JVIJA
sTDIENA, 1967. G.    22. APRĪLIS
IftEDAKaJA TORONTO.
— Alfrēds Vinfiete. &08 Palznerston |>nt.' tālr. 531—iK3; ' 4 Silvija Ancāne, sasniedzama re-
\m\ .
Rūdolfs Noritis, 1749 Vki;orļa Park. ivrougb, Out.; tālr. TōS-^SOīe; i.{uts Podnieks.  26 Underhil) Dr., Don ļ—€933:
ļldis Teteris, 17 Chester Hill Rd., ' ^63-4226. ^
CUA tIROPĀ:
44 MUnster/Westf., Von Einem Str. 19. lusfcrtptiis pēc vajadzības īsināt. Ne-ļU^uzglabā, l)et uz vēiēšaŗos sūta at arka (Kanādā) vai starptautiskais ēs). Ar autora vārdņ vai inicl^em.
•aomM Ir raksfitāj^^^ iumā atbilst arī redakcijas viedoklim,
IV un Kanādā 1- par mēnesi $L&0 v ļmēn, 14.50; 6 mēn. ?8.50; par gadu .00. Atse^Sķa numura cena 20 centa
sludinājumu; daļā %iM, bet tekstā .20 ~ jMo; par 1 cdUaa slejas telpu.
W ne-citu-It ne-
[Lskār-fteho-Jalve-sšaiia
clnl-
[ šim ķogu-aiz-im iem
ar
tvija Wā
Itam
itas laur izie-§ja
ļ:"bet 2kā
l^alB;
in-
|-]13.: 36-
ritāti, ēnas.
ir  tikai gaŗāmslldošas
Leo Ozōlāņi bijusi drosme pateikt: skarbu patiesību necilos vārdois, kaš daudziem var nepatikt,-bet- tāda ir mūsu vide bez krekla, kā to noraksturojuši ^daudzi mūsu ievērojailīākie rakstnieki. Gaļīgā konsekvence: mēs klausām tikai autoritatīvām personībām, bet — tā kā mums\tā-dii nav — mēs uzklausām, vienīgi paši;'sevi "
Alberts lācītis, Torosito
; :V ■ SENS tPIZODS- ;
šī laikraksta 8. aprtļa numura Angelika Gailīte' spiedz skaistus atvadu vārdus tnlitšajai dzejnie-: 3ei Karolai Dālei, pakavēdamās pie aizgājušās dzīves gaitām: ā^^^ Aizgājēja\— lai viņai vieglas smiltis! — bija dzejniece;; kas praktiskajās sfairāsjiebija^ iekļauta, Lai šai sakarā' atļauts mazs pa-
jautrs epizods no senajām dienām. Būdamav juiHište uii ziŗiāda-ma, ka Latvijas likumi (rešp. či-vīllikunis). neparedz kristīta vārda / mainīšanu:; (un ■ dzejnieces yārds bija Katrīne Dāle, tā uzņemts ^ī . ,zvērināto advokātu sarakstā), kādā tiesas, sēdē 'tomēr gadījās dzirdēt, ka viņa savu vārdu uzdeva — Karola Dā-. le^ uz ko tiesas priekšsēdis Hugo Lazdiņš atbildēja: ,,tādas man te sarakstā nav; ir gan Katrīne Dāle. Vai jļūs tā esat?" — Dzejnieces smaids to, protams, arr"ap-stiprināja, >
Mag. iur. EI. Lapiņš,
Grand Rapidos
idēi lai majbrs • iiesmiētos?; y^ īgi par daiļt>a spēka piešķiļršanu ļmii, ne par darba kvalitāti.
gadiem es jau izihu, ka visi krie^ :) apsola. Viņu raksturā vienmēr bzjūtībū- kādēļ labprāt.vēlas mie-Iziļepadomājot par doto.sōlījumu I ai j:ežlma furiķčioriāru solijiunu^ ■ ļ sevišķi vācieši izskaidro kā nai-ļ;:pamatā, He^Sj ir šī krieviskā . Gik gan^J^i civilisti, priekš-stari kādas personīgas sarunas ļdzjūtibā nāv^ noteikiiši: ško^ do-ļsit mājās!
