VIJA
1967. GADA
12. Jūlijs:
KOJA TOR0im>. (Atfiidi Vinfieis, 608 F&linsrstOD
Silvija Anciae, sasuledzama re-
olfs NoiMs, 1749 Victoiria ^ Ont.;tnr. 769—8076; I Podnieks. 26 UnderhiU Dr./Don
ļTeteris; 17 Chester Hill Rd.,
26. '
tlROPA: fūnater/Westf „ Von Blnend Str. 19. )tU8 pēc vajadslbas teināt. Ne-bet us vSešancs^ at-(SanacOi) W starptautiskais Af autora vāidii vai inii^iem '.<ioiaM, ir rajmtītlijd personīgs atbilst asi fddakdjas vie^^
Kanādā par mloefli $iJst; M.GO: 6 inēo. 18.60: par g»jhi ktsevi^ numura cena 20 centu.
(teļā fc^ bet tete^ $1.40 pār ļ collE^ slejas telpu.
īa
īt
lē-
jos kanādiešu dienas laikrakstos, ;tāpat televīzijā ņav pieminēta ne ar vārdu.
; Kādreiz Rīgas' radiotornī pusaudži naktīs iizUda tS smailē gandrīz vai policistu acu prieK-šā un piesēja, tur kādu drānii. Par to otrā dienā rakstīja visi Rīgas laikraksti. Pašreizējos apstākļos svešumā mēs arī vairs nevaram., apmierinities: ar pa^-rastajāni i,pastaagte'; p^ tādēļ derētu padoiiiāt, vai nebūtu jācenšas pēc ,dēkainākas" rl^ cības> kas nepaliek neievērota un presē neatzīriiētsa. Nav jāaiz-. mirst, ka: šajā zemē ekstravaganci, kaut ko neparastu, vien-mļēr uzmana preses ļaudis, kaut arī tas notiktu ārpus „kārtībās ruļļienl". Vai tad TorOnto latvie. šii, igauņu; un lietuviešu vidū trūktu drosmīgu un uzņēmīgu zēnu, / kas varētu izspēlēt kādu „stiķi"? Piernēram, uzkāpt, uz lielā dienas laikrakstā „Star" nama jumta esošās žulburamās an-tennas mastā un tur piestiprināt kādu trāpīgu saukli? Cits lai pašā laikā -varētu uzkāpt; teiksim,; OBC. raidītāja televīzijas torni un: aii tur; piestiprināt; ^auklS. ^ Liekas, ka kaut kas tamlīdsāgs 14. jūnijā būtu., radis ievērību vietējos. kanādiešu ] laikrakstos. Grūti ticēt, ka mēs ar! tad būtu palikuši bez publicitS-tes^ un neievēroti. Vai ņav tāy k© cīņā labi visi līdzekļii kas pakalpo mērķim?/ Un fakts iŗ, ka drosmīgos vienmēr ievēro im uzklausa.. ':
;^Ed. .Ķeiš?,.-Toront®-
Jēļ jābūt sevišķi mmanlgam.m
>r^tā zinot^ ka apta^ •tu āķīgu jautājumu, toiŗu^^^^ it kādā veidā „iegāzt", katram, jautājumiem, jas^^po ym Svjābmņojas ar pacietīlm/ lai. ar aptaujas japas paviršE ;pildīšanu nepiedzīvptu neiedo^ naS: un griitības. ; varbūt,; gan jauta, bet pilnībā šādas aptauju lapas padomju ja smalku sietu, caur: kuru tā bā savus pilsoņus, pārbauda vista un meklē viņu domās un prār. ierinājušosneapmierinātības vai kuru tad cenšas bez žēlastības
'.Ja citādi neiet, tad nolikvic^
llspni.'/:::;;-;\;;;--;;
vomēr, instinktīvi jiita, ka ap-> bez atlikuma. Sašutuši;par t^^ aptaujas lapas ar apzii^ :ie ar apvaldītu humoru, strau-dažsļpat sarkastlsld dzlllgi^: 1^
ļitā ^padomja: varasvīri, aptaiijg^^^ "^■^ļauno pilsoņu noraidīgo no->a5iem; iin viņu pasaules pārvāl-ezina neviens. To iespējacis Ide-ff skaidrs, ka ar aptaujas lapu paudzi i^uva aizdomīgajos un ^dzi vēlāk aizgāja moku ceļā: us
m^ĶSTES GARĀŽA V; iu,ļklusi un nemāiiot, Ŗlgķierir
ijmnss^s) ■
t
ļ.
MTTOA AMBEIKi S
^ HeliEeffs, Payassji?s:
Jānis Tanks
' , ļūU
■ --..WDŖA VSTOLĪŅA ĒRĢEĻU KONCERTS LONDONĀ
Jaundarbu koncerts dziesmu dienās Lesterā un Latvju biedrības Lielbritānijā rikotais Andra
Vītoliņa ērģeļu koncerts Londonā pieskaitāmi ievērojamākajiem notikumiem latviešu mūzikas dzīvē.. Abu koncertu programmās uzņemtie darbi diezgan noteikti Jezīmēja latviešu mūzikas turpmāko attīstību un latviešu komponistu jaunrades ceļus. Ar gandarījumu varam runāt par panākumiem, kas gūti laikmetī-
Koncerta smaguma punkts tomēr bija paša Vītoliņa monumentālais darbs .JSurzemes ciešanu stāsts" deklamētājam, lasītājam un lielām ērģelēm. Nezinu cita darba, kurā būtu dziļāk un pārliecinošāk attēlota mūsu tautas 1945. gada traģēdija.
Gribētos ticēt, ka nebija neviena, kas atstāja dievnamu bez dziļa pārdzīvojuma. Dziļā saviļņojumā sekojām šim latviešu tautas ciešanu stāstam, kas sā-
gās mūzikas stila virzienā. Agrāki kās ar pārlaicīgo un nepārveido-vai velak.šeit radītos darbus at- Jamo,jesākumāMja vārds'' un^
beidzās ar visas pasaules iūgša-Tiu „Miisu tēvs debes!S'\ Lasīju-ļmi no bībeles mainījās ar Veronikas Štrēlertes un Andreja Sģ-ļīšā'dzeju:; V|.:.'
Dzejā attēlotajiem notikumiem Andris Vītoliņš komponējis ilusirātīvu mūziku, kas vienreizēja izdomā un liecina par bagātu fantāziju. Izmantoti visādi uz ērģelēm vien iespējamie efekti. Dzīvā virknē aizslīdēja sarežģītajā skaņrakstā apslēptās ainas. ^, ■'■■V Komponistu viņa māksliniecis-
sķaņos ari L^vijā> jo. latviešu kcmippništs pieder'savai tautai.
Ar lielāko interesi gai^jām žtutgartēs operas solistes Renātes .Gūtmanes uzstāšgmok ■ Ne^ jām vņušies. Rakstnieku vakarā un jaiundarbu koncertā viņa se-, vi atestēja kā mākslinieci ar izcilu muzikalitāti': uņ augsti izkoptu vokālu kultūru. Viņas, skaistais, samtainais tembrs' sevišķi valdzināja ; LongiriāApkālna dziesmās, kas, par spīti modernām konstrukcijām, ir ar intīmām, liriskām. izjūtām, pievilcī-
šoākn tu esi gūvūnisksJ Tu priecājies, kaesiiesdļojis pats savāmii^ā, kuru gada var apmnēt ar vienu nulli
Dievs svētījis tavus ceļus: Pāri posta besāibeņieMp tavas zemes hem^ejāg tālos -juras- ceļos —
uz jaunas zems krastu
. ■ ■ u2 miera uz jaunu vz Wivi.
Nu tu esi uzkāpis augstā savos pilnajos mūM gadoS: ar nulli gaM, Tu vari paskatīties lejup, km viss tur nav TumsUuki sviedrus^ bet tevTiembst galva.
Tavs ceļĶ iet
Ņeviemno tmems nevims.
kas pavērsis seju p tāmēm paliek aiz muguras.
Tu iesimiBsi mi i
ANDRA VMOUŅA PIESIMES PAR ANGLIJAS LATVIEŠU
ASV rietumkrasts 3. latviešu dziesmu svētki Sanfrancisko gan jau isskanējuši, bet nā&oiā gadā notiks ASV latviešu 4. vispārējie dvesmu svētki EHvlendā un Eiropas latviešu 2. dziesmu svēt* Id Hanoverā, taps&t saviem nākošajiem dziesmu svētkiem pam£i* zām jau sāk gatavoties m Kanādas atviesi. Tādēļ sniedzam Zviedrijā dmvojošā komponista Andra Vītoliņa pieāmes par Lesterā notikušajām Anglijas latviešu 8. dziesmu dienām, jo viņa domas var Mt nodengas ne vien svētku rikotājiem, bet an tiešajiem dalībniekiem -r koru vadītājiem un dadedātājiem. Pārņems sekojošo rakstu saīsinātā veidā no Vācijas latviešu laik-
raksta .J^atvija'*.
. Tikai pds atlicis līdz Eiropas latviešu 2. dziesmu svētkiem, tādēļ kopkofa koncertu Anglijas latviešu 8. dziesmu dienās Leste-
arvien labāk padodas dziesmas, kuras prasa plašu kora skanīgu-mu un aizrautīgu dziesmu prieku/kā Melngaiļa „Lokaties mežu rā var uzskatīt par sava vei- gali", Feiļa„Kā man bija nedzī-
vot". Vītola «Beverīnas dziedonis" un Alfreda^Kaliiiņa „Latvju
atsvētēm šai pašā Lesterā pirms šiešiem gadiem, ievērojami augu-isi kopkoŗu kvalitāte mi .dziedā-ļtāju puiks, "kopskaitā, pecpro^ gramnm sniegtajām ziņām, 242. Tik prāvam dziedātāju pulkam
gas un patīkamas. Arī šturma kajoš nodomos teicami atibalstī-
uii Sēnfelda dziesmas Gūtmaņe dziedāja ar - iejušanos autoru \ skaņŗakstos. Dzirkstīgi izskanēja šenfelda asprātīgais «Kiiista
dancis'V Gribētos izteikt vēiēju^ļskaņa, atstājot klausītāju sma-
j& deklamētāja Biruta Zariņa un lasītājs EoderiksPavasars;.
Līdzīga, mūzika ir epilogam. Jt kā nebūtībā izdziest
mu,' lai Renātes Ģūtmanes viesošanās ;Angļ|jā Jriefeūtu pēdējā, teehniski droši un muzikāli pārvadīja) Marija So
Flautiste. Maija Lielause ; ūn Marija;; SoliMini atskaņoja ;Al^ bērta Jēruma{„S6nātu" pirmat-; skaņojumā im Tālivalža Ŗeniņa ,.Ooiloertante^', kaš; jau dzirdēta Latviešu biedrības jubilejas koncertā Londonā. Aii .šoreiz šis spilgtais darbs pāriiecināja ar savu svaigumu.
' Ar pārliecību sakāms, ka Alberta Jēruma ,,Spnāta" ir viņa Hdz šim labākais instrumentālais darbs —. tecimikā, izteiksmē tiņ formā. Tieši šo daitou abas mākslinieces atskaņoja ar lielii māls:-sļiniecisku vērienu. "
Veselu sensāciju -radīja Andra Vītoliņa ērģeļu spēle. Graujošie iortissimo akoiļdi lika trīcēt Visu dvēseļu dievnpia mūriem un Denioņfora aiila' sienām. Andra Vītoliņa ērģ^ kompozicijas mūs ieveda viņa rādošajā pasaulē, kurā daudz jaunu ieskaļju. Londonā, 3. jūnija vakarā,' v^ atskaņoja vairākas J. 3. Bacha ' ķor^u jpriekšspēles, apliecinādams šīs cildenuma ziņā nepār^ spē^ mūzikas š'tila izpratni.
