^{^«idleaa, & ■ @> maijs/3?. sm.
Tālivaldis Ķiķauika
Palmerston
Park 76;
lEinem StMS
IsliiSt. N6-los suta at^ }t;autiska.ī5 ?ai) iniciāļiem Ija personīgs |as viedoklim.
Ienesi 11.50; bO;;par gadu kena 20 centu.
ļo, bet tekstā slejas telpu-
- N
ikas iespaids /;
in.-ir sentimen-. Sentimentā, lelli mn vai-āti, jo leHe Ir
man sentimen-1, kaut tai, vsr-piekritēju: sen- ; neizjustu jūtu pauž nepārdzl-Jut kūr iēsfcanē-,,'PIemēram, -0. Rozītls at-'Mārtiņš. VlņS lestTbu, ko nav
Ss gribētu runāt viedokļa; kāds ar mūziku? Ik-Ķkslinieksdodto, Djis un Izjutis. ' 'raksta vecajā, un bērnībā lu. šo dzeju Baroka laikā, bija izskais-ļ3t traka izskais-IrozIUs minēja, kādreiz bijis laikmets, — Mkā' tāds sentiv
Bts nekad nav ; imentālismu. sa-lemākuļi. Sentl-pSrspliētais, kura pārsāla lēr visu, ko var ietērpt mū-teica, ka dzejai-mūzikai, bet ^ dzejai un mū-
Irokā."
īermanes darbi ļia. Ja sentimen-.
ne&tenību, t-ad lir sentimentitti, minētais pie-
is 5, Ipp.)
Vidzemes un I dziesmu svēt-.
ļerēta reliģiskas jo dziesmu svēt-ļeļiģiska karoga :kāta krustkoka ii to savukārt Romas kavale-
ipmales —- tum-|āta romiešu 20-rkārts bārkstots Lihgo. Karoga luhnijā 1873. 'unibrs, pie tā [iekšā liels sirms zaru paceltajā Ozolā zars jau-^
Bu dziesmu svēt-p Leipcigā ,,pēe bijis klāt visos no pirmajiem ļjā Latvijā 1938.
ļju pirmos vispā-ļea ne vien dzie-ļāji. Tā dziesmu Riehards Tom»
ķeizara Augusta Kristus), āsmu svētku vēsr |1965; 65. Ipp. itas atmodas dar-Jiedribas dlbinātā-arl tās priekš-lo vispārējo dzies-
Tuvošanās maģiskajam reālismam
EDUARDA VINGRA GLEZNU IZSTĀDE TORONTO
Sv. Jiņa baznīcas Toroatosar nkojumu telpās iekārtotā Edu-arda Vingra eļļas gle25nu izstāde, ■kuru slēdza 28. aprīlī, "bija rtt. piga darba rezultāts: gleznotāj», kura darbus pirms pāris ga> diem redzējām LatvieSu namā, Toronto, šoreiz izstādei bija sa^ gatavojis 42 gleznas, no kurām krietna daļa bija vidēji lielā for-• māts. Būdams precīzs formu atveidotājs un techni^ pārvaldīdams lazūru, t>igmentu; krāsu transparfenci un arī necaurskar tāmībui viņš ar nekļūdīgu roku tuvojas maģiskajam reālismam.
' Raksturīgs Ēd. Vingra paņēmiens ir priekšmetu stingrums resp. noslodze, svars un specifiskā forma; kas skatītājam nostājas acu priekšā it kā bez lēcas; neredz impresionistu sabiezināto gaisu, romantiķu nepabeigtī-Iju ; vissekmīgāk šo, MusSs dabās atrodamo priekšmetu stingrumu, viņš, nfBnu2>rāt, paveicis darbā ,;Kaptelņa galds", vienā no izstādes darbu visdārgāk nocenotajiem audekliem. Violeti brūnos un dzeltenos toņos viņš rāda precīzu kompozīciju af raksturīgo statueti, nelielu figūriņu, šīm figūrām māksUnieka darbos bieži ir austrumniecisks motīvs, jas ^1 spilgtāk Izteicas darbā ,,Austrumi satiekas ar rietumiem", kur redzam klusās dabas žanra kompozīcijā nelielu Būdas statuju, bruņurupuci, milzīgu vēzi un dažus misiņa piederumus, kas varētu būt pīpes fragmenti. Mākslinieku var apbrīnot par šo tik grūto elementu salikšanu interesantā kompozi' cijā.
Kāds pazīstams kanādiešu kollekcionārs man reiz izteicās, ka Vācijā saticis gleznotāju (ku ŗa darbus man bija Izdevība redzēt, un tie savā ziņā bija mazliet radniedgi Vingra paņēmies nam), kam vislielākās grūtības ' esot atrast labu kompozīciju; to mēģinot, paejot nedēļasi pati gleznošana pēc tam esot tikai vairs sekundāra.
Ar šo 1 piemēru gribētu tikai pasvītrot kompozīcijas grūtības, kas pastSv, gleznojot ^^^.^^
un romantiski konkrēti' ^ to
dara Vingris: ekspresipnists tik
viegli vaf izlīdzēties ar pāris ie-'
švīkājumiem un sabužināju^
miem, optiski ivar skatītāja acis
aizcelt citā virzienā.
Blakus kluso dabu audekliem izstādē , redzamu vietu ieņem portreti, galvenokārt sievietes, kuru sejām piemita kaut kas periamutriski īpats, nopulēts, turpat jau ar statujas stingrumu sasaistīts traktējums, neredzot otas rakstu nemaz, im tā tuvojoties fotogrāfiskam gaismēnu saliedējtjpm. Rūpība, ar k5du gleznotājs nootējis ikvienu seju, tuvoijas jau sirreālismam un atsauca atmiņā Salvadora Dar li epidermlsko kroku zināšanu; tai pašā laikā maza deformācija figūras anatomiskajā atveido^ jumā netraucēja nemaz, pat vēl vairāk — mākslinieks, ja vien gribētu, varētu atļauties palielināt un samazināt gleznojamā objekta samērus. .
„Ievaš Neimanes portrets" bija šadš romantiski reāls gleznojums, mistiski bHvs, tiešs, statiski novietots, bet it kā tuvodar mies skatītājam, tātad. parar doksāls savā efektā; šī specifiskā gravitācija rāda kaut ko Kdzī-gu psīohiskam transam, vai lar bāk — portretaib ir traumatisks duālisms: likās, ka modelis būtu sastindzis psīchoanalitiskā seansā.
Portreti, kā, piemēram „A. Stockwood" un „G.Zūlis", būdami brīvāki savā izteiksmē, nelikās tik sasprindziiāti. kā «Ievas Neimanes portrets"; bija, vai1)ūt, gleznieciski, vairāk atraisīti, taču ne Jau tādēļ intriģējošāki.
Paņēmiens, ko vēlētos redzēt vairāk, ir teicamā audumu un faktūru traktēšana, kā, piemēram, „Laumas Kaliņas portreta", kur moleļa apģērba raksts, ornamenti kļūst par trijdimen-sionālu, turpat vai taustāmi reālu vielu. Te maģiskais reālisms jau sāk pastāvēt eō ipso un liek atcerēties franču romantiķus, piemēram Engrū, Davīdu u. c.
Vingra darbos sastopam stilizāciju un īpatu formālismu, kaš izaug no fotogrāfiskā reālisma, bet formu sakarā kļūst par ,>lle-
zāk oriģināU bija Rlģas skati, ku-ri šķita darii^ti latvii^O savrupmāju sienām.
Visumā izstāde bija ļoti intriģējoša un liecināja, ka blakus tīri gleznieciskajām problēmām briedimtās -kompozīcijas piesā-tlMtas ar psīcholoģiski .kompU-cētām analītiskām aptverēm, kuras bijapaticami iedarbīgas. Nevar nepieminēt arī greznos lo-gatus, paša gleznotāja rūpīgi ^eztus, grebtus un attiecīgi patinētus.
Rita Gāle
PRESES BALLĒ
^vna aizsM kā papīra eņģeliā,
nepieskardanm it nekam —
stigas trinkšķina trako jMi,
danča: tracināti,
mēs izkustam svi&ārm
un laipnībā
viņa aizsM
pa Māzmainiem spogulim , tajā dimensijā, kur iekļūt var vira deeja, bērnu saucieni,
uguņu atblāzmas, atblāzmm, atblāzmas.
Eduards Ramats
•Ceturtajā abonementa koncertā Čikāgā piedalījās vijolnieks Ēriks Kļaviņš un pianists Uga Grants, abi ar respektējamu māksliniecisku' gatavību. E. Kļar viņš beidzis Melburnas konservatoriju pie prof. Borisa štupe-la un tagad spēlē vijoli Milvo-ku simfoniskajā orķeW. Uga Grants jau 14 gadu vecumā sācis
Blakus' šiem intensīvi darii^ tajiem portretiem un klusajām dabām bija darbi, kuri «atpūtināja" un bija vairāk dekoratīvi: efektīvās ,iBm& puķes" vai ,Jhdonēzijas ūdens lilijas". Ma-
TORONTO LATVIEŠU KONCERTAPVIENIBAS KONCERTS
sestdien, U maijā, pīkst. 7^ vakarā Parkdale Gollegiate, 209 Jameson Ave.
Montrealas vīru koris JUNDA dir, Daumants Vītols.
Atsevišķas ieejas kartes $3, stud^i^iem $1.50..
klavierspēli Ourtīs mūzikas ia. stitūtā, vēlāk papildinājies Bal-timoras konservatorijā pie prof. Konrāda Volfa un Leona Flei-ches. Viņš" jau pazīstams ar koncertiem: amerikāņu sabiedrībā.
Rūpīga pieeja muzikālo^ darbu atskaņojumos bija vērojama arī šai koncertā. Mocarta Si ^bērneļa koncerts vijolei un klavie-
Eduarda Vingra glezna „Doma baznīca. Rīgā". Foto: J. Liģers
rēm savā apdarē ir diezgan prasīgs kā vienam, tā otrain instru mentam. Atskaņojumā sonāta raisījās labā saskaņā, ritmos precīzi, izceļot pa iespaidīgai pu antei kā vijoles, tā. klavieru partijā. Vietumis gan klavieru pavadījums varēja būt klusāks. Vi joles lociņa vadībā Kļaviņām
mesta Brusuhārdas piemiņai
(5. 8..1880. — ^.4.
kupli un sulīgi skan vidējie un zemākie toņi, bet augstākajā pozīcijā gribētos saklausīt vairāk dzidruma.- Satura veidojums bl ja aizrautīgs, un dzīvs. Netrūka aplausu un ziedu
Solo priekšnesumam Uga Grants bija izvēlējies Usta so-nātu si - bēmola minorā. Sava laika ievērojamais pianists -komponists Lists, pats Virtuozs spēles technlkā, savos klavieru darbos tiechniku uzskatīja par līdzekli kompozīcijas satura veidojumam, kas jāatrisina pašam pianistam darbu atskaņojot.
Techniskajā plāksnē Uga Grants labi izcēla komponista nodomus. Brīžiem spēle risinājās spēcīgā dramatiskā uzlles-mojuma. Bet šai uzliesmojumā palaikam zuda vadošie motīvi, īpaši kredsajā. rokā. visuicfi atskaņojums tomēr raisījās aizrau joši,im sumina jumi bija lieli. Piedevā dzirdējām šopēna Nok-tumu do - dieza minorā.
Koncertu pabeidza ar |i£endel-sona duetu mi - minorā vijolei un Maiverēm. Saliedētā spēle ar raksturīgiem motīvu akcentēju-miem kā vienā, tā otrā instrumentā guva dzīvu atsaucību klausītājos. Piedevā vēl dzirdējām K. Dancha ,,Rezigr^ciju" vijolei un klavierēm.
Koncerts bija labi apmeklēts; klausītāju vidū daudz jaunatnes, kura, liekas, arvien vairāk sāk pievērsties kulturāliem pasāku-miem.
Milvokos 22. aprīli mūžīgā mie-rS aizgājis latviešu ievērojamais mūzikas darbinieks Ernests Bru-subārda, seniors. Mūža otrā pusē latviešu tauta viņu vairāk pazina kā kora diriģentu, šis koris lepni nesa sava vadītāja vārdu.
Brusubārdas koļa pirmsākums" meklējams jau 1930. gada rudenī, kad „Jaunāko ZiņU" dar-biņleki sāka organizēt savu kori laikraksta mūzikas kritiķa E. Brusubārdas vadībā.- Pirmo at-klāto koncertu koris deva I93i: gada pavasari Latvijas konservatorijas zālē, tātad dažas nedēļas pirms 7. vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā. Pirms minētā koncerta koris nolēma pieņemt Brusubārdas vārdu. Sākot ar 1931. gadu, koris piedalījās visos dziesmu svētkos Rīgā ar prāvu dziedātāju skaitu; daudz dziedājis Rīgas radiofonā, tāpat devis daudz koncertu vairākos Latvijas novados, sevišķi Zemgalē un Kurzemē. Kaut otrs pasaules karš izklīdināja daudzus latviešu korus, Brusubārdas koris savu darbību visai drīz atjaunoja Vācijā un vēlāk, .1952. gadā, ari šai kontinentā, Milvokos, piedalīdamies visos ASV un Kanādas latviešu dziesmu svētkos, kā ari sniegdams koncertus un kuplinādams dievkalpojumus im laicīgus sarīkojumus tuvākajā latviešu sabiedrībai. No minētā -redzam, ka pat cienījamā vecumā Ernests Brusubārda nav domājis par pelnīto atpūtu, bet gan stājies atkal koru vadoņu ierindā,, lai kalpotu latviešu mākslai tad, kad tas visvairāk vajadzīgs.
Jāatzīstas, ka neesmu klausījies Brusubārdas kora priekšnesumus svešuma brīvībā, kaut no mana . sīkā dziesmu krājuma Brusubārdas koris kādu bija skandinājis savos koncertos. Nespriežot par viņa panākumiem kora priekšā, jāliecina tomēr; ka koru darbā liela nozīme piekrit diriģentu izturībai daMlcfe kora baltas :tiSi ' nebattfis dienās. To Brusubārda darīja līdz pēdējai iespējai. Vēl vairāk! Viņš sagatavoja un savā vietā atstāja kora vadības darba turpinātāju — savu dēlu Ernestu jun.^ par kura sekmēm visi priecājies pēr^ nā gada vasaras dziesmu dle-
REDAKCIJAI PIESŪTĪTI . IZDEVUMI
,yMazputniņš" Nr. 112, mēnešraksts latviešu zēniem un" meitēniem visā pasaulē, aprīļa burtnīca, apgāda Ceļinieks izdevums; atb. redaktors Dr.. L. Streips, ,36 Ipp.
nā Garezerā. Tas lai kļūtu par godājamu piemēru visiem latviešu koriem svešumā, jo mēs nedzīvojam un nedziedam vienai dienai. Par šo Brusubārdas pašaizliedzīgo un atbildības pilno darbu latviešu dziedātāji viņam palika parādā visizjustāko m dziļāko pateicību,
195S. gada dziesmu svētku laikā Ņujorkā gadījās sēdēt vecākajam kollēgam blakus. Pāris dziesmas negāja, kā bija rakstīts un domāts; Bmsubāiļda laipni pasmaidīja un noteica: „Nu redz', kā šovakar neiet, pat Ādolfam neiet!" Viņa balsī tomēr izskanēja saprotošs ^ spriedums, kas varēja būt vienlīdzīgs optimismam. „Lai vairojas. prieks,*^ viņš; Skalbēm līdzīgi, ļjūtu noteicis. Te nu ienāca prata Brusubārdas otra nozīmīgā darbība — mūzikas kritiķis.
Daudzus gadus viņš darboj ās par mūzikas kritiķi laikrakstā „Jaunākās Ziņas", kas pavisam nevarēja būt viegls darbs. Bija jāuzmin izdevēja patika un nepatika, kaut kādā mērā paturot tomēr ari savu recenzenta cieņu. Te spagadījās arī pa nepatīkamākam momentam, piemēram, Ma-risa Vētras sitiens, kam nebija personīga, bet simboliska nozīme. Brusubārdas kritikas visumā bija laipnas, saprotošas, pie-, devīgas, kaut i arī ,vienu otru vēl šodien pārlasot, varēja palikt iespaids, ka viņa ausij maz kas pagājis garām. īpatas tās kļuva ar savu ļoti vienkāršo, visiem latviešiem saprotamo valodu, pilnīgi pretēji dažiem viņa laika biedriem, kuri kādreiz sasniedza lielu veiklību svešvārdu un tukšu frāžu lietošanā. Laika biedri liecinājuši, ^ka Brusubārdam nav bijis daudz ienadnieku ne koUē-gu, ne kritizējamo pulkā. Visam viņš tuvojies ar zināmu lēnprātību, mierīgumu un draudzīgu-mu, ja ari lietas bija g&JuSaa visai nepieņemamā virzienā.
Vērojot mūsdienu muzikologu absolūtos spriedumus,, nāk prār. tā Melngaiļa teiciens par savu kora dziesmu„Saki jel, saulīte", Noklausījies .draugu gudros tēr-gājumus par dziesmas faktūru u. t. t.,lielais meistars velnišķīgi pateicis: „Nē, te ir domāta saeima!" šai salīdzinājumā godīgi un patiesi varēja bift arī Brusubārdas spriedumu, ka tāda un tāda dziesma skanēja jauki, tāds un tāds vijoļkoncerts bija patī-
rNobelgums 5 ippr
■Bsa
Bet Kalnupes domas patreiz tik daudz nesaisti-i Ilga. Viņu nodarbināja cits jautājums.
kungs, jūs pazīstat jelgavniekus! Tā
(8. tuspinājums)
— Nezināju, ka tu arī būsi, - Uldis līksmi ska-tijās Bruni. — Ilga neteica, k.i tu (apsolījis braukt. Vai Ērika ari?
' — Skaidrs. Mums te randiņ:?, — Brunis smējās. — Man šodien bija pēdējais pārbaudījums, un viņai šī nedēļas nogale brīva. Tā tu redzi divi laulātie, katrs no sava valsts stūra nākdams, satiksies uz neitrālas zemes, pie ba^^ātl klātiem galdiem, kur tek viskijs, džins un citi smalki dzērieni. Ko tu sūknē?
— Ap'akšā Grieze brūvē. Un tad staigā visu laiku ka faraona dzērienu devējs pa kāpnēm au^ lejā, augšā —-lejā. Augšā ar pilniem, lejā ar tukšiem traukiem. Bet ja tev slāpst, ta^l labāk iet pāžam pakaļ^ Lejā Monika ar Rudīti klirto ēdienu galdu. Mājas mātei roka ievainota.
--Tad jau Ērika varēs rādīt savu mākslu, — Brunis skatījās pāri citu galvām, lai ieraudzītu vēl k^du pazīstamu. — Lai notiek: kāpsim lejā!
Bet Uldis tālu netika, Ilga viņu satvēra aiz elkoņa.
— