¥iens no A.\ Ģptharda' diviem .   dēliem, Laimonis Gothards, »kri-ta 1944. gada 13. februārī austrumu frontē pie Ostravas. Turpā'^ vtuvuļmā toreiz cīnījās   ari tēvs ^^^^^^ X^ tagad dzīvo Melburnā
Ja I?ādam mūsu ķaŗa vē iiiekam būtu vaļas dažas nedēļas parunāities ar faiiiomenālās atmi-\: īpašnieku. :A.Gothardu, tad
varētu iegūt spīdošiiš materiālus un sīkas detaļās daudzu lappušu ; sarakstīšanai; yēc 19X7. gada oktobra revolūcijas viņš koJDā ļ ar vēl 6-0 latviešu strēlniekiem nū-
naca Krievijas latviešu kolonijā .:Nbvaja Latvija, ka^ agrāk sauku sies čachalna. Tā bija pie Volgas ..   teces vidusdaļas starp Cizeraņii . un Samaŗu. Kad^ mūsu strēlnieki ; tur ieradās M17. gada novembrī, krievu boļševiki nelaM postīja ;šo latviešu koloniju. Mācītājs bi-;  ja pakārts pie baziiīcas dumm.;
Latviešu strēlnieki krievus, kaut ^ tie; bija lielā pārākuma, padzina, ■vismaz pagaidām aizkavējot kolo-: nijas tālāku nopostīšanu. • A. Gothai'ds atceras arī iepazīšanos ar pulkvedi. 0. Kalpaku īsi • pirms viņa krišānks 1919;: gada. Pulkvedis, kuru jaunais karavīrs -sākumā  nepazina, :pārstel^ . dza A. Gothardu un ;citus zēnus pie kāršu spēles.
Kaut .kur ^^ustrālijā glabājās 27 burtnīcās ietverta A. Gotharda karavīra dienasgrāmata, kūŗāš ;: rakstīšana ; sākta: pirins vairāk . ņ&kā sogadieni! Varami iedomāties šo; piezīrnju vēsturisko, vērtību. :.■
Krievi bēga.; Vācu vienībās šajā frontes sektorā cīnījās galvenokārt .bavāriešū spēka vīri ar nāves galvām: pie formas tērpiem. Ignorējot: . bēgošos krievus, lat^ vieši stājās, pretī vāciešiem'. Eglēm bija tikai •pistole. Viņš, pavēlēja Grobiņam sagādāt šauteni. Grobiņš tuvcīņā atņēma šauteni un patronas; vācietim un savu šauteni, pasvieda ] Eglēm.; Uz; lat-. viešiem visniknāk; šāva - priedē paslēpies vācietis. Drig sekoja vācu artilērijas viesulis.    . ;
„Es esmu ievainots!" iesaucās E/ Grobiņš. Granātas :šķembas bija trāpījušas viņa rokU un; kā;-ju. Viņš pats tomēr aizvilkās uz pārsienamo; vietu. Tā bija iekārtota teltī, kaut laukā šālš.s^niļB-dza 25 grādus. ;E. Grobiņa varo nību šajā kaujā vainagoja Jura krusts.' ; '
Kaut būdams invalids,: viņš atkal bija kara laukos Latvijas atbrīvošanas cīņās, kad bija jāstā-. as pretī Bermoņta spēkiem.; ; Seno stāstu ritumā vecā cīni-āja acis zlfb un mirdz — visas eģendas; atdavojas gluži kā šo-dieii. ■;'•■■:';;,:-■■
Vecais strēlnieks Ernests Ģro-;  biņ^ ir kara invalids smagā ^veidā —-..air ievainotu roku un ,kā-jām, jau pusgadsimta, bet arī 72 .  gadu vecumā  vēl vienmēr iet . maizes peļņas darbā būvniecības. . nozarē.'Viņam saglabāti laikrakstu: izgriezumi, fotomāteriāli' un citas  vēsturiskas piemiņas no , strēlnieku cīņu dienām.
-E. Grobiņš- latviešu stļ-ēlnīeku ; pulkos iegāja l91ov gada augustā 19 gadu vecumā. Jau 1916. gada jūnijā viņu Nāves salā; ļjontūziē-■ļa:. Toreiz  vada ,kom i)ombrovskis, kas vēlāk Ltātvijas neatkarības^ laikā Rīgā strādāja par ekspresi,, lika E. Grobiņam gandrīz vai bezcerīgos apstākļos papildināt munīciju. Pavēli jzde-■ vās veikt jsekmīgī. ; ;; Taču; sniagākos   ievainojuirius :S. GrObiņš guva latviešu strēl-• nieku pašas pēdējās lielkaūjas priekšvakarā; 1917. gada 16. janvāri, Maiigaļu.un Skangalu rajo-nā, Tīreļpurvā. 1 Viņa priekšnieks bija Egle. Vācieši pārrāva fronti.
ja,"Ziemsvētku kaujas. ' ■ 1917. gada septembri, kad vācieši gatavojās ielenkt visu krievu 12. armiju, strēlnield atgāja no Rīgas. Bija jāiztur smaga kauja pie Smīziņkroga, Mazās Juglas ttivuma, atturot vāpu spēku tālāku virzīšanos viehu dienu un nakti. Sekoja kaujas Ugatnes —Nītaures Imijā..: , 1917, gada oktobrī J.;Dzeni' aizkomandēja uz 1. latviešu strēlnieku (brigādi par. ģenerāļa .Peņi-ķa adniinistrātīvo adjutantu, bet tad viss jau bija tuvu beigām. V J. Ezenis ļoi daudz darijis latviešu, veco strēlniēlcu; piemiņas saglabāšanai.
„Ar jums,; latviešu vecajiem strēlniekiem, irgluži tāpat kā mūsu literatūrā ar Raini vai Jā-
ni Jauhsudrabiņu: Latvijas okupanti tos tēvzeinē grib paturēt sev, bet mēs, brīvībi esošie, atkal sevi" saku saviem trim sarunas biedriem.
Saprotams, ka viņi: vienbalsīgi apliecina nepārprotamu piederību šai pusei. .
»1917. gada revolūcija^ chaoss vienu ofņi strēlnieku, aizvilks savā pusē par gabaliņu maizes," saka Ē. Grobiņš, norādot: „Vēs-turē. tagad prasa neiespējamus norēķinus — to, lai nepārskatār mā Situācijā toreiz viss biitu noritējis tā, kā vēlas miera laika cilvēks ar savu doņiāšanU. Tas ir par daudz prasīts. Katrs strēlnieks gāja karot tikai par Latviju. Tie bija apstākļi, kas vēlāk dažus strēlniekus izmantoja citu problēmu labā, dodot iemeslu boļševikiem visai tai pfopagan
dai, kuru tie par štrēlņieMem tagad pauž."
J. Dzenis piebilst:, ,4rī mūsu pašu sabiedriskie darbinieki toreiz aicināja strēlniekus turēties līdz galam ,bet — kādam galam tad īsti šie aicinājumi bija domāti?"
Brīvos un nacibnālbs latvi^us it-oļšēviku stāsti par mūsii strēlniekiem nevar ietekmēt, bet cenšanās šai virzienā okupētajā tēvzemē vēl višimiēr turpinās uh pat pastiprinās. Pietiek tomēr runāt, kaut vai tikai ar trim veca-jieņi laviešu strēlniekiem,'kā noticis šai gadījumā Melburnā, un runāt brīvos apstākļos, lai atkal atdzīvotos visa tā nacionālā bagātība, kādu latviešu strēlnieki devuši mantojumā 1918. gada 18.; novembra Latvijai.
■Jēkabs;-Kalējs
Tajā vecO: strēlnieku ;trijnieķā, ar ķuŗu sarunājos ;Melburna,yie-ējā ■ sabiedrībā vispazīstamākais vīrs ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris kapteinis;Jēkabs Dzenis.
Jā, viņš jau nu gan tiešām redzams visur, kur vien. veicams kāds kopīgs darbiņš. īstenībā ; Dzenis bijis It visur arī. tur, kur kādreiz gāja latviešu strēlnieki. Leitnanta dienesta pakāpē viņš ..: Rīgas strēlnieku :^ulkain pievienojās jau '1915. gada l3. septembri, kad formējamajai vienī-Jbai bija tikai kādi 5 vai 6 virsnieki. J. Dzenis pieredzēja, ķa strēlniekiem pievienojās jauni puiši, kas stingri gribēja kaŗot, bet neatzina nekādas apmācības, sak': „Dodiet tikai šurp šautenes! " Viņa bataljons vēl nebija ne īsti apgādāts, ne . apmācīts, kad to jau 1915. gada oktobri aizsūtīja uz fronti Slokā, jo vācieši bija iebrukuši Kalnciemā uh Ŗe-meros. Vācu uzibrukumu izdevās apturēt, bet .tur.. krita pirmais strēlnieku virsnieks — leitnants Jansons. ' \
: ;īsti p.atīkamaš atmiņas ir tikai par īsu atvaļinājumu 1916, gada jūlijā Rīgas jūrmalā. Tā paša gada novembrī notika slepenas apmācības plānotajam Ziemsvētku uzbrukumam pret vāciešiem. Kad vienību 1916. gada 20. decembrī" no Rīgas aizkoma,ndēja uz Mangaļiem, ■ tad veselu diennakti nācās nogulēt sniegā. Seko-
Toronto laikraksta „The Tele-gram" korespondents Arbtis |Iin-franks nesen atkal .viesojies Latvijā. Par saviem ipiered^jumiem Rīgā viņš . minētajā laikrakstā raksta: " ■.; V
:>;Savā viesnīcas istaba ieslēdzu radio im biju pārsteigts, jo no skaļruņa atskanēja Franka Si-natras balss. Tas nevarētu notikt Maskavā, ■ vismaz pagaidām iie. : Rīga atrodas pārāk tālu no Helsinkiem, lai te uztvertu brivās pasaules televīzijas programmas (kā to ār īpašām antenām dara igauņi), bet Rīgā latvieši ar. radio cenšas sev sagādāt diezgan pamatīgu Rietumu iņūzikas devu.
šejienes iedzīvotāji, vismaz.; šīs zemes 2,3 miij. kopskaita latviešu daļa, ir ļoti rietumnieciski, raksturā vairāk ģeŗmāniski- nekā igauņi, kas radniecīgāki skandina-, viem, vai lietuvieši, kuriem .daudz kopīga ar poļiem. ■
: Tāpat kā .Igaunijā un Lietuvā, pēc komunistu mērauklas, veikali ar! te iŗ pilni precēm; un netrūkst pat pirmklasīgu ēdienu, šejienes restorāni un bāri salīdzinājumā ar Maskavu var pada-; rit dzīvi gandriz vai patīkamu.'
Te mazāk baidās arī no; Lielā sarkanā brāļa nekā Maskavā, ^ kaut neviens arī te neiedrošinās izteikt savas domas, ja tās nesakrīt ar: partij aš sludināto vie-dokli,
Mašīnas,, darba rīki, elektriskie piederumi un tekstilijas ir gal-: venie : Latvijas ražojumi. Rīgā gatavotos . radioaparātus var atrast visā Pad. savienībā un arī
sificēta. 1940. gadā, pirms padomju varas, 10% Latvijas iedzīvotāju bija krievi, šodien viņu ir Vismaz 26%. Ja ievēro vēl saplūdušos ukraiņus, baltkrievus u. C.;, tad;, - latviešu skaits Latvijā vairs nepārsniedz 60% no visa iedzīvotāju kopskaita; Latviešu valodu pamazām nostumj malā, kaut latviešu, valodā publicēto laikrakstu un grāmatu skaits vēl ir nozīmīgs."
,Par spīti visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem,' arī uz Latviju attiecināms tas pats . spriedums kā uz pārējām Baltijas valstīm — dzīve te ir daudz labāka nekā Krievijā. Pieminot relatīvo labklājību, jāpatur tomēr acīs arī patiesība, kuru mari atgādināja notikums igauņu viesnīcas tūristu barā. Tajā bija iegriezies kāds somu. tūristu pāris un sāka atklāti, šķendēties. j?ar nožēlojamo dzīvi Igaunijā/;Jutos pārsteiģlsT jo pirms dažārn dienani bijU; iebraucis nO Maskavas, uņ man likās,- ka ■Igaunija pēc krievu galvaspilsētas ir tīrā paradīze..
Savā ziņa taisnība bija somu tūristu pārim, savā ziņā arī man. Pēc krievu un pusāziātu mērauklas. Baltijas republikas ir paradīze, bet, pec: somu un Ŗietii-mu. mērauklas, te" vēl daudz kā
ārzemēs. Salīdzinājumā ar Latvi-[dzīvē trūkst. Traģiskākais ir tas, jas neatkaribās laiku komunistu ka Baltijas valstu iedzīvotājiem iekārtā rūpniecība, ir ievērojami daudz labāk klātos Rietumu pa-paplašināta. •  '    rauga, ari sdinu parauga;' demo-
No trim Baltijas republikām ļkratiskā iekārtā, neka iekļautiem (tagad padomju sociālistiskās re- rupjajā komunistu sistēmā. . publikas) Latvijā ir visvairāk ru-    Un tomēr, kaut mēs sacīto atzītu, patiesība ir tā,; ka Baltij-as valstis tagad ir neatdalāma Pad. savienības daļa- bez jebkādām izredzēm atgūt neatkarību. Katra iespēja uz ņeatkaribu bija pazaudēta; Rietumiem sabiedrojoties ar Staļinu cīņā pret vācu nacistiem.     V ■    '. / . šobrīd Rietumi nav nostādīti jautājuma priekšā: neatkarību Baltijas telpai, bet gan: kas būtu darāms, lai pastāvošajos apstākļos padaritu  baltiešu dzīvi labāku.   iRietumierii būtu jāapsver arī tas, kādu spiedienu izdarīt uz Kremli, lai tas dotu Baltijas iedzīvotājiem lielāku autonomiju, lai tie tā varētu sevi par sargāt ho kultūras un saimnieciskas nbgremdēšanas.
Rietumu valstīm vajadzētu apzināties, ka tagad pienācis .īstais laiks vienreiz par visām reizēm atzīt to, ka Baltijas valstis ir daļa no P^d. savienības, gī fakta diplomātiskā atzīšana būtu jāizmanto, lai izkaulētu no Maskavas labāku darījumu, latviešiem, igauņiem un lietuviešiem."
3. N.RS. TŖEŠBIENA, 1968. GADA 10.
; ; ^;; TORONTO:.
Atbildīgais redaktors - Alfrēds Vinčels, 508 Palinerstdn Blvd. Toronto 4, Ont.; tālr. 531—4533;
Atb." redaktom; vietniece — Silvija Ancāme, sasniedzama redak cijā, ;tālr: 465-^902;;
■lekšlietsH redaktors      Mdolfs Norītis 1765 Victoria Park Ave., Apt. 307, Scarborougn, Ont.; tālr. 759—8076;
Sporta redaktJirs — Valdis Teteris, ;ļ7 Chester Hīlļ Ed Torōiitp 6,:0nt., tālr. 463-4226..
