fffeiiieam,- g. 11^ ^oktobris,, 81, ;;Kii-ffs.-
MTTIJA AMBRtKĀ S
f\, 1967. GADA IL OKTOBRIS
)AKCIJA TORONTO
Ufrēds Vinčels, 508 Palmeršton I 531—Ž533;
ķilvija AEcārae, sasniedzama redak-
folfs Norītis 1765 Victoria Park jn, Ont.; tālr. 75&-8076;
I Teteris, 17 .Ohester Hill m.,.
hJA.mRbpĀ^;^ J
riinšter/irpstf .> V6n Sinem Str.l9 ■
iptus pēc; vajadzības, īsināt, Ne- ' ?ļabā, bet uz vēlēšaiios silta at-ika (Kanādā) vai .starptautiskais .
Ar autora vārdu vai iniciāļiem [ās domas ir rakstītāja personīgs attbilst arī redakcijas viedoklim. '
ļim :Kanada par mēnesi $1.50; 1. $.4:50; 6 mēa, ,$ 8.50; par ģadii Atsevišķa numura cena 20 centu.
linājdiiiu daļa ; 01.60, liet tekstā ■ — $ 6.40 par 1 collas slejaš,telpu.
fĒSTUL
lU
lU
11-
publiskoš sarikojiimos pariak
tieši pretējo. ' ^ ''
■>;:i)rei£elde,.Toronto':
. NSKOTNES ■ IZREDZES •
Apskatot Lairaoņa^^^ M gleznu, izstādi TOrorito uri Ma-^ šot T. Ķiķaukas vērtējumu:Šai laikrakstā, - jāpieķiit, kā/ gleznu, vienkāršo jums tiešām. novests līdz pilnībai. ■ Skopāki mākslas , mīļotāji dažās sekundēs; var nokopēt četrstūrus četrstūros, pierakstīt krāsas un, par dažiem dolāriem, tās nopērkot, savu māju pārvērst moderno mākslu muzejā.-. 'V"
Bet nekas :jau:;iiestāv uz vietas. Modernā māksla var progresēt tik strauji uņ radikāli, k^ nākotnes mākslinieks pasūtinās; dzidri caurredzamu rāmi, pieliks tikpat dzidru gleznas nosaukumu... To, mākslinieks nav gribējis vai spējis .pateikt, aizst^ mākslas! ipļotājs — gleznas pircējs, ar ,savu radošās fantāzijas iztēli ieceldams veselu burvju pasauli iogātia iekšpusē.-' yz^:-,/
Te nu gan ar nopūtu jāsaka, ka vēsture atkārtojas. Anderšens kādā savā pasakā stāsta par skroderiem, . kas karalim. par dārgu naudii pagatavojusi krāšņu tērpu. Tikai muļķi nespējuši tērpu saredzēt, un domājiišl, "ka, valdnieks pliks., ;
Nākotnes; māksliniekiem neka; cita nevajadzēs, ķā daiļrunīgus kīļtiķus ar radošu fantāziju, kas āpr^akstītu; neesošus brīnimius,: tS atraisot gleznu pircējos snaudošās mākslinieka iztēles spējas, i " ^ TorontieMš
t. kas cits. Sarkanās lapas augš-buŗtiem stāvēja: Pavēle.
iiem
zināms visiem iedzīvotājiem, ■ ties meža kā ātse^ķām periso-:av jātām nav kolieķtīva iioriko-aņas: vai izvešanās darbos. TJs otājiem tiks šauts bezpīdinā-• 948ļgadā.'V:^^^^ ;^ ^
cija^ pulkveža pajāksts.;-ei bija vēl citas ~_ par sociālis-rīit par ragu lopu aiidzēšānu, -šuma mīlē|ānu un^par brlvprā^ riās;- \ ■ y. 5t tālāk. Viss eits,^^ jau pēc dažiem soļiem; izslīdē-jb līdzīgi pavēļu teikumi un iies bija gūlušies kārtu kārtām^ ^ jaļvā. vairs .nebija palicis brīvas iinajiem nogulties; :. ; V iri bija palicis prātā tikai vienā tad tagad ir ļūnijs? Jau ilgi par padomājis, ne atcerējies — ka.ds, h kāda; diena, t^u atcerējās, ka ^ bija pieminējis,' ka šodien esot ^ān — jiīnijs ir noteikti! as visapkārt un -atkārto 'V noticis brīnums .uti loks? Tu^ l?imtenēīr jūnijs? Dzimteiiē.^i^^
lvi.
iz^auka ap šo ilgi pie-pēkšņi atrasto m&iesi, kad jio canēja divu puiku (Medāta dzies-izaugu ... mi dziedāja, pūlē^ pāiMeģtiTas sitēja reizē tā figi uņ bezbēdīgi/Tālāk kāds kat mislavarri patika klausīties, kā ;^ (Turpinājuma sekos)
KĀBA ZVIEDRISKI TULKOTA.lATVIEŠU ROMĀNA LIKTENIS: ,,PAE .LITERĀTŪEIU PIEĢĒEBTS APVAINOJUMS."
Ar latviešu dzejas un rakstniecības „iivešanu" rietumu valodu novlados, jāatzīst, nav īpaši veicies nevienam. Par cik teiktais attiecināms. uz mēģinājumiemp aiz kuriem stāvējuši trimdā dzīvojošie entuziasti, par tik „vai-na" ne vienmēr bijusi meklējama: rietumu lasītāju nevērībā, drīzāk gan pašu «tulkošanas politikā". Pēdējā vadījusies no visvisādiem aplamiem literātūrpo-lltišMeņi pieņēmumiem. Ir izdoti biezi unļ dārgi sējumi; pašu apgādā, kurus \tad ieteic kā dāvanu cittautiešiem, bfet .«dāvanas" cena ir til^ augsta, ka labi jāpadomā, ļekām izšķiras tik dārgu dāvanu pasniegt. NeHelas,' ibet gaumīgas (un labi tulkotas^ protams) atsevišķu ļ autoru grāmatas par pieņemamu cenii, kuŗas,^ piemēram, mūsu studenti varētu ,-uzdāvināt". saviem kursa biedriem, būtu pavisam cita lieta. Tāds šējui|is, lietosim atklātu valodu, kā ,,,Latvian Literature" — turklāt, ar. savu „gigantisķu-mu" atbaida arī vienu otru dāvanas saņēmēju, kas noteik^^ skatītos mazāka apjoma izde--'':VUmā.; ; Pie citiem, pārpratumiem pie-. skaitāma literātūipolītisķā prātula par tematu ,,ko tas (šis konkrētais Uterārāisdārbs) dod mumā kā- latviešiein"; prātotāji palaikam netiek tālāk par literāra d.arbu terijatiku vai aprakstītā „latviskuniu" un tiešo pro-pagEoidistis^o ,,vērtību'^ aizmi^ štot, ka vienīgais paUekošais arguments literārajā sacensībā; ir uri būs darba vērtībai un oriģinālitā te — ari par cik tā parādās tiil-kojiimā. Turpat vai visi mušu tulkojumu izdošanas mēģinājU' mi vadīti no tematiskiem; apsve-:■■ rumiem, galīgi ignorējot pasau-: Ies šāsdienas literāro perspektīvu, ķas nedrīkstētu būt sveša, ja • vēlamies tajā parādīties ar sa--viern rakstiem. ;.
Dagnija Zigmonte pirms vai- \ jas Zigmontes romāns ir viss
rākiem gadiem: bija „populāria" arī trimdā. Popularitātes iemesls bija viņas žurnālā ,Ķa.-rogs" publicētais kontroversā-1ais stāsts „Eelts putekļi" (1957.). Toreiz Zigmoiite savus literāros darbus parakstīja ar Dagnijas Cielavas vāidiiī„
„Bēmi un koki aug pret sauli" ir Zigmontes (dz. 1931. gadā) otrs romāns un latviski publicēts 1959. gadā. Tajā mēģināts notēlot Rīgu vācu okupācijas laikā, skatītu ar skolnieces ilgas acīm.
