^Igo ienaidnieku Hitlera Vāciju, — ^•enies valdīs kapitāUsms, mēs uzma^ ?atia,_ kurš no turienes ierodas pie 'i ipķaidro mūsu izturēšanos pret te-vilpnkārši rasties aizdomām, ka esi ^1 angļu 'aģents. Kapitālisms ir mūsu 'kapitālistiskas.valstis mums var būt' ļinūšu draugi. Pēc kara jaunās pro-'Ijās techjiika kopīgi ar padomju cil-brīvos strādniekus citās valstīs, kuras ms sabiedrojiišās; Ari tavā dzimtenē! : ^lums palīdzēt. Lieta grozās ap dar-^abšanu, kuri smok kapitālistiskajā: i:evis neprasīs' nekā cita, vienīgi to, ims noteiktu informāciju vai nododi /f i^^eiz paziņosim. Vai tu dar-' lol^nde, vai Holandes Indijā, to mēs, Bet tu būsi brīvs cilvēks un saņemsi naudā. Pārdomā rūpīgi šo piedā-
; (Turpinājums sekos)
... ^
: FĒTERIS aRSIS.„DOGMU DIEVS»^ 1, C^ĀIVJATA, ■ DIEVA MA€ĪBAS. 3. DAĻA, .IZDEVIS . MTVIEŠU.KATOĻU, BIEmmAS.AUS13U
Teoloģijas doktora Pētera Cir-ša lielais Dieva mācības darbs pavirzījies. ievērojamu sjli uz priekšu, šajā 3. daļas 1. grāmatā ,.Dogmu Dievs", kura ir ari 3. sējums, autors devis dogmatiskās teoloģijas īsmetu pozitīvā un reizē spekulatīvā metodē. Apskatītās ■ dogmas pierācOltas pēC! atklāsmes apoloģetiskā liztir-zājumā. šajā lielajā Dieva mācībaS: .darbā vēl sagaidāmi divi sējumi. Ar to tad arī noslēgtos pagaidām lielākais latviešu teologu veikums.
Pirmajā nodaļā apskatīta trīs-.vienīgā Dieva būtība. Cilvēks ar prātu var apjaust Dieva eksistenci. Dieva atklāsme to apstiprina un izgaismo ; pilnīgāk. Bet jau „parastais. prāts spēj droši uzzināt Dievu, mūsu Radītāju un •Kungu, no radītām lietām" (21. Ip.). Trīs ceļi ved pie Dieva nezinātniskas uzzināmības: dabas, vēstures un sirdsapziņas ceļš. Dieva zinātniska uzzināmība balstās uz cēlonības likuma. Cirsis min ari uzskatus, kuri izteic pretējo : ,,Stingri zinātnisld i prāts spējot spriest tikai par atziņām, kas gūtas no i jutekļu pieredzes, jo cēlonības likums esot derīgs tikai uz jutekļu uztvertiem faktiem" (Kanta uztvere). — 26. Ip Kanta mācība ietekmēja 19. gadsimta protestantisko teoloģiju Pēdējo Cirsis apzīmē par «izmisuma teoloģiju," kas prasa ticēt Dieva eksistencei ar „pratam nepārbaudāma un inepierādāma akla instinkta palīdzību" (26). Tas ir maldīgi. Nepietiek ar ontolo-ģisko pierādījumu T^en.
Tāpēc vispilnīgāko Dieva uzzi-, nāmību cilvēkam sniedz ticības un dievredzes jib svētlaimes vi-
KULTŪRAS CHRONIKA
Vācu drāmatiķim Kārlim Guk* maieram Lucernā, Šveicē, decembra beigās apritēja 70 miiža gadu. Gukmaiers ir Bertolda Brecbta sāktā drāmas virzie-ma pārstāvis, viņa luga „Vecliei-delberga" izVādīta ari Latvijā. Vislielāko popularitāti Gukmaiers guva ar lugām ,J^epenikas kapteinis", kas ari filmēta ar Helncu Rīmanu titullomā, un „Velna ģenerālis", kup viņš sa-irakstīja 1946. gadā. i
Decembri Rīgā miris gleznotājs Valdemārs Valdmanis, Iraŗš neatkarīgās Latvijas laikā darbojās par dekoratoru Nacionālajā teātriļ Zemnieku drāmā un Taukas teātrL Valdmanis ilustrējis ari grāmatas, īpaši pēdējos gados pēc Latyijas okupācijas. Viņš miris 61 gada vecumā.