iiā reakcija uz šiem vārdiem, kule mūsu darba grupai kādā 1950.: irāļ^ vkad pēc darba \ atgriežaņiieš [skepse. Bet; rnājors vicina-rokā ļiaro priekā, jo var mums paziņot
ļf:teķņi, kas sodīti par krimināliem ^turēšanās' laikā .iiometne, tiilīt ^ irtiaļuņ pārvietojami uz ņo-
būtu:. pienācis - brīdis, uzkuru ļi? Visu nemierīgo-domu gals?. U^^ i'āk liels: Patiešām/uz majāin? :Vķ- : tnājas. Par spīti ikdienas domām, |ir šiem jēdzieniem^uņilgāih^. visi i vairs īsti iedomāties. Neuzticība vilšanās reizēm, pēc piedzīvotās taisnības iesakņojušies pārāk dzi--ļeņojas. Katrs slēpj savas domas pmiģajā sejā, kas radusies "ģaŗa-iiecības gados. Nav dzirdama ne pas un priekā ķpausmes skaņa. ■
(Turpinājums sekos).
■if;
1,
, 32. n-fs.
3
Viru kora Viesturs koncerti Toronto arvien pulcinājuši daudz klausītāju, un tā kā iepriekšējos gados Latviešu nama zāle izrā-dījāsļ par šauru visu apmeklētār ju uzņemšanai, -šāgada koncerts ,8. aprīlī notika Igauņu nama jaunbūvētajā zālē. Ari tajā daudz brīvu vietu nepalika.
Par spīti tam, .ka korim iznāk darboties visai neparastos apstākļos, jo sastāv no trim vienībām trīs dažādās pilsētās — Toronto ar diriģentu J> Bārušu, Ha-miltonā ar diriģentu I. Saksu un Sv. Katrīnās ar diriģentu J. Run-dānu^^ tas spējis pastāvēt kā ;jtabila. viem1)a un uzrādāt atzis-.tamū rosību. Pēdējos gados iesviesta arī tradīcija, ka koncertu diriģē tikai viens ; diriģents, šai gadījumā Jānis, Barušs, reizē ar to dodot viengabalainību programmas izpildījumā^
Koncerta klausītājiem nebija noslēpums, ka.J. Barušs, būdams pats spoža tenora īpašnieks, pieder pie. tiem retajiem, diriģen^ tiem, kas ^ diriģēdams pats: dzied arī korim līdz. Ieguvēja; spēka ziņā Ir pirmo tenoru grupa, liet nereti; vi0n za,udētāja kora vispārējā balsu saliedētība/
dziesmas uzbūve gan it ka prasa lielu kora sastāvu uņ plašas elpas legāto dziedājumu. Pēc satura, varētu sacīt, oikūmenikāla — izteikta luterāņu korāļa meldija sadraudzēta ar ne mazālc izteiktu katolisku tekstu.. Grūti gan saskatīt tik pazīstama Ziem^ svētku korāļa kā „No debesīm es atnesu" izvēles vajadzību, jo tam ne tikai nav nekāda sakara ar tekstu, bet citos :gadalaikos skan tā kā nelaikā. Kora. sniegums mazliet nemierīgs, bet kor-rekts.
Tāpat kā iepriekšējos gados, koncerta programmā - redzējām un dzilŗdējām daudz tāda, kas atrodas ārpus tā saucamā viru koru dzelzs; repertuāra. Kā tādas minamas divas Ed. 'šēnfelda .dziesmas ,yDievnamā" un ļ,LaČ-plēšim", j. Mediņa „Tāļu, tālu> tuvu, tuvu", Jēk. 'Poruka tautas dziesmas apdare „Aijā" un V. Ozoliņa ,;Maza, maza man sieviņa", kā arī V. Lindes .^Saules laivā" .un ^ ļ„Lai ejam klausīties", ' kuŗaš abas gan jau agrāk vies-turiešu dziedātas, toet nav manītas citu vīru koru programmās,
*-No līdz šim dzirdētajām uri redzētajām E.šēnfelda kora dziesmām progranlmā esošā «Dievnama" liekas. viskoriskākā. Pati
-I^^EDAKCIJAI.PIESŪTĪTI ■ iZDEVlūMi ^- :.
,,Latyiān Information Buļle-tin" Nr.. 1/67, Latvijas sūtniecības Vašingtonā izdevums, 16 ■ Ipp.
..Daugavas Vanagu mēnešraksts" Nr. 2 ■ (112), DV centrālās valdes izdevums Latvijas brīvībai un labākai nākotnei, šāgada marta un aprīļa burtnīca, atb, redaktors V. Hazners, 80 Ipp.
«Sporta Apskats" Nr..ļ98 (348), mēnešraksts latviešu sportistiem svešumā, Latviešu sporta padomes brīvajā pasaulē izdevums, šīgada marta un aprīļa burtnīca, 16 Ipp,
Runājot par kora dziedāšanas mākslu kā tādu, jāatceras, ka katra kora darbības pamatā vispirms liekama tieksme pēc iespējami augsta mākslinieciska dziedāšanas līmeņa. Tikai to darot, var cerēt uz kādii citu blakusmēr-ķu — nacionālu, reliģisku vai citu —. realizēšanu. Latviešu aprindās gan dažkārt tiek popularizēts uzskata „lai kāds, bet ka tik pašu" ideoloģiju stādīt pāri muzikālajam. Taču tas ■ nesar ietās ar kora dziedāšanas pamatprincipiem, im ja kāda dziesmā pati neatbilst kora mākslinieciska līmeņa celšanai, tad šim korim nebūt nav pienākums šādu dziesmu uzņemt repertuārā tikai tādēļ, ka autors ir latvietis. Pēdējais attiecināms uz otru E. šēnfelda dziesmu ,,Lāčplēsim". Tā liecina par kofa nepazīšanu un reizē neattaisno šīs dziesmas sagatavošanai pieliekamo laiku un pūles. Nevārētu pārmest Viesturam, ka tas nebūtu centies — nu jau otru gadu ši dziesma atradās koncerta programmā. '
Nevarētu arī sacīt, kā J. Mediņa .„TuvU, tuvu, tālu,tālu" būtu korim pateicīga un norāda uz autoru kā instrumentālistu. Izpalika gan pilnīga iepazīšanās ar dziesmu, jo korim neizdevās pārvarēt visās grūtumu krāces intonācijas ziņā.;      ; ;
. Ne reizi vien uzmācas jautājums; kādēļ latviešu komponisti raksta tikai a capella dziesmās, bet ne dziesmas ar pavadījumu? Vokālo moku idejas, nodbtas instrumentam, būtu tikai nieks. ■
Jēkabs Poruķs tautas dziesmai „Aijā žūžu, lāča ibēmi" devis caurkomponētu ; četrādu pantu apdari. Dziesma ir 'vokāli pateicīgā un apdare kā tāda interesanta. Vienīgi pēdējā neliekas gluži piemērota šūpļa dziesmas meldijai. Reizēm paasās un sin-kopētās ritinīskāš figūras pavad-balsīs, tāpat daļēji arī zemo basu žūžošana, nostājas pretnmā ar vispārēju šūpļa dziesmas noskaņas uztveri. Drusku to vēl pavairoja arī diriģenta izvēlētais alla breve temps. , •
Koncertu ievadīja latviešu; mūzikas tēva Andreja Jurjāna ļ,Lāt-I vijā", „Kas īstens latvietis" un
viens pants no „Lūk, roze zied" (Oriģināls tris panti). Visām tām pēc piederības netrūka ne" spraiguma, ne spēka, ne viegluma, — vienīgi autora norādītais piano nobeigums pēdējā no tām.
S. .Melngaili pārstāvēja «Jūrnieku dziesma" un „Ruderiī", bet jau minētās divas Lindes dziesmas labslmnlgi pabeidza koncerta otru un grūtāko daļu. •
Trešā daļa bija. veltīta, tautas dziesmām. Te ritmiski precīzi un tonāli skaidri izskanēja divas Ā. Ābeles apdares: , ^Ķiku, riku" un „Ķērca, brēca", pēdējā ar vislm daudzajām „jūtāra", kā to autors pat notīs norādījis. Tāpat raiti aizskanēja V. Ozoliņa ^^a^ za, maza man sieviņa" dziesma, kas īpaši noderiga koriem, kuriem tenoru mazāk nekā basu. Koncerts beidzās ar H. Pavasara „Lāimlņai pavaic&ju".
Uvira Leja
PARADĪZE
Mēs
meklējam paradm ielās, tuksnešos, dārzos, Dieva vārdā īin cilvēku
Mēs meklējam paradM kaislības murgos, . iisticlhā, šķēpā . . .
Paradīzes nav.
Bikla meitene zāiš ■ saulstaru tvarsta, no vienas plauksthm otra smilgas Mrsi&,
— Kā sauc tavu rotaM,
— Paradīzē.