: ■ TIE.PAŠI; VĒŽI,^Tliai
No tādiem pašiem tematiskiem ■. apsvērumiem, vadījušies arī t.s. latviešti padomju literatūras politiķi, pērngad izdodami zviedriski tulkoto "^agjiijfts Zigmoufces romānu„Bēmi rni koki aug pret sauli" (Dagnija Zigmonte, Barn ddh. trād strācker sig mot' solen. : Moskva:. Borkforlaget Progress, / 1966). Piedevām, veļ tāds apstāk-, lis, ka grāmata tulkota np tulkojuma krievu valodā im tulkotājs. Rolfs ļBerners bijis pilnīgi neinformēts par latviešu . valodas īpatnībām, kādēļ satulkojis romānu tā, ka tury kUr zviedru valodā — lietojot latviešu vārdu> ;;|)i^ēram, santīms — jābūt" no-/minātīvam, šis^ vārds, atstāts tā-: , dā pašā locījumā, kāds tam bijis .latviešu priģinālā> tā it - kā ,,lātvi^ojot" zviedru valodu! ■
PAR LITERATŪRU : PĀP^ĒŖBTS APVAlNOJtJMS
Ar:, šādu virsralcstu recenziju par Zigmontes . grāmatu iesāk Upsalas laikraitsts „Uppsala Nya Tidninģ" (31.8.1967,). Recenzents Ivans Faludi raksta: «Politiska propaganda, kad tā parādās pār-' ģērbta par literatūru, reti ir talantīga. Uh ja nu par savu uzr skatu ļiaMēju tā izvēlas bērnu, tad lasītājs kļūst vēl. aizdomlŗ s, jo drīz vien pamana, ķa šī propaganda apgriezusi: ar kājām gaisā visu, ko zinām no bērnu- psīchoioģijas,un tajā pašā laikā noklusē. faktus, par kuriem mēs tik lalbpirāt gribētu kaut ko-užzināt." -
īr žēļv ka tā, — saka recenzents, — jo mēs. :tik reti da^ jam ielūkoties „nīazo"; tautu literatūrā, jo zviedru apgādi nav sevišķi ieinteresēti iespiest lat viešu, lietuviešu un igaiiņU. darbus. Vajadzētu: būt pateicīgam padomju izdevējiem par šo pakalpojumu, ka tiekam pie grāmatām- kas citādi nekad neparādītos zviedru valodā; Bet —
Bērni un koki tiecas pret sauli (zviedru valodā „s.trācker sig'' nozīmē tiekties oriģināltitu-^ ,,aug'^ vietā)? — Jā.gan, to dar ra arī autore. Viņa tiecas — būdama tāda līdzskrējēja, kādā viņa ir — pret sauli, kas uzlec aiz Kremļa mūriem un tūdaļ paslēpjas aiz propagandas biezās mākoņu segas>: — konstatē Faludj;: Paludi arī saka,- ka Pād. savienībā ir ne mazums labu bērnu Un jauniešu grāmatu, bet Dagni-
k&s cits, tikai nekas tāds, ko mēs vēlētos redzēt grāmatu tirgū. Vismaz ne Zviedrijā. Vai tā ir,— jautā Paludi, —' propaganda, kas bijusi domāta pieaugušiem' padomju pilsoņiem? Vai arī eks-portprece> kas adresēta eventuālajiem lētticīgiem zviedriem?
