11.
12. B-rs.
iATVni AMERIKA S
JVIJA
teSTDIENA, 1967. G. n. FEBRUĀRIS ■
\ā redakcija toronto.
ira - Alfrēds VinSsJs, 508 Balmesston Ont.; tālr. 53:—4533;
— Silvija AacSne, sasniedzama re-38S9;
— Rūdolfs Noritis, 1749 Victoria l^k ķrborough; Ont.; tālr. 759—8076; ļ - Ints Podnieks. 26 Underhil) Dr., Don
447—6933; ;
[Valdis Teteris, 17 Ghester HIU Rd., ■ Sr.-463-4226,
>AKCiJA EIROPĀ:
ļte, 4 Munster/Westf., Von Elnem Str. 19. luslmptus pēc vajadzības īsināt. Ne-neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta at-ļpastnaarka (Kanādā) vai starptautiskais zemēs). *Ar autora vārdu vai,-Inlci^em izteiktās v3omas ir rakstītāja personīgs jumā atbilst ari redakcijas vledokHm.
ASV-un Kanādā ^ par mēneši n.6a; |3. mēn. ?4.5(>; 6 .mēn.^8.50; par gadu [IMjOO. Atsevišķa numura cena 20 centu.
M. sludinājumu d^ā tet tekstā UM - M.40 par 1 collas slejas telpu/
Bešā mūs-kabāk to Ijis Kana-OstlBS bilna ar Igušajiem; id nepie-īties, ka plfljai neaudzi jau l'gās jau-3ā akcep-Bzi> . ka šana,. bet
bez do-dziņu un tad lai i, kuru patle-^vu .eilts-Tīksniņš icību, āp-'.Tiācītāja nezināt !" Ar to.
s: vis-īt!
■j -■ ■. ■. piemērus, ēķētājiem: J-asto. kal-pilnīgi pa-'arīt'nar-Ijiem. Bet dziņām, L bet gan [m piera-Bfbu .pēc bam (jita
|agri. sāk-īta sek-[«lu;daļu fiziski, ?tak pie-ļju.slepe-1 slavenos
motociklistu klubus ar plašu pusaudžu uzdzīvi daudzās vietās pirms ftpm. 15 gadiem noorganizēja komunistu aģenti jaunatnes vidū. 0 tavā kādu no šiem organizētājiem apcietinot pie alkoholisku dzērienu pārdošanas jauniešiem, izrādījās, ka tas ir komunistu partijas biedrs,
šo gangsteru devīze ir ārkārtīgi lipīga: .„Jaunieši, vecie jūs apspiež!. Paši viņi dzer un uzdzīvo, bet jums neatļauj nekādus priekus.: 'Atbrīvojieties no šīs ■ varmācības, ņemiet sev brīvību!"
šo akciju komunistu , aģenti iesāka iijau bēgļu nometnēs Vā-. cijā un.tagad turpina ar visai labiem panākumiem arī citās trimdas zemēs, tikai. jau attieksinē uz visas brīvās pasaules jaimat-ni.. Vecākiem še būtu noteikti jāiejaucas un organizētāji jānodod policijas rīcībā.
Politiskajā plāksnē kominter-nam jau izdevies apmēram treš-daļā p'asaules panākt atavistisku valsts formu — verdzības iekārtu. Tagad sākusies ari ģimenes, skolas un baznīcas graušana visos Rietumos. Acīm redzot, vācu komunistu vadītāja Pīka (Pieck) ieteikums 1936. gadā kādā internacionālā komunistu sanāksmē Maskavā jau nes augļus, šis ieteikums bija īss un skaidrs:. „Tie, kurus komunistiem ir" jāiznīcina, vispirms jāpadara, afe li!" Alberts Kalniņš.