Latviešu valodā tagad pieejamas tris jaunas lietuviešu lugas, visas Zariņu Jāņa tulkojumā: Alģirda Landsberģa „Pieci 'stabi" un Anatolija Ķaiŗa „Biagnose" un „Gāļu farma**.
..VALENTĪNA HERMAHK
zijas ceļi, kad Dievs īpašā veidā palīdz cilvēka prātam vairāk un drošāk zināt. Bet šī svētlaiņles' vizija pilnā mērā. rezervēta cilvēka pēcnāves dzīvei.— debesim. Tāpēc, ja gribairi pilnīgāku atziņu, jāpētī iespējamās atklāsmes ziņas par Dieva būtību. :
Dieva būtības jēdziena izpratnei Cirsis lieto dabisko — uz seku līdzības; laalstīto cēloņu izpratnes jeb analoģisko metodi. Autors secina: i,Visas radītās lietas ir Dieva būtības atdarinājumi ar augstāku 'vai zemāku līdzības pakāpi" (33) .;,Absolūti vienkaršaDieva bezgalīgā pilnībaātspoģuļojas pu-ķēcitādi nekā cilvēkā, un atkal citādi citās; būtnēs" (34). Dievā pilnību: mēs nevaram īsti ap-; tvert, vienīgi-Viņa būtības atbļāz^ mu, kas tomēr ir zināšana, kaut nepilnīga.. Ari pēc atklāsmes Dievs ir neredzaņls, im:,,inēs, kamēr dzīvojam šinī miesā, lio Kunga esam tālu" (sal. 35. Ip.). ;
Labi apskatīts Dieva nosaukums, tā izceisņie un: jēga. Vecā derība rāda Dievu varenu un spēcīgu, Viņš ir Vrsaugstaķais,
ķontemplātīvi, sevi aplūkodams, bet visu lietu pasauli — parastās izpratnes ceļā. Dievs ari zina visu prātīgo būtņu brīvos: nāķot-iies rīcības aktus, bet viņi „neiz-nīcina šo būtņu bri^u" (48">. Dievs ļauj cilvēkam pašam kā saprātīgai butei brīvi izšķirties un rīkoties.-: • C
Nodaļā „Dieva griba ČirSis min Vatikāna 1. koncila atzinumu, „ka tā° ir bezgalīgi. lielā" (50). Tālāk viņš saka: „Dievs ir pati griba viens vienīgs nepār ejošs gŗibias akts" (51). Pēc evaņģēlista Jāņa vārdiem. Dievs ir mīlestība. Tātad, Dieva jūtas. ir pilnīgi garīgas Viņa gribas manifestācijas un ir identiskās ar Viņa būtību" (51). Dieva vēlēju-miēs ir: piešķirt radībai kaut cik no savas laimes, Tā varam izšķirt tris Dieva riipju veidus attieksmēs ar cilvēku: aizgādība, predestinācija un pazudināšana, pievs gādā par cilvēku individuāli, lai katrs sasniegtu mērķi — Svētlaimi. Bet Dievs cilvēkam de-.vis brīvu izvēli — gribēt svētļai-ini vai atraidīt. Dievs pasaulē
kuŗain- kalpo visas butes, valda i pieļauj ļauno, lai cilvēks pats at^
im vada visu pasauli. ūn sevišķā kārtā sarga savu tautu. Jaunajā derībā Dievu redzam ne tikai kā Radītāju — Alfu un Omegu, kuram visi padoti, bet reizē arī kā Tēvu, kas mīl savus bērnus iiii grib, lai mēs visi biitu pestīti. Dieva būtības, vispilnīgākais izteicējs vārds ir .„Jāve" — . ,i^as, kas ir" resp. pati „Ira", kas visam pamatā.: ;
