, 1985. gada 21/28. decembris, 51/52. m. LATVIJA AMERIKĀ 9
,,Nevar būt, mammiņ, jo nav ciemiņu un nav cepts kriņģelis."
Laiiiņai dzimšanas diena ir kriņģeiis ar ciemiņiem.
Saimniecei ir atbraukusi māsa ar maziem bēmiņiem| un mēs. pārcēlāmies siena šķūnī, kur labi smaržo un ir daudz gaisa. Mellis ar sievu un meitiņu apmeties skolā,^
bet Gīzes— kaimiņu mājās.
Varu iedomāties savējās pāfsteigumu, kad viņa, no Pil° tenes nākot, ār cukura devu, kas saņemta uz kartītēm, iegriežas kādās mājās, lai dabūtu kādu oliņu, satika savu māsu Melizandi! Sainmiece teikusi, ka olu nav, jo sabraukuši baušķenieki, kas visas apēdot. Padzirdot Bausku, sieva gribējusi uzzināt kaut ko par saviem radiem, un — radiņš pats iznācis laukā; lai to pastāstītu!
Svainienes draudzenes mātei piederēja tās mājas, kurās manējā bija meklējusi olas. Kad krievi sākuši uzbrukt Bauskai, svainiene ar draudzeni un vēl kādu paziņu (Būdu) mukušas no Bauskas laukā. Sasēdušies smagajā ma-Sināv un— te nu viņi ir pie mums!
Liktenīga sagadīšanās .Kad jau tikušies, tad jau brauksim arīkopā.
Vēstule no Izejvielas V. Pāvulam Ventspilī, Talsu ielā rir. 4. Rakstība vāciski. Ierasties Rīgā sakarā ar darbu pārtraukšanu Ventspilī. Ar motorlaivu, apkalpi un darba rīkiem.. .Personiska klātbūtne nepieciešama, u.t.t. Heil Hitler! — un divi paraksti, ko nevaru salasīt. Datēta: Rīgā, 12. augustā, 1944.g.
īsta, vai tikai izdomāta, lai tiktu ārā no Ventspils? Vienalga. Vēstule ostas vārtus neatvēra.
Mellis ieteica braukt uz Liepāju un aprunāties ar pilsētas galvu Blauu. Tas Mellim pazīstams no augstskolas o Abi bijuši mācības spēki. Varbūt varētu pieprasīt, lai es ar„laivu un apkalpi ierastos Liepājā kaut kādu iemeslu dēļ. Kaut vai nogādāt ģimenes kādā iedomātā lauku īpašumā tāiak no frontes. Jūrā jātiek vienādi vai otrādi. Mellis nervozē.;Viņš grib tikt uz Somiju, ja ne caur Zviedriju, tad Vāciju. Svainim draud iesaukšana. Baumo, ka iesaukšot 1906. gadu. Mellim tas pats. Vāciešiem trūkst cīnītāju, Mūsu apsargi ir veci vācu zemessargi un karā
' ie<
* *
s Brauciens cerētos panākumus nedeva, bet ir palicis atmiņā kā spilgts sapnis, ko grib otram izstāstīt, bet neiznāk tik sakarīgi kā sapiiī. Atmiņu stāsts ir kā piemircis koks straumē, kas brīžam pazūd zem ūdens un atkal izpeld, lai to uz bridi saskatītu.
Esmu no Piltenes izbraucis agri no rīta, lai visa diena . būtu priekšā.
Ir nodoms, uz Liepāju braucot, apmest ,jmazu'' R-kumu uz Saldu, kur tad varētu iesēsties Liepājas vilcienā. Saldū dzīvo Māras vecāki, no kuriem mums uz Rīgu ir nākuši daži lauku labumi. Varētu vēl satikt Māru. Var-būtpierunāt braukt līdz pāri jūrai.