■Kas ģnb Latvijai palīdzēt, tas- to popularizē. 1 Vai Jūs esat saviem Oiausiem uzdāvinājuši prot. A. ) Rubuļa „Latvian Liieiaittre".' •
3, kuru, nometnē saukā par „Karagaii-bķu", savas varmācīgās izturēšanās bāšanās ir jau bēdīgi slavens.' Mani ķ vēl nav sitis, bet to gan piedzīvojis ļjas žīds, Aleksis Ruša, kas bija norī-un.ki-ievu tro|ites aizmugurē rakt ļ'āvjus un še 1943. gadā kritis sarkan-ļs. Viņš man stāsta:
hi'priecīgs, kad krievi mani saņēma bus apsveicu kā draugus un glābējus, ļiii kopā ar vācu nacionālsociālistiem ļpuišiem iedzina kara gūstekņu nogādā Dropkins mani Šeit norīkoja ^alļpotāju, jo man kā žīdam nometnē la drauga. Man vajadzēja uztui'ēt tim m atvekt gūstekņus uz nopratināša-pavēlēja vienmēr un par visu klu-f to visu pastāstu, jo zinu, kā tu pats pvis.Tavs gadījums ir ļoti Hdzigs
u pats piedzīvojis un redzējis tik:
|oas un prpvokāciju, ka, neuzticēda.
ļi. vaļsirdībai^ drūmi paraugos saru-
Vkā viņa nodomu pētīdams.
ļevi brīdināt," AleLsis turpina. „Drop.
-nalās ir savi bilvēki. Vīriem, kā'Dr. Diļ; Kēteram, kurus tu uzskati par vai^ uzticēties. Aiz muguras viņi tevi ;ts attiecas uz Eizenkolbu, Villiju Mii- ■ lazaretes virtuvē un vēl citiem." teigts u-n arī mazliet izbijies vinā pa.
'is tm-pina: '
!5u tev, kā Dropkins māk godīgus cil-' par 4)iegiem un pašu biedru node-ļazisti Eizenkolbu. Vai vēl atceries, ka 1 mēnešiem karceris bija pārpildīts s vīriem? Kādu dienu-man nācās at-ļlbu uz nopratināšanu. Tikko biju 'ŗ dzirdēju Dropkinu brēcam:
(Turpinājums sekos)
T. JEGERES-FREIMANES DZiVES ROMĀNA PIRMAIS . POSMS „ES ATGRIEŽOS HE
.. SEVIS", IZDEVIS GRĀMATU
Iepriekšēja; grāmatā ,,Cilvēks domā, Dievs dara", Paula Jēgere-Preimane vairāk kkvējās pie skatuves mākslas parādību apskata, personīgos pārdzīvojumus atzīmējot tikai dažos epizodos, kuriem sakars ar šīm pārdomām. Pēdējā grāmatā „Es atgriežos pie sevis" viņa ar saviem cienījamiem mūža 80 gadiem nu lasītājam nodod vaļsirdīgu savas jau-mbas_ stāstu, stāstu par Dieva doto gajīgo spēku izaugšanu un nostipriimšanos materiāli pavisam skopos apstākļos. Ari viņas fiziskais cilvēks ar trauslo veselību nesola nekā iepriecinoša. Taču dzīve rāda, cik lielā mērā gars var vilkt līdz arī fizisko vājumu un pārvarēt visus ^ķēršļuS;
DRAUGS im" GADĀ, 180 LPP.
kas varētu traucēt tā augšanu un izpausmi, ja vien skaidri apzināmies šo mūsu esmes pamatu, kā to autore parāda savā grāmatā. 1 . Romāns aptver autores jaunā mūža „vētru un dziņu" periodu no 1901.-19(10. gadam. Sai laika posmā ietelp seši iMaldoņa ģim: nazijā pavadītie un sekojošie čet-ji skolotājas darba gadi, kad taisās atvērties jauns dzīves posms. Sī perioda pārdzīvojumu un'notikumu attēlojumā spilgti atklājas ārējo apstākļu uri viņas pašas garīgo dotību attiecības, ar pēdējo lielo pārsvaru, kas viņu izved uz īstā sevis atrašanas ceļa un nodrošina savas personības saskaņu ar dzīves reālo tiešamību.
šai dzīves stāstā autore sevi
REDAKCIJAI PIESŪTĪTI • IZDEVUMI
■„Sporta Apskats" Nr. 196/346, Latviešu sporta padomes brīvajā pasaulē izdevums, pag. gada novembra un decembra burtnīca, 16 Ipp. -
. „Mare Balticum" Nr. 3/1, izdevusi Ostseegesellschaft e. V. Hamburgā, latviešu pārstāvis redakcijas komisijā mag. rer. oec. Arturs Landsmanis Stokholmā, 72 Ipp. Sai numurā citu vidū.levie^ tots prof. Dr.iA. Spekkes raksts angļu valoda «Tirdzniecība, ar Baltijas jūras dzintaru senajā pasaulē" Un V. Ģintera īsapcere \ ācu valodā „Par dzintara izcelšanos"!
