3, i./t Ū^r';:
Nora Valtere
Ka^ pieminot  veco JatvieŠu strēlnieku leģendā-
rās Ziemsvētku kaujas, sv^ma latvieši, kaut tagad mazākā mērā, organizē īpašus atceres saiņkojumus, lai godinātu vietējos strēlniekus, pieminētu kritušos un starplaikā veļu valstī aizgājušo^ No publicējumiem trimdas presē Sie-meļameriķā davojošie strēlnieki lasītājiem vairāk vai iria-zāk- jau pazīstami, vismaz to vārdi zināmi, tādēļ šoreiz parr ņemam; rakstu no ,,AustraUjas I^tvieša'V22 decenibŗa^ ra, kurā Jēkabs Kalējs sniedzis savu sarunu ar trim latviešu vt-. cajiem strēlniekiem Melburnā 61 gadu pēc 1&16. gada slavenajām Ziemsvētku kaujām.
Kopā 213 gadu ir trim :yīrieņi>' ar ktiŗienļ sēžu Urii pārrimāju latviešu veco strēlnieku leģendārās Ziemsvētku kaujas pirmajā pasaules karā. Apritējis jau 51 gads kopš mūsu strēlnieki pie Ložirie-tējkaka; devās savā pēdējā liela^ jā' kaujā.; Pēc tam sākās stŗelnie-Im vienību sairums. Sekoja boļševiku Tevolūcija , Krievijā tas juceklīgais' laiks, no ku|'a Maskai va vēl tagad cenšas izvilkt daudzus sarkanus pavedienus, rakstot latviešu strēlnieku vēsturi.
Austrālijā .'apzinātikādi 25 vecie strēlnieki, hp kuriem ducis dzīvo Melburnā. Katra vecā cīnītāja atmiņas nozīmē jaunu pienesumu latviešu strēlnieku vēstures raķ-jitītājiem. Vajadzētu nedēļas, un mēnešus, laiatzīmētu to, ko stāstītu visi 25 vēl dzīvie'mūsu strēlnieki Austrālijā, jo arī no trim melburhiešiem 51 gadu pēc Ziemassvētku kaujām var dzirdēt tik ļoti daudz dzīvu atmiņu, kā Zvaigžņu jjulki atkal nostājas -mūsu priekšā. dzīvi • iin - vareni.
šie trīs melbumieši šai gadī-■jumā ir 74 gadus vecais Jēkabs Dzenis (2. Rīgas, strēlnieku pulks),; 7.2 gadus vecais. Ernests Grobiņš (3. Kurzemes strēlnieku pulks), un 67 gadiis vecais Arturs Gothards . (8. Valmieras strēlnieku pulks).      ^      ■ f
y Latviešu   stŗēlniekii puļķiem
[. pievienoja tikai tos vīriis, kas aizgāja cīnīties brīvprātīgi — ar
. sapni paf savu valsti, savu Latviju, šajās dienās vairs grūti re-
vdzēt tik spilgtu un aicinātāju Latvijas :karogu/ kāds sārkari-fbaltsaŗkaņās.krāsās mirdzēja uz strēlniekieņi veltītajām pastkar-tītēm pirms 50 gadiem. Vienu šādu kartīti; joprojām saglabijis ari    Ģrobiņš.        ļ ;..
Kā tad notika brivpŗātīgāple vienošanās strēlniekiem, kad .ka-ļā, tāpat kā vēlāk Latvijas atbrī-
. vošanaš cīņas, gāja: ari skolēni?
. Ņemsim šoreiz sevišķi īpatu ga-
dījumu..
14 gadu vecais  latviešu zēns • Arturs .Gpthards U9i6. gadā apmeklēja   Glika proģiinnaziju . Alūksnē. Puisinl bija pilnas ausis ar stāstiem par latviešu; strēlnieku cīņām. Arī tēvs Kļ Gothards
Otto Bergmansons
jāu koj^ 1914. gada karoja krievu armijā un pašreiz atradās Ga-līcijā. Zēns sapņoja tikai par to, kā 'varētu pievienoties strēlniekiem. Aky kaut taču būtu. mazliet vairāk nekā 14 gadu!
Arturs ar ģimeni dzīvoja Alūksnē populārā krāsotāja Cema mājā. Zēns sevī perināja visādus nodomus. Māte viņam iedeva naudu skolas grāmatu pirkšanai. Mājās' nebija sīkas naudas, un puika saņēma ..Kātrinii" ■ 100-rubļu! Tā toija vesela bagātība. Viņš aizgāja uz veikalu ņaudu iTiainīt. Tur pabrinījās uņ teica: „šit6 var saskaldīt tikai, bankā." Alūksnes stacijā bija tā pati nelaime — nevarēja naudu izmainīt. Vidusskolniekam tomēr galvā bija tikai viena doma: jā^ brauc uz Rīgu un jāmēģina tikt latviešu strēlnieku vienībās.. Mājas viņu vairs neinteresēja un — vai tad nu māte neiztiks biez tās „Katririas''!.
Tas notika. 1916. gada 5.jūlijS. A, Gothards paslēpās preču vilcienā, kas sakustējās Rīgas virzienā. Vilciens Ibrauca 3 dienas! Puika bijā izsalcis- un izslāpis, betjāiztur!
Rīga bija sasniegta. Viņš gandrīz skriešus iedrāzās tējnīcā pie Grīziņkahia un — ēda, ēda, ēda. Ēda desās un citus gardumus. Sirds nelabi pukstēja, redzot pie blakus -galdiņa divus latviešu strēlnieku : virsniektis. Vienam pie krūtīm bija tris Jura krusti. Viņi sarunājās, ka vajadzētu braukt uz kādu strēlnieku sarīko, jumu Dubultos, bet neesot naudas. Tieši tagad likās situsi Artura Gotharda stunda:. viņain ta ču :ķa;bātā bija mātes dotie .100 rubļi, vienīgi ināte Alūksnē nezināja, ķtir puika; r tlēm palicis.
A. Gothards sadūšojās un piegāja . pie strēlnieku; Virsniekiem, pastāstot savu problēmu' un to, ka viņam ir nauda. Dzirdot, ka zēns grib: karot strēlnieku pulkos, virsniekis ar tām trim goda-zīmēm pia krūtīm pasmSjas uņ neteica:, '
„ī*uisīt, tad tev jānopērk vēl vairāk bikšu — pi© mums iet karstiļ": ;.■
■ Abi virsnieki apspriedās uņ beidzot nolēma ņemt ģimnāzistu
sev līdz. Vēlāk izrādījās, ka virsnieks aŗ trim Jura krustiem bija neatķarigajā Latvijā populārā ātrsiidoļĒāja Ā.: Taļbaika tēvs, bet otrs — Melbārdis.
Dubultos rotas komandieris Zilpaušs raudzījās uz zēnu, teikdams: „Ar augumu jau vēl varētu iztikt, bet gadu par maz." Ari' šoreiz laimējās, tabaks aizveda A. Gothardu uz noliktavām, kur priekšā bija vēl 6 tādi paši zeņķi — 14 līdz 16 gadu .veci puiši. A. Gothardu atstāja Tabaka; vadā, pēc tam viņš bija pie Cekulos, kas vēlāk krita Nītaures frontē.
Arturs Gbthārds 1916. gada jūlijā, nepilnu is gadu vecumā, bija brivprātīģi sācis latviešu strēlnieka gaitas. Māte par to uzzināja tikai pēc gada un bārSs: Mm nebija žēl to lOO rubļu, bet nesapratu,' kur tu esi iekritis."
-^-v; v:;v;-'fe'':,;v;^-^ '^'r'.'-:
Kādus 6 mēiiešus vēlāk, 1917. gada ziemā, A. Gothards bija frontē cīņā pret vāciešiem pie Augstā Tīreļa, starp Olaini un Ķekayu.„ Tiir helalbi strādāja kāda vācu ložmetējnieku ligzda, neļaujot latviešu 'strēlniekiem ne nostiprināties, ne uzlabot pozīcijas. Rotas komandieris Zilpaušs deva pavēli šo ligzdu „nocelt^'. Leitnants Cekule izraudzīja 21 vīru un devās izpildīt pavēli.
Viegli sniga uh putināja. .Vīri bija mežā, bet tuvošanos ienaidniekam kavēja maza pļaviņa, kuru vācieši ar raķetēm, pastāvīgi apgaismoja. Ltn. Cekule nosltal-tās, pagriezās pret strēlnieku Ļieģi un sacīja: i,Te ir rokas granātas -r- dodies un iznīcini vāciešus!" Lieģim nobira^ asara. Viņš teica, ka iet nozūnē drošu nāvi, bet mājās to gaida ģimene. Sarunu dzirdēja A. Gothards un lūdza virsnieku: .;; ;„Atļaujiet iet. man?' Ltn. Cekule atlDildēja: „Vai tu, zēn, tiešām domā mirt par muiris visiem?"        : •
^■■;'"'.'.-:^
A, Gothards saņēma rokas gŗa-mtas un strēlnieku baltajā mētelī guluš un rāpus līda pāli pļa viņai. Lai tiktu uz priekšu, vlņŠ izmantoja katru niinūti starp ra-ķešu- apgaisņiōjumiem. ^ad atkal apdzisuši bija kāda raķete, ģimnāzista gadu strēlnieks bija jau gandriz klāt ložmetējnieku ligzdai. Viņš . izmeta abas kopā sasietās granātas. T2S iz-srāga. Mērķis :bija tik tuvu, ka pats granātu metējs nošķīda ar sniegu, ledu un dubļi^. Viņš nekā neredzēja, vienīgi it kā kaut kur skanētu ltn. Čekules vārdi: Vai tu tie-, šām domāmirt par mums visiem?" ■ ■;
A. Gothards pamodās, kad ltn. Cekule to pacēla augšā un noskūpstīja/ Visi vācu ložmetējhie-Ici bija iznicināti. No ligzdas he-;viens vairs nešāva. , Nākošās-dienas vakarā A. Got-liardu izsauca viņa vienībā. Rotas komandieris 15 gadu veco strēlnieku ^balvoja ar 4. šķiras Jura knistif un paziņoja, ka viņu nosūtīs, uz instruktoru Skolu Jur-jevā (tagad'Tartū).
.: . ■;/.
Augšēj ais moments Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Artura Gotharda atmiņās palicis neīz-dzēšamākais bridis viņa gaitās trīs karos. ^ Jaunais strēlnieks vēliE Latvi-
jas atbrīvošanas karā cīnījās pie pulkveža Kalpaka, bet otra pasaules ..karā .atkal stāvēja.pretim boļševikiem. ;
Karavīrs bijis jau A. Gotharda vectēvs uri pēc tam tēvs, kuru viņš nebija redzējis starp 1914. un 1919. gadu,. kad; Latvijas atbrīvošanas karā notika dramatiska satikšanās. Tēvs apskāva dēlu un skūpstīja, bet dēls juta, ka rokas vietā iiz pleca uzsitas kaut kas ciets. Tā bija koka plauksta, kas aistājaķaŗā norautās rokas daļu. šis tēvs K. Gothards r-piedzīvoja 92; gadu mūžu un nomira tikai pirms 7 gadiem okupētajā Latvijā,    . ,
(Nobeigums sekos)
šāgada 5. janvāri (pēc vecā stila 23. deOaprit 51 gads kopš veco latviešu strēlnieku slavenajām un asiņainajām; Ziemsvētku kaujām. Kaut jjau pirms tām bija notikušas daudzas kaujas ar vācu iebrucējiem mūsu tēvzemē, tomēr Ziemsvētku kaujas izcēlās ar sevišķu latviešu karavīru varoņgaru, nelokāmību un nesatricināmu gribu ne tikai uzvarēt, bet ari Izcīnīt brīvii latviešu valsti,, lai paša tauta varētu noteikt tās, iekārtu pēc savas vēlēšanās. Tas bijā katra latvieša sapnis, kuru zem svešinieku jūga nebija Iespējams īstenot. ; ;
Nevēlos šai rakstā tuvāk pakavēties pie šo cīņu; norises, jo tā lasītājiem zināma, it Sevišķi vecākajai paaudzei. :
Kad ..Ziemsvētki. nāk", vecie cīnītāji ,nešķirojofcies pēc tā, kādā strēlnieku daļā cīnījušies, vēlas būt kopā, kaut uz dažām stundām, ari kopā aŗ ģimenes locek^ ļiem un draugiem, pakavēties atmiņās un teikt: „Jā, tā tas bija... Pašos Ziemsvētkos .maņi ievainoja..; Janvāra sākumi krita mans vīrs, brālis, draugs... Mēs gājām salā, sniega vētra acis lipa ciet... Drāšu žogus griežot, apsaldēju pirkstus;.. Pēc pārrāvuma, posfe^nī stāvot dziļi \^u aizmugurē, salā mūžīgā miegā aizmiga mūsu draugs..." Negulētās naktis neatstāja tik lielu iespaidu uz cīnītājiem kā stindzinošais sals un dziļais sniegs, šīs grūtībās; varēja pārvarēt tikai tie, kas upurēja sevi kādam āug[stam mērķim,. kas stāvēja pāri ciešanām, un šis mērķis bija briva tauta brīvā valstī.
Tā ar savām asinīm strēlnieki dziļajā sniegā rakstīja nākošās
brīvās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Viņi gāja cīņā ar smaidu sejā, 'un viņi zhiāja, ka latviešu tauta ir ar Viņiem. Strēlnieki mudināja viens otru ar vārdiem: „Nū . ir īstais laiks, ātrāk I....Nu ir laiks dzejnieka Raiņa teiktos vārdus īstenot. Ja strēlnieku laiku nogulēs, tad ne-būs jāguļ simt gadu, bet gan tūkstoš gadu i" Raiņa vārdi bija vadmotīvs strēlnieku cīņām uņ ari- ceļš uz Latvijas brivību. šī ir atbilde tiem lētticīgajiem un pesimistiem, ķuŗi dažkāri; jautā: ,.Kādēļ smagie ;.strēlnieku upuri bija vajadzīgi?" Parasti šie jautātāji ir pašlalbuma meklētāji, paškritikas nīdēji un t. s. aizmugures varoņi.
Par Strēlnieku cīņām un ya-roņgaitām rakstīja visu karā ie interesēto valstu laikraksti. Kad vēlāk Latvijas nacionālā pagaidu padome deleģēja Zigfridu Meī-erovicu uz Angliju, lai panāktu mūsu jaunās valsts atzīšanu de facto, tā laika britu ārlietu ministrs Balfūrs norādīja, ka viņam; zināmas latviešu strēlnieku cīņas un ka tās atvieglojušas sabiedrotajiem Vācijas sakāvi. Ang-. lija atzina Latviju de fācto kā patstāvīgu valsti. v.
Ēna, kuļni d^kārt 'met uz strēlniekiem, iŗ nepelnīta, pat peļama. To dara apstākļu nezinātāji. Nekādi putekļi neapklās strēlnieku ciņu ideju un panākumus. Štrēhiieki iedvesa latviešiem ticību saviem spēkiem, ienesa- tauta veselu spožu laikmetu! Pēc pabeigtajām cīņām strēlnieki un viņu vadība bija gaužām vīlušies par Krievijas militāro vadību. Iemesls bija Ziemsvētku kaujas. Bija solītas krievu daļu rezerves, kurām va-
.       ; N-RS.' :\ SESTDIENA, 1968, GADA   .6; /JANVĀRIS. GALVENĀ REDAKCIJA TORONTO
Atbildīgais redaktors — Alfrēds Vinčels, 508 Palmerston Blvd. Toroņto 4, Ont;; tālr. 531-4533;
Atb. redaktora vietniece    Silvija Ancāne, sasniedzama redakcijā, tālr. 465—7902;
Iekšlietu redaktors -r Rūdolfs Noritis 1765 Victoria Pārk Ave., Apt. 307, Scarborougn,. Ont.; tālr. 759-8076;
Sporta redaktors — Valdis Teteris, 17 Chester Hill Rd., Toronto 6, Ont., tālr. 463—4226.
■ REDAKCIJA EIROPĀ: Vācijā — jPauls Strante, 44 Miinster/Westf., Von Einem Str.l9
Redakcijai; tiesībasmariuskriptūs pēc vajadzības īsināt. Neizlietotos manuskriptus neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta atpakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pastakupoņs (citās zemēs), Aŗ autora.vārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja personīgs -ieskāts un ņe katrā gadījumā atbilst arī redakcijas:viedoklim.
Abonēšanas maksa: ASV un Kanādā — par mēnesi $ 1.50;
3 mēTi. $.4.50; 6 mēn. $8.50; par gadu 116.00 Atsevišķa numura cena 20 centu.
Sludinājumu maksa: sludinājumu daļā $ 2.10., bet tekstā $4 20 — $ 6.40 par 1 collas slejas telpu.
jadzēja mesties pārrāvumā un atbalstīt 6. Tukuma un 7. Bauskas strēlnieku pulku, kas atradās ap 8, km vācu aizmugurē, lai izvērstu gūtos panākumus. Soiīto „lie 10" rezervju vietā tomēr atsūtīja tikai divus bataljonus, kuru cīņas spējas bija gaužām vājas. Cīnīšanās vietā krievu daļas radīja ti^ kai paniku un bēga. Strēlnieku vilšanās bija liela. ;
Tādēļ nav jābrīnās, kā krievu solījumiem strēlnieki; vairs neticēja. Daļa strēlnieku maldīgi no ticēj a Kerenska un lielinieku so lījumiem, ka būS: ..miers bez anēksijām un kontribūcijām". Tā daļa strēlnieku, labā ticībā paklausot šiem solījumiem un saukļiem, aizbrauca/ pareizāk sakot, tika nosūtīti uz Dienvid-krieviju cīnīties pret ģenerāļu Deņikina, Vrangeļa, Drozdōva un citu vadītajām balto krievu da ļām, jo to cīņas sauklis bija ,,par nedalāmo Krieviju" Ir pierādīju-ini, ka pēc uzvaras pie Pereko-pierri, kad boļševiku komisāri paziņoja-, ka■ spēlēs internacionāli^ strēlnieki saukuši: ..Mēs dziedam tikai ..Dievs, svētī Latviju". Komisāri neuzdrošinājušies šo lūgšanu pārtraukt. .
Daudzi strēlnieku ešeloni. pār-Ibraucā un daudzas strēlnieku daļas pārnāca pāri Latvijas robežai ar paceltu sarkanbaltsarkano jaunās valsts karogu. Tas tikai pierāda,, ka strēlniekos cīņā iedegtā nacionālā dzirkstele nebija   izdzisusi. Daudzi strēlnieki
piedalījās atbrīvošanas cīņās un arī otrā pasaules ķaŗā, aizstāvot arī Kurzemes cietoksni. Strēlnieku laikā neviens nededzināja saņemtās iesaukšanas pavēles un nevārtījās pa ielām, kā tagad de ra amerikāņu „miera karotāji" un nožēlojamie ..pīsņiki". kuru apaugušās sejas atgādina akmens laikmeta cilvēkus. Strēlnieku vairums cīņās .devas pat brīvprātīgi.;;
šīs nedēļas nogalē visās brivās pasaules malās • tkal pulcēsies vecie cīņu biedri — kā strēlnieki, tā arī atbrīvotāji un leģionāri, viņu vidū daudz invalidu. Viņu sirdīs atkal atibalsosies Māras baznīcas svinīgi skanošie zvani, viņi vizijā redzēs ļaužu • strumes, vecos un jaunos, plūstam ticīgo templī un Brāļu kapos pie kritušo piemiņas altāra ar strēlnieku sardzi pie iedegtās svētās uguns. Viņi svešumā atcerēsies strēlnieku mācītāja un Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Pētera Apkalna teiktos vārdus, svētbridi ievadot un svētījot, klātesošos un dvēseļu putenī aizgājušos. Viņus šai vakarā vienos latviešu tautas lūg- > šana ,,Dievs, svētī Latviju!" Viņi apliecinās „Dievs Kungs. ir mūsu stiprā pils" vārdu patiesību, kurus tie dziedāja pirms došanās kaujās. Un ..Klusa nakts, svēta nākts" atgādinās kristietības ideju, šais dziesmās izteiktie vārdi lai. mūs vieno augstākajam ideālam: Visu par Latviju!
■ Fr. Freibergs
Jau kiiŗo reizi Alvis Pliens vēroja solu. īstenī-^ bā ne ļtik ;dau4z solu; kā sēdētāju — dāmu; kažokā ar slaidām- sakrustotām kājām un gaišiem matiem pāri pleciem. Dāma vēroja jūru. Varbiit pētīja zīmes, knŗas rakstīja kaiju spārnu; vedas decembra pelēkajās debesīs. ,Varbūt raudzījās viļ- . ņu bēgulīgajās Šļakatās pludmales smiltīs. Kās to lai zina? Viņas sļmtiens .bija skumjš. Viņa varēja .. domās kavēties pie vīra vai drauga kaut kur tālu-: jnā. Iespējams,: Kuģī uz jūras un .braucam prom. — Dīvaini. ŠI doma Alvim Plienam patika. Un jb vairāk. viņŠ par to domāja;' jo vairāk tā viņam patika. Jā, katrā ziņā — prom I Un labi tālu — uz Austrāliju, Japānu, Eong'kongu. Vienalga kurp. Kaut ■ uz neatgriešanos! — Un kāpēc ne? Dzīvē tacu vigs .;;iespējams.'';■;■ ■•;i;' ;;;
Domās bija;nevaldāmas. Tās skrēja, tas trakoja. Bet viņš pats te mīņājās, grozījās uz priekšu un atpakaļ, tūļājās un netika no vietas. Viņš: bija to višil. iedomājies tik; vienkārši. V
; Un tagad?:Šodien; pēdēja diena Ziem-. svētkiem,; uņ Alviļ Plienu bija pārņēmis! tāds nemiers, it kā tepat tūlīt viņa_4>riēkšā būtu jānotiek : kāda sprieduma pasludināšanai; no kura atkarājas .daudz, ļoti daudz.    Bet kara bija miers im kurf Nemiers grauza ^isus,^ tikai katru savādāk. Vienīgi veiiāš; teiksmās ;'uii -leģendās/ kas runāja it k no eitas pasaules, bija "miers. Un vienreiz; gadā bija pieņemts to atcerēties. • Ar ērģeļu mūziku un pipar-' kūkām. ■
. : Alvis Pliens aptaustīja mēteļa iekškabatā ne-: lielu paciņu, pagājās uz priekšu un apsēdas uz tu-
cerējis, ka viņa būs. Uri viņa bija, jārīkojas! Izņēmis tib mēteļa kabatas mazu sainīti, Alvis ievilka dziļi elpu uņ, turot paciņu labajā rokā un ar krei-'so- saglaudis Jtiatus, tuvojās- sēdētājai.
;— Piedodiet traucējumu, — viņš angļu valodā uzrunāja dāmu, kad bija sasniedzis solu. — Mani • sauc Pliens. Alvis Pliens. Lūdzu pieņemat no manis šo sainīti kā dāvanu.; — Alvis" īnazliei pastiepa roku ar paciņu uz dāmas pusi.
Ātrs galvas pagrieziens, un gaŗ§ pētītājs skatiens pārslīdēja Alvim no kurpju pazolēm līdz ma-; tu'galiem.:; :\
—; Sainītist No kā?      Vārdi angļu valodā ; skanēja ātri, it kā nocirsti, kamēr .zilpelēks acu pārīs; meklēja; un uztvēra Alvja skatienu. Brīdi viņi raudzījās viens otrā. v
— No manis.. Lūdzu pieņemiet to. Tuvojas :. Ziemsvētki, un maii nav neviena, kam. to dāvināt.
: —;Es jūs nepazīstu. — Pētītājs skatiens vēlreiz pārslīdēja Alvim, kas joprojām turēja sainīti pastieptajā roka; .; ;        \     ; ;;
: Tas tiesa, bet es' jūs redzēju šeit uz šī sola jau pirms nedēļas, ari "vakar, ;iin domājuj ka jūs, 'sastomījās,;; tā es paņēmu
šo dāvanu .līdz, — viņš nobeidza. — Vai jūs. to pirkāt man f
Nē, .bet lūdzu atļaujiet izstāstīt: Es, redziet.. Alvis, ,nu no tiesas apjucis, grozīja sainīti rokās.
norimis, un visa apkārtne iegrimusi it kā klusās, , gaidās; Tikai jūra ;Viļņoja.
Jau pirms nedēļas viņa tur sēdēja un vakar arī, — domāja Alvis, — uz tā paša sola, ar savām kājām. Ja tās pasviestu uz augšu; kas zina, tās . slaidā, vēzienā aizšautos līdz mākoņa malai. Bet mākonis,, iztrūcināts no miega, sāktu birdināt snie-; ģu, kas- kristu; biezām,; baltām pūkām. Un vi^ ķļū-; \lu-gaišs un tīrs.
; ;     Nē, viņš nebija nāois. šeit sēdēt un sapņot; Alvis pielēca kājās;un izslējās visā augumā. Viņš bija:
Alvis, it kā-^ižsargādamies, piemiedza acis.
— Dāmu zeķes, tīklenes. Vesels pusducis, —-viņš ātri nobēra.
—; PaMaūsieties... ; .-;
— Lielums ir desmitais. Dāma likās uzjautrinātai
— Lielums ir pareizs,; to jūs esat uzminējis, bet vai jums neliekas, ka tas ir diezgan neparasts veids, kā iepazīties ar dāmām;! .;; ;;
■ — Es tikai lūdzu jūs pieņemt so dāvanu,;— ■ Alvis, jait. atkal atguvies, atteica.     Jūs irian ar. to sagādātu-lielu prieku.. Pēc tam es tūlīt iešu; Vai drīkstu?      Viņš jautājoši paraudzījās sēdētājā un nolika saiņītifuz sola. — Es domāju, ja .dav^^ spētu runāt, tā piati lūgtos, lai to neatraida; ;.; --PaģaidietVVaT^ūt apsēžaties.^ J^^ esat di--;vains.-v , ■■';.■.,.■. •
■ ■}': Alvis Pliens, it kā paklausot, pavēlei, apsēdās, sola otrā gala. Sainītis bija tieši vidū^starp Alvi un tā jauno kaimiņieni uņ savā. raibajā ietināmpapīrā ;;;izskatījās; jautrs un koķets.
izņēma no somiņas
grūda roku kabatā, sameklēja šķiltavas uU pasniedza Uguni. ■ -   . ; ■
— Sastrītiējāties ai* draudzeni? — zobgalīgs skats cauri cigairētes dūmiem vērās Alvī, kas hekā neatbildēja, tikai mazliet nodūra galvu.
—-Ķā tad bija, vai viņa dāvanu nepieņēma? ;   Atkal nekāda ^ .
— Jūs klusējat. Saprotu, jums netīk stāstīt. — : Pauze. —^ Ak, un tad jūs sadomājāt izmēģināt ar
, maniV..V-■ ;;; '•■ '/^r
r-^ Nav nekādas viņas! — Alvis Pliens strauji pacēla galvu un riopietnu skatienu paraudzījās kai-;: miņienē.—Ja jūs ticat savam stāstam vairāk nekā manējam, kuru neesat pat vēl dzirdējusi, kas gan man cits atliek kā klusēt?
--Tā? ---Dāma vēroja cigaretes ;dūmugre-. dzeņus.— Nu, tad stāstiet! — Viņa pagrieza galvu uz Pliena pusi..— Lūdzu. ;
— Tiesa, es pirku, — Alvis lēni iesāka. .Tā gadījās. Bet zeķes nepirku kādai noteiktai personai; es tās vienkārši pirku. Izklausās, varbūt, neparasti, bet, kad iegāju veikalā, es nezināju., ne ķa pirkšu, ne ķo .pirkšu. Nepārprotiet mani, es;nebiju dzēris, bet pēkšņi atcerējos veco Millera kundzi, labo LuiziMilļeri. Domāju ieiet viņas.veikalā un novēlēt priecīgus Ziemsvr kus.
.   Alvis brīdi apklusa. Arī viņa kaimiņiene neteica ne vārda.
s bija vakar, — viņš atkal iesāka, māz-
liet vairāk paceldams galvu..— Biroju,' kā parasti pirms svētMem; slēdza pusdienas laikā. Kad biju jau uz ielas, pēkšņi atskārtu kaut ko, ko tik lielā mērā nekad agrāk nebiju izjutis, nedz pārdzīvo^ jis, proti, kā esmu :piln!gi viens, ka man ņav nedz; kurp iet, ne ko darīt, ka neesmu nevienam Vajadzīgs,, uri neviens mani negaida. Arī mājās ne. Tur viss tukšs, tikai sieiias. Nevienas dzīvas radības. Jutu riepieciešamību runāt ar kādu draudzīgu cilvēku. Kaut tikai runāt, just cilvēka elpu, nedaudz cilvēciska siltuma, tikai mazliet... Bija tāda sajūta, it kā man-pēkšņi būtu nolaupīta iespēja justies kā cilvēkam, būt cilvēkam, tādam pašam ka citi. Ir taču, svētku laiks, visur valda priecīgs satrau-kumSj skari korāļi. Bet man?... — Alvis apklusa. ; — Ko tad jūs;dmjā^ gados? ■ Daudz;ko. Starp citu, iegāju Millera kundzes veikalā un nopirku savai sievai zeķes. ■;■Jūsu...sieva^-■ ■
Mira. Pirms vairāk ņeķa pusgada. Alvis .   Pliens paraudzījās uz jūru, tad uz savām rokām
un pāris reižu sarīvēja plaukstas. ^    ; — Pirkums Millera kundzes veikalā parasti ""ējais, kad jau viss cits bija sagf"
viņš turpināja stāstītj — Lai ko es pirku dāvanaij : nekad neaizmiršu iegriezties arī viņas veikaīār Tas tā bija iegājies jau vairākus gadus. Man ļ)atīk parunāties ar šo veco dāmu. Viņa ir dziriiusi Frarik-, iurtē pie Mainas. Tā ir pilsēta, ļmŗā tagad dzīvo ; mans brālis ar ģimeni. Arī šoreiz Millei'a kundze mani apsveiea.kā vecu. draugu uri izteica izbrīnu, ka. neesmu tik ilgi rādījies. Protariis, tūlīt arī ceļa priekšā preci, kaut ko manai sievai. Un to: labāko. Bčt tā nebija tikai pieklājīga apkalpošana. Varēja just arī draudzību un sirsnību. — Alvis pārtrauca
; stāstījumu. -   . ■; v:i ; ,..