Man ir jauns ritenis un labās kājas. Vējš no ziemeļvakariem palīdz. Pusceļu noskrienu pāris stundās. Re Kuldīgas krustoju Ventu. Uz tilta aptur sargs. Kurp braukšot? Uz Liepāju! Sargs brīnās. Liepāja ir tur, rāda ar roku citā virzienā. Piekrītu, bet man te ir radi lauku mājās... Kuras? Minu kādu latviešu vārdUv fcas vācietim būtu grūti saprotams un izrunājams. Sargs šaubās ticēt vai nē? Ilgi i pētī dokumentus. Parādu veco „Be-scheinigung^ ar kuru man kādreiz bija tiesības braukāt pa jūru. Taucher?? Skatās manī un manā attēlā uz apliecības. Štimmē! Ūdenslīdējs uz Liepāju izklausās ticami, bet... Kur ir tās lauku mājas? Sīki izstāstu; lauku ceļš pa kreisi, otrs pa ļabiv veca, baltā māja, kūts^^^^
ūnis, pirts, augļu dārzs, netālu no Ventas. Stāstu par Zūru mājām, cerībā, ka arī te kaut kas līdzīgs atradīsies.
„Eief? Madchen?'' — Sargs taustās. Priecīgs māju ar galvu.
„Gut'' — sargs zinīgi pasmaida un pamāj ar roku. sargs zināja vai pārprata, man vienalga. Drāžos tā-
Kādu laiku braucu gar Ventas krastu, tad upe un ceļš izšķiras un es ceļam līdzi nogriežos vairāk uz dienvidvakariem. Ceļš vijas starp lēzeniem, bālganiem laukiem ar tumšiem koku puduriem un zemiem krūmājiem pa starpām. Cilvēkus neredz. Varbūt nav. Pazuduši no zemes virsus. Jo tālāk, jo lauki kļūst tukšāki un klajāki. Sajūtu tukšumu, vientulību un pamestību visapkārt un sevī, kādu tik asi var izjust vienīgi sapnī, bet nekad īstenībā. Gribas pamosties, lai redzētu dzīvus cilvēkus, kas kustas, runā vai bļaustās — lai priecīgi uzelpojot apgrieztos gultā uz otriem sāniem. Bet pamosties nevaru, jo esmu nomodā. Tie kareivji, kas parādās uz ceļa un mani aptur, ir pavisam īsti. Atkal tieku izprašņāts un nopētīts. Šoreiz pasaciņu par lauku mājām nedrīkstu stāstīt, jo prašņā-tāji ir latvieši. Šoreiz stāstu trīs ceturtdaļas patiesībās. Gribu Saldū apciemot paziņas, lai pēc tam ar vilcienu brauktu uz Liepāju. Māras/ecākus kāds no večiem pazīst, kas man atbrīvo ceļu, tikai tieku brīdināts, ka uz ceļa varot parādīties arī krievi un tad mana dziesmiņa būšot nodziedāta. Dod draudzīgu padomu griezt riteni apkārt un braukt uz Skrundu, kur noķeršot to pašu vilcienu. Krievi esot jau pie Brocēniem. Cik tālu no Saldus? — ,,Krievu tankam tāds krietns spļāviens." ^
Pretēji labam padomam braucu tālāk. Kas sākts, tas jānobeidz. Vai nu tik traki būs — mierinu sevi un savu sirdi, kas strauji pukst„ ne jau no ātrās braukšanas.
Tik traki nemaz nebija. Saldū cilvēki kust, kā jau cilvēki kustas, ja kas jādara, vai kur jāiet.
Atrodu māju un priecīgs ieraugu Māru, kas sveika un vesela dzīvo mātes pajumtē. Kad pārsteigums pārvarēts un pirmā ziņkārība apmierināta, māte steidzas likt plīti cāli, lai ciemiņu vēl pagūtu pacienāt pirms vilciena atiešanas.
kafiju dzerot un cāli gaidot, noskaidrojām gandrīz
visu, kas tai brīdī likās noskaidrojams.