Dievs sevī atšķiras no visām citām būtēin, jō„Dieva ir^a ir citāda nekā visu pārējo būtņU ira" (37). Un X Sv. Augustins saka: , .Mūžībā ir pati Dieva būtība, kurā nav nekā mainīga, kurā nav pagātnes tā, kas jau aizvadīts, nav nākotnes — tā, kas vēl sagaidāms." Sv. Rakstos Dievu sauc ne tikai par dzīvu, gudru, patiesu uņ mīļu, bet arī par pašu dzīvību, gudrību, patiesību un mīlestību (sal, 39. ip.). Cirsis.saka :;„Dievā ira ir ibezgalīgi pilnīga gaira ira. Dievs ir iDēzģālīgs gars, tīrs gars". (40). Tātad, Dievs ir „neķermeniska, neredzamaj ne-taustāmā substance — būtne, domāta persona, pie kuras mums jāvēršas ar garīgiem, t. i;, prata un gribas aktiem" (40).• Tā gūstam iespējami skaidrāko Dieva apjaudu.; .
Mūsu teologs apskata Dieva butes īpašības un konstatē, ka Dievs ir patiess, nemainīgs un ne-izmērojanis.: Dievs kā visu lietu cēlonis ir visam un visur klāt (sal. 45). ^Dievs dod visiem dz^ vību, elpu, un visu. Savā darbībā >,Dievs; ir bezgalīga eksistējoša saprašana" (46). „Visa Viņa būtne ir viens nedalāms atziņas akts, bezgalīgi pilnīgs, mūžīgs.',es zinu'.,Dieva zināšanas ir pilnīgi neatkarigās no objektiem" X47); DieVs, Cirša i^ratnē, pazīst sevi
skārst un iet labā atzīšanas ceļu. Cirsis saka: „Dievs negrib grēku, bet, respektēdams cilvēka brīvību. Viņš grēkus neaizkavē, Viņš ļauj tiem notikt uh notiku-šajaim Viņš ierāda tādu vietu, ka no tā nāk kāds. labums^ Tā, piemērām- bez grēkā nebūtu neapmierinātības ār sevi,.nebūtu gan-dares, nebūtu pazemības, nebūtu mocekļu nāves" (53). Ja ruiiā-j am par predestii^iju,: tad tas ir Dieva plāns, lai visi cilvēki kļūtu laimīgi, pestīti. Bet šo lai-mību katrs cilvēks individuāli vai ņu pieņem vai atraida. Pazu-dmāšana notiek tikai tad, jā cii vēks pats apzināti pretojas mūžīgās laimes apsolījumanii jo Dievs ir bezgala taisns un žēlsirdīgs.
Cirsis ļoti rūpīgi izstrādājis smago trīsvienības dogmu, ko kristīgie saprot ticības apliecībā Tā ir apustuļu izteiktā, bet pat dažu baznīcas tēvu atšķirīgi sar prasta. Trīsvienības noslēpumu var. nojaust jau Vecajā derībā, samērā skaidri — Jaunajā derībā : ,-,Mūs ir sevišķi izraudzījis Dievs Tēvs, ar savām asinīm pestījis Jēzus Kristus un apzīmogojis Sv. Gars" (66). Runa arvien ir' par trim. personām: :„Gilveki
REDAKCIJAI PIESŪTĪTI
IZMVUMI • •
Edgars Dunsdorfs.jiMūžīgals latviešu karavīrs", ģen. Kārļa Gbppfr^ ra fonda Izdevums, 1967. g., bagātīgs fotogrāfiju, zīmējuinu liņ karsti materiāls, 268 Ipp. ;
Jānis šiņnanis ,3rinuniu pasaule", pasakās, Eduarda Dzeņa ilustrācijās un vāks, izdevis apgāds Grāmatu Draugs 1966. gadā, i&o ipp.- . \ .
AinaZemdega
(No cikla „Dierias dāvana") Salmekiem ir citādi nolīgumi ar vējiem un ūdeņiem, V: ar: zibeņu vie^mkotām fiaļcttm U7i nogunišdm ritausmām. Sdlmiekiēni n citādi noteikum, mkoiMem izrautās acis aizsien, citur tālumu meklē / un atrod.
V •
DEEimJ VAIRĀK RŪPĒTIES PAR PATIESU' VĒRilBU" ■ : ■-TULKOŠANU. ' ■
kristāmi Šy. Garā,; tāpat ka pPēva vēks var pacelties pārdabiskā nsia v^rriā" (67). šarļi, frTc. plāksnē. Ādams pazāudēja svēt-
un Dēļa vārdā" (67). šādu trīsvienības izpratni, kurā Dievu saprot trīs personās, mācīja apustuļi pirms konciliem, kad to ietvēra dogmā. Zinātniski filozofiskā traktātā pirmais šō dogmu iz-strādāj a . Sv. Augustīns darbā ,,De Tnnitate"; ,,Kā Tēvs, Dēls un Svētais Garš ir nešķirami, tā nešķirama ir arī viņu darbība" (De Trin. I, 4,7). Cirsis trīsvienības noslēpumu komentē šādi: „Ar ..to,: ķa vienātibā' katrā atsevišķā personā ir īstenota citādā vem, mums dotā iespēja runāt par katru personu kā atšķirīgu būtni, uztverot to . arnoteiktu abstralttu jēdzienu, kas izteic šīs. personas būtību un atšķirību no citām personām" (79). Teologi un filozofi mēģinājuši trīsvienības noslēpumu pēc iespējas pilnīgi izgaismot evaņģēlija gaismā, bet noslēpumi paliek, jd «Neviens, nepazīst; Dēlu,' kā tikai Tēvs, im neviens nepazīst Tēvu, kā tikai Dēls ūn kam Dēls to grib atklāt" (Mt. 11, 27). Secināms — „visu tris personu ārējā darbība, ir nedalāmi viena tāpēc, ka tās dziļākais avots ir viena un tā pati Dieva daba visās trīs personās" (79). -■; :
Grāmatas 2. daļā „Dievs — radītājs" autors interpretē Dieva pasaules radīšanas faktu, ,,j ō no Viņa, caur Viņu, tth Viņā ir viss" (89). Visspēcīgajam Dievam nav vajadzīgs materiāls lietu radīšanai. Tā materiālistu uzskatam, ka viela eksistē mūžīgi, nav pa matojuma, jo ,J3ievs rādīja pa sauli pēc Viņa prātā esošās pa saules idejas" (90). Dievs Ir visa sākums un beigas: „Pasaule kād .reiz isāka eksistēt" (92), To tagad apstiprina moden^ zinātnes, jo ļiatērijas, vecumu var aprēķināt Dievs radīja pasauli un uztur eksistencē; visas lietas iznīktu, :a viņa darbība mitētos (sal. 96. īļp.). Tātad^ varam ' runāt pai' Dieva līdzdarbību visās cilvēka izdarībās, jo ,,visSļ(radītais), kas ir, cik tas ir, atkarājas no Dieva. Bet būtņu darbībā ir realitāte, kas atšķiras no spēka, kas to rāda" (97). Varam ļļunāt arī par «Dieva sadarbību ir prātīgu būtņu brīvajiem āktīebi", kad Dievs «fiziski pabīda rādītās būtnes 6p.ējū, lai tā no potences (varēšanas) stāvokļa kļūtu par aktu, ūn tad vienlaicīgi sadarbojas ar būtni, cik ilgi tā darbojas" (98).
Apskatīdams^ pārdabisko; cilvēku, autors labi un katram • saprotami interpretē abu cilvēku dabu. (dabiskā un pārdabiskā) sakarību ūn jēgu: dabiskais cil-
daritāju žēlastību un kā visas cilvēces pārstāvis saņēma sodu iedzimtības ceļā uz paaudžu paaudzēm. Un tikai Kristus šo pārdabisko žēlastību atkal-eilvēcei Uzdāvināja ar kristības sakramentu.
Grāmatas 3. daļā „Dievs — Pestītājs" sīki izpētīta un apcerēta divu dabu apvienība Kristus personā: „Vārds kļuva ' miesa, nemitēdamies būt Dievs" (146). Dieva un cilvēka daba ar ieņemšanas brīdī apvienotās, Kristus personā'. „...tā pati persona, kas no mūžu mūžiem bija Dievs, nemitēdamās būt par Dievu, sāk būt arī par cilvēku" (150). Tas nozīmē, Cirša vārdiem runājot: «Kristus kļuva par īstu cilvēku, bet nekādā ziņā par parasto cilvēku. Vienreizīgais Dieva dabas tuvums apveltīja Kristus cilvēka dabu ar pārdabiskām spējām" (158).
(Nobeigums 6. ipp.)
Dienas steigā ātri pāriapojot laikrakstus, bieži garām paskrien neievērots, ja kādā neparastā vietā minēts latviešu vārds. Pairasti par lietām, kas attiecas uz mums, lasām ziņās vai lasītāju vēstuļu nodaļā, šoreiz .Jiatvijas Amerikā": redakciju, labu laiku pēc parādīšanās ,,The Globe and Māil" 6. janvāra niunurā, sasniedzis šī laikrakstā populārā žurnālista Richarda J. Nīdhema (Needham). raksts i,A nest of nbuns" It. Nīdhems pieder pi^ diezgan ..futūristiskajiem" žurnālistiem, arvien publicēdams Ipatus ieskatus sabiedriskos jautājumos tikpat īpātā stilā un formā. Reizēm viņa ironijai var pievienoties, bet tiklīdz viņš šāS skart politiski iekrāsotus tematus, viņš neviļus nokļūst tālu, tā-lu ,.pa kreisi", liecinādams to pašu, ko lielais vāiriims Kanādas f ara darbinieku — ka politikā
tie ir neticami naivi un lētticīgi.
savā slejā pa-
Nīdhemam mest kādu jautājumu un tad publicēt asprātīgākās saņemtās atbildes. Nesen viņš ievāca savU uzticīgo lasītāju ieskatus par grāmatām, kuras tos visvairāk ietekmējušas. Arī jau minētajā rakstā .uz šo jautājumu atbildējuši vairāki jaunieši, izvērtējot .grā-matas, kas viņus skārušas visdziļāk. Viens no šiein rakstītājiem ir Džons H. Ķāups (Coucli) no Maimtforestas, kurš lasījis ..Kaķīša dzirnavas" angļu valodā un mūsu pasaku meistaram Kārlim
Skalbēm veltī jaukus un zīmīgus . vārdus. Citējam šī jaunekļa at- ; ziņu: ■ . . ■ .-i''.
..Pavirši raugoties, ..Kaķīša dzir-, . naviņas' lasāmā kā jauka pasa- . ka. Tā iezīmīga ar meistariski , vienkāršu valodu, kura ir eaur-skatāma, mirdzoša uii tieša kā bērnam. Tomēr tā ir alļegorija, kas paver logu daudzās cilvēka pieredzes pasaulēs, apvieno reālismu ar izdomu un ir spēcīga simbolisma pilna. Lasu; šo mazo grāmatiņu, kad vēlos izbēgt no dzīves īstenības! Viegli- varu tās vienkāršajā skaistumā atraisīties no dzīves realitātēm. Es to augsti vērtēju kā savu pslcholo-ģisko zibeņnovedēju (psychologi-cal safety valve).".
Pašreizējā laikmetā, kad mora- : Ies un ētikas principus grauj no nsām pusēm, kad pamatskolē-niem 10 baušļu vietā māca „ģi- ; menes" mācību un astoņus gadus . veciem bērniem pašiem ļauj iz-viķirt, kas labs, kas ļaims, lasot šādu svešas tautas jaunieša sprie- '■:> dumu par latviešu . rakstnieka ^ pasaku, jāpadomā, vai mēs paši dažkārt neesam pārāk kautri nevietā. Varbūt nevajadzētu būt gluži tik atturīgiem latviešu tautas īsto literāro vērtību pārtulkošanā; tādu vērtību, kas ne vien liecina par tautas raksturu un garu, bet arī pašas par. sevi ir mūžīgas un nemainīgas. Ācim redzot, Skalbes pasakās ietvertā-vienkāršā dzīves ziņa gluži nesaprotama nav arī modernam cilvēkam. Bet līdzīgi augstvērtīgu li- • terātūras meistardarbu mums ir vairāk. Paliekot pie pasakām, varētu minēt vienu no visskaistākajām un ētiski vērtīgākajām — Annas Brigaderes ..Mare", kās vācu okupācijas laikā Latvijā iznāca, greznā sējumā vācu tulkojumā. Mūslaiku -cilvēks lasa ■ pa-,. sakas, lai atslogotu nervus. Bet . ne visām tautām ir pasakas, kurās ietvertas dzīves gudrības un ētisko vērtībii zelta graudi. iLat-viešiem ir. Iespiestais vārds sniedzas tālāk par visiem pieminekļiem,' rosina vairāk, krīt dziļāk apziņā un dzīvo. Kopā ar to dzīvo ari tautas vārds, i ■■ ■ —ns
'Komponisti Arvīds Purvs (pa kreisi) un Imants Saķss kopīgi ar solisti Maigu Dežardēnu iepaā tas ar atsauksmēm, kādas ienā-
, kusas par Kanādas DV izdoto skaņu plati ar latviešu karavīru dziesmām. ' Foto: JAK
KULTŪRAS CHRONIK^ '
Literatūras un teātŗā kritiķe Paula Jēgere-Freimane ASV 20. decembrī atskatījās uz 80 mūža gadiem. No sava skolotājas darba jubilāre jaunībā jau pievērsās skatuves mākslai, izglītojoties Dukura dramatiskajos kursos, tomēr no aktrises karjeras attei-cās. Gūtās zināšanas viņai noderēja skatuves mākslas izvērtēšanā, rakstot recenzijas par pirmizrādēm, i*. Jēgere-Freimane sarakstījusi ari monogrāfiju par Daci Akmentiņu, apcerējumii krā--jumu ,.Atziņu ceļi", grāmatas „Si-luetes" un ,,Cilvēks domā, Dievs dara", bet nesen iznācis viņas autobiogrāfiskais darbs „Es atgrii-. žos pie sevis".
(Nobeigums)
Uz paaugstinājuma nostājās glīta Izskata puisis, blondiem un sprogainiem matiem, dzirkstošām acīm Maigā tenorā ieskanējās: ,,Ak meitēn, niei-tēn, kā tevi milu ..MeUtas pirkstos iedrebējās vīna glāze, un daži sārti pilieni liolija uz baltā galdauta. „Kā asinis.. .manas sirds asinis..." tikai brīdi, īsu brīdi Melitas acis atspīdēja sāpes, tad viņas pleci atslējās pret vēso sienu un vaigos iegulās spītīgs smīns. Siltums atdzīvināja nosalušo ķermeni,dzir'kstošais vīns atslogoja saspflējumu. Viņa ļāva skatienam klīst pāri telpai un cilvēkiem. Viņa vēroja un palika neievēirotai vēl U2 mirkU at» tālinot izšķirošo brīdi.
Pie blakus galdiņa gados vecāks kungs, pie-kļāvis sev'daudz jaunāku meiteni, kaut ko ātri un ' paklusi stāstīja. Meitke gaiši iesmējās.Melita dzirdēja svešās meitenes „nein, nein'^ bet,redzēja, kā viņa neatrāvās no veiklā pavadoņa glāstošajām rokām, reizē ar dziedātāja vārdiem par, mīļestīļDU un mūžīgo rnīlēšanu, ieskatījās padruknajā^;-tomēr vēl viTigrajā ivīrietī, Vai šo meiteni' tiešām bija savaldzinājis dzīvi redzējis un izbaudījis virs? Daudz vieglāk bija saprotama viņa acīm redzamā, vienvirziena domu gaita, jo meitene bija jauna, glīta, dzirkstoša. Vēl viņas sejā nebijā iezīmētas skumju pēdas, un jaunība ir izaicinājums tiem, kuriem
Šis dzīves posms jau pagājis. Pretstatiem ir: ņeiis-protams pievilkšanas spēks. Melita zināja, ka dažreiz uz jaunības sliekšņa stāvošos savaldzina pusmūžā iegājušie, kādēļ ne katru reizi varēja vainot pēdējos. Villas domas nu bijaieslldējušas neizbēgamajā mezglā, — tagadnē, un to vajadzēja atraisīt, lai valgi nenožņaugtu nākotni.
Domas ātri pārslīdēja pār nevainīgo viesību sākumu un neplānoto- iepazīšanos ar Mārtiņu Egli, kuram pusņaūžš nebija saliecis plecus, nedz arī; gadi pielikuši liekus kilogranņis. Viņa zilpelēkajās acīs blāzmoja vārdu izteiksmes padziļinājums, šī vīrā klātienē Melitā jutās kā; drošā paspārnē, un ikviena jauna tikšanās padziļināja viņas jūtu dziļumu. Mārtiņš nesteidzās, apzinīgi vai neapzinīgi viņš padziļināja Mentas draudzM/ lāgpjās viņas noskaņojumam, un brīžiena Viņai ļi-kās/ ka Mārtiņš jau priekšlaicīgi spēja nojaust ; pat viņai pašai vēl nezinā,mo.
Sirds, kas bija noslēgusies no visa vieglā, ātrā un lēti Iegūstamā, atplauka kā zieds, kaš paēnā beidzot sagaidīj is saules glāstus. Draudzības pamatos bija apbrīna, feēt.apbrīnā atzarojās citas, vēl neizjustas jūtas. Sākumā Mārtiņa draudzīgo roķū pieskāriens nomierināja, bet pamazām, pašai nemanot, sirds iepūkstējās straujāk, trauksmai-nāk; Dzintars zinājā stāstīt, ķa; • Mārtiņš ^zaudējis sievu un bērnus baigajā gadā, pēc tam iestājies brīvprātīgi karavīru rindas^ bijis viens no drošākajiem, cīnītājiem. To neapšaubāmi liecināja - arī 'daži uzņēmumi, kurus Mārtiņš, gan negribīgi, bija parādījis Melitai. Mārtiņā viņa bija atradusi, tik daudz kopīga ar zaudēto tēvu, un, varbūt, tieši šai viņas ātrā pieķeršanas. Taču Mār-
tiņš nebija tēvs, kaut arī ne vairs jauneklis, tad tomēr vīrietis.
,,Es tevi mīlu Vai tu maz apzinies, cik ļoti? ..— Pietika ar vienu skatienu, lai sirds ticētu vārdu patiesībai. Viņa ticēja un cieši piekļāvās, ielikdama savu sirdi un nākotni Mārtiņa ro-
kās...
Nākotni? — Melitas skatienu apsedza skropstu 5, atceroties, cik īsa bija šī iedomātā nākotne. Tā bija ilgusi tikai viena skūpsta „mūžību." Vienā mirMī bija izgāišisstiprā vīra gribas s nīgais „p.rātīgums". Viņa rokās nebija maiguma. Straujas iegribas vadītas, tās apvijāscmeitefies^au-: gurnam, neprātīgi vārdi ātri un nesakarīgi čukstēs ja to, kas plosīja un saplosīja sapņus un iedoņias. ,,Cik ilgi. . . cik ngi lai dzīvoju tikai cerībās un gaidāļs?^Marta ir Valmierā, es esmu šeit.. .Bet neesniu bezjūtīgs akmens, kam vienaldzīgs asiņu
::liešlriojums.;.Neatgrud^lani^.. Neviens to ne-, zinās . . •." .-, V '
; Tieši Mārtiņa pēdējie vārdi „neviens to nazi. riās"r pierādīja, kāda nozīme^ bija apzīmējumam mļlestīlDa.-.;.
■ Tālākais-risinājās tik ātri/^ atcerējās, kā bija spējusi atraisīties no vīrieša, iegrimuša iegribu varā. Viņa arī nezināja, kādēļ bija gājusi uz tiltu, kurš sadalīja pilsētu divās daļās. Valgāhtikai tādēļ, lai šai.brīdī būtu pilnīgi viena? Viena viņa būtu bijusi arī savā istabiņā, bet iespējams, ka Mārtiņš viņu meklētu. ■ un ^viņas dzīvoklis . neapšaubāmi būtu. viņa pirmais mērķis. Kas lai zina, kādas rokas vadīta viņa bija nonākusi iiž
tilta, kāda neredzama vara viņu bija novadījusi no tilta? -
Kas gan bija „taisnība"? — Atkal un atkal viņa dzirdēja tēva pēdējos vārdus: „Tici taisnībai ..." Bet arvien pierādījās, ka .taisnībai nav tikai viens tulkojums, jo katrs cilvēks dzīvi vērtēja pats savām acini,[nekad vai ļoti reti.rēķinpties ari ar citu uztveri.,Bezpersoniskā taisnības izjūta bija izgaisusi reizē ar kara dūmiem, taisnības jēdziens
nogrimis kara drupās. ^ ^ ^ / :
Vai varēja vainot Mārtiņu par to, ķa viņš gribēja ne tikai dmoV-bet arī mīlēt? Viņa nepār-līTskrējiens bija attālinājis Martas tēlu no Mārtiņa sirds, viņu tikai pazemoja tas, ka Mārtiņš attaisnoja savu patieso vai iedomāto mīlestību ar to, ka „neviens to nezinās". Kas gan bija svarīgākais? Tas, ko domā citi, vai arī tas, ko zinām paši?." ^ : i ■ ,
Sen bija izskanējusi tenora dziesma, atskanē-; ušas citas balsis, citas dziesmas. Domu ritējums : bija izmetis plašu loku, sirds samierinājusies ar airastām atbildēm. Melitas skatiens vēlreiz pārslī- ; dēja sēdētājiem pie blakus galdiņa, kuii ne.^lēpā savas; jūtas un Izjūtas; citu acīrn, bet bija it kā iegrimuši viens otrā; Likās, viņiem bija vienaldzīgi pasaules ieskati. . v, .
; „Ak, Mārtiņ, ja;tu būtu teicis: par spīti visam un visiem ... Varbūt tad es tevi nenicinātu...." —
Ar klusu nopūtu Melita piecēlās un vingriem soļiem izgāja nakts tumsā. Viņa. zināja, ka! domas . atgriezīsies atpakiaļ, bet ne viņa. pati. Viņas\ soļu-taktī atbalsojās doinū, gaita:j,.,Mārtiņš ir pagātne,^ .aizmirsti; aizmirsti! "Un savādi,; tas nelikās vairs.-neiespējami vai pārāk grūti, . ;.::