'gās pārdomās par neatminamo likteni.^J
Jaundarbu koncertā vel dārdējām teehniski veiklo un faktūrā daudzpusīgo Andra Vītoliņa «Latviešu: tautas dziesmu svītu'*.
Rietūmvācijas pilsētā Bīlefeļ- fdarbTbai, sevišķi ļ Vācijas >ēgļū
dā 6, Jūlijā-80 mūža gadu piepildījās pazīstamajām vēsturniekam; Vilim;Biļķinam. kas pieskaitāms tai mūsu senafeles pētītāju paaudzei, kura respektētu
^ . ^. ■ „ vārdu iebuva un nostiprināja ne-
atkarīgās Latvijas laikā; de un mediantiska fuga" ar kon- ^^^^
trapunktašavijumiem. Būtu: bijis labi mazliet vairāk atturēties no Ibiežāin reģistru kombināciju maiņām, jo katra maiņa darba vidū radīja nevajadzīgas pauzes.
Londonā un Lesterā Andris ļ audzinātāju Jelgavā un Viļņa. Pir-Vitoliņš. virtuozi un lieliskā in-ļmā pasaules kara laikā viņŠ no-
Biļķins pēc Dzimtriīisas un Grievaldes ministrijas skolas beigšanas 1008. gadā eksaminācijas komisija ieguva mājskb-tiešlbas un stra(^ja par
terpretācijā atskaņoja: šīs recenzijas autora „Fantaziju par tautas dzi^mii Karavīri bēdājās''. Par to autora sirsnīgākais pai-dies! ■.:;;
kļuva Imimtas pulkā, ar kuru 1920. gadā no: Vlādivosfoķajs atgriezās dzimtenē, tūlīt iestājoties Latvijas universitātes filolo-(iondonas ^īsevļģijasuit filozofijas, fakultātes . I vēstures nodaļā, kuŗii ar tra grādu pabeidza 1927. Pēc tam viņš strādāja par vēstures skolotāju Liepājas ģimnāzijā, Jelgavas skolotāju institūtā uh Rīgas 2. valsts ģimnāzijā.
V. Biļķins 1935. gadā uzņēmās Rīgas pilsētas vēstures, archīva direktora palīga pienākumus, bet vēl tai pašā gadā kļuva par šī iestādījuma vadītāju, paliekot amatā līdz boļševiku trešajai okupācijai 1944. gada rudeni, kad devās trimdā. Svešumā' pamazām atjaunojoties latviešu skolu
da ģenerālmēģinājumu. Kas' sasniegts un kā vēl trūkst? Ja salīdzina ar dziesmu dienu himna"; Tāpat, manuprāt, gluži
dabiski, ka liriskās, draiskulīgās vai ritmiski izsmalcinātās dziesmas tik lielā puikā zaudē lielu daļu savas pievilcības, piemēram, A. Ābeles ,>Bedz, kur jāja" (vīru koriem), vai jauktajiem ko-ŗiemE: Mēlgaļa ,>Cīruļa vedī-bas" (manuprāt arī pārāk robusti sasteigti tempi), un V.; Dārziņa „Rotaļa" (gribu noteikti iebilst ■ pret nemotivētajām atstarpēm staipa atsevišķajiem pantiem—, šī t^u ir, kaut stilizēta, deja, kurā muzikālā pulsa pārtraukums nozīmē dejotājiem kā tastrofu!).
: ,,Architekts" Nr. 13, Latvijas architektu biedrības izdevuins, redaktori Dr. arch. P. Ķundziņš Halifakšā im; aiŗch. R. L^zdiņš Stokholmā, 30 Ipp.
«Daugavas Vanagu Mēnešraksts" Nr. 3 (113), DV centrālās valdes izdevums, šāgada maija un jūnija burtnīca, atb. redaktors V. Hazners- 80 Ipp.;
nometnēs, V. Biļpns bērniem atkal mācīja vēsturi Bēmsen«s skolā, bet nd 1946.-1049. gadam lasīja lekcijas par Latvijas vēsturi Baltijas universitātē Pine-berga. Sākoties no Vācijas DP noinetnem tālākai izceļošanai, viņš devās ua Šveici, bet kopš 1965. gada atkal dzīvo Rietuni-vācijā.