Kas par vainu? Vispirms recenzents norāda uz to, ka Ilgas, romāna varones, refleksijaš> redzot Latviju vispirms pārplūdinātu ar; krievu, pēc tam ar vācu kareivjiem, ir pieauguša cilvēka, ne bērna refleksijas. ReKjenz^nts nenoliedz, ka vietumis Ilga redz un d2drd lietas, kas vācu okupācijas laikā; nav tikušas skaļi minētas, bet tālab, ne mazāk necilvēciskas, bet vēršas pret to, ka roniānā «pilnīgi; trūkst, norņ^as bērna psicholoģijas'', rni kaut ko tādu nav iespējams akceptēt. Tāpat viņa NAV REDZĒJUSI, itin nekā no tā, kas Rīgā: noticis vie-, na gada laikā; PIRMS vācu karaspēka ierašanās. Pārmērīgi apciā-vināta un vērīga, mam Ilga nezina; nekā par Staļina desmitiem tūkstošu deportēto latviešu pa.* zušanu Sibīrijas virzienā. \ .Tā ir zviedru lasītāja intelektuāla līmeņa un viņa donfiāšanas spēju norņcināšaiia, pieņemot, kā lēta un slikti uzralsstīta propaganda spēj to ietekmēt. Lajbākā padomju bērnu literatūra ir brīnišķīga. ;Bet tā ir; nožēlojama, kad grib būt laba propagaņdis-tiskbš;. nolūkos, — raksta nobeigumā secina recenzents.
Ririita Senkēviča
TĀLUMOS AIZSĀPAS SIRDS
StdTp tālo un mani
Garie gadi par ceļu cietē.
Man liekas, viņā galā
Bērziņš tipim pretī
Ar grāvmalas gaiļpiešiem saujā, -
Ko aizmirsit paņemt līdzi.
Grab rati kā vakaros rāmos, Līdzskaņa nolīst grambā, Manas atmiņas dziļākā grambā. Bet tālīnris veļas pāri un mk Kā smaržu vūnis no pļavus, Kūra nav izšķirams, Jmir ■ No sviedriem vai vīstošās zāles \ .
,1171 m vairs Ugas, ^ Pats iāhmis aizsāpas rrum, KmtMināid^M sēta, Kur speru šāsdienas soļus. Es dzirdu vistālāko ath(^ , šai brīdļ tālais VT; kMm tm)s ..,
pūta un nopietna
MAKSIMILIANA MITRĒVICA GLEZNU IZSTĀDE MINEAPOLĒ"
Jāsaka liels paldies tām orga- ties pie tādas gleznas, kā „Veļu nizācijām un personām, kas rū- laiva", skatītājam likās, ka veļus pējas,'lai mūsu atsevišķos trim-'šai laivā apmirdzētu mums ne-
dinieku „pagastos" dzīvojošie tautieši, palaikam varētu iepazīties arī ar citās vietās dzīvojošo
pazīstama, bet til^Lai bijīgi nojaušama aizsaules gaisma. Te tāms kaut kas, tik brīnišķīgi vien-
latviešū māksliiiieku darbiem, karšs,. bet tomēr; pārlaicīgs un šoreiz par šādu labestības darbu varens. Gleznā „Caur sidraba pateicība pienākas Dr. 0. Olavai; birzi gāju" viss mirguļo kāda
Latviešu nacionālais fonds Stokholmā 7. ©ktobrī., atzīmēja savas darbības 20 gadus ar izcilu modernās mūrikas koncertu. Jau Kanādas pēdējos dzlesmi^ svētkos dzirdētais amerikāņu pi-anists Eoberts Muinpers atskaņoja Gundara Fones Otro kla vierdarbu. Mumpers, ķuŗs dar-bojas par mācības spēku Ņujor» kas valsts universitātes mūzikas fakiritāte, kur māca - arī Porie,
koncerta ievadā spēlēja austrie» ša A. Buga klavieru sonātu un amerikāņu komponista Čarļa Aives sonāiu. Abi minētie kom-ponisti pieder pie modernākā mūzikas novirziena pārstāvjieni. Piezīmējams, ka Gundars Pone vada arī Ņujorkas valsts univer?