.    ;; Uz bridi iestājās klusums.
— Vai es jūs negarlaikoju? — Alvis pievērsās savai blalais sēdētājai.
— Nē. nemaz. Lūdzu turpiniet.
Alvis izņēma cigareti, aizsmēķēja un atsākļi stāstījumu:
— Kad iznācu no veikala, man rokā bija šis sainītis, bet; vēl kaut kas.— vecās dāmas sveiciens man un manai sievai: pŗieCiģus Ziemsvētkus, un laimīgu jauno "gadu!. ^
; — Jūsu sievai? . .- ^ ■ ;'
— Jā,.arī manai sievai. Nedmājiī, ka sis^t)ija ; ; 'īstais brīdis pastāstīt, ķa mana sieva m^^^
vdļvaini ap diišu, bet ko man bija darīt? Kāpu vilcienā un braucu mājās. — Alvis Pliens apklusa. , ^
— Tad jūs, laikam, sākāt doriiāt, ko ;darit ar ■ ; pirkumu?    .'   •   > ;:
^'--:.y Tiesa, tad sāku .domāt. Tad vispār daudz ;kas sākās. Viss iepriekšējais bija tikai ievads. Sava dzīvoklī nevarēju vairs .dēties. Vienalga kur, tikai ārā, prom. Starp; citu, biju jūrmalā. Redzēju jūs, atkal: :Un uz šī pasa sola; Bet lai tas paliek. Teikšu tikai, ka slikti gulēju Uri pusmiegā Uz rīta pusi it ; ka kāds.: man lika .saprastj; lai eju uz; jūrmalu. Vismaz, kad pamodos, tūlīt sāku domāt par jums. ■:— Kāpēc tieši par mani? ^ Alvis Pliens pavērās nemierīgu skatienu sava 'blakus sēdētājā;. ^ ^ ':
_ Varbūt, ka tam;-ir tūkstoš iemeslu, varbūt tikai viens, — viņš klusi teica, — betj ja man tieši; ■ jautā, es nevaru pateikt, es;.. ^ ";
— Jūs vērojāt ;māriaš, kājas uri iedomājāties, ka tām derētu jauns, modernāks zeķu pāris, tīklenes... — Teikto pavadīja tīkami klusi .smiekli. .•
. ~    tiesa, es; vēroju; vienīgo: kāju pāri, kam gribētu novēlēt savu pirkumu, bet es vēroju arī jū-seju.'Brīžiem man likās, ka jūs gan raugāties jūrā, bet to pat rieredzat. Jūs domās esat kaUt kuŗ; citur. Un;^ piedodiet,: jūs neizskatāties laimīģai^^ Vai jums neliekas, ka tā nav jūsu darīšana?
nšk> numujS)
i.
DZEJAS BRĪNi
GUNĀRS SALIŅŠ „iMELŅ.\ S.U^LE". IZDEVIS
Gunāra Saliņa dzeja pilnībā atveras lasītājam tikai tad, ja tas ieskatījis, kā šīs dzejas pasaule pieder pārreālai^ t- i.,. tīri garīgai dvēseles dzīves plāksnei No. reālas pasaules .:.ņemtie ļoti konkrētie pŗieklstati un ierosmes, kaut spilgti mi uzskatāmi tēlojas, nav tomēr realitāte .parastajā nozīmē, bet gan tikai; dvēseles pārdzīvojumu un iztēles realitāte. Daudzajos dzejoļos šajā krājumā, kas veltīti konkrētām personām vai radušies gluži konkrēta notikuma ierosmē, hemaz vai tikpat;kā ņemaž nemana tiešas saskares ar ;„ārējo" īstenību: tajos atspoguļojas .tikai attiecīgo personu vai notikumu izraisītā ..iekšēji" pārdzīvotā īstenība. Arī vārdā sauktās ;ģeoģŗanskās vietas eksistē dzejnieka dvēselē. Caur. ārējās pasaules priekšstatiem un patiesībā tieši ar tiem dzojnieks tikai izteic to, ko savā dvēselē ieskatījis, pārdzīvojis, izjutis.:. .   , ;■>-■;
šajā pārreālajā, dvēseliskajā pasaulē, saprotams, nav nekādu robežu un nekas nav nelesp?;-jams. Tāpēc te var .nolikt visfan-.tastiskakās lietas; .laika un telpas sajaukums, apsviedums otrādi, vai arī to pilnīga izdzēšana; visdīvainākās un. neparastākās cilvēku,; dzīvnieku vai nedzīvu priekšmetu ; sajaukšanās, pārvēršanās Aienam otrā vai pēkšņa Iz-;gaiša.na; dabas likumi ša.jā pasaulē vairs neeksistē --priekšmeti var kļūt caurredzami vai bez svara pacelties gaisos. Tā ir pasakainu brīnumu pasaule, — bet vai dvēsele nav brīriums?,
Jau pirmajā Gunāra Saliņa krājumā „Miglas krogs", kas iznāca 1957. gādā] šīs iezīmes bija nešaubīgi manāmas. Pašreizējā krājumā tās kļuvušas vēl spilgtā-kas, fantastiskākas, negaidītākas. Tomēr tieši tādēļ, ka „lekšējā" īstenība ir ne mazāk īstenība l^ā ..ārējā"» taustāmā uri red-zamā -ŗ tādēļ, ka ,,.. .sapņiem ir sapņu reālisriis", kā saka pats autors
REDAKCIJAI PIES-OTTin ,
.;  ■■■.IZDEVUMI ;;-;
„Ceļa Biedrs" Nr. 10 (120), riiē-riešraksts kristīgai dzīvei, .1.967. gada decembra burtnīca, / biedrības Sējējs izdevums,. redaktors J. Strautnieķs> 1(1 Ipp.; .