- Līdztekus paidagoga un archī-vāra darbam V. Biļķins saarakstī-jis arī vairāk nekā 30 zināteusku apcerējumu un j^tījumu, ^Ive-nokārt par Viduslaiku vēsturi, kuri Latvijā publicēti periodiskajos izdevumos ,3riv§ Zeme", «Izglītības ministrijas mēnsš-raksts".: ,.yēi5tuj»s institūta žurnāls" u.č,, bet. trimdā' izdevumos „Sauksme", «Ceļa -Zimes'^ un „DV mēnešraksts". :gajās publikācijās viņš, piemēram, rūpīgi uh lietpratīgi izsekojis Namaša un Rūsiņa laikam, zemgaliešu cīņām ar vācu bīskapiem im- to ordeni,, latviešu dzimtļai^ bēgšanai uz Rīgu, kā arī baltu tautu tirdzniecībai 9. mi 13. ģadtotā, bet vairākos rakstos pievērsies aistu jautājumam un chroEds-tam Indriķim.
īpaši tuvs V. Biļķinam ir kuršu liktenis, kādēļ tā pētiSanai viņš nodevies ar sevišķu interesi.
i
Gite Juškēvica beigusi Loren-tian universitāti Sadberijā ar A, grādu franču valodā, bet turpinās studijas māstera grāda iegūšanai. Viņa saistījusies darbā par skolotāju Toronto. G. Juškēvica pieder pie studenšu korporācijas Aurora saimes.
Rezultātā - Hlskalna apgācfi Ltn-kolnā nule iznācis viņa lielais darbs „Kursa uh kuršu cīņas". Viņa -Otrs piašāks darbs, sarakstīts Lucernā^ Šveicē, „Zenigalie-šu brīvības cīņas" izimca j&u 1960.
Lai cik nozīmīgi būtu; kopkoŗa diriģenti un viņu vadītie kopkoŗa mēģinājumi, kuru nekad nevar būt par daudz, kopkoŗa kvalitāti tomēr noteic visi vietējie diriģenti un balsu apmācītāji, kā arī ikviena korista mēģinājumu apmeklēšana. Ja šē kaut kas klibo, tad arī ģeniāls diriģents nekā neizdarīs. Lai tādēļ man, kā vienam lio šiem vietējiem; apmācītājiem un „ierindās dziedātājiem", atļauts griezties pie saviem līdzbiedriem ar šādām prasībām, kuras, saprotams, attiecās; ari uz mani: '
Ikvienam dziedātājam — kā nedrošam, tā arī drošam — neat-iekami jāapmeklē visi mēģina-umi. īā6z šāgada Ziemsvētkiem ikvienam Eiropas latviešu 2. dziesmu svētku kopkoŗa dalībniekam (un tas attiecās arī uz koristiem citos kontinentos! —-Re d;) būtu jāzina no galvas vi-5as pirogramniā paredzētās dvesmas.- ::.''V Ikvienam apmācītājam jāprot zdziedāt ritmiski un motīvāci-as ziņā nevainojami visu iemācāmo dziesmu visas balsis, šī ir kategoriska prasībai no kūŗas ne-Par spīti dižajam gadu sltai- drīkst atkāpties. iSatrskompro-tam, pazīstamais senatnes pēt-ļmiss še nenovēršami grauj kop-hieks joprojām' ti^rpina heatla^ ^koŗa kvāUtati. Lesteŗas^kop^ dīgi un sistemātiski strādāt, do- ' dot arvien jaunus pienesumus
DZIESMU BIENĀM LESTEM:
pārsniedza veselu, toni. Vīru kori, turējās stabilāk, taču arī te caurmērā detonēšana tuvojās pustonim. Lai man tādēļ atļauts lūgt ikvienu — kā pieaugušo, tā bērnu ansambļu apmācītāju — izmantot daudzos vasaras kursus, kādi notiek ikvienā Eiropas valstī (droši vien, ari Ziemeļamerikā, — red.), lai nostabilizētu vai papildinātu savu muzikālo izglītību un amats prasmi. Atrunāšanās, ka mazliet kaut ko tamlīdzīgu jau darījis pirms 20 vai 30 gadiem, te neder. Māksla, it īpaši mūzika, ir skaudīga. Ja diendienā neasina savu dzirdi, ritma izjūtu, diriģēšanastechni-ku, dziedāšanas techniku vai varbūtēji kāda instrumenta spēli, prasme nenoyēršami ierūs, progress pārvēršas regresā. Te nevar aizbildināties ar laika trūkumu, biedriību kasieru vai sekretāru amatus var veikt ārī citi, kad jāapmeklē visas viesības vai kino izrādes. NļCaizinirsīsim, ka dziesmu svētki ir viens ņp mūsu -trimdas dzīvības j avotiem!