Teodors Zeltiņš
Toronto gaida ciemos Jolantu Durbi
: IZRĀPE,. KAS PATĪK- :„MUNIEM UN VECIEM"
jCopš pirmzirādes 4. martā Va^ tikušas kā jaimās, tā vecās pa-šingtonā, Amerikas latviešu te-1 audzes skatītājiem, kas jau pats
ātra Vašingtonas ansamblis ar ...Jolantu Durbi", Anšlava Eglīša jauno komēdiju, jau paspējis apciemot Priedaini, Filadelfiju, Klīvlendu, Detroitu, ļSaginavu, Kalamazū. Grand Rapidus, Mii-vokus, Cikagu, Indianapoli, Ko-
par sevi ir vērā liekams panākums, jo pēdējā laikā ne viena vien latviešu teātra. izrāde izraisījusi diezgan stingras 'abu paaudžu ..domstarpības". Tad nu liekas, ka autoram un.režisoram ar „Jolantu Durbi" izdevies at-
lumbu un pēc 22. aprīļa izrādes rast „zelta \'idusceju", lai jaima-Ņujorkā nākamās nedēļas noga- jiem luga un izrāde neliktos ..pā-
rāk vecmodīga" un vecajiem ..pārāk modema".
šai virzienā.cita vidū, vedināja domāt skatītāju pārrunas pēc Anšlava Eglīša, ,.Jolantas Durbes" izrādes Priedainē.
Vispirms pārsteidza — apl pašus izrādes rīkotājus, kam pie-
lē gaidāms Kanādā — 2S. aprīlī Hamiltonā un 29. aprīlī Toronto.
Visās vietās, kur ansamblis līdz šim viesojies — kā vēstī lailcrakstu chronikas un kā apliecina arī' režisors Osvalds Ur-šteins — tautieši izrādes uzņē-rduši ļoti atsaucīgi, un īpaši pie- trūka biļešu uņ bija jāgādā paminams, ka tās vienlīdz labi pa-1      • (Nobeigums t». Ipp.»
VELTAS SKUJIŅAS UN EENESTA MAŖŠAUA KONCERTS SID'NEJĀ
Klausoties šodien soprāna Vel- taisās braukt koncertceļojumā tas Skujiņas un tenora Ernesta uz ..ārzemēm", tad šoreiz teikšu
Tas ir teņiatSi par kuru Sidnejā runā; dziesmu im mūzikas ml-ļotāji. Iemesls — labi izdevies abu dziedoņu kopīgi rīkotais koncerts 2. aprīlī Latviešu nama zālē. Kādēļ par šo notikumu būtu jāzina latviešiem citos kontinentos resp. kādēļ, par to jāraksta laikrakstos?
Vismaz tādēļ, ka labu solistu mums ir ļoti maz, un ja tādi kur atrodas, tad viņi nebūtu jāaizmirst.-Otrkārt, ikviena mākslinieka ambīcijās ietelp koncertu turnejas — jo plašākas un garākas, jo labāk. Ar sacīto neesriiu domājis „reklāniēt", bet gan informēt tautiešus ārpus Austrālijas par to, kaš Austrālijā notiek, un par tiem, kās šos notikumus radā. Tā kā mūzikas laukā n^smu; speciālistš,.neuzdrošinos nekā vairāk teikt, kā tikai to, ka msn
Maršaua, operii āriju un duetu koncertu, bija jāatzīst, ka piedzīvojušu; mākslinieku priekšnesumā dziedājumi no, operām arī bez orķestra, labā klavieru pavadījumā, var sasniegt muzikāli augsti vērtējamu līiiienl. Abi dziedoņi bija labā formā un ar savu izjusto priekšnesumu, klausītājiem sagādāja daudz jauku brīžu. Ja arī es gribētu atzīmēt dziedātāju kļūmes, tad. jāatzīst.
mazliet vairāk par viņu,
Ernests.Maršaus ir ievērojami novirzījies uz dramatisma pusi, un jāatzīst, ka šis novirziens ir it kā atraisījis viņa spēcīgās balss dabiskās dotības. Tā tagad skan brīvi uri plaši visos reģistros. Ja agrāk, mēģuiot dziedāt liriski, viņa augšējie toņi dažreiz likās samocīti, tad šai koncertā visi dzirdētie si-beinoli, kuru bi-
ka šai koncertā. tādu tikpt kā ja vairāk par pusduci, izskanēja nebija, un ja tas tā turpiiiāsies žilbinoši snoži. Ari dziedoņa dik-
koricerts patikā un abu mākslinieku progress ir dzirdams pat mūzikas i^epratS^sun,.