—Veinbergai un Dr. A. Veiriber-■gam, kas deva iespēju mineapo-liešiein iepazīties ar Ņujorkas pievārtē dzīvojošā latviešu mākslinieka Maksirailiana Mitrēvica darbiem.
Gleznotājs Maksimilians Mit-rēvics 1932. gadā beidza Latvijas mākslas akadēmij as prof.. R. Tillberga figūrālo' meistardarbnīcu. Pēterpils mākslas akadēmiju beigušais R.Tilbergs bija pazīstams iie vien kā izcils portretu un žanra meistars, bet ari kā ļoti spējīgs paidagogs. Audzēkņi, kas mācījās viņa vadītajā darbnīcā, tika: nopietni sagatavoti sa-■t/a uzdevuma veikšanai.
: Pievēršoties pašreizējai Mv Mitrēvica darbu, izstādei Mine-lē, jāsaka, - ka viņā gleznas ar
sitātes jaunās mīirikas problē* t?avu īpato apdari imteiksmairii mu semināru un bieži lasa vies;, latvisko, teniatiku: dziļi, ie jūsmo ja
sekcijas bitās amerikāņu universitāšu mū^as fakultātēs.
un savaldzināja vai ikkatru šīs izslīdēs apmeklētāju. Apstājo-
< AICINĀJUMS -
■LSDZSTRĀDNIEĶIEM •UN LiteĀte
mūsu līdzstrādniekus lin rakstniekus «Latvija Amerikā" Ziemsvētku un Jaungada numuram domātos darbus iesūtīt vēlākais līdz L dļBcembrim*
Līdzīgi iepriekšējam gadam, lūdzam iesūtīt stāstus, noveles m līdzīgos darbus, ķā ari pieteikt eventuālus romānus, kurus vēlētos publicēt misu laikrakstā,
LA redakcija
SPĀRDĀS PRET DZELONI
Drīz vien pēc Zigmontes grāmatas parādīšanās Zviedrijā to recenzēja laikraksta .iĢōtebōrgs-.Tidningen" kultūras daļas līdzstrādnieks Gunārs :īrbe (Kolo-[niālmakten skriver roman, ŪT, 11.5.1966.), konstatēdams apmēram to pašu, ko „Uppsala Nya: Tidniņg" gadu vēlāk. Recenzents cita vidū norādīja, ka grāmata tulkotā visai neveiklā, kaut formāli ŗiareizā zviedru valodā, pielaižot jau sākumā minētās kļūdas lietojot deminutīvā formu „Ilgin", ko • neviens zviedrs nesaprot, ļcsut; būtu varēts lietot zviedrisko; „īlga-Lilla" u.t.t. Arī Irbe norāda, ka ar šo tulkojumu nav daudz līdzēts, ķa zviedri nepazīst latviešu literatūru, jo «romāns pieder. tam literāro sacere-ļ jumu tipam, 'kuros cilvēki notēloti nō valdošās šķiras viedokļa. Mums ir tādas grāmatas par n§-ģeriem, uņ ņu mums ir viena par latviešiem." -
Pret šo ..dzeloni" Rīga mēģināja spārdīties — vispirms latviešu valodā ar „Gēteborga" rakstītajiem koņientāriem izdevumā >,Svešuma Balss'* ļ^r-'s, 196ļB, ģj), pēc tam raidījumā no Rīgas ra-) ŅoMgmns' 5. Ipp.)
POĻU vBAtEMNA LATVIEŠU E
Poļu baletdejotāja Ivbna Va-kovska, četras; nedēļas viesojoties Torontp un sekojot Eiropā saņemtajiem ieteiķurniem, apmeklēja un mācījās Dianās Vor-pas baleta skolā. Viņas repertuārā jau" ietelp baleti «Gulbju ezers"j,„Romeo un Jūlija", .Esmeralda", «Princese Aurora" u. c, kuros Ivona Vakovska dejo galvenās, lomas.