Kur vien iespējams, jāizveido latviešu bērnu ansambļi, no kuriem aŗ l&iku nāks jaunie kop-koŗti dziedātāji un varbūtējie apmācītāji.
Beidzot gribu lūgt dziedātājus ,un apmācītājus novērst, šādas iļūdas: Jāņa; Norviļal ■ ,,Māsas pūrā" visiem droši iemācīties dziesmas vidusdaļu; Alfrēda Ķal-liņa „Kas tie tādi .spēka vīri'';ne' ipial^gi iemācīties daudzos ātrā iempā grūti izdziedamos chro-natisķos gājienus, šoreiz tie pazu-
latviešu cilšu dzīves skaidrošanas un izvērtēšanas kopdarbam, ko, novēlot labas darba sekmes un izturību, var tikai apbrīnot.
Jānis Sudrabiņš
koncerts nepārprotami liecināja, ca viss vēl nav kārtībā. Jauktie kōŗi pirmajā puslaikā detonēja caurmērā pāri par pustoni, ikvie^ nā dziesmā. Intonācijas ziņa klasiski bīstamajā H. Pavasara ,Bērzi" atkārtojumā detonēšana
'da nenosakāma toņu augstuma miglā; V. Dārziņa „Rotaļā" ne-naldīģi iemācīties pareizos vār-ius, it īpaši „traj" im;„fāi". Laba. iaļa, basu ar pilnu krūti „trai (rā" vietā dziedāja „tŗāi rāi"; J. Vītola „Beverīnaš dziedom'' •; it paši vīriem jāieniācās pareizās balsis. Samērā 'audzi Šoreiz jau-;a klāt gājienus no kāda agrāka ,Beverīnas dziedoņa" izdevumā (pirmveida bez .orķestra). • ; Vai visi .jaukto koru vīri nevar lākt talkā vīrii koriem kaut vai solidaritātes dēļ? '
Lielajam klausītāju pulkam Lesterās dziesmu dienas katrā zi-.lā dāvināja neāizniirstamu pie-^Ivojumu. Viens no jaukto koru diriģentiem — Alberts je-rums — domāja, ka kopkoŗa kva-itātes im apmeklētāju skaita ziņā šīs dziesmu dienas var mēroties ar 1951. gada (?) dziesmu dienām, kurās viens no diriģentiem bija tagad- mirušais Teodors Reiters. Pārējie diriģenti ijcsterā bija Helmers Pavāsars, {Tikla, Ilstere: (jauktiem koriem); un Andrejs Pbnimers (vīru kodiem) ; pie ērģelēm šo ŗiildu rakstītājs. :; * :
Kā nozīmīgu un svētīgu pasākumu gribētos izcelt bērnu un
(Nobeigums 5, ipp.)
.': ' ■ (36. turpinājums) ;
: Beidzis iSarumi ar viesmīli, ^ . _ .
sās un pārlaida skatienu telpai. Nākamaj ta acis satikās ar Ilgas skatu. MazUetizbr^
tas palocīja galvu. .
