tas» 18^ g.    ffebrasiis, 11. n-rs.
iVIJA
>IENA, 1968. GADA     7. FEBRUĀRIS REDAKCIJA TORONTO
— Alfrēds Vinčels, 508 Palmerstbn |t.; tālr. 531-4533;
— SUvija Ancāne, sasniedzama redak-
Rūdolfs Noritis 1765 Vtetoria Park ^orougn, Ont.; tālr. 759-8076;
i'aldis Teteris, 17. Chešter HIU Rd., |[r. 463—4226.
AKCIJA^EIROPĀ;
B, 44 .Mtinster/Westf.> Vbn Ēlnem Str.l9
luskriptus pēc vajadzības īsināt. Ne-; neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta at-stmarka (Kariadā). vai starptautiskais;, ītēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem |?iti&iktās domas ir rakstītāja personīgs; ijumā atbilst arī redakcijas viedoklim.
1aSV lin Kanādā — par mēnesi $ 1.50; 3 inēn.-$.4.50; 6 mēn. $ 8.50; par gadu $16.00 Atsevišķa numura cena 20 centu. ^ludiD^jumu   daļā. $2.10, bet tekstā 14'20 — $6.40 par 1 collas slejas telpu.
nssi
encēna, i žilbiga", atzinīgi pieminot dekorā-ora A. Ozola-Ozoliņa veikumu, ležisora V;, Dulpiņa darbu re-; cenzente apzīmēja par skaidru tin : precīzu, bet aktieru veikumu par '■[ irsnīgu un ēnttiziastisku.  ;/ ! Par latviešu (^enu no rita līdz }. vakaram izvērtās 29. decembris, kad jau pīkst, 8 rītā 9. televīzijas stacija noraidīja interviju ar sko- ,: o'tāju Ilgu Bērziņu, rādot latvie- r^^ lu tautas tērpus un stāstot par ,em. Intervijā piedalījās ari īrē-, ne Krūmiņa un četras Pērtas lat^ > viešu tautas deju dejotājas, ^rī;: radiofons pusdienas ziņās atkar- ; oti aicināja apmeklēt latviešu aufcaš deju sarīkojumus pilsētas enisa laukumos, bet 7. un: 2. tele- ' vīzijas raidītājs vakara ziņās rādija deju ģenerālmēģinājumus, ateicoties šai lieliskajai iepriekšējai publicitātei tautas deju sarīkojumā  ieradās  ari vairāKi simti austrāliešu.
Nākamajā dieiā visi laikraksti atkal ievietoja recenzijas pir saŗ rīkojumiemv betv,,Sunday^^,^:l^ — «arunu^ ār 23' gadus veco Mārīti Āboliņu, kas uz kult&as dienām braukusi 8000 jūdžu no Siet-1as, ASV. Pēc pamatīga, izklāsta par latviešu tautas likteni, latvii^ šu kultūras dienām un savu braii- ; cienu no Amerikas, M.. Āboliņa austrāliešu   laikrakstani teica: . ,;Nepārprotiet mani ;un nedomā-' jiet, ka mēs jūtamies nelāunīģi Amerikā. Amerika ir bijusi .pret mums laba..Bet Amerika ir Isaur sējamais katls, un es nevēlos tajā izkust. Imigrantiem nebūtu jācenšas   izkust   svešā tautā;;; Mums visiem ir kaut kas, ko mēs vēlamies paturēt, un dot citiem tālāk."
Recenzijā par kopkojii. koncertu 30. decembrī Dž. Homērs „The Advertiser" slejās^ plaši izskaidroja latviešu dziesmu j,protesta; un apņēmības garu",: garāk paķa-
:  .   (Nobeigums 5. Ipp.)
lu maksti ie-' Hem sa^ jaunat-pri, bet ^itklāša-ielaides Fertiser'' 3nā cnu-ļ20b rin. ļrdmēra ponsulā^ snmas ļlcraksts ķtrālijas kora H. dienu «Jūs Itūra iŗ visos iŗ
tvu kul-
Dncertu itu dar-
ijfbet ns bija hm čellā, ko ISvilāne vārdi ssajafņ;^
irakstā hbūciju rot kul-3as un btājieni "'[. Stīpr ?es, V iarbus, iapel icomeri-iī" sa,-
l-Juŗa" iramas rak-|a gluži
piiju. ienākšanu mūsu zemē Jorģa stā» vien bīstamāks. Tagad varu jums at-tēvs; bija gan; latvietis, bet māte — ļisla dēļ Jorģa tēvam atņēma visus ipa-ti arestēja un aizveda, neviens nezinā-bašam, Jorģim draudēja, apcietināšana ^ ŗģis to zināja, arī es to zināju, un tādēļ ļjāglābj.Es citādi nevarēju. Es slēpu ļbā, gan bēniņos, gan savās istabās. Es satra cilvēka, bet visvairāk viņu glābu ; ļ:jums kā. vācu armijas virsnieka baidi- :
es to zināju!" lājāt?"
jūsu līgavainis, ar kuru mani vien-ļtpazīstināt^ bet nekad to nedarījāt, ir viņu slēpjat." varējāt zināt?"    ': ^ [edzēju..."
būt!. Jorģis dienā nekur nerādījās, )ga nekad nepiegāja." redzēju naktī. .Vairākas reizes novēro-[ieslīdam jūsu mājas dārzā un pazūdam llurvīs."
ļ^ņu... mūs nenodevātf būtu to darījis ? Nekad neesmu jutis iu tautību. Bez tam. es nebūtu spējis ' zināju, cik ļoti bijāt viņam pieķēru-
jūs varējāt zināt?"
ka vajadzēja tikai slaidā vīrieša steV ļ;u.; naktī parādīties jūsu dārzā, lai otra ļmirdzētu laimē. Tāpat bija arī nākoša-ļ; īgi, kamēr viesis pie jums palika. Tur-, fad;yiņš bija jūsu māju atstājis, jūsu izteiksme •— piedodiet neglīto salīdzi-; nopērtam sunim..." (Turpinājums sekos»
Kāds latviešu vecās paaudzes mūziķis pirms gadiem divpadsmit šo rindu rakstītāju pamācīja, ka vecās paaudzes dae-doņus nav jāklausās ar pārāk kritisku ausi, bet ar līdzīgu pieeju, kā skatot senu baroka laikmeta rotājumu vai pagātnes sniegumu perspektīvas. Pikiīgi pre tēju uzskatu tai pašā laikā pau-da Mariss Vētra, kurš savai krasajai nostājai deva segumu ar aiziešanu no koncertu skatuves.
Kaut kur starp šiem abiem viedokļiem vajadzēja ' atrasties izjūtām tiem apm. m klausītājiem, kas 26. janvāra vakarā bija pulcējušies Sv. Andreja baznīcas zālē Toronto dzirdēt viesi no Austrālijas:—;tenoru Ernestu Māršauu. ^
Tenoru trūkums šodien ir visā pasaulē. Un nav arī noslēpums, ka pat starptautiskos konkursos ar tiem apietas mazliet . saudzigāk nekā, piemēram, ar soprāniem. Latvieši, vismaz ārpus dzimtenes, nav. izņēmums, tādēļ vairāk vai mazāk priecājas par katla tenoru latviešu dziedoņu rindās. Tomēr reize ieviesusies dīvainība: gandrīz katram
lasam aprakstus, par viena vai otra, aīisai laDaasa, tenora koncer-
kārns par dikciju. Dziesmu izpildījumos Māršaus visai bieži opo-
griDeti, nav izoedzis no sāoa apzīmējuma, kas patiesioā ne vienmēr ir pakalpojums mākslime-
tu. Arī Mārsaus, gnbeti vai ne-1 rg ar ■ tempii sāsteidzinajumiem
un palēninājumienL Negribētos ticēt, ka dziedonis to darītu tikai tādēļ, lai no dziēsmi^ tā sakot, par varitēņi iztaisītu ko citādu. Toīnēr — lai kādaā ^Tī. ^-tu ieceres interpretācijā, iepriekš minētais bieži salauza dziesmias formālo struktūru.. To īpaši jS-attiecina uz J. Kalniņa ,,VakMa zvaigzni". dbaesniu ar vienmē-rigiļ figūrāciju pavadījuma un
Uan lai izvairītos no minētās cuvaimDas, gan pec taiā ciemiņa koncerta nokiausīšanāSi biīs tikai godīgi pret pašu mākslinieku, "ja atzīsim, ka superlatīviem sī koncerta, apraksīš nebūtu vie tas. las, protams, savukārt nenozīmē, ka dziesmas klausītājus neiepriecināja — proporcionāli individuālajām prasībām.
Māršaus, spriežot ne tikai no iepriekšējām publikācijām, bet ari no koncertā dzirdētā, savu dziedāšanu balsta uz labu skolu un apgūto techniku. Apliecinājums tam ir viņa nešaubīgā intonācija. Tāpat pati uzstāšanās liecina par pieredzi. Tā kā dziedoņus parasti mēdz iedalīt divos pulkos, tad, spriežot no augšējo toņu projicēšanas, Māršaus būtu piedalāms dramatisko nometnei, kaut programmu mākslinieks bija izraudzījis gluži pretēji — ar
lirisku pamattoni. Tas ; šķita tieši no viņiem piešļdŗ ti-ļ drusku kā paradokss, jo dziedo-tulu — „l^bākais". Tā šī laikrak-ļ nis nevar lepoties ar kantilēnu-sta sludinājumu .sleja 'palaikam j Māršaua rīcībā ir plaša, dinamis-piedāvā latviešu labākā tenora' ka skala, kuru vķiš prot izlietot
skaņu plati; citu reizi kaut kur
ar gaumi. Tāpat
labs
Ļenska āriju no operas ^Jevgeņijs Oņēgins".
Koncerta ievadam viesis: nodziedāja trīs J: Vītola dziesmas (Biķeris miroņu salā, Sapņu tālumā, Vilnis). īedziedājies un iejuties viņš šķita, sākot ar seko jošām trim H. Berino dziesmām (Kalnā kāpējs. Ziemas saule, Ma na vakara lūgšana), bet par var kara kulmināciju izvērtās, četni J.. Kalniņa dziesmu atskaņojumi (Ko es ar rozi darīšu, Maza dziesma. Vakara zvaigzne, Apsnidzis rožu krūms).
Programmas otrā daļā d2drdē-jām Edgara āriju un J. Kalniņa operas „UgunI" un ārijas no Bizē, Verdi un Čaikovska operām.
Dziedoni pavadīja jaunās paaudzes māksliniece Anita Rundā-ne-^rigale, kuru lidz šim gandrīz vienīgi esam pazinuši kā ērģelnieci, šī bija viņas debija kā pilna solista koncerta pavadītā-■jai - pianistei. Nav noslēpums, ka parasti pianistiem nepateicīgākais uzdevums ir pavadīt ceļo-jošus dziedoņus, jo to, ko pēdējais gatavojis mēnešiem un pat gadiem, pianistam nesaņemto no šu dēļ reizēm jāapgūst dažās dienās. Ansamblī tad ari vairāk vai mazāk valda intuīcija un laime, īpaši gadījumos,^ ja dziedonis visai brīvi rīkojas ar ritmiem. Ani-; tu Rundāni—Grigali pazīstam kā apdāvinātu mūziķi un ceram drī; zumā dzirdēt izdevī^kos apstākļos.   . :• .
Koncertu rīkoja Toronto latviešu biedrība. Neparasta bija tikai rīkotāju pārstāvja cenšanās iestāstīt klausītājiem, uz kādu koncertu tie atnākuši.— viņi taču būs zinājuši, kurp gājuši.
; Tālajam viesim no zemeslodes otras puses tika daudz ziedu, un pēc koncerta viņu aplenca jo liels bijušo. skolnieku un paziņu pulks, -Tātad, koncerts nesa vairumam iepazīšanos ar: Austrālijas latviešu mākslinieku, bet jo daudziem atkalredzēšanos pēc apm. 25 gadiem.
. •. Arvīds' Punrs
Modris Lorī^ergs MAINĪGAIS ES
Man teica rm: \ Par veselumenu t(y^^ Un daļās nedalies^ Jo daķ Jcovofmm Ir nmakS: Par veselu mettu.
Ir gadi rituši
Un kūtrs no manis
Pa daļai rwm. —
Drīz, laikam,
Par sīkdaļu es Idūšu,
Jo veselMs viens
Ir dalās drumstalots. -
Par veselu vmiĻ t&pi, Man teica reiz. — Gadu atmiņu lauskās Daļas no sems lasu UTiJāpukāDecnpōdu' Sevi veselu vienu.
Nu ēsmu atkal, kaš bijis: Viens nedalāma, Viens salāpts Vesels viens, Bet viens—-- ~
Nora Valtdr®
ives idealizeiums
ARNOLDS RASA „GILVĒKI UN ZEME", STĀSTU KRĀJUMS, 2. IZDEVUMS, APGĀDS
VAIDAVA, 1867. GADA
CHRONIM
Toronto univemtates mūzikas fakultāte 25. janyāŗa pēcpusdie na bija rīkojusi ļnodemas kanādiešu mūzikas koacertu Edvarda Džonsona konceftzāļē. Pēd^os 20 gados radušos atskaņojamo darbu vidū progiammā bija uzņemts ari prof. l^valža Ķēniņa 1957. gadā sarakstītais „Kvar-tets", ar kuru ie\jiidīja koncertu. Kompoziciju klaļierēm, vijolei, Violai un čellam 1 likraksta „The Globe and Mail" mūzikas kritiķis Dž.Kraglund^ novērtējis par Sostakoviča un l'rokofjeva modernisma garā ral stītu, ar spēcīgu liisma ieskaņii
Arnolda Rasas stāsti ,,Cllvēki un zeme" piimoreia grāmatā izdoti ms. gadā. Vairums stāstu radušies 30-to gadu otrā pusē, t. i. Latvij as brivvalsts beidzama-jos gados. Divi stāsti datēti ar I9i0. un viens ar 1&42. gadu, kad mūsu zemi jau skāra otra pasaules kara notikumi Taču ari šajos stāstos vēl neskarts elpo tas gars, tā ideoloģija, kas bija populāra Latvijas neatkarības beigu posmā.
. aanain, latvijas orivvalsts ļaiKa oiakus agraKo laiKu iitera turai, kas. tēioja gandrīz bez. izņēmuma viemgi lauku oāvi, bija izveidojusies arī vērā liekama un talantīga ,,pilsētas dzeja"." Tā bija neapšaubāmi pozitīva parādība: literatūrā bija pavērusies jarnii apvāršņi, un tas atbilda Latvijas tā l:aika d^ves daudzpusībai. Latvijas patstāvības pašos pēdējos gados saimniecisku apsvērumu im valstiski labi saprotamu iemeslu dēļ spēcīgi propagandēja atgriešanos laukos un reizē ar to lauiku dzīves ideālizē-jumu. Tas atbalsojās ari literatūrā. Bet nav teikts, ka rakstnieki, kas savos darbos pauda šo lauku dzīves un cilvēku cildinājumu, to darīja tikai aprēķmā-tas pielāgošanās dēļ. Daudzi rakstīja ar neviltotu pārliecību un sajūsmu.
Liekas, arī Arnolds Rasa ir tāds rakstnieks. Viņa ^ stāstos daudz dabas skaistuma izjūtas, zemes mīlestības un lauku darbu un ļaužu sirsnīga apraksta' Tas viss, bez šaubām, nav nekas peļams. Nelaime tomēr sākas ar to, ka, cildmot laukus, pilsētā sāk saredzēt tikai negatīvo. Tas nav vairs pareizi, tas vienkārši nepārliecina. Pilsētnieciskā no-
niecinājums liek lasītāji^ atcerēties gandiīz vai Neikena un Ap^ sīšu Jēkaba laikmetu mūsu literatūrā, kad: pilsētas d;ūvē meklēja „visa ļaunuma sakni".
A. Rasām ir vairāki stāsti, kuros gandrīz bez izņēmuma negā-uvi lelotas tās personas, kas no lau^em aizgājušas vai cit^ui aav;ue6a sakarā ar zemes oarau. laos ir Kudis stāsta .,>e)jfccufea.^
Rūdis" un ari stāstā ,,Zelta adata". Daudz sāpju savam vecajam tēvam, krietnam un labsirdīgam dārzmekam, sagādā dēls, kas aizgājis uz Rīgu studēt un tad pazudis uz. gadiem bez ziņas; netīkami raksturi tai pašā stāstā ari aptieķmeki, kas dzīvo tikai
bus, no otras puses, abi motkās ar apziņu, ka zirgs tiem nepi©^ der un būtu jāpieteic pagastā — ne tik daudz tādēļ, ka to prasa likums bet it sevišķi tādēļ, ka pieturēt svešu zirgu ir negodigL Ari par paņemto konservu kārnu saunme^am un saunmecei iiauns. ,,ilapec man to i^ai'DU vajaozeja paņemtv KapecV-i:uavs iesaucas un && asam rīkstēm šaustīja sevi aoiuas. ^ : csirusapziņa ji^ust viegm insai taa, &m svešais zirgs noaois prom. iatasts beicuas lanm^i, jō
V'ikia guuigs cavbA.d atvcu ^ču-*uiyu i^a^aatii saiaimcB.rt i:>io zagu.