*'
Krievs esot tik tuvu un taisot naktīs tādu troksni, ka nevarot gulēt. Tie Varot ierasties Saldū jebkurā brīdī. Vilciens uz Liepāju varot arī nptikt, jo krievi vilcienus ap-šaudot no gaisa. Esot iesaukti vēl pēdējie-puil^as, kas jā-nogādājot uz Liepāju, citādi riez* vai vilciens ietu.
Māra pāri jūrai mums līdzi nebraukšot dažādu iemeslu dēļ, ko visu tā nemaz nevarot izstāstīt. Palikšot vien mājās, un lai mums labi klājoties tālajās zemēs... Ko viņa viena tur darīšot... Var redzēt, ka viņai izšķirties ir ļori grūti;
Ja tas būtu tikai ļauns sapnis, varētu pamosties, bet pie atvērtā virtuves loga sēžot, dzerot kafiju un klausoties Mārā, es dzirdu arī lielgabalu dunoņu. Tas nav sapnis, bet karš īstenībā.
Kad cālis izcepts un mēs to ēdam, ieskrien kaimiņiene un kliedz:Krievi Saldūr'
Vai nu tik traki! Negribam ticēt. Pieeju pie loga. Iela tukša. Neviena krieva. Bet cāļa kumoss mutē izkaltis tik sausSi ka nevaru norīt, ōimene Zūrās — es pazudis aiz frontes kaut kur pie krieviem!... Kas notiks ar viņiem?
Tāpat kā sapnī, viena mirkļa izdomas nevar izstāstīt/ bet cāļa kumoss ir jādabū vali nu lejā vai atpakaļ. Ieraugu atkritumu spaini kaktā un sauso kumosu ielaižu tajā tā, lai neviens manas izdarības neredzētu un neiedomātos^ es— vīrieša cilvēks — būtu nobijies no krieviemo
Kriņāņa Barona atceres gadazirnēveī'' dzēsimies mūsu tautas gara manias^_
NO DAINU PŪRA
41. dainu virkne
Viena zerfie, viena saule, Nivienōda pasaulīte: Citam zelts, sudrabiņš, ' Citam gaužas asariņas.
56018 Jaunsalacas Vlm.
Uz robeža dzīvodama, Trijād' loku valodiņ'; Dieviņš zina dzīvojot, Kādi ļaudis gadīsies.
36205 Lubānas Md.
Līču loču straujupīte Man' laiviņu vizināja; Iet laiviņti līku teku, Līks mans mūža gabaliņš.
9233 Lubānas Md.
'   .      ■     ■ ■ ' '
īkkatram to glabāti, Kas katram rociņā: Citam kūtris kumeliņis, Citam kūtra līgaviņa.
55628 Dažādi iesūtītāji
Dižu manu dižumiņu, Lepnu manu lepnumiņu! Man sirsniņa nenesās Ar mazāku parunāt.
34183 Skrundas Kld.
Kūtri zirgi man arami, Lepni ļaudis runājami; Kūtram rikšņus es izvilku, Lepnam lēnu valodīgu.
34235A Apes VIL
Kas varēja gudrāks būt Par bitītes gudrumiņu? Saulītē ziedus nesa, Migliņā darināja.'
30341 Sinoles m.
Apsagrieza Vēja māte ī vienādi, i otrādi, Dieva namu slaucīdama, Mēnestiņa istabiņu.
34049 M^irānu Md.
Divi vien, divi vien. Kas miedziņa negulēja: Ūdens miega negulēja, Saule, gaisu tecēdama.
6702 Kusas Md.
Divi Vien, divi vien. Kas dzīvoja saules mūžu; Akmins augstu kalniņā, Ūdens zemu lejiņā.
5552 Lejas Vlk.
Ļaunas dienas, grūtas dienas, Tās es kalu akmenī. Paiet gadi, paiet dienas, Tāpat lasu akmenī. i
55189 Lutriņu Kld.
Šo domāja, to domāja. Sveši ļaudis daudz domāja; To vis līdz nedomā, Ko domā sveši ļaudis.
55898 Kosas a