Tev kāds pazīteis? — Riidolfs bija paom-
nījis, ka Ilga atņem sveicienu. Paziņas viņš reiz negribēja sastapt. ^ Jā. Stud^ -arī'viņu;zini.:-, v ;:■•.: ■ Rūdolfs paskatījās un iesvilp^-~ So, Tā tāļ ilhambrai viņām naudas netrūkst; 1>et^^^ . . tiem laikiem! '
Kudoifs bSJa pasūtiiiājis kafiju. Ieradās vi< uņ sakārtoja pāsūtinājumu. Nevērīgi nolicis Rūdolfa un Ugas prie^ k:afijas tases, viesmīlis si^ steidzās uz telpās vidu jne studenti^. ;ļJz paplātes bija paliibši pudele Henesijā, cukurs, lipini^ sagriezts citrons ūh rinda glāzīšu. ;
Eamēr viesmīlis darbojās: pie studentu galda, Aivars Avots pi^ēlās uh pienāca pie
1- ^eiki> ilga. Sveiki, EkertaķungsI /Tad! viņšlpievei^
Drife ucināt d^ J Ekerta.
nevarēja dejot, bet paŗi sakļāvušies miņājāsuz vietas. Ilga domāja, ka ari Aivars to satvers tikpat cieši, kā to darija pārējie dejotāji, ^^^^^^^ atturīgi vēsi meiteni turēja no sēviš iespējansi atstatu. Pēc pāris minūtēm viņš, mazliet smīnMams,
jāš... .Rūdolfs stostījās, ļlg^
Onkelchen, neesi Spielverderber!--^Ilga^l^^
dzās. --Tur man vairāM pazīstami . . . no skolas'^ .•../.■;■■
l^gribigi Rūdolfs cēlāsj iepriekš jis un pavēlējis pasūtinājumu pārvietot uz studentu galda. Pēc formālas iepazīšanās un krēslu sabī-dīšanas, Ilga tika novietota jblakus Aivaram. Otrā pusē tai sēdējā Gimars Vitmanis. Rūdolfu savā vi-dii bija ieņēmuši pāris vecāki studenti. Viņš sēdēja tai pašā galda mālā, kur Ilga, un nevarēja meiteni redzēt. Labā oma bija zudusi.
Glāzītēs mirdzēja zeltainais konjaks.
^ Kcmuhllitoņi, — Aivars māksloti svinīgā nopietnībā uzrunāja galda biedrus, tad apdomājās un, Rūdolfā paskaMjies^^^ • • • un
filistra kungs'. Pacelsim glāzes uz musu šīvakara šķaištumkaralienes veselību! Lai dzīvo skaistums unsic
Onkelchen? jūs te gadījāties ar šo ..; ar iesirmiemi d(šiiņi«n?;^m mAJēs
i glāzes, līksmotāji uzkodām iegrūda citronā ripiņas uņ, sejas s^
ka viņš ir mans tēvocis. Es pie
! Pie vi] n tantei
--Un tantes. Un kur tad tante
Ilga izstāstīja, kā ar Rūdolfu šeit i« Aivars ziņkāri noklausījās. :
Tātad dēka, viņš beidzot konstatēja. — Vai tādā gadījumā nenārsedisities pie mūsu
~- Onkelchen^ tev ta^ nav iebildumu? Bi^olia sejā bija dzdzšinaska^^^
^ Ctens.wi©.iš;^ 1^,:,maii;nefe^
juta, ka Aivara skāviens^^va
— Jāpajautā Eerm Skjkert, ~ viņa teica,, cenzdamās apvaldīt; sajūsmu. Aivars b^a brīnišķīgs:
Aizvedis Jlguatpaka^piejEke^^ Ilgas roku ņeatlāizdams, uzsmaidīja Rudolfain: ,;
— Ekerta kungs, vai nedzersit sav^^ pi© mūsu gaida? Lielākā bam pņmligāk. ^.—;Ic!i:.: mēB\;,. -mums Iris gan ļ|
bumā saViebūM, sāka tās sūkāt. Rūdolfs uzdzēra malku kafijas. Ilgā konjaka glāzi neskartu atlika
atpakaļ-uz:.galda.:-:-
: — m konjaku nedzerat? — Aivars jautāja un ^ tūlīt pamāja viesmīlim. ;Kamēr tas pienāca, viņi jautāja Ilgai: -r Vīnu? Bet kādu? Reinvīnu? Herr Eckert!— viņš pēkšņi pārtrauca saru^ Ilgu; un pievērsās Rūdolfam: — Ku^š ii: labākais Rei-iiās vīns? Ober, ejiet pie tā kunga! Ejiet pie mūsu filistra, tas jums izskaidros, kādu mu nest. Viņš ir speciālists. >
Viesmīlis paMauagi piegāja pie Rūdolfa. Piesarcis par gMnu, Rūdolfs ^ka izjautāt, k0i Rei-nas vīni šeit dabūjami. ī^dzirdis^^ķ^ nosaukumu, Rūdolfs pacēla pir^^ —;Tas pats! Kura gadā gājums? V Aci nemirkškinādašns, viesmīlis nosauca kādu •skaitli.- ;.'::; ■;^;--'-.
~ Gut! Ke^t to! ---Rūdolfs nea| un vi^n^ aa^teidzSa. :
Konjaka pudelē pietika vel divi glāzēm. Kad tās bija izdzertas, viesmīlis pāri Rūdolfa pleca,m novāca tukšo pudeli.
— Vai vēl tadu pašu? — viņš jautāja, Rudo^^^^ skatīdamies.
Rūdolfs neziņā paskatījās blakus sēdētājā. Tas piekrizdams paniāja ar galvu.
_^ jā,a-. Rūdolfs nodeva pasūtinājumuf tālāk
viesmīlim. — Tādu pašūi ■;
Pēc ceturtās glāzes Rūdolfs jutās par piecpad-: smit gadiem jaunāks. Ja viņš arī nekad nebija studējis un bijis korporelis, viņš bijā nesis Virsnieka zlmotnes, Wein, Weib und Cilvēks d?Ivo
tikai vienreiz! Un cik, galu galā, tāds konjaks maksā? Kāpēc viņš ari reiz nevarētu būt jautrs un izpirkt glāzi dzēriena? Līdz šim viņš bija cienājies uz studentu lēses, tagad bijāviņā kārta. -
Ap četriem no ^^^^ Rūdolfs Ekerts parakstīja kādu papiriti, ko tam pasniedza viesmīlis. Desmit-latu zīmi viesmīlis ar pateicību pieņēma dzeramnaudai. Studenti Rūdolfam palīdzēja iekļūt mē^^ iesēdināja ormanī un pateica tam Ekeftu adresi. Tikai pie mājām^ kad ormanis kungu modināja, Rūdolfs attapās uii sāka apskatīties pēc Ugas.
— Ormaņ, kur ļa.iinkiindze? — Rūdolfs jautāja.
— Kungs bija viens pats, — ormanis apgalvoja. — Par šito veduniu — divi latlņi.
— Ōrman, netais špāses. Vajaga būt jaunkundzei! Dualtestel!
— Ja kungs grib pie jaunkundzēni,^^^^^^^ vest. Bet līdz kungam gan nevienas nebija,
— Tu var? Kāpēc tad neved? Verrueckter Kerl! --Rūdolfs iesvempā^ atpakaļ kamanu kulbā, un ormanis u^āTa zirgam: Viņi apstājās pie kādiem vārtiem Kimnanova Ielā 1
— ■T(B,-lmngs.;; ^'.V--■•■;
No pavārtes bija iznācis nāk^sargs. Ormanis pa-
zina. '\ ■:■■,;■■■■■'■■ ■ ^^.i ■;'
— Kažu, kungs grib pie Hei tas. Ieved. ;
— Te? — Rūdolfs Ekerts berzēja acis. — Ko vi-na te dara?