; :„Kri,stīgā Balss" Nr. 12, Ariļeri-kas latviešu baptistu apvienības mēnešraksts, 1967. gada decembra burtnīca, redaktors māc R. Ekšteins. ■
■ ..Baznīcas kalendārs 19G.S.".; Latvijas ev.-lut. baznīcas virsvaldes izdevuriis, . rediģējis: māc. V.; Strautnieks. Anša Bērziņa vāka zīmējums un viņetes. 216 Ipp.;
(^zsjoli „Sanma ar ņa dzejoļi pārlieci tio- iedarbojas uz
ai stipniunīstu i ; Kāda tad izskat jas.-brīnumpasaule apral^tit nav iesp^ nav iespr\iams apr Mfizika ir, jāklaus dzeja ir jālasa,-ta jāpārdzīvo.;
: Varam tomēr, stitļ-as, kas.Saliņa. cčtaj.ā' partitūrā 1 un izceļas vaii-ak.
. Divas stīgas, kas nbmainotiGs skan gaidi.tu pārsteigun ari lieliski, kaut ļ ■skan,-ir Amerika modernās'; kultūr no vienas puses, Latvijas ainavas i| paražu, seno. taut dziešnui "motīvi, un telpu,, dzejnielļ kas; lielpilsētā' ar ■ jiem, reklāmu un jiem plūdiem,'" t pēkšņi pārslōdzas kām, .gandriia ■ i( ainavām, vai ari 1 vienu it kā otrai' vienu otrā.. Gluži juniā pēkšņiatšk; dziesma vai parāc sniu tēli, vai Jāņu
Neapšaubāmi Saliņa dzejā ir bas izjūta, kas vi latviešu dzejā, ar (Bičole; Kraujioi( dabas alkas uzkūt pilsētā starp aku kā kāda burvība, tikt tādi brīnumi āuzseja's sāk ai cilvēks ajpaug k ķēm, ap kurām c viņa gurniem vaļ bērza vai .alkšņa tauri,; kurā izslļ pēkšņi modušās. Ar šo dabas tuv spējams te pārvē ŗus ņielteries izn bess pusSm, te it kos un offuļājps
■ Aizvien vairāk džinos zemei:/ /mani; nu pļauj, /ē7danms mauj zcs, !)1. Ip.)-
Starp citu, Sa pieminētas govis nais, pa.šai. zem nieks. Govju mā)j skan ilgaini un pirmatnējiem -miem nākušas d| teikties dziesmā;! grib meldijā veic Vispār, jaaplb^ drosme un spējt gluži ikdienišķie^
.■ .1 ■.
(83. turpinājums)
— FraeuleinHertha, —Ugarnierīgi atbildē; Aizskrēja uz dāmu istabu, . ■
— Ar tādu troksni? — ;šmits neticīgi nogi
.-gaivu;.-'. -        ■ ■:'■■:; ;V'';--Ī:
;     JdL, ar tadu iroksni,.    Ilga apstiprinājļ Pateica; kārtējo rupjību uri tad pati apvai Hallera kundze; Vai ta nebija?;: .   ; i; ' ;;šmits: atbiltii ;neiiogaidija,: bet-atvilkās savā^ :bā;; vina politiķa bija ļaut, darbiniecēm ar s; ;ķildām tikt pašām galā. Nepatīkami tikai, k dē|ā laikā to sāka rasties aizvien biežāk.
, Hallefa kundze; vai jums arī nešķiet, ka ta izlaidusies .raiitē?— ;Ilga uzrunāja āaxbĶ-rēni.Pēc manas pārliecības jaunākam niekam pret vecāko jāizturaiar cieņu un jārej te vecāko uzskati: Jūs tā nedomājat?.,
/.•■;-—;Neziņu.;y:.''; ■
Kā ^nezināt? .Seit;ir princips, yecāl ;princips. "Ja kādā iestādē tās vadītājs vēlas bu, tad tam iestāde jānoorganizē uz zināmu, cipu' pamata. Māris vīrs, kas Rīgā bija ļoti au postenī —kā zināt,' viņš bija viceministrs uzskatīja par; pirmo un svarīgāko. Katrā dļ jāvalda principarii. Un iestādēs--- vecakuma;; cipam;;;; ■/ '\;;.-■ ; ■■:,''.--:^';
—;šai ziņā jumsi liekas, taisnība. -;;