Lai daibūtu koncerta kritisku vērtējumu, tūlit pēc koncerta turpat kafejnīcā ,Aioķēru" mīisu mūzikas senioru, kādreizējo Latvijas operas solistu uri pašreizējo inūzikas kritiķi Sidnejā Kārli Nīci. Lasītājiem šē pasniedzu to, ko K. Nīcis par koncertu 'teica: ,/Par to, vai operu ārijas būtu dziedamas koncertos arī bez or-. ķestŗa, tikai klavieru pavadīju-411ā, var būt; dalītās domās. At-šaria vai noliegšana zināmā mērā atkarājas no izpildītāju tech-niskāš varēšanas un operu mūzikas izpratnes.
arī citos, nālsotnē gaidāmos kon certoš, tad recenzentam, šai gadījumā man, drīz vien pietrūks darba.
Ilgāku laiku abus dziedoņus nebiju dzirdējis, tā šai. koncertā ar patiesu prieku vēroju, ka aiz-; vadītajā laika posmā abi apguvuši ievērojamu nīāku dziec^a-
nieciska/s izpratnē. Apsveicamā abu dziedoņu nenogurstošā centība izkopt savas balsis līdz iespējamai pilnībai.
Runājot par Veltu Skujiņu, varētu sevišķi atzīmēt viņas ibalss vidus posma ievērojamu izlīdzināšanos, salīdzinot ar Iepriekš dzirdēto, jo tagad balss ieguvusi daudz noapaļotāku skanīgumu. Koloratūras šoreiz skanēja spoži. Turpinot strādāt tādā pašā garā, V. Skujiņa var izveidoties par mūsu spožāko ļcolorātūrsoprānu.
Bet.tā kā tu solies rakstīt «ārzemju" laikrakstam uņ Maršaus
žilbinoši spoži. Ari dziedoņa ci ja ir nevainojami skaidra. Edgara (J. Kalniņa „Ugunī") un Don  Hozē   (Bizē ,,Karņiena") ārijās, it sevišķi pēdējā, Maršaus visā pilnībā varēja parādīt savas „tenoro spinto" balss spožumu. Par mākslinieciski visizjustāko jāatzīst Ļensķa ārijas (Čaikovska i,Jevgēņijs pņēginsrTtžp^ jums. To nācās atkārtot, un lorie-vu vaioaas atKanojuma varējam ieklausīties ari  Puškina dzejas daiļumā.
V. Skujiņas un E. Maršaūa trīs duetos — Adinas un Nemorino no Doniceti operas „Mīlas elek-slfs", Mikaelas un Don Hozē no «Karmenas" un. Violetas un Al-fredo no Verdi operas „Traviata" — vietām bija jūtams, ka dziedoņi nebija paguvuši pietiekami samēģināties, lai panāktu izlīdzinātu balsu saliedējumu. Līdzvērtīga abu mākslinieku. partnere bija Sidnejas ABC oficiālā pavadītāja Marija vān Hove."
neja;
Ernests Maršaus unj. Velta Skujiņa pēc koncerta; Sid-
'* Foto: 11. Aboltiiiš
Tiktāl lietpratēja atzinumi. Vēl var piebilst, ka kuplā skaitā ieradušos klausītāju atsaucība bija sevišķi silta, katru dziedājumu uzņemot sirsnīgiem aplausiem un programmas beigās izlūdzot „Traviatas" dueta atkārtojumu, bet no katra dziedoņa pa divām piedevām. Tik entuziastiska: publikas atsaucība Sidnejas koncertos sen nebija piedzīvota. .
Beidzot šo rakstu vēl jāatzīmē K. Nīca domas, ka Ernests .Maršaus pašreiz būtu ieskatāms par mūsu labāko tenoru trimdā. Tādēļ pavisam sīks atgādinājiuns,
lai tautieši Amerikā neaizmirst, ka šāgada beigās tenors Ernests Maršaus dodas koncertturnejā uz Ameriku. Protams, Jo turneju jau organizē, bet ja būtu. vēl kāda vieta, kur E. MarŠauu gribētu dzirdēt, tad par to^der laikus padomāt. ^
Arī V, Skujiņa domājusi par „āržemju ceļojumu", bet nekas konkrēts vēl nav izplānots. Cerēsim, ka tuvākā vai tālākā nākotnē tautiešiem ārpus Austrālijas būs izdevība dzirdēt arī viņas skanīgo soprānu.
Ed. Smugajs
KSBEESStt
(13. turpinājimis)
• -f Kas par godu! — Monikā iekārās Uldim elkonī; kas darba dienās un stundu laikā šai pašā gaitenī bija aizliegts un neiedomājams, tagad bija āt-: auts uņ saprotams'. — Par to man, laikam, jāpa-g     teicas Turtuliņa kungam, kas pēkšņi atcerējies,
Pirmajā mirklī Uldis gribēja atcirst: Turtuliņa kiingam? Kas par Turtuliņa kungu? :T(Mnēr :; : -rūgtums bija pārp dziļš; lai sp^ izlikties.;Moni-;   ka tik uh tā: visu redzēja un paprata. ; > ---Ne ļurtuliņa kungam, bet kapitālistiska^ l kārtai. Nauda meklē naudu.
— Uldi, uznianieš. Mūsu skolā tādas valodas la- ' v;;o.:'bāk nerunā,-
.   — Kāpēc? Man nav bails. Kāpēc mūs māca^l^^ ■   bet neliekties? ■ Kāpēc par lielu varoni iztaisa spar-tieti, kas ļāva, lai lapsa tam izgrauž aknas, bet neatzinās? Kāpēc mūs māca cīnīties par patiesību un taisnību? Tad jau labāk lai māca līst uz vēdera un bučot kungu stērbeles kā vecos laikosi ■ ;;    — Tfv liekas, ka patiesība ir kreisajā, viņiem — ka tā ir labajā pusē. Un tā kā viņu rokās ir vara, ,:   tad prātīgāk ir klusēt, kamēr stāvokUsMdrdz
mainīsies, ; ;    — Kā tas var mainīties, ja neviens to nemaink?"^ Tu redzi tur to meiteni— Veroniku?. Jā? Pirms kādas nedēļas es tai tāpat ieprasījos, sak', kāpēc tu kādreiz neatnāc uz slidotavu? — Man nav z&-b^ku, viņa teica. Nav zābaki Kāpēc? Tgpēc^ ka:
viņai tēvs miris, bet māte pelna dienā tikai divus latus. Divus latus! Nepilnus piecdesmit latus mēnesī! Kur te talsņiba?! Un tad saka, ka sociālisms ipķirmis tautas dzīvības kokā!
— Tu, Uldi, toņemainīsi.;Unpažreis tu par,kapitālisma ļaunumiem esi tik sašutis tāpSc, ka Ilga sākusi draudzēties ar Turtuliņu,
Tas nav tiesa! Es to esmu vienmēr teičis^^
— To es nenoliedzu. Bet šovakar tavu satraukumu pavairojis, nabaga Turtuiiņš.
— Vai tu domā, ka Ilga viņu ņem nopietni? Vi-ņai tā ir; tikai rotaļa, sakVlūk: nobriedis vīrietis, īstS' precību kandidāts    iiri es to varu vazāt, aiz
jūs visi par Ilgu domājat Monika paraustīja plecus Ain pasmaidīja. — Tāpēc, ka mēs Ilgu pazīstam laMk nekā tu. Zēni bez tam daudzas lietas nemaz nesaredz. — !
-Kas bija?    Monikas izsauciens.Uldi pārsteidza.,.'■ ^ ^ I^askaiies   tur, pa labi.vTO^ nav taisnība. -
Vingrotavā uz skatuves bija novietojies orķes^ tris un, Nikolajevani diriģējot, skaļi un braši pūta ^golonēzi: Pa telpu soļoja dejotāju pāri, gar sienām sēdēja meitenes, skatuves tuvumā bija sastājies bars skolotāju un pie durvīm drūzmējās zēni, ne-: varēdami izšķirties, kuru meiteni aicināt — un pa daļai ar! kautrēdamies uņ. bīdamies, ka izra^^-
dzītā varētu atsacīt: Kad Uldis, Monikas mudināts, paskatījās norādītajā virzienā, tur skolotāju puļ-Giņam pašreiz tuvojās Ilga. Turtuiiņš bija palicis teipas vidū. Ilgā palocīja celi Gulbja priekšā, un Gulbis, glaimots pasmaidījis, pasniedza tai elko^^ ni. Bija ieradums, ka tikai retos gadījumos skolotāji aicināja skolnieces dejot: parasti to darīja skcļnieces.