Romāns ,;Dārgakmeņi", pēc Ŗ. Zāndera brivi atstāstījis Otto KroUs, Egīla KroUa vāks un ilustrācijās, Krolla kultūras biroja izdevums 1966. gadā, 158 Ipp.
^Dzimtenes Balss". Nr. 9, latviešu katoļu mēnešraksts, 1966, gada: novembra burtnīca, redaktors prāv. N. Trepš^, 32 Ipp.
tēlo t^ešā personā ar īridas Rasas vārdu. Tas, varbūt, darīts tāpēc, lai vairāk distancētos no subjektīvā „es" un darbu,, kas patiesībā ir atmiņu virknējums, ietilpinātu romāna, logātā ar noteiktu tā saucamo gredzena kompozīciju? jo vēstījuma beigas sasaistās ar sākumu. Tādu kompozīciju no vienas puses gan lauž daudzie «autores iestarpinājumi", kas dažās vietās aprakstāmajam laikam aizsteidzas tālu priekšā, bet no otras, no paša vēstījuma satura, no pārdzīvojumu un pārdomu izgaismojuma puses, reljefāk izceļ īridas personību un to cilvēku likteņus, kas saskārušies ar viņas dzīvi. Iestarpinājumos sevišķi plaši a ;-klājas Kmīla un Volfganga Dā •-ziņa cilvēcīgie profili, kas ļoti ncpv zīmīgi, kaut ne skaidri atklājēji top, domājot par Emīla traģisko nāvi. Iestarpinājumos spilgts papildinājums ir ari īridas un Aki|i-rātera ; attieksmēm, kurām diezgan ievērojama vieta viņas mūža ceļā un kuras, varbūt īridai pašai to neapzinoties, viņu izvirzīja tieši uz tā ceļa, pa kuru viņa; gājusi.
Jau pirms iepazīšanās ar Aku-rāteru, īrida no savas klases biedrenes Erdmaņu Lizetes, kas drīz vien kļūst par Skalbes Zeti-ņu, dzirdējusi stāstam: „Es vairāk nevienam neesmu redzējusi zilas acis tik. dedzīgas, kā vienīgi Akurāteram un tev" (16. Ipp.) Akurātera darbus Trida labi pazīst, un tie pilnīgi, izteic viņas «toreizējo meitenīgo romantisko neapmierinātību ar pasauli, ka viņa dzejnieku izjuta par savu vistuvāko gara radinieku" (86). Pēc iepazīšanās, jau Akurātera ārējā izskata dēļ vien,: viņa nonāk dzejnieka personības apbur-tibas . varā. Ari Akurāters pievērš viņai uzmanību, jo kāda dvēseles saskaņa bija radusies. Taču likteņa rokas vadīta, vai arī dzejnieka paša neapzināta rīcība gādāja, lai nerastos apstākļi, kuros varētu izpausties īridas kvēlā sirds. Tā viņa savas izjū^ tas, kaut ar dziļu smeldzi, paglābi pie sevis un tās uztic tikai dienasgrāmatai. Ar laiku, kad īrida pāraugusi Akurātera i,,patētisko romantismu" (103), pati izaugusi no vētru un dziņu perioda, bagātinājusi un briedinājusi sevi pasaules literatūras vērtībās, viņa sāk «apzināties, ka viņas gars ir atraisījies no būtiskas tuvības ilūzijas ar dzejnieku Aku-rātem" (104). šīm attieksmēm autore izseko Mi pat viņa nāvei 1937. gadā, un tad, pārdomājot tā laika pārdzīvojumus, viņai jāatzīst, ka ,,viņš tai bija:devis aizrautīgu skaistuma pārdzīvojumu
pirmajā jūtu atmodā; kas veselus piecus viņas pimms jaunības gadus bija turējis viņu savā ap-burtībā." šīs izjūtas īridal bija kļuvušas parkritērijusavu uncitu jūtu dzīves vērtējumos, «tas bija kā; vairogs aizsargājis viņu pret seklumu un banalitāti visapkārt" (H10). īridai tad jāatzīst, ka dzejnieks nekad nav bijis viņas realitāte, bet tikai gara dzīves sagatavotājs, kas palīdzēja šīs izjūtas ievadīt reālas tiešamības gultnē, kad tam bija pienācis laiks, kad viņa sastapa Intu Zelmeni, sava gara. īsto radinieku, ar kuru vienojās mūža draudzīt bā.