: REBAKCIJA EIROPĀ:
Strante, 44 Minster/Westf., Von Ēirieni kr^ia
Redakcijai tiesības manuskriptus pēc vajadzības īsināt; Neizlietotos manuskriptus neuzglabā, bet uz vēlēšanos šūta āt- -pakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās, domas ir rakstītāja personīgs ieskats un ne katrā gadījumā atbilst arī redakcijas viedoklim.
; ābonēlanas. maksa: ASV un Kanādā ^ par mēnesi $ i.50;
■3 mēņ. $.4.50; 6 mēn. $8.50; par gadu 116.00 Atsevišķa numura cesna 20 centu . Sliidinājimau maksa; sludinājumu   daļa $ 2.10, bet' tekstā ^   ^   ^     :   '       $4,20 — $ 6.40 par 1 collas slejas telpu.,
Pēc Reitera aģentūras ziņām nO Prāgas, čechū komunistu partijā sākušās nēsaskaņ95 sta\*p partijas, biedriem un tās vadību. Domā, ka komunistu lielfunkci-onāru maiņa ir vairs tikai dažu nedēļu jautājums, jo krizi nav izdevies novērst ari: Pad. savienības komunistu partijas vadītājam Brežņēvam. - ■ ;:
Novērotāji paredz, ka čecho-slovakijā strīds pār vadonību un partijas programmu par jaunu var sākties janvāri, izsaucot valdības un partijas vadības maiņu.
Vietējo komunistu laikraksti gan nodarbojas ar saimnieciskām problēmām, bet izvairās Sf.ukt personas; vārdā. Iespējams, ka pie varas, izvirzīsies jaunie un progresīvie komunisti.
Gēchu ziņu aģentūra; Cetelca uzsver vajadzību pēc progresīviem un uzņēmīgiem iniciatīvas cilvēkiem, kas; cīnītos pret novecojušajiem konservatīvajiem uzskatiem, šis fakts it kā papildina ziņu, ka. jaunākie biedri guivu-ši pārākumu pār konservatīvo virzienu partijas vadībā.  ; ;
Tādas ir.^The Telegram" Maskavas korespondenta Ārona. Ein-franka domas. Atzīstot viņa reportāžas daļu  par apstākļiem
objektīvu, mēs nevaram piekrist viņa politiskajiem secinājumiem, ieteicot Rietumu valstīm atzīt Baltijas valstu varmācīgo inkorporāciju. Nav domājams, ka Ārons Einfranks nāktu ar tāļdu pašu ieteikumu, piemēram, ja Na-sersbūtu okupējis kaut vai miermīlīgo Izraēlu. ; V „The Telegram" ir plaši izplatīts laikraksts, .im tā izdevējs Džons Basets .ir mūsu draugs. Mums būtu nekavējoties jāatgādina šī laikraksta izdevejami, ka Kanādas latvieši nevar akceptēt viņa Maskavas korespondenta dīvainos ieteikumus Baltijas valstu nākotnes izkārtošanā un ka mēs protestējam pret šāda veida Kanādas sabiedriskās domas iespai-
okupētajās Baltijas valstīs, par došanu.
-A. .K.:
ĶĪNA Ī4MA KREMĻA CARUS
Sarkanās. Ķīnas radio pārraidījis asu jaungada uzbrukumu Pad. savienībai,  nolādot pašreizējo Kremļa vadību par „bandošanos" ar amerikāņiem. Politbiroja locekļus .Ķīna apzīmējusi par jaunajiem Kremļa cariem,, kas cenšas atjaimot kapitālismu Krievijā. Krievu komunistu revīzionisti ar savu ārlietu politiku bezkaunīgi nododot internacionālo proletariātu   amerikāņu imperiālistiem un visu valstu reakcionāriem. Pasaules ■revolūcijas stip-" rākais cietoksnis esot vienīgi Ķīna. ■■■■   ■;
OttO' iĶergmansons
STĀSTS
. (Nobeigums) Zinu, es lau teicu — piedodiet.
; Atlcal brīdi, vaidi ja klusums. Tilzai jūra nemierīgi šalca-un elsoja. ■   .:      • •
-.     Vai mes sastrīdējāmies? -^Alyļ3 peaigi uzskatīja savu kaimiņiem. , ' ■ ■ • - Nē, nedomāju. ;  :■: ; / ;,
Dāma vēroja jūru.
'      Dāvināšana ir ļoti: sarežģīta lieta,
Alvis
atkal iesāka.'^.Vai jums tā
Nekādas atbildes. Dāma vēroja jūru. :   — Vai jūs, pieriiēram, nedomājat, — Alvis vēlreiz sarosījās, — ka dāvanas pieņemšana arī iŗ dāvana? Proti, dāvana dāvanas devējam? Un vai ;.Hešām ir tik jiTŪli dāvinat Ziemsvētkos? -~ Alvis ciešu skatienu.raudzijās savā blakus sēdētājā.
Jiis doinājat — tepat jill'malāi tJz solal : Alvis mirkli neattapās ko teikt, bet tad paraudzījās uz sainīti, kas sava košajā apvalkā, šķiet, gaidīt gaidīja,-lai ;kādsto''paņ Viņa sejā parādījās smaids. - .; -. .' __ ;Saprotams; trūkst svētku .ķo^^^ viņi teica, — Bet vai man Vajadzēja ņemt līdz arī appušķotu eglīti ? Vienā rokā dāvanu un otrā eglīti?— Alvis iesmējās un: pastiepa uz ;priekšu'abas - Tad g^ņ, laikam, jūs mani uzskatītu par.
.    .—-Mani. sauc Alvis Piiens. Esmu no Eiropas, W'ņo. Latvijas. Varbūt zināt.     Alvim bija tāda sa-■ jāta, it ka vienīgi viņš! pats klausītos savā balsī, v'    Dāma piecēlās. Arī Alvis. Gik viņa slāida,\-r-a, — turpat vai manā augumā.
viņs
-; Esmu Olga ;Fišere, — dāma teica.
Ja'
fraku!
— Dr^ši vien. — Arī dāmas sejā pavīdēja jautrība.-"--'     ■--;:.::■;.■;,-•■■....■-■■;•;■.;■ ,•; .:-■-;•■/;-.-;.-;■■.-
Man nav ; eglītes^: —; Alvis paņēma .jaunu cigareti, jo pirmo bija aizmetis piissmēķētu. — Cik ; varu atcerēties,; vienmēr, kūr. vien esmu dzīvojis, iŗ degusi eglīte. Bet šogad tās nav. ;;
-—Bet jums taču ir.kādi paziņas^ rādi Vai draugi? ■■■-'-^v '■■-■■,■;■■..
. — Eadu inaņ šeiit nav.' Paziņas, kā to lai saka,, tie jau ir. Dažs pat ir ieminējies, lai svētkos piekāpju, bēt zinii, ka varu tikpat labi arī nekāpt. Neviens ,tādēļ apvainots nejutīsies. ■ _ .; .
Alvis Plienssmēķēja un: vērās pelēkajos mākoņos ar neizteiksmīgu skatienu. Pelēka.jūra un pelēki mākoņi, ^ viņš domāja, un vairāk;man nav ko teikt. Tikai nogurums, nez kur radies. Liels nogurums; Eļuva .arī vēsi. Viņa rudeiis mētelis šādai sēdēšanai bija par plānu. : ;
;;— Eādš bija. jūsu vārds? Piedodiet, bet esmu :tō:-.piemirsusi.-' ::;.■■..■..:>.-->..-.....,..;,' .,.,;. :;.;^:
jums ir laiks, priecāšos jūs redzēt šovakar septiņos., pie manis. Ja vēlaties, atzīmējat adresi. .Tas ir tepat netālu. Un neaizmirstiet paņemt līdz arī savu ;. Ziemsvētku dāvanu, — viņa ar smaidu vēl piebilda, ķad Alvis jau cītīgi meklējās pa kabatām pēc kāda rakstāmā. Tāds drīz vien atradās, lin viņš atzī-.rneja uz sainīša Olgas Fišeres minēto adresi.
- — Es jūs iļepazīstināšu,dāma mirkli apklusa, gaidot, kamēr Alvis uzraksta adresi, tad nobeidza.:.—ar savu vīru, v      ; ,/. .
;; Vēl. galvas pamājiens, un viņa attālinājās. ;.    Ar viru?! Te nU bija...   :/    :  "    ;■   . .
Fišera kundze vēl atgriezās un pār plecu nosauca: ■ ;-;;^ :■■■■;■■
■Jākāpj ir trešajā stāvā.]
; Alvis-paņēma sainīti, iestūķēja to l^abatā un . gausiem soļiem devās uz mājas pusi. Tad atskārta, ka ir nosalis un sāka iet ātrāk.;Viss Velti! Un viņš bija tāds muļķis, tāds muļķis... Šķieda sāvU laiku iin kratīja savu sirdi kādai tur garlaikotai kīindzēi. Bet, varbūtj tas bija tikai: viņa lepnums, kas tā rU-nāja.
' Pamazām Alvis nc/mi.erinājās. un sāka visii nopietnāk;pārdomāt; Priecējusies.fSavād^^^ Ko gani dara viņas vīrs pa.to laiku, kamēr viņa te sēž, saldie ; Ivājas . un raUgās : ar tukšu ' skatienu mākoņos ? Pat ja vīrs būtu darbā; kam tāda sēdēšana? Bet ja vīram kāda cita ? Tieci nu gudrs. Varbūt^ viņai ārsts parakstījis svaiga gaisa kūri? Teiksim, katra •; dienu tik un tik; ilgi jānosēž; jūrmala; uz sola, — viņš prātoja. Galu galā, kas tur sevišķs? Dzīvē.-visādi gadās. Viņš bija iepazinies, bija ielūgts. Mājās . sēdēt? Neiespējami! Pa7jņas?^^^D draugi-i Dievs ar viņiem! Tie jau bija jaukiy ko tur nn teikt. Dažs pat kļuva- tīri sirsnīgs, — tā uz rīta pusi; .Bet viņš vēlējās būt kopā ar Olgu Eišeri.Uņ kaut viņai septiņi viri! Viņš. ir ielūgts, un viņš šo ielu-; gurnu pieņems!      ;^ .