Uldis saknieba lūpas. Pēc brīža Monika jautāja klusinātā balsī, lai to nedzirdētu iepriekšējais un tiem aiz muguras soļojošais pāris: •
--Vai tas tiesa, ka švāns licis Ilgai nākt pie sevis mājās?
:     Lai iemācītu dziedāt. ^
;   ~ Iespējams. Lai gan Ilga man par to nekā nav
.teikusi. Kāpēc? ■ ,'\
— Tā .Vai tev nekad nav ienācis prātā jautāt, kāpēc švāns Ugu izraudzīja par princesi, kaut ^4ņas balss skan kā bērnu rotaļu taurīte?
Ko tu ar ;to gribi teikt? - Uldis juta n ku.-- Vai M Ilgas vaina? : — ;Nē. Tā nav Ugas vaina. Bet nav šaubu, ka Ilga īsto iemeslu jau sen uzminējusi — un tagaxi rotaļājas ar uguni. Kāpēc viņai vajadzēja tagad Gulbi aiciiiāt? Paskaties, kāda pašreiz izskatās kundze.'     ; ^, Uldis, pagrieza galvu sāņus un paskatījās. --Kā parasti: melna un maziņa. Sarāvusies čokura, uri. droši vien, visu laiku saka: lūdzu, atvainojiet :
-—Viņa izskatās nelaimīga. Apkaunota un ^' laimīga.'Jo laikam jau tā ir, kā" to Baltais dejas stundās teica, ka polonēzē katrs ved savu —ē- dāmu.Monika aptvēra, ka Uldis varētu domāt, ka tā izteikto attiecina arī uz viņiem un steigšus piemetināja: — Protams, ja tāda ir. Bet švānani ir sieva! Tomēr Ilgai patīk jaukties pa vidu: Jo Turtuliņšjau pagaidīs, Turiiūliņu neviens tai neatņems. Tas viņai vienmēr paliks par atbal-sta punktii.
Uldis gribēja atbildēt, lai gan īsti nļezināja, ' ko: teikt, bet tad polonēzes vadītājs sāka jaunu gājienu: atšķīra kungus no dāmām:un sāka abas: virknes ķātru atsevišķi tīt lielos kamolos.
Monikai tomēr bija taisnība. Turtuiiņš sāku-^mā stāvēja telpas stūrī: un gaidīja Ilgii atgriežamies, bet tad nogura un apsēdās uz krēsla sienmalē. Blakus viņam sēdēja bars mazāko klašu meiteņuun Visu laiku čaloja par zēniem un skor lotājiem. Palaikam kāds nāca vienu vai otru aicināt uz deju; tad pārējās apklusa un smīnēdamas noskatījās aizejošajam pārim pakaļ. Reiz pie Turtuliņa pienāca arī Uga, pastūma meitenes .sāņus un apsēdās tam blakus, bet. kad sākās jauna dejā un Turtuiiņš lēni cēlās-, lai Ugu aicinātu dejot, piesteidzās kāds zēns, un Ilga laipni uzsmaidīja Tur-tuliņam: - 1-
— Citu reizi, Turtuliņa kungs..." Es jau šo deju apsolīju-...
Divas dejas vēlāk Uga atkal atcerējās Turtuliņu.
— Jumsņevajaga visu laiku sēdēt, — viņa pamācīja, apsēzdamās tam blakus.—.Dejojiet jūs arī!
. Viņa bija sasarkusi, un acis tai miļrdzēja.
«-^ Ilgas jaunkundze, jūs zināt, ka es te nācu tikai tāpēc, ka jūs solījāt ar mani'.., . Mani te neviena cita neinteresē,
Uganopietni paskatījās Turtuliņa.
- — Labi. — tā celdamās teica. — Iesim dejot. Bet .tad jūis pēc tam 'nedrīkstat sūdzēties, ka es ar jums nebūtu dejojusi,
: Spēlēja polku — un tā bija deja, ar ko Turtuliņ.^ bija naidā jau no pirmās reizes, kad spēra kāju. uz dejas grīdas. Sākumā viņš Ilģu.satvēra ka pie valša — labo roku meitenei ap vidu, bet krdisajā delnā tās labo roku, bet tad ievēroja, ka "citi tā nedara. .■
(?u7pioSjums edkos)
^:r^ilii|ii;|liiii^