īrida, kā jau minēts, ir maza auguma, bāla, trauslas veselības meitene, bet jau sava mūža sā kumā izceļas ar spēcīga un patstāvīga gara izpausmi. Tikai ar savu gara vitalitāti viņa spēj pār varēt materiālās grūtības, kā ari uslabot veselību. Jau pēc pirmā skolas gada ģimnāzijā, Maldonis, zinādams viņas materiālos ap stākļus, sagādā viņai vasarā mājskolotājas daribu jūrmalā, nākošajā gadā — Brigaderu ģimenē^ kur. viņa nokļūst Zemgales laukos, šai pašas izpausmē viņa iegūst skolotājas Luīzes Veinber-gas sevišķas simpātijas, ņemot līdz. uz operu izrādēm pilsētas vācu teātrī (vēlāk Nacionālā ope ra), kas īridai sagādā lielisku pārdzīvojumu. Viņa . saista ari Emīla Dārziņa uzmnību, un tas dod iespēju īridai dziļi ieskatīties viņa ģimenes dzīves un viņa paša cilvēcīgās dabas. disonancēs. Ģimnāzijas laikā spilgti atklājas arī īridas skatuves mākslas talants, kas drīz vien viņu izvirza par izcilu dzeju teicēju.
Visu īridas pārdzīvojumu fo-
Valentine Hermane SNIEGI
Ziemeļvēju spāres Balti ziedi plaukst^ Gaisos Minājas, Āres, lejas Māj.
Pazūd ceļi, Izgaist pēdaa. Balto ziedu pārslāā. Būtu diezgan, Bet arvien vēl Piedzimst jaunas Ziedu māsas, Gaisos MinājaSj Āres, ceļus Jdāj.
Salti, spoži taurenīši Vējā virpuļo un krīt Apsedz zemi tīru, haltm Kādus redzēšu tos rīt?
m
Pir©f. Dr. IPēteris Stercs
USU
liktenīgie
«Pa»
Prof. Dr.agr. Pēteris Starcs, kura rakstu pa? jaunatnes problēmu atrisinājumu sākam Iespiest šai numurā, 29. janvāri atskatījās uz 80 mūža gadiem. Atskatu uz viņa dzīvi un datbu sMedzam S! numura 5. lappusē.
nā parādās gan tā laika sabiedriski garīgās rosmes līmeŗils, gan IVfaldoņa ģimnāzijas iekšējā dzīve ar skolotāju siluetiem. Ģimnāzija bija kļuvusi par stipru latvietības cietoksni krieviskajā ielenkumā, un par to pat skolotāji - cittautieši teikuši, ka ,,tā jau nav skola, bet ģimene". Sakarā ar īridas uzstāšanos publiskos sarikojumos, un vispār ar interesi par teātri, pavīd tā laika ak-(Nobeigunis 6. Ipp.)
Visās latvi^u kolonijās briva-jā pasaulē jau tagi^d sākas rosīga gatavošanās nākošā 1868. gada kultūras dienām, kuras, tāpat • kā citi sarīkojumi, risināsies Latvijas neatkaribas 50 gadu pār sludināšanas zīmē. ir paredzams, ka kultūras dienu ietvaros notiks vesela šerija dažādu■ kulturāla rakstura sarīkojumu — koncerti, teātpa izrādes, gleznu izstādes, ari priekšlasījumu cikli un kultūras darbā konferences.
šai rakstā gribu pieskarties tikai abiem pēdējā veida SMīkoju-miem, kuriem esam varējuši nosvinēt jau 20 gadu jubileju. Šar jos sarikojumos galvenie temati vienmēr bijuši nacionālā kultūra uņ jaunatnes audzināšana. Lai varētu labāk orientēties mūsu pašreizējos uzdevumos, der atskatīties, ko; šo problēmu atrisināšanai esam darijuši līdz šim.