Diānas Vorp^ baleta skolas le. gadu vecais audzēknis Dže-ralds Ģrejs, kas vairākkārt uzstājies latviešu sarīkojumos, parakstījis divu mēnešu līgumu ar baleta sabiedrību; Canadian Fo-liets, kuras sastāvā pašreiz dejo pasaules izstādē Montrealā. Pēc uzstāšanās Expo 67 sabiedrība dosies Eiropas turnejā. Džeralds Ģrejs šo līgumu saņēma pēc pa-nākuniieni' rakstūrdeju sacensībā, kurā ar savU: dejošanas prasmi izpelnījās zelta medaļu. Oktobra beigās dejotājs . atgriezīsies Toronto, lai turpinātu studijas Dianas Vorpas baleta skolā
Poļu balerīna īv^ma VaJkevsla (pa labi) ar latviešu baletmeistari Dianu Vorpu.
pelēcīga, senatnīgi patinēta sid- ■ raba noskaņā. Tāds pats daiiiu un latviešu tautas senatnīģums ■ iemūžināts gleznās ,3ucaviete Nicā" un «Saime pie azaida", Tas pats sakānis ari par gleznām .^ļaujas laikā" un «Ceļš ar bē^ : ziem", kurās zeme, debesis ;.un . -koki it kā sakusuši kopīgā neikdienišķā mirdzēšanā, ķuŗā nav vakardienas, naV šodienas, nedz rītdienas, bet tikai ar mākšlinie- : ka gara acīm skatītā: aistētiski. formālā attieksme pret tēlojamo priekšmetu un viņa. māksli- ., iieciskā varēšana to iemūžināt uz audekla.
Arī par pārējām šai izstādē re; ,. dzamajām; gleznām — 'ar vairāk vai mazāk ikdienišķiem (tema- : i tiem — divdesmit trimdas gados skatītām dažādu zemju ai-havānl, cilvēkiem un to vidi, jāsaka, ka te nav nekā kliedzoša, nekādu ātri nākošu iin tikpat āt-, ri gaistošu, niodemisma vārdā darinātu . triku. Viss liecināja ■. par nobrieduša mākslinieka īpa- : tu uri nopietnu sniegumu. ' /
Gribētos atzīmēt, ka Maksimilians Mitrēvics savā mākslā ir ' tikpat daudz romantiķis kā reālists. Un tas ir laļjij jo — kas gan ir viss reālais pret mazliet romantizēto, ar pārlaicības un nezūdamības vaibstiem apzīmo-goto, mākslinieciski padziļināto -esmi? šī mākslinieciski padziļi- ., nātā esme taču ir tā, kas padara garīgi bagātāJms uii.lpacilā-tākusarīmūs.šis izstādes apmeklētājus.
Maksimiliana Mitrēvica paš-. . reizējā gleznu izstādē Mineapolē no 29. septembra līdz 1. oktobrim bija redzami pavisam 43 darbi — 40 eļļu un 3 temperas. Izstādē, kuru atklāja prof. K. Kaufmanis, bija ļoti kupli apmeklēta un jau pirmajā dienā tika pārdoti 6 darbi. Paldies izstādes apmeklētājiem un darbu iegti-vējiem, jo māksliniekam, kam jā-, mēro 1300 jūdžu garais ceļa gā-. bals vienā im tikpat ļ otrā virzienā, nepieciešams kā morālais, tā materiālais atbalsts.
Edvarts Tūtcrs
(62. turpinājums)
—i Tas jums tikai tā liekas. Kaimiņa pļava m-. iītevieninēŗ:liekas zaļāka; Ilga'at&tbja, no-
klausītu gudrību.
Recižiet! šis pats. salīdzinājums — tādu mana sieva I nekad! nebūtu iedomājusi.
Ilga kautri nolaida skatienu.