,.Aug'man tālu Piebalgā meita egles garumā", Alvis klusi pie sevis dungoja, pārkāpdams sava, dzīvolvļa; slieksni.- •; • -,- ; i, ; ■■
, Kad Alvis, Pliens norunātā laikā,"saposies kā uz Preses balli, spieda zvana, pogu pie Olgas Fišeres dzīvokļa durvīiu, viņam līdz bijadivi dāvanu sai-: niši: viens ar zeķēm, otrs ar pīpi. labu angļu pīpi. Viņas vīramv Tā AlVis bija izlēmis un pīpi nopircis. Fii ja vīrs nepīpotu; nav viņa darīšana. ■
Durvis atvēra smaidoša Fišera , kundze gaili;
'7*'''TrīrTiifPt'"^'"'^'''.'*''"'.'"''"'W'WFi?^^ 'II -^•ifft"f_|;ļi'Mia
: zaļā paīsā tērpa, kas beidzās nedaudz virs .ceļiem. Ap rokām viņai šķiņda iin' mirguļoja sprādzes.
— Labvakar, Pliena kungs! Tas bija teikts latviski! Kad Alvis pārsteigts
palika turpat durvju ārpusē stāvam, Fišera kundze tūlīt atkal, pārgāja uz angļu, valodu.
— Lūdzu,: nāciet iekšā. Ūņ piedodiet, ka es vairāk:ļatviski ;nēprotu. Mans tēvs inan vairāk; nav
■ iemācījis., .. ..•:'•;/
— Vai jūsu tēvs ir latvietis?- — Jautāja Alvis,: .novilkdams mētelis J
■Nē, mēs esam igauņi, bet ma,ns tēvs runā an
latviski.
Būs vēl nO Piebalgas, — domāja Alvis. Un kas ; tur ko brīnīties? Dzīvē taču viss iespējams.
Kad, Alvis pēc brīža ar abām dāvanām iegāja palielā istabā, viņam pretim nāca sirms, stalts lamgs, tērpies melnā kamzolī un zilās biksēs, ar pīpi rokā. . ; .'• ' :. v/
Sveiki mūsmājās. Pliena kungs. Mans vārds • ir Jāns Kivi. Mana meita jau par jums stāstīja, — viņš teica latviski, bet tūlīt piebilda: — Un tagad ruiiāsim'angļu mēlēj kuru visi protam.;     ' -
— Tieši tādu es jūs iedomājos, — ,Jāns Kivi atkal ierunājās^ kad bija sarokojies.^^.— Plecīgs, vidējā: auguma vīrs," kura rokas spiedienam vel ir
; vīra spēks. -
— Nu, arī jūsējam veļ spēka netrūkst, — at-.smēja Alvis. . ■,.■-.;.
— Trīsdesmit gadu uz jūras, — smaidīja Jāns. Un dāvanu lūdzu uz galda, zem eglītes.—-
Tā bija Fišera kundzes balss.    . ;'
Tikai tagad Aivis ievēroja istabas vienā stūri uz galda eglīti, izrotātu koši, jo koši. ~: ;
— Jums patīk? — jautāja Jāns Kivi, sekodams Alvja sJvatienam. — To mana meita tikai nupat pabeidza pušķot. Visu vakaru ņēmās apkārt.   ;; ;.
— Man ir divas Ziemsvētku dāvanas,,-— Alvig ;: nolika sainīšus uz galda. ^ Tā viena jums, kundze,
un tā otra, — viņš brīdi pārdomāja, — jūsu tēvani. Arī man?! —- Jāns Kivi izņēma jpīpi no mu-v,tes. —- Olga, vai es tev pirmīt jau neteicu, ka Pliena kungs,ir kārtīgs cilvēks? Viņš visu dara rūpīgi, , nosvērti un tālredzīgi; Dažs šķiestu naudu puķēm un konfektēm, taisītu visādus pigorus un ieijāterus, oet 3us, Pliena kungs,    Jāns pagriezās pret Alvi, .- kā īsts Vīrs tieši>un droši...   ; ' '
— Lūdzu, tēv! ... i
, — Nuj labi jau. labi.; Atvainojiet mani. Es pa= lūkošu kā ar dzērieniem. —, Jāns. Kivi ic
pīpi mutē un izgāja no istabas.
Alvis neizpratnē raudzījās ;Fišera kundzē. — Man jāatzīstas, ka es Vairs nekā nesaprot
tu...
Sēžaties lūdzu.
Viņi apsēdās. Alvis uz dīvāna, Fišera kundze; . uz krēsla iepretim. : ••••
:;:    : — Atvainojiet manu tēvu. Viņš_ dažkārt tā runā, bet — viņš domā labi, viņš tikai,...
..— Man patīk jūsu tēvs, — Alvis, it kā kaut ko pārdomādams, noteica, tad ciešu skatienu paraudzījās Fišera kundzē. ;:
— Sakiet lūdzu, kundze, Imr ir jūsu vīrs? ;    Olga Fišefe piecēlās un: paspēra pāris soļu j)retējās sienas pusi.       :    : ■ ;^ -Mans vīrs Džons Fišers mira pirms
uz:
ce-
'   ļā: no Čikāgas uz Ņujorku autokatastrofā. .Šis ir viņa pēdējais uzņēmums, — viņa norādīja uz ļiel-. formāta fotoportrētņ pie sienās, kas rādīja smai-! dīgu vīrieti sēžam pie automašīnas stūres. ■ •  • Aivis piecēlās -un; lēni tuvojās Fišera: kundzei.
—. Olga, kāpēc jūs teicāt, ka iepazīstināsit ma-; ;ni ar savu vīru? viņš klusi jautāja.
Fišera kundze atkāpās līdz pretējai sienai. _ ;   '   — Man bija jāzina... Viņas vārdiem skanēja - cauri ,apslāpēts sauciens pēc palīdzības, iaukts ar
cerībām: un bailēm. — Es cerēju, domāju, ka jus nāksit. Atcerieties, es Vēl apgriezos."un teicu: trešajā stāvā. Es jūs nenoraidīju, bet man bija šaubas: varbūt jūs bieži mēdzat iepazīties ar dāmām, un šis ir tikai viens veids, ķā to darīt..:. Domāju, ja jūs tiešām gribēsit, man sainīti dāvināt, mani redzēt, tad nāksiet. Vēlāk, jūs gaidot, jau nožēloju ':■ sacīto. Sapratu, cik tas bija neapdomīgi, kaut arī... varbūt..Esmu melojusi, bet galu galā es ta,cu vēl naenmēr ēsmu Fišera kundze... Un man bija jāzina..'. — viņas acis,; pilnas jautājumu un .lūgumu, vērās Alvī. ^ Jūs atnācāt....
Alvis, brīdi klusējis, .paspēra vēl soli un ^a-
• ņēma Fišera kundzes rokas savējās.
— Jūs gribējāt: zināt, Olga; un tagad mēs zinām abi. \
Ar ko tad sāksim,/Olga? Ar balto vai sarkano? — Istabā ienāca Jāns Kivi, ar divām pudelēm rokās. . ■ ;.;.;-,.
.   —To balto gan ne, tēv. Tas būs par stipru. Ir taču Ziemsvētku vakars. Attaisi, lūdzu, sarkanvīnu.
Dega,svētku eglīte, glāzēs pildījās un plaka vīns. Jāna Kivi pīpes zilajos dūmos pļaukā atmiņņ
• tēli par tālām zemēm, jūrām un ļaudīm, kas arī ,.,.ir,v^«™^,.^-^.r     . _ brīnumu-kaut
rīnumam eil-klausoties
šajos stāstos, jutā, ka brīnumi tālumā ir tie paši, kas tuvumā, un viens no vislielākajiem brīnumiem ir tuva cilvēka sirds..:     • :'
Gundegas Cennes gleznu izstā-di 17. decembri Milvoku ev.-lut. baznīcas blakus telpās atklāja L. Kvietiņš. Par G..Cennes mākslu un mākslinieces gaitām stāstīja Vilma Goldmane. - ..
Gleznotāja, kas dzimusi Rīgā 1933. gadā un savu nilkslas izglītību guvusi Montrealā, pieder pie Kanādas latviešu jaunāk^ paaudzes māksliniekiem. Tomēr viņa jau; paguvusi rīkot izstādes .Montrealā, Toronto, Ņujorkā, Čikāgā ū.c. Milvoku izstādē bija redzami ap 20 darbu. ■ Salīdzinājumā ar. iepriekš, skatītām jauno, moderno glzenptā-ju izstādēm, šīs izstādes darbi visumā atstāja iespaidu, ka tie ir pārdomāti un nesasteigti, kuros grūti atrast kādas paviršības vai nejaušības. To vispirms, jau rādīja stingrā kompozīcija, kas gandrīz visās gleznās bija labi līdzsvarota, šajās kompozīcijās māksliniece svarīgu uzdevumu piešķīrusi līniju ritmam un viļņojumam, kas piešķir gleznām dzīvību un, kur rādīta cilvēka figūra, > ari emocionāli iekrāsotu
: ekspresīvu speķu.    ; :
'y : Gleznotāja Izvairās no pārāk dažādu un ..kliedzošu", spilgtu krāsu bežkritiskas lietošanas, ko Meži :vērpjām šīs zemes moderno avangardistu. darbos. Viņas gleznās parasti dominē divas pamatkrāsas visdažādākās niansēs un toņos. Var manīt, ka visumā māksļiniec: dod; priekšroku t. S: siltajām krāsām — sarkanajām, brūnajām, dzeltenajām, lietojot aukstās krāsas (zilas, pelēkas u. c.) tikai kā pretmetus siltajām. .Tāpat arī gleznu toņkārtas ir visai harmoniskas,, tajās nav. dramatisku kontrastu. Runājot vēl
. par gleznu techņisko pusi. Jāpiemin, kā daudzās gleznās liela loma piešķirta arī virsmas apdarei.