Vācijas nometsjlu dzīves laikā ļoti rosīgas bija feavārijas, it sevišķi Franku novada nometnes, kuru; apgarotais vadītājs bija inž. Robertā Nīkurs. jNometņu pārstāvju sanāksmē 1947. gada .5. jūnijā Ansbachā man bija uzdevums referēt par jaunatnes audzināšanas problēmām. Pēc pār-nman pēc Ķ rieferāta, prof. J Rutmaņa ierosinājumā nodibināja īpašu komiteju ar 7 locekļiem jaunatnes audzināšanas problēmu
Pianists Arturs Ozoliņš ar savu ,yaudžu māti" Mardžoriju Džek-soni (M. P. Jjuikson), kas viujļiu pavada visos koncertu braucie-mos un visu laiku apriipējusi un pabalstījusi skolas uri muzikālās izglītības gaitās (skat. rakstu4. Ipp.). Foto: J. liģers •
pētīšanai, šī komiteja sanāca vairākās sēdēs un tā paša 1947. gada 19. jūnijā Veisenburgas ,sa--nāksmē sniedza savus atzinumus, kuros bija konstatēti novērotie tŗūkuini jaunatnes dzīvē un 16 punktos; ietverti ieteikumi to no-vēršanai.^-. ^ ■.
Interesepar jaūniiines audzināšanas problēmām pieauga, un cā jau 1947'. gada 21. oktobri Valkas, rioinetnē pie Nirnbergas notika īpaša konference par jaunatnes audpņāštoas- jautājumiem, kurā iēnadās pārstāvji no visām trim Vādjas tā slaika okupācijas jos-lām|. Pārrunu galvenie vadītāji bijā kādreizējie Latvijas izglītības ministrijas direktori Indriķis Zu-bavs un; Jānis Celms, piedalījās pareizticīgo Rīgas bīskaps Jānis, pašreizējais ev.-lut. baznīcas ar-chibīskaps A. Lūsis, daudz paida-gogu un. dažādu jamiatnes organizāciju pārstāvji. Referātu nolasīšana un debates ilga divas dienas. Pārrunu rezultātā pieņēma atzinumus, ietverot "tos 13 punktos.
Kad tagad pārlasu, kb toreiz runāja un lēma pirms 20 gadiem, uri salīdzinu ar to, kas runāts un lemts aizvadītajos .20 gados, tad redzu, ka nekādu brīnumlīdzekli jaunatnes audzināšanai nav izdevies atrast. Tā kā jaunatnes audzināšanā nekādi uzlabojumi nav panākti, drīzāk noticis pat pretējais, tad problēmu atrisinājumi jāmeklē, pamatojoties uz citiem izejas punktiem.
Viena no iemīļotākajām nodarbībām niūsu sabiedriskajiem darbiniekiem ir kultūrais konferenču uri kongresu rīkošana. Ari tām ir savu vēsture, no kuras va-rarii šd to mācītiies, jo nav gudri, ar pagātnes pieredzi nerēķināties. TaUtzinātniskās padomes ierosinājumā 1950. gādā laikā no f.— februārim Tŗaunšteinā sanāca kultūras problēmu konference, kas izvērtās par vienu no lielākajiem gara spēka • koncentrējumiem āipus dzimtās zemes, šai konferencē piedalījās ar refērā-tierii 7 profesori,' rakstnieki, .garīdznieki, rriākslinieki, žurnālisti un citi lietpratēji. Refereritu vidū bijā; prof. ļl, Buduls, prof. \E. Blese, prof. P. Jurevics, prof. J. Šiliņš, komponists J." JPoruks, mākslinieks - tēlnieks Jansons, mag. iur. Ādolfs šilde.uņciti. Nb-^ lasītos referātus LCK pavairoja, kādēļ arī tagad var tajos ieskatīties. Iespaids tas pats: ^vēlākajās konferencēs nekādas jaunas nozīmīgas atziņas nav konstatējamas.
