Ses^dieam, 196S. 13. janvāris, 4. iīi»Fs.
i
■i
■ i
. i-
¥1
V
LATVIEŠU. SKOLU VĒSTURNIEKS UN PUBLICISTS MNIS KRIŠKaNS
l%6. gada 18. oktobrī pagāja 50 gadu kopš dienas; kad tikai &3 gadu. vecumā mira latviešu skolu vēsturnieks un latviskās izglītības cīmtājs Jānis Kriškāns. Latviešu tautas pastāvēšanai naidīgajā rusicisma laikā, šis augumā sīkais, bet spēcīga ideālisma apgarotais skolotājs drosmīgi nostājās pret ; pārkrievināšanas politacu mūsu dzimtenē (toreiz drīkstēja runāt tikai par Baltiju " vai attiecīgiem administratīviem novadiem). Latviešu tautai tas bija grūti aizstājams zaudējums, kad ļauna slimība (plaušu vēzis) pārtrauca Kriškāna rosību.
Jānis Kriškāns dzimis 1863. gada 6. novembrī Aknīstes pagasta Mežraupju māju kalpa ^e-nē. .-Lasīt viņš iemācījās 5. gadu vecumā gandrīz tikai^ paša spēkiem, citiemļ „pār plecu skatīdamies." l^o pagasta skolas, kuru apmeklēja trīs ziemas, .viņš ar^ vien pārnesa pzslavu par uzcītību. Redzēdami dēla tieksmi vz grāmatu gudrību, vecāld pielika visas pūles, lai viņu sūtītu vietējā apgabala ,,augstākajā skolā" — Neu 1 - Subbatsche Stiftsdiule, kurā savā laikā mācījās arī Ve-co/is Stenders. Visas mācības notika vācu valodā, bet divos gados J. KriškānJ5 .visai sekmīgi pabeidza arī šo skolu. Trūcības dēļ citu skolu apmeklēšana vairs nebija iespējama, nācās pašam sev maizi pelnīt: Viņš sāka strādāt par pagasta: rakstveža palīgu, saņemdams par savu darbu 5 rubļus mēnesī, bet vienmēr, glabāja sevī tālākas izglītības domu.
Ar Pr. Brīvzemnieka palīdzību Kriškāns pārcēlās uz Maskavu, Imr strādāja par rakstvedi kādā vācu skiplā, pie tam cītīgi gatavodamies skolotāja eksāmenam. Te viņš tikās ar latviešu nacionālās atmodas laiku darbiniekiem Brivzemnieku, Valdemāru, Baronu, Velmi, Krodz-nieku u. c, daudz iegūdams no
Bet pēc Brīvzemnieka nāves vairākus plašus memorandus ie-Krišl^āns cieši nostājās latviešu sniegšanai gan Rīgas mācības ap-
skolu un latviskās izglītības aizstāvju pusē. pret uzmācīgo pār-krievinātāju pullm. šai darbā viņš izrādījās tik lietpratīgs, izveicīgs, un taktisks, ka daudzus gadus Rīgas latviešu skolotāju un imteliģento darbinieku vidū bijia/ noteikta autoritāte skolu politikas jautājumos.