Semjbnpvaku|idze ienesa pirmos ēdienus. Saruna pārtrūka. Kad vecā dāma istabu, bija atstājusi, ^,Mi^iņ^;.ludza:;./:.;
— Esiet jūs mājas māfe. Ļaujiet man sapņot afe
■ liegtu .■'sapni.:;,'
--Kādu sapni? — Ilga izlikās nesaprotam. 7
— Sapņi pai" to, ka ... ka tā jr īstenība. Ķa es un jūs... ka mē^ abi . . . ': ;
Viņš apklusa lin iete^^^ --Es saprotu^ -7- Ilga Musināta balsi teica. — Bet..; tas nav labi... Tā nedrīkst. He Jūs, • ne
es. ^ ■ ; :■[: : ■■:\-/'v'':-
V'Mieriņš par jaunu pac^^^
— ICā es apskaužu Aivaru! Es nekad nevienu neesmu skaiidis, bet Aivaru es ^
af ^to, ka viņi norunāja ties atkal ļnākamajā ceturtdienā, ■ — Tā būs itiana svētdiena!—- Mieriņg applvo-ja. Vel vairāk — māni
Vakarā Aivars izjautāja Ilgu par satikšanās tu, bet Ilga visa nestāstīja. Teica tikai, ka Mierina :.;.biils.: izmeklējis;.
tērzējuši un ka Semjonova kundzes slepenā ēdnica gaumīgi^ekārtota. ;
; >- Ak tur! — Aivars lokālu pazina.— Ēdiens ttir labs, bet citādi garlaicīga vieta. I*ax^ tur iet pārīši, kam vajaga atsevišķas istabai. Semjo-novīša pulkstenī neskatās, ja vien pusdienas pasū-tinātas pietiekami dārgas.
: — Tā man arī likās,^ Ilga t^ica. — Bet> citādi ^visādi tur viss pieMājīgs.^^^-^^^^^^^^^^^^ : — Eatrsl jait tur^ arī nevar samaksāt, -^Aivars .'nobeidza;saŗmm.'-''C'^,:
Par norunu ceturtdien atkal satikties. Ilgā v^ raiņ nekā neminēja.
Ceturtdienu pusdienas kopā ar Mierinu kļuva par ^Ilgaš dzīves kārtības neatņemamu sastāvdaļu. Mieilņš izturējās vienmēr nevainojami. Tik kor-rēkti, ka viņa korriBkt^ Ugu dažreiz pat kaitināja un gandrīz vai apvainoja. Galu galā ja-MiOriņš ^apgalvoja, ka viņa kļuvusi tā domii un sapņu centrs, viņš varēja vismaz mēģināt savu kaislību izrādīt jūtamāk. Tagad gandrīz šķita, ka viņas pievilcība nemaz nav no lielajām uņ ka viņa nebūt nav spējīga vīrietim sajaukt-{hu^^ tālu, lai tas kaut uz mirkli aizmirstos.^Viņā apņēmās satikšanos ar Mierinu turpmāttpE ilgi, ^^ķ tas beidzot mēģinās lēķt pāri paša celtajam āttu-Tības un uzvedības žogam. ,—^
Bet, it kā šo Ilgas vēlēšanos zinādams, Mieriņš turpināja būt tikpat savaldīgs kā līdz šim un ti°
kai Vārdos laiku pa laikam atgādināja ka bea Ilgas vairs nespētu dzīvot. ;
vasarā Aivaram atkal bijā jābrauc uz Ilga brauca vīram līdz. Viņi apceļoja arī dju, atceļā apskatīja Prāgu, bridi uzkavējās Kaunā un pēc' trim nogurdinātajām nedēļām atgriezās Rīgā. Viesistabā uz galda vāzē dega divi duči tumši sarkaiiu rožu. Ziedu sūtītāja kartītes nekur neredzēja. Babīte puķes bija saņēmusi jau vakar, bet arī veikala zēns nebija zinājis, ķas puķes •licis-sūtīt
-—Tev kāds slepens pielūdzējs, — Aivars zobojās;—Nabags tas tomēr neVai'būt.
Nākošā: dienā bija ceturtdiena. Kad Aivars bija aizbraucis uz darba vietu, Uga piezvanīja Semjo-nova kundzei.