Tā rodas iespaids, ka, turpinot rīkot konferences līdzšinējā veidā, mēs savas liktenīgās problē-
' J« 11.11».,.^ ; , i :
mas nekad neatrisināsim, jo muriis nav izdevies mūsu -sabied-; riskajām ķaitērii. atrast" pareizu diagnozi, bet bez tādas sekmīga ārstēšana nav iespējama. Mums jānodarbojas ar tādām parādībām, kuras nav iespējams izprast pēc tikai īslaicīgiem pove-rojumiera, kiiŗi piedevām vēl izdarīti tuvskatienā. Mums jāievēro kā mūsu pašu. tautas, tā arī citu tautu pagātnes pieredze. Problēmām, kurus mes vēlamies atrisināt, ir tūkstošgadīga vēsture. Kas to negrib ievērot un atzīt, tas maldīsies pa tumsu un . nekādas problēmas neizpratīs un neatrisinās.-
Izsekojot vēstures notikmnieui pēc attiecīgās speciālās literāta , Tas, kļūst redzams, ka' liktēm'g^i loma tautu dzīvē piekrīt attiecībām starp cilvēku miesas mi gara; spēkiem. GJam'i desmitiem ga- ■ du tūkstošiem cilvēki savā dzīve rīkojās tikai ar saviem mies.is • spēkiem. Ar tiem viļii cīnījās par savu eksistenci un gādāja sev uzturu. Miesas spēka apliecināj ums bija pamats viņu sabiedriskajai dzīvei, un ar dažādām fiziskām izdarībām viņi ari godināja 5^x118 dievus.
Jauns laikmets.cilvēces vēsturē sākās pēc tam, kad 540. gadā pr. Ķr. grieķu dzejnieks uri filozofs Ksenofanš nodibināja jaunu kus- ' tlbu, kurā sludināja, ka Dievs if tikai viens un cilvēku dzīvē pirmā vietā jāstāda' gara spēki kā nozīmīgākie, šī jaunā atziņa, le-. sakņojās ļoti gausi. Par to sirsnīgi cīnījās Sokra,ts, Platons, Aris-totels, bet it sevišķi sirsiūgi Dio-ģēns. Bet tautu pāriiecināt par sav^; idejām viņierii neiedevās. Tā turpināja jūsmot par atlētu ■ dūru cīņām un pulcējās savās : olimpiskajās spēlēs, bet tautas dzīve grima, arvien dziļāk, kamēr 394. gadā Bizantijas ķeizars feo-dozijs Lielais aizliedza olimpiskās spēles, Tā grieķi 934 gadus bija velti cīnījušies par, gara .spēki priekšrocībām. Bet ņo pirmās;, līdz pēdējai olimpiadai pagāja 1170 gadu. Tas bija pietiekami Ilgs laiks, lai noskaidrotu sporta • Ietekmi tau^s.dzīvē; Romā sportošana sākās krietni vēlālc nekā. Grieķijā, bet tomēr ilga 590 gadu,' kamēr ķeizars Hbnorijs 404. gadā cirka spēles aizliedza.
Ja mums būtu kaut mazākā velēšanās no vēstures kaut ko mācīties, tad nevaram atstāt neievērotus arī dažus citus pagātnes notikumus. Kad senie grieķi bija iekarojuši jūdu zemi, viņi, mčģi-' nāja turienes dzīvi pārveidot pēc sava parauga. Ap 175. gadu pr. Kt. jūdu augstais priesteris Jā- ; (T^irpinājums 6. Ipp.). . :
S T Ā § T
, (1. turpinājums^
„Nu, tas svešuma dzīvē atgadījies jau daudzās "ģimenēs," UlcUs pārtrauca draugu. j^Nedomā-ju, ka grūti dzīves apstākļi varētu būt iemegls nesaskaņām ģimenes dzīvē. Vaina gan būs mek-.lējama, pašu cilvēku raksturos, vai pareizāk — raksturu vājumā."
,,Var jau būt, ka tev taisnība. Daudzos gadījumos tā tiešām ir, kaut jāsaka, ka pārāk spēcīgi un nelokāmi raksturi ir vēl ļaunāki par gļēvajiem," domīgi noteica Andris.