otasia „ijacis' liaips Maitiiļss Atusu iecerējis savu„stuiiti iie-mes' — pļavas ^aoijjiu me^ia, iiu-viņa saiuuueiis taisās pai'aot. riuia reiz lerooas svešs pircējs un samuneiss uek. Mārtiņam p^avu paraoit, viņs paraoa to stuii, ij.u-fa tiKai . iu-Uim un ciņi; Jfu'cejs aizDrauc, un Martiņs mokas pašpārmetumos, M- Dijis negooigs un svesp apmamjis. Viņa su:'as; itļūst vieglāka tikai tad, kad saumiiekam atzīstas un beidzot Pļavu nopērk pats.. ^ Tāpat vecais mežsargs kaunas, ka viņš, kam- jāapkaro „malu mednieki", reizēm nenoturas un pats par tā^ du kļūst. Arī to viņš sev pārmet, ka šad tad pieņēmis „dāvanais"
ar zālēm un to smakām (Vecais <lārznieks). Tāpat vairākos Rasas stāstos cilvēks tikai tad iegūst kādu dzīves jēgu im vērtību, kad atgriežas atpakaļ laukos. Tāda ir, piemēram, mežsarga meita Alma, kas kļūst darbīgs un pilnvērtīgs cilvēks, kad pēc dzīves pilsētā ieprecas lauku mār jā par saimnieci. (Stāstos „Juŗa vasara" un„Jaunais mežsargs"). Ierēdnis Krasts, saņēmis no .laukiem mātes adītu cimdu pāri. ar īsu vēstulīti, ieskata pilsētas dzīves negatīvās puses un nolemj nākošo vasaru pavadīt vecāku mājā, nevis   jūrmalā (Vēstule
cimdā). Tāpat . stāstā „Sējējs" _ _
lauku vīrs, kas atnācis Rīgā unļ lai piemiegtu'adš; ja kādsl"^' strādā par sētnieku, kā bezjēdzl- valsts mežā pazūd. Aizejot pen-
Austrālijas latviešu dziedonis Ernests Māršaus pēc koncerta Tor ronto ar pavadītāju, Anitu Rundāni-Griguļi. Foto: JAK
■ • REDAKCIJAI RĪESŪT5TĪ ■ IZDEVUMI
Hermanis Kreicers „Logi", atceres,, apceres un vērojumi, izdevis Tilta apgāds 1967. gadā, 443 Ipp.
bu .izjūt to, ka ziemā, lai gājēji neslīdētu, viņš „sēj smiltis uz akmeņiem, kur nekas nevar augt". Vēlāk visa ģimene atgriežas laukos, kur sēšanai pavisam cita jēga: „... viņa pēdās zaļos jauni asni."
Atšķirīgi ir arī tā laika cilvēki no mūslaiku cilvēkiem. Tā daudzās Rasas stāstu personās vērojama tagad ļoti reti sastopama, stingra im nešaubīga morāliskā stāja — īsts goda prāts. Te varētu iebilst, ka, varbūt, zmānf^ mērā šāda stāja ir idealizē jums, ka ne visi tādi bija ari uz laukiem. Tomēr — mēs jūtam, ka šāda veida godīgums im sirdsapziņas modrība tai laikā bija ideāls, pēc kā censties. Mūsiaiku cilvēks, diemžēl, tādu principiālu stingrību pret sevi parasti vairs nepārdzīvo.
Tā stāstā ..Likteņa velte" saim^ nieks; kam kara jukās atņemts zirgs, krūmos pie lielceļa, kur nesen notikusi smaga kauja, atrod citu noklīdušu zirgu. ViņŠ paceļ arī vienu no visapkārt izkaisītajām konservu kārbām un ar zirgu pārrodas mājās. Saimniekam un saimniecei, no vienas
Rakstnieks Pētfiis Ērmanis, kas 2. februārī atskatījās uz 75 mū- puses, prieks par atrasto svešo ža gadiem (slaj. rakstu mūsu 24. janvāra numurā), pie sava zirgu, jo bez tā viņi nespētu" veik darba galda veto ļaužu mītnē Delmenhorstā, Vācijā. r visus nepieciešamos lauku dar-
sijā, viņš ļoti pūlas, kamēr iedabū savā vietā puisi, par kura goda prātu un morālisko stāju nešaubās. Viņam kļūst viegli apzinoties, ka nu visas viņa kļūdas tiks novērstas;
Vispār, Rasas stāstos cilvēka morāliskā stāja un visādās, variācijas viņa attieksme pret zemi ir^galvenie motīvi. Daž ziņā šie stāsti ir„variācijas par pazīstamu tematu" r- jo gan situācijas, bet sevišķi dažas personas dažkārt atgādina jau šur tur agrāk mūsu literatūrā manītus tēlus. Kopnoskaņā grāmata tomēr spēj aizvest lasītāju kādā spēka un ticības pilnā mūsu  tautas un valsts dzīves posmā, kas gluži tāda veidā vairs neatkārtosies, bet kuru nedrīkstētu un nevajadzētu aizmirst. Un tieši tādēļ, ka apzināmies šī laika vienreizību, stāstu pozitīvais un celsmigais gars. vieš tagadnes lasītājā arī savādas skumjas: vispirms tādēļ, ka mūslaiku eUvēks, salldzmājuniā •ar agrāko, šķiet kļuvis morāliski it ka- apjucis, mīkstāki^, nenotu-rigaks; otrkārt tādēļ, ka tā jūsmas un ticības pilnā ..jaunības mīlestība", kādu. toreiz jutām pret savu skaisto zemi, savu jauno valsti — vēstures notikumu
'       (Nobeigums 5. Ipp.)
(92. turpmājums)
—-Libij ka neesam vijolnieki, —- Bninis dziļi ievilka dūmu ^n sāka pētīt pats savas rokas, -r-Ar tādiem pirkstiem.... labi, ja vēl par bundzi-jiiekiem ...    " ,
^ Es vienmēr esmu brīnījies, ka tu ar savām lāpstām vispār kādreiz varēji iekļūt dāmu mutītēs; tagad tev vienīgās izredzes zobārsta darbu strādāt pie nīlzirgiem vai ziloņiem.
— Ziloņiem mutes, kā zināms, nav no lielajām.
— Bet zobi ārpus mutes,    Uldis aizrādīja.
^Tn esi pēdējā laikā kļuvis ļoti asprātīgs.
—- Pašaizsardzības instinkts. Ar tevi dienu dienā kop^ dzīvojot, pats saproti.
Viņi brīdi brauca klusēdami. Vagonam cauri izstaigāja vilciena pavadonis, pārbaudīja un atņēma feiļetes un pie vagona sienas virs braucēju galvām piesprauda zilus papīrīšus.
— Vakar radio ziņoja, ka Kanāda sākusi ielaist imigrantus vāciešus,— Uldis teica.
^ Jā? — Bruhis pacēla galvu no grāmatas.
— Un tad?
Būs mums lielāka konkurence.
-—Tev no tās bailes?-Paskaties šo zemi — te vietas bez gala. Pietiks visiem. Arī vāciešiem. Viss atkarāsies no tevis paša. Sākumā nekur nebūs viegli, bet ja strādāsi, būs labi.
— Taisnība. Bet tu man divās lietās esi prieka, tev būs vieglāk. Tev ir jēdzīga profesija, un tu esi neprecējies;
— Tad mēs vienādi, tu man arī divās lietās esi priekšā: tu esi jaunāks un precējies.
Uldis pasmējās, un abi atkal sāka staigāt katrs savām domām pakaļ. Neskaitāmas reizes viņi bija pārrunājuši, ko. darīs pēc meža atstāšanas. Abiem bija skaidrs: viņi pārstudēs.Brunis zobārstniecību, Uldis mēģinās iekļūt grāmatvedības kursā kādā universitātē. Viņi bija jau sarakstījušies ar attiecīgajām mācības iestādēm un ieguvuši vajadzīgo izziņu.
Divdesmit divas stundas vēlāk'^ņi nonīkuši, bet pacilāti izkāpa Grenetā no vilcienā. Jaunie Krapes tiem bija sarunājuši istabu, kur pagaidām apmesties. Kad ieradīsies Monika ar Rudīti, būs vajadzīgs lielāks dzīvoklis, bet tagad galvenais bija jumts virs galvas.
Cik gadu tu savu veco brūti Ugu neesi redzējis? — Brunis, no stacijas braucot, jautāja.
— Kopš Rīgas. Beidzamo reizi redzējāmies četrdesmit pirmajā. Desmit gadu. Laiks skrien.
^ Dziļa doma! — Brunis zobojās, — Cerams, ka satiekot vēl pazīsi.
— Domāju gan. Krapes Kārlim bija līdz kāda Vācijas laika fotogrāfija. Nelikās daudz mainījusies.
Istaba bija kāda itālieša mājā. Atbraucējus pie durvīm sagaidīja bars melnmatainu bērnu, ziņkāri nopētīdami jauno īrnieku svešādos mēteļus im trūcīgos saiņus. Abi bija divas dienas vecām ļārdām apauguši, īpaši,Bruņa augums visiem iedvesa respektu.
— Nu — pavācās! — Brunis latviski uzsauca, kad viens no bara, pusaudzis zēns, durvīs stāvēdams, pat nedomāja atbrīvot ceļu \
Saimniece svešo balsi bija dzirdējusi un iznāca priekšnamā pretī.
^ Ā, jūs! Es jau vīram teicu: Mario, nez kas noticis ar īrniekiem, šodien vajadzēja būt, bet vēl nav. EnrikOj palīdzi seņoriem uznest mantas viņu istabā!
Zēns, ko Brunis bija pastūmis sāņus, negribīgi sniedzās pēc Ulža saiņa.
- Lai paliek, — Uldis saini no rokas nelaida laukā; viņš nebija noskaņots dot dzeramnaudas.
- Un kur kungi strādās? — itāliete gribēja zināt. Acīm redzot, ar nestrādājošiem īrniekiem tai nebija lāga piedzīvojumi. ^
- Nezinām, — Brunis sekoja saimniecei pa šaurajām kāpnēm otrā stāvā. — Gan jau kaut kas ganies.
^ Ja kungi gadījumā būtu frizieri, tad mans Vīrs jums varētu palīdzēt. Viņa veikalā pašreiz vajagot. Kungi ir frisieŗi?
— Nē, kungi nav frizieri, — Brunis teica. žēl. Bet paldies par labo domu. Krapes kungs jums par pirmo mēnesi īri samaksāja, vai ne?
— Jā, jā! Protams! ~ Saimniece attapās.__
Kungiem jau, droši vien, nauda iekrāta^ vai ne? Kas no mežiem nāk, tiem visiem naudas pilnas kabatas.
Viņi iekārtojās mazajā istabā, cik labi varēdami, un, kopīgajā virtuvē uzvārījuši tēju, iekoda ātras pabrokastis un devās pilsētā. Bija jāmeklē darbs: nedrīkstēja nevienu stundu kavēt.
Viņiem laimējās. Brunis dabūja darbu gumijas kurpju un dubļeņu fabrikā, Uldis — dzelzs lietuVē. Jau nākamajā dienā viņi sāka strādāt un pelnīt.
— Paklausies, — sestdienas rītā Brunis uzrunāja Uldi. — šodien brīvs, rītu brivs, — ko darīsim? Būtu jāiepazīstas ar pilsētu.
— Jāmācās. Lai pilsēta pagaida. Mežā nemaz nemanīju, cik mana angļu valoda vēl vāja. Fabrikā dažu bridi nesaprotu ne vārda.
— Man neiet labāk, —Brunis nosmējās. — Bet tā nav tik daudz mūsu vaina. Te jau liela daļa strādnieku tādi paši iebraucēji kā mēs, tikai no agrākiem laikiem. Un tie runā tādu žargonu, ka saprotas tikai savā starpā/ Tev Turtuliņu adrese ir, aiziesim vismaz tos apciemot. Man gribas Ilgu redzēt.
— Man ne, — Uldis atbildēja. — Gan viņu redzēsim vēl diezgan.
(TurplaSjuma sekoo)
i t ■