— Vai Mierina kuņģis šai dienai licis ko gata-.vot?' ■ '^:y''- :
— Kas runā? — Semjonova kundze bija užma--.nīga.' .-^ \ ■
— Avota, — Ilga atbildēja. : ; — Jā^jāļ Jūs būsit? Oi, cik viņš būs priecīgs!
fin Mierinš te nāca katru ceturtdienu ūņ
viens pats bēdīgs sēdēja; jūsu istabā. Viens pats — un gandrīz nemaz neēda. ; : Kad Ilga ieradāSj viņu ielaida Mieriņš pats.; Viņš izstiepa rokas un gribēja nācēju apkampt, bet tad it kā pārdomāja ūņ, abām savām plaiikstām satvēris Ilgas roku, pievilka to sev pie lūpām Un ilgi skūpstīja. Tad viņš lēni pagrieza tās delnu uz augšu-un iespieda tajā saATii pieri. ^
— Kā es jūs gaidīju.,..
Mieriņš neatlaida Ilgas roku arī tadj kad viņi iegāja savā parastajā istabā. Ūn tikai tad, kad "durvis āiž tiem aizvērās, notika tas, iiz ko Ilga visu laiku bijā gaidījusi: straujā, neapvaldītā kustībā Mierinš apkampa Ilgu un pieklāva sev cieši
--r Ka es pēc jums ilgojos . . . Ilga, Ilga, kaut jūs zinātu, kā es pēc junis
Ilga pacēla skatienu un pusatvērtām lūpām skatījās, kā gaidīdama. Mierina. Viņas skatienā bija tik liela padevība, ka Mieriņš vairs nespēja atturēties, nemēģinājis Ilgu noskūpstīt. Beidzamajā momentā Ilga galvu pasita sāņus. ,'
'—r Nē! — Ilga Mierinu strauji atgrūda. — sieriņa kungs! ^'^ .-^ ^
— Piedodiet. . . ■—' Mieriņš piesarcis murmināja. ĪPiedodiet .., Es... Tas nekad vairs neno- \ tiks .Nesavaldība tāmana lielā, vājība. Pie-: dodiet...
Uģa visu pusdienu laiku bija sabozusies. Mieriņš donlaja, ka tas noticis viņa nesavaldības dēļ: īstenībā Ilga bija noskaitusies, ka Mieriņš tik ātri atkāpies un nebija tai devis iespēju izrādīt vēl lielāku sašutumu.
. Kafiju dzerot, Mieriņš pēkšņi pārtrauca iesākto teiķumU, -r viņš bija centies stāstīt piar notikumiem galvaspilsētā Ilgas prombūtiies nedēļās, lai gan domas;tam visu laiku bija citur. ^ — Avota kundze... Ilga... Man ļoti žēl, ka es biju tik straujš, bet tas tikai pierādīja arī man pašam, cik daudz jūs man nozīmējat. Un zinot to, ka jūs pati dzīvojat laimīgā laulībā... un ka man uz jums nav ne mazāko izredžu... man šķiet, ka būs pareizāk, ja mēs darīsim tā, ķa jūs psļti kādreiz teicāt: mēs turpmāk vairs nesatlksimies; Ņē, nerunājiet pretī, Jūs;n nākas; to teikt, bet tā būs godīgāk. ļ
Godīgāk — pret ko? Pret jūsu kundzi? — īlsra -pavīpsnāla. -- Lūkv^ūs esat tāds pats ķā visi .vīrieši Es jums esmu apnikusi, — tas ir viss.^Tās rozes — tās bija uz atvadīšanos, vai ne? .Mieriņš bija piecēlies kājās un pieģajis.pie loga.. ; Neāl^katīdamieš viņš turpināja:
— Tas rozes..; Ja drīkstējis, es jums tādas nestu ik dienas! Un mana sieva... toa sieva vairs ilgi nebūs mana sieva.
ailiiiilliilillilli