Mirkli pagrozījis glāzi: ar karstvīnu, viņš to lēnām pacēla un iziukšoja, tad turpināja:
„DarbSj lai cik smags un nepatīkams, mani nekad nebūtu atbaidījis, bet īsts naudas un pienākuma vergs arī ^neesmu bijis un nebūšu. Atpūtās brīžus Inesei p^atika pavadīt mūsu glītajā un ērti iekārtotajā mājā, patērzējot, ar draudzenēm un pa-, ziņām, bet vasarā kādu laiku pakavējoties dārzā. Mani'tas garlaikoja. Agrākajos gados kopā ar dēlu devos nelielos ceļojumos vai arī ziemā kopīgi paslēpojām. Inesei nekad nebija laika- šādām vieglprātībām. Toties viņa bija iecerējusi kādu aizvēsturisku māju pilsētas dārgākajā rajonā, kur būtu izredzes iegūt naudīgākus pacientus. Pat ar vislabāko gribu šis nodoms nebija īstenojams, jo mūsu līdzeidi to nepieļāva. Likās, ka svešuma dzīvē viņa pilnīgi zaudējusi drošības, pašapziņas un paļāvības apziņu, jo tagad viņas uztverē vienīgā ie'spēja tikt galā ar nezināmo nākotni un pieveikt, iespējami nelabvēlīgu likteni bija materiālu vērtību iegūšana. Nevarēju šādos ie-
skatos dalīties, jo biju taču piedzīvojis, cik maza nozīme tam visam kara laikā. Manuprāt lielāka dzīves vērtība bija saskaņai ar sevi, dvēseles mieram un spējai apmierināties ar esošo bez sevišķas nožēlas. Kļūstot par mūžīgu darba vergu un mantas krājēju, cilvēks var pazaudēt ne tikai veselību, bet arī cilvēcību. Sāku justies vecs un noguris, jo likās, ka dzīvē nekur vairs nederu, kā vienīgi darbam un īsai atpūtai, brīdi pasēžot dārzā ...."
■ It kā izslāpis, Andris atkal grozīja pirkstos tukšo vīna glāzi, un Uldis steidzās to piepildīt. Draugs tomēr nedzēra. Likās, viņš sakārtoja domas. Tad Andris arī jau turpināja savu stāstu:
„Vienīgi nedaudzajās dienās, kad atrados kalnos vai pavadīju dažas stundas laivā uz ezera, jutu, ka vēl dzīvoju. Laikam jau biju radīts cīņai ar dabas elementiem, arī ar pašu vareno likteni, tā-, dēļ pārāk mierīgai ērtā un vienmulīga dzīve mani pārāk nospieda. Pamazām kļuvu īgns un vienaldzīgs pret visu. Tieši šai laikā manā dzīvē ienāca Rūta. Viņa sāka strādāt mūsu birojā, un man katru dienu nācās viņai dot norādījumus par veicamo darbu. Savādā kārtā Rūtas tuvumā izgaisa manas necerīgās domas^ mums nekad ari netrūka vielas sarunām. Svētkos vai izbraukumos Rūtā vienmēr izvēlējās manu sabiedrību, atteikdamās no jaunākiem un viņai tādēļ piemērotākiem laika kavētājiem. Rūtai ari patika dabas daudzveidīgais un mūžam jaunais skaistums, kalnu varenība." ūdeņu nemiers un plašums. Tādēļ dažreiz aicināju Rutu līdz savos izbraukumos, un viņa arī neatteicās, jo bija še viena. Tuvāka draudzība mūsu star-pā tomēr neradās, jo abi pārāk labi apzinājāmies,
^ka tā mums varētu rādīt vienīgi sarūgtinājumu un .aievajadzīgus sirdsapziņas pārmetumus/Bija_labi
/.tāpjat.";:.
,,Tad nu gan esi bijis īstais aitasgalvaf .: iesaucās Uldis. „Kuŗš katrs cits tavā vietā . . ."