. Vairākos darbos māksliniecē lietojusi pat t. s, kolāžu, pielīmējot gleznas virsmai visdažādākos materiālus-. — audumus, metalla priekšmetus, smiltis, oļus u. c.
. Diemžēl jāsaka, ka ne vienmēr šie materiāli sekmīgi iekļaujas gleznas noskaņā un harmonijā. Piemēram, darbā ..NerOsoSl priekšmeti", kurā galvenās formas un krSsaa. Ierosina saskatīt ainavu (kllnSu formas, debesis u. t. t), vismaz viena no pielīmē tajām atslēgām sava metalIiskS spožuma un specifiskās formas dēļ pārāk „izlec". no kopīgā iespaida un rada neloģisku akcen
■ tu. Tāpat arī gleznā „Montreala jūlijā" lielā zobrata ripa pārāk stipri izceļas no pilsētas ainavas;. Ja šl spožā metaļla ripa būtu attiecīgi līdzsvarota ār līdzīgiem metalliskiem elementiem citās gleznas daļās, tad to vēl varētu pieņemt kā simbolu lielai rūpniecības pilsētai. Tagad tā kā neiē-kļāvīgs svešķermenis pievērš, sev pārmērīgu un nepelnītu uzmanl-
■ bu. ;/•;
Apskatījuši mi techņisko. gleznie cerēsim tos iši ai viedokļa. Citiem viņas gleznās ja\| satm. vai tajās rāk par krāsu Der ievērot, ko teikusi par šo se bas problēmu ra lomu mākslas | runā ar ,.Jaun? strādnieku. ( skai viņa ir izteikusi? domām svarīgāki cesā (uņ šo proc) kot ar darba ŗaļ beidzot jiraplūkļ ir rast. starp abļ i., pārnest, vai mu vai izjūtu." ..Darbam topot, ka tas būtu līc mērķa sasniegsi ziņā tas laikam tuāli vēlos, lai | pateiktu, nepāli pašai ar sevi; Tel l'art (māksla nešķiet pietiekaļ praktiski šad taļ ŗus vienīgi šī tc noti piemēram, | rotaļa pašas dēļ.- .Tomēr šā( bība bez dziļākiļ kas mazvērtīga ļ ..izlādēšanās", ka: ..Gleznai biļ kas jāsakustina! stāj, kad pati objekts acij kam. lai to veli tallizē emocijai nostiprina foni
Tātad, mēs jaunu, modernļ niecl, kura savc skatos rāda mākslai, negril kai aŗ dekoi mākslā, bet dc rāda, kas vairi niska varēšanai
; Mēģināsim u nes gleznas m| Jāuzsver, ka
Kl
LatvieSu pŗd kopas (I darbu vakars tīts dzejnieklc un Ivaram Lii ķeres jauno „Piesauk.šaiia"i kā apgāda Iml pirmais darbs,| kurš izvērlē.lj dzejas pasaullļ radiofona pic( latviešu teātri Zvaigzne—Pār( bierga dzcjoļuij
-, ,   - ,;      (84. turpinājums) / .
Bet Hallere klusēja., un Ilga, velti atbik dljusies; sāka beidzot strādāt. Pēc īsa bi tomēr atkal pārtrauca un apsviedās m. mašlnrakstītājas sēdekļa ar seju pret Hall
— Ka neatbildēt, ir nepieklājīgi, tas jif • kamy neienāk prātā,^ ko? ; — Es atbildu tad, ja sarunai pāredzaļ jēdzīgs iznākums. Runāt'un runāt ir star]
' — Jūs, tātad, man aizrādāt, ka es runļ šu? — Ilgas balss kļuva asāka.
—r Es nekā ne aizrādu, ne mācu. Viss,,] ir miers. Un.iespēja klusumā un mierā 3t
— Vienmēr labāk! Beigās es vēl būšu tļ ceļ nemieru un ķildas! To taču jūs gribēj
-, vai ne? -' .,■.•;-' ■
Hallere saknieba lūpas un mēģināja sa^ Viņās vīrs vēl vienmēr atradās gūstā, mi divi mazi bērni, un viņa bija vienīgā pelni ķildām jāizvairās, Šmits bija teicis. Vim stēja ļaut sevi satricināt. Viņai bijajāpi
rīgai. Bet Ilga neatlaidās.
Labi, neatbildiet. Bet neceriet, ka| ko par mani domājat. Verfluchte Auslaer to jūs par mani domājat! ■ Kad Hallere ari tad vēl neatbildēja. jlg£ īgni atsāka klabināt rakstāmmašīriu.