Pēdējos gadu desmitos pirms pasaules Icaŗa laikralcsti labprāt iespieda Kriškāna lietpratīgos rakstus. ,,Dzimtenes Vēstnesī" vien, kurā viņš bija skolu nodaļas vadītājs, publicēti ap loo viņa rakstu, ne mazums arī citā latviešu, periodikā. Gandrīz visi Kriškāna raksti iespiesti bez viņa paraksta, .pat bez iniciāļiem; Kā skolotājs, būdams atkarīgs no krievu administrācijas, viņš zināmā mērā bija spiests ievērot anonimitāti, lai izvairītos no spaidiem. Tomēr jāatzīmē, ka
gabala kuratoram, gan krievu izglītības ministrijai. Mācīto . komitejas loceklis Visendorfs pamatojās uz Kriškāna datiem, tos lietoja arī latvi^u pārstāvji valsts domē. Viņš arī.pārtulkoja latviski senatora Manaseina revīzijas ziņojumu, kuru vācisks krievu birokrātija bija Pēterpill nogremdējusi. Kriškāns rakstīja arī liberālālsajos krievu lakralc-stos ne vien par apstākļiem Baltijas skolu dzīvē, bet ari par agrāriem un sociāliem jautājumiem. Viņa raksts „Skolas. un iz-glītīl>a Baltijā uri latviešu apdzīvotos apgabalos", kas publicēts 1908. gadā Rīgas latviešu biedri-bas derīgu grāmatu nodaļas izdotajā konversācijas vārdnīcā, aptvēra 56 sīkraksta lappuses ar bagātīgiem faktu un' statistilcas materiāliem un bija jau īsa latviešu skolu vēsture. Bez tam vēl
daudz ____
L.^^ oamus un patver-
^i^^toties ar to i^kāL "l Wtedams savas zināšanas Kriškāns bija kļuvis pilmgi eiropisM izgHtols paiZ gogs un publicists
Viņa galvenais unrsizs ar to an viņa mūža darbs bija .3alti. jasskc^u Vēsture... pie 4^^^^
daja ap 20 gadu. izsekodams lat viesu skolu gaitss no vēsturisko ziņu sakuma ^
Liels bija arīšī darba materiālais apjoms--piecas rakstāmgalda atvilktnes pilnas sīki pieraksti-tām buPtnīcKm (Aronu Matīsa liecinājums). .jDzimteneg Vēstneša" redaktorain mi draugam Āronu Matīsajn Kriškāns īsi pirms nāves bija teicis: „Citi domās, ka latviešu skolu vēsture ir pilnīgi pabeigts- darbs. Tikai es vien zinu dažus robus, kas vēl būtu papildināmi."
šo J. Kriškāna saralsstīto pilnī-. go latviešu skolu : vēstures manuskriptu piemeklējis pavisam savāds, liktenis, kas ari še īsumā jāpiemin. Pēc J. Kriškāna nāves visus atstātos manuskriptus savāca viņa brālis,' kaš nekādās „augstās ālsolās" nebija gājis tm maz saprata no atstāto manuskriptu vērtības (pašam J. Kriš-kānam nebija savas ģimenes). Visu saņemto manuskriptu kaudzi viņš nodeva kādam pazīsta-, mam skolotajam, lai tas rūpētos par manuskriptu- publicēšanu. Kad, gadiem paejot, nekas tomēr nebija publicgts/ .ladās doma
manuskriptus atprasīt, šis m^-nājums neizdevās, manuskriptu turētājam atsaucoties uz prasības noilgumu. Tādēļ manuskripti esot pārgājuši viņa īpašuma.
Latvijas neatkarības laikā latviešu skolu vēsture tomēr ieraudzīja dienas gaismu. Dažādos laikos iznāca it prāvi sējumi, tikai uz tiem nebija Jāņa Kriškāna vārds. Nebija ari teikts, ka to pamatā ir Jāņa Kriškāna mūža darbs. Lietpratēji šo darbu augsti novērtēja im pie^rieda tam vairākas godalgas. Bet Rīgas latviešu skolotāju biedrība savāca līdzekļus, lai uz Jāņa Kriškāna kapa Rīgas pilsētas Sv. Jāņa kapsētā 1925. gadā uzceltu vienkāršu, tomēr glītu pieminekli. 1926. gadā tā pati Rīgas latviešu skolotāju biedriba izdeva 188 lappuses biezu Jāņa Kriškāna dzīves un danblbas apskatu A. Vica sakopojumā.. Tajā varēja atrast ari vairākas visai interesantas Kriškāna vēstules Pr. Brivzemniekam un citiem latviešu kultūras darbiniekiem.,
Brivajā pasaulē dmvojošiem Jāņa Kriškāna tuviniekiem un cienītājiem bija vēlēšanās atzīmēt viņa 50 gadu nāves atceri, publicējot ASV īsāko J. Kriškāna sarakstīto latviešu skolu vēs-turi, kas bija lāsma Derīgu grāmatu nodaļas izdotajā konversācijas vārdnīcā, kopā ar autora īsu biogrāfiju un dažiem citiem Kriškāna rakstiem. Maunskripts tomēr vēl gaida uz izdevēju atsaucību.
■■ , . \S. Kronlins
Elvīra Leja
NEAIZEJ GARĀM ŠAI VIETAI
No savas krāšņās paraiUza
dc, Dievs,
aizdod
maim ielm rensteM plūmju koku, pureņu smarku ieglāsti akmens mēmās plaukstās, kur mūžīgam klusumam atdotas sāpes guļ. Neviens jau netic rētām, ko neredz, vaidiem, ko nedzird, Tu pats esi novēlējis cilvēkam tādu prātu, kas neatskatās, un domām putna celrn ar priecīgu čivimšanu smailos torņgalos.
Neaizej garām šai vietai!
Manas ielas renstelē purenes sadīgs un plūmju koks ieklās ēnu krustu akmens plaukstāss, kwf nosalusi mīlestība dus:
ļa uzstāšanās. Pēc "dabas viņš bi-viņu ideālisma. Dažu gadu laikā ja kluss, nemitīgs darba riiķis,
Jānis Kriškāns (1863. — 1916.)
Kriškānam. derdzās jebkāda ska- publicēti plaši viņa raksti par
tautas augstskolām ārzemēs, se-
viņš jau tiktāl bija papildinājis savu izglītību, ka sekmīgi i23turē-ja apriņķa skolas skolotāja pār-baudījumii un 1888. gadā atgriezās dzimtenē. Nostrādājis vienu gadu Veczvārde^ ministrijas skolā Kurzemē, Jāiiis Kriškāns ar Brivzemniek4 ieteikumu pārcēlās uz Rīgu, kur Todlēbena. (vēlākajā Kalpaka) bulvāra apvienotajās pilsētas elementārskolās nepārtraukti. \ strādāja 25 gadus līdz saslimšanai.
Kamēr Pr. Brivzemnieks (Treulands) bija tautskolu inspektors Rīgā, 'Kriškāns nepiedalījās nekādās skolu politikas cīņās. Jāpieņem, ka tas notika cieņas dēļ pret savu pastāvīgo labvēli, kas tomēr bija tās pašas krieva birolcratijas pārstāvis.
skolu dzīves faktu izvērtētājs un vēstures materiālu krājējs, kas savu uzdevumu ūn algu saskatīja tikai paveilctajā darbā. Bet kad vajadzēja cīnīties i>ar latviešu skolas interesēm, viņa raksti varēja būt arī asi, tomēr vienmēr apvaldīti un pamatoti us sakrāto, faktu materiāliem. T^ tas bija arī viņa polemikas ar „Jau-no Dienas Lapu" un krievu „Riž-skij Vestņik", cīnoties ar sociāldemokrātisko internacionālismu pa kreisi un pārkrievinātāju politiku pa' labi. Viņa ideāls bija vietējās , pašvaldības pārzināta tautskola ar mācībām tēvu valodā, šī ideāla piepildīšanos viņš gan. nepiedzīvoja.
Kā autoritāte skolu politikas jautājumos Kriškāns sastādīja
Višķi Dānijā, ari par bibliotēkām, šie daudzie raksti un zinātniskie pētījumi bija izstrādāti līdztekus kārtējam darbam skolā, atraujot sev nakts mdem un atpūtas brīžus. Var tikai pabrīnīties par to darba daudzumu, - kuru paveicis šis fiziski mazvarigais skolu dar-binielss.
Atzīdams^ ka, paša izglītība ne» reti ir nepietiekama, Kriškāns katrā izdevīgā gadījumā rakās Krievijas un citu zemju skolu likumu krājumos, statistiskos pār. skatos un vēstures sējumos. Viņa darbistabas plauktos nevarēja atrast daudz beletristikas, bet skolu vēstures, statistikas un likumu krājumu tur, bija bagātīga izvēle. Savos ārzemju ceļojumos, dažreiz Rīgas mācības apgabala kuratora' uzdevumā, viņš ne tik
Vispirms būtu jānoskaidro, kādēļ lai mēs pūlētos ar tulkošanu? Uz šo jautājumu parasti ir viena no divām ļoti atšķirīgām atbildēm. Ideālistiskā atbilde Ir apmēram; šāda: Mūsu literatūra ir īpata, vērtīga un nozīmīga, mūsu, pienākums ir dalīties tās vērtībās ar cittautiešiem ar tulkojumu palīdabu, tā padarot viņu garīgo davi un pasaules izpratr' ni krāšņātai, dažādāku im bagā^ taku. Otrā, praktiskSka un savtīgāka atbiWfev Ķr latviešu literatūras tulkoto, mums jācenšas sekmēt rekl§m\i, vēl tiešāk izsa-koti^,' propagandu par labu savai, jautai; miis neinteresē, ko cittaiļtieši iegūst no tulkojumu lasīšanas, svarīgākais ir, ka ar to mūsu tauta kļiist pazīstamāka un iecienītāka ārzemēs. -- Gandrīz lieki piezīmēt, ka tik izteiktu starpību literāru darbu tulkošanas iemeslu izpratnē atsevišķos cilvēkos nāksies reti sastapt, i3et dažos dominē viens, citos otrs aspekts. Principā šī atšķirība ir visai svarīga, ja jādomā konkrēti par tulkojamo darbu izvēli, kā redzēsim vēM,
Atgriežoties pie ar tulkošanu lodā, ka netīk dzirdēt. Nav taču saistītajām problēmām, jāapzi- ari rakstīts svešiem, bet pašu nās' vispirms, ka mēs esam ma- ļaudīm."
za, diemžēl, samērā neievērota Treškārt, starptautiskā vērtē-tauta, par kuru pašu un tās kul- jumā mūsu literatūra visumā
tūru citās zemēs sevišķi daudz neinteresējas, bet šāda interese un tās rezultātā iegūtās zināšanas ir gandrīz nepieciešamas, lai pienācīgi saprastu un iedziļinātos vidē un raksturos, kas attēloti mūsu literatūrā, šai ziņā, piemēram, zviedri ir daudz labā^ kā stāvoklī n^ mēs. v^^;;
Otrkārt, ^vērtīgākais mūsu literatūrā ir, cfiemžēlj'arī visgrūtāk pārtulkojamais, t.i, dzeja uh. dzejiska vai izteikti latviska proza, kurā tieši valodai un izteiksmei, pretēji Sižetam vai darbos iekļautajām idejām, ir galvenā Vērtība un noāme, kas krietni sa-iņazinās': ar tulkošanu neizbēgami saistīto kropļojTirnu dēļ.: Kā jau niinēju, ņiums trūkst vērienīgu, romānu, kurus tulkot ir vieglāk un pateicīgāk, šai sakarā interesanti, ka Jauņsudrabiņš kādā vēstulē J. Rudzītini ir rat stījis: ,,Es sāku atzīt, ka manu darbu vērtība nav labumā, bet latviskumā* Čik dažs labs mans teikums sašpraišļojas svešā va
nav modema un aktuāla, tādēļ tajā grūti ieinteresēt Rietimiei-ropas literārās aprindas, kuras vairāk saista avangardistu etepe-rimenti un jaunumi. Atcerēsimies, ka 1920-jos gados tulkoto Raiņa „Jāzeps un Viņa brāļi" angļu kritiķi atziņa gan ne par vāju,: bēt par viņu izpratnē savu laiku jau pārdzīvojušu, novēlojušos uri tādēļ ne visai nožīnilgu darbu, turpretim latviešu literatūras cienītāji to vērtē kS,vienu no mūsu literatūras dižākajiem kalngaliem.
Ar mūsu literatūras tulkošanu mēs nekļūsim pēkšņi atzīti un slaveni visā pasaulē. Kad katru gadu lielo .tautu valodās iznāk tūkstošiem jaunu grāmatu, no kurām pat kritiķi un nopietni literatūras cienītāji nespēj izlasīt vairāk par ļoti mazu daļu, kādas mazas neievērojamas tautas autoru darbiem jābiit tiešām nenoliedzami augstas kvalitātes vai arī tiem jāizceļas ar kādu asprātīgi izdomātu, spilgti oriģinālu
triku vai„gimiku", lai tos kaut cik ievērotu, šaubos,: vai latviešu literatūrā ir darbi, kas šādā veidā uzreiz kļūtu pazīstami un ie^ cienīti.
Protams, ārzemēs ir zināms skaits literatūras vēsturnieku un kritiķu, kas, samērā ieinteresēti arī mazo tautu literatūrā, bet tādu nav daudz, un to dēļ vien mēs nevarētu atļauties izdot latviešu darbu tulkojumus.. Mums būtu jārēķinās ar plašāku literatūras cienītāju grupu, kas nelasa tulkojumus tikai literātiirvēsturis-ku vai salīdzinošu apsvērumu dēļ, bet meklē labu un interesantu. I literatūru, vienalga kādā tau-, tā ir radusies, šādus lasītājus būtu grūti ieinteresēt mūsu t.š! klasiķos, piemēram, Blaumanī, ļ'orukā vai Raini.: :
.' REDAKCIJAI PIESŪTĪTI:'
„Jānis Niedra" — dziedoņa piemiņai .veltīts rakstu" l^'ājunis ar 28 fotoattēlieni u.'c. ilustrācijām, sakārtojis Z. Ritmanis, Operdziedoņa J. Niedras piemiņas fonda Kanādā Mevums, A. A .Kopmaņa vāks Un apdare, 12-i
:ipp.:;--
BKLUMMilirHŪCilLi
(85, turpinājums)
Nekļūsti smieklīgs! Cigaretes — pa pastu! Kur tas dzirdēts? Abi nonāksim cietumā. Kāpēc jūs pārceļ?
— Apvieno. No mūsu nometnes visi pārējie jau prom, palikām tikai baltieši. Bet esam par maz, lai iznāktu vesela nometne. Labi bijis, ja tu varētu braukt līdz.
— Un ko es tur darītu? Pats zini, cik grūti pilsētā dabūt' dzīvokli.
— Par cigaretēm jau var.
— Un kas tev galvo, ka^ jūs tur ilgi paturēs? Cels atkal kaut kur citur.
^ Runā, ka drīz' sākšoties izceļošana. Tad jau vairs nekur necels.
— Uz kurieni tad jūs izceļosit? — Ilga iesmējās. ~ Uz Ameriku, ko?
— Kas viņu zina? Es jau neko... Es tikāt teicu, ka daži tā runā. Bet tagad jau pierunā dzīvu, ne-dzīvii.
. Reīnbachas nometni tomēr nepārcēla. Viss jau bija sagatavots aizbraušanai un nākošajā rītā no^ metnēs. iedzīvotajiem ar visām mantām vajadzēja būt pagalmā, bet tad vēlā vakarā, kad daudzi jau bija aizgājuši gulēt, bet citi vēl sūkstīdamies sai-ņojās, pienāca ziņai ka nekāda braukšana n^no-iiks. Tieši otrādi —! pieteica jaunus iedzīvotājus.
— Kur tos bāzīs? — Cilvēki bažīgi skatījās visapkārt. — Mūsu istabā nav nevienas brīvas vietas .. .
— Būs vien atkal jāsaspiežas, — citi pamācīja, un Turtuliņš labprātīgi pārbīdīja savu skapi, paša rīcībā esošo telpu sašaurinādams, lai iznāktu vairāk vietas, atbraucējiem. Par to, ka nometni atstāj uz vietas, viņš bija ar mieru nest vēl lielākus upurus. Vienīgi Māris sirdījās:
— Cits tavā vietā prasītu atsevišķu telpu, bet tu lien kaktā. Kas tādā burzmā var mācīties?
— Kā citi mācās? Un vai mēs labāki par ci-tiem? Tagad katram jānes trimdas smagā nastā:
— To jauktu nes ik nedēļas — tai tur ...
— Puika, mieru.! Tā nav tava darīšana. Tev ēdamā netrūkst, un drēbes tev arī mugurā. Ir tev, ir Kārlim, — Turtuliņš uzspurca kā vienmēr, kad kāds aizkāra viņa un Ilgas attieksmēs. Par tām citiem nebija nekādas daļas.
— Mieru, mieru ... — Māris bubināja. — Paskaties, kādi man zābald, bet tai pusvācietei vakar aizgāja ir cigaretes, ir šokolāde. Nedomā, ka neredzēju.
Turtuliņš neatbildēja. Telpas kārtošanu pabeidzis, viņš izgāja pagalmā. Varēja būt, ka atbraucējiem vajadzēja palīdzības, bet šodien darbnīcā nekā darāma nebija. Negribējās arī palikt vienā telpā ar padēlu. Ar Kārlēnu varēja i^kt vieglāk,
bet Māris vienmēr bija kā dadzis. Kopš apmērām gada tas bija ļ()ti pārvērties. Pēc Minnas nāves viņi visi trīs bija turējušies kopā, un ari tagad;Turtuliņš viņiem visos papīros bija tēva vietā, bet īstenībā zēni jau bija pieauguši ūn gāja un darījās, Turtuliņa atļaujas daudis neprasot. Viens labums, ka abi vēl turējās skola uti nemeklēja darbu nometnes darbnīcās. Citi viņu vecumā jau strādāja un saņēma strādātāju devas, par visām lietām cigaretes.* to padēli mācījās, un tas bija labi. Savs iiopelns, varbūt,: bija Turtuliņam, jo viņš ar savu darbu spējā sagādāt visa ka pietiekami, tā kā puikas nekad trūkuma nejuta. Bet kopš Ilgabija atpakaļ uz vācu devām, mājās bija pag^^ tāk un zēni tp manīja. .
— Būs jāpiespiežas un jāpelna vairāk, T^ tuliņš nodomāja, svešajos atbraucējos skatīdami — Tad zēni neiiāksuž nelabām domām.
Atbraucēji īgni rausās ārā no smagajām armi^ jas mašīnām un bažīgi vēroja jauno apkārtni. Vir ņi bija saņēmuši pārcelšanās pavēli tikai iepriekšējā dienā. Visa saiņošanās notika pa galvu, pa kaklu, un daudzi, kas vēl pirms divi dienām jutās droši kādā algotā nometnes darbā — birojos, darbnīcās, skolā, virtuvē vai citur, — tagad neziņā raudzījās nākotnē. Bez šaubām, viņiem būs jumts virs galvas un kopkatlā ēdieris; tāpat bija sāg:ai-; dāms, ka saņems arī cigaretes un kādu ^ drēbes lu-, patu, bet strādātāja deva bija lielāka nekā nestrādātājam, un kāda lieka marka naudas arī bija var jadzīga. Pats svarīgākais tomēr bija dzīvoklis. Ve-eajā vietā katram savs kakts, lai cik šaurs, bija jau zināms, iedzīvots un iekārtots. Kaut arī tā bija tikai sprauga kādā lielākā istabā kopā ar citiem, tā tomēr jau bija pierasta. Tagad viss bija jāsāk nogaia. Ar kādiem cilvēkiem iznāks sastapr ties? Kādas būs šeit telpas? Vai dabūs atsevišķu istabu, jeb vai atkal būs jāmitinās kopā ar citiem? Vai būs barakas, jeb vaijnūŗa ēkas?
metņes vadītājs? Ārsts? Skola? Apkārtne? Vai būs ; 'iespējams barot cūciņu? Vai-no vāciešiem šai pusē var kaut ko ietirgot?
Neziņā uri neskaidrībā aizgāja viss nākošais gads. Reizēm runāja par nometnes slēgšanu, reizēm par tās iedzīvotāju sadalīšanu pa citām nometnēm, bet beigās viss tomēr palika pa vecami. | Mainījās nometnes vadītāji — no UNRŖAs^te^ IRO, bet: starpībās iedzīvotāji nekādas nemanīja. Notika vairākas politiskās uzticamības jpārbau-: des, dažus atkal izsvītroja no nometņu satakstiera, ; citus uzņēma no jauna.; pabeidza vidusskolu. Abi bijā izauguši lieli un spēcīgi, un tagad, bija laiks, kad arī tie sāka domāt par ama-. tu. Studēt nevarēja Reinbachā augstskolās nebija, bet citur braukt studēt zēniem likās pārāk sarežģīta lieta. .; V
Tad kādu dienu uz nonietņes ineiņā dēļa parādījās ziņa, ka Kanādai vajadzīgi; mežii cirtēji, laukstrādnieki uri inājkalpot^ ];
Abi zēni bija kā spārnos. Kanāda! Meži un plašums, dolāri un automobiļi!
— Tēt, riiēs pieteiksimies, ^ Māris paziņoja. --- Mums tagad astoņpadsmit, skola pabeigta. Mēs braul^im uz^Kanadu. '
— Kur jums jāskrien? Pagaidiet, vai nenāks kaš labāks. Dzirda ka arī Amerika ņemšot.
— Kās tur būs labāks? Jāstrādā būs visur, un Kanāda tagad droša. Par Ameriku nevar zināt. '
— Un es? — Turtuliņš domīgi jautāja. — Tur . sacīts: līdz četrdesmit gadu veci tiks ņemti. Bet
■■;maņ: jau- pāri.: ;': ■■ . y '; ļ, ^.^
—;Kam tev jāsaka, cik tai^ jaunāks. Dziiņšanas apliecība tev var būt pazii-dusi. Miāris mācīja.;
— Man taču visos citos papīros rakstīts, kad esmu dzimis, — Turtuliņš pasmīnēja; zēniem dažreiz radās pavisam trakas domas. '