,,Nevēlējps but Rūtai šāds—ļ^ŗš^^ atteica Andris. „Pagāiušais Jaungada priekšvakars iekrita svētdienā. Ziemsvētkos bija uzsnidzis svaigs sniegs, tādēļ nolēmu aicināt Rūtu kalnos paslēpot. Vakarā gribēju atgriezties pilsētā, lai būtu kopā ar savu ģimeni un izpildītu ari tā saukto pieim-kumu pret sabiedrību. Diena bija. saulaina, tikai stipri vēsa.; Nobraucienos vējš stindzināja seju un vilka cauri vieglajām tērpam. Protams, Rūtas tuvumā es tā visa nejutu, jutos silti un labi. Pēdējā nobraupienā devos viens. Rūta palika kalna nogāzē slēpotāju telpā, jo jutās pārak nosalusi ledainajā \ pretvējā.TSaule jau bija aizslīdējusi aiz kalna mugurās otrpus ielejai, bet es to nemanīju, jo biju pārāk iegrimis pārdomās, ļoti nozīmīgās pārdo-māSj kā man Šķita. Vēlējos atceļā Rūtai pateikt vlsmāž ;dāžus sirsnīgus draudzības vārdus, arī to, cik ļoti viņas klātiene pārveidojusi manu iepriekš tik necerīgo dzīvi. Tomēr nezināju īsti, kā to pateikt, katrs vārdu virknējums šķita tik aplams, pārāk" tukšā skaņa, kura vairāk atņemtu nekā dotu! Ka gan es ari varētu darīt Rūtas laba, ja nespēļu pat paMzēt pāķ sey?" ■
Likās, Andils šai vietā gaidīja atkal drauga stai'psaueienu, vismaz jautājumu, tomēr Uldis klusēja un tikai raudzījās pretimsēdētāja sejā. Tā Andris,■apslapinājis ār vīnu it kā kaltušās lūpas, atkal atsāka jau vairākkārt pārtraukto stāstu:
„Tā aizdoniiājies, nemaz neredzēju, ka esmu novirzījies nb parastā slēpotāju ceļā. .un atrados uz šauras takas. Kad beidzot atjēdzos, redzēju, ka lielā, ātrumā tuvojos kraujas malai, gar kuru/tālāk vijās mans negribēti izvēlētais kājceliņš. Bēr-,nībā un jaunības gados bieži biju izaicinājis likteni, dodamies dažādās it bīstamās dēkās. Tādēļ sapratu, ka'šoreiz liktenis izaicina mani: ja varēšu
vēl īsii bridi palikt kājās, tad bija izredzes straujā pagriezienā izvairīties no. kraujas krituma, bet mazākās neuzmanības gadīj umā draudēj a nosišanās. Sagatavojos špējānl pagriezienam-. Te pēkšņi mani; apžilbināja kāds nomaldījies saules: stars, . salūzdams baltajā sniegā. Nākamā;acumirklī jau lidoju gaisā. Kritiens tomēr nebija pārāk augsts, . jo drīz vien .atsitos pret sa,salušo sniegu. Tomēr: paliku nekustīgi guļam, varbūt zaudēju pat sa-. maņu.'',. :'■;■. ::'■./.■■'■■.';: ■ '.i-
Uldis, stāstā aizrauts, satvēra drauga roku,f; bet nekā neteica. Andris pieskārienu, likās, ne-; maz nejuta, jo mierīgi stāstīja tālāk:
,,Neziņu, cik ilgi tā nogulēju. Beidzot toniēr apjēdzu,: ka-mans lidojums beidzies, Atraisīju slē-, pes un cēlos augšā, bet tas neizdevās, jo kreisā kāja izrādījās kā bez spēka Un dzīvības. Tai. pie- ' skaŗoties sniegam; sajutu tik neciešamas sāpes, ka ievaidēdamies atkal pakritu sniegā. Pamazām; to- ; mēr nomierinājos, jo ieraudzīju ielejā zem sevis skaistāko saules rietu, kādu vien mūžā bija gadījies redzēt. Pret sārti zeltainajām vakara debesīm
-āsi iezīmējās māju un piesnigušo egļu melnās kontūras, ļ)iešķiŗot ainavai tik rēgainū un nereālu noskaņu, kādu var uzgleznot vienīgi dabas lielmeistara , roka. Neviļus iedomājos, ka šis varētu : būt pēdējais saulriets, ko vispār redzu, jo apkārtnē nebija; nevienas dzīvas radības; bet pašam saviem spēkiem ne mazāko izredžu izkļūt no šīs nelaimes
' vietas. Vēl mazākas bija cerības še ledainajā auk, ' Stumā aizvadīt nakti un nenosalušam sagaidīt rītU; šoreiz atlika vienīgi padoties liktenim."
, „Ķā redzu, liktenis toniēr ari šai reize tevi nepieveica," it kā situācijas atrisinājurnu gaidi- ' damS^ draugu vēlreiz nepacietīgi pārtrauca Uldis. \ •
_ šķita,:ka Andris nedzird ari; šo konstatējumu, , tāpat kā mirp iepriekš nemanīja Ulža rokas pie- / skāriena. ;; '\. ■■:•'"•; ■ ■'/ : '
(^:^inājimis ^ko3)^;^^^^ ^^;^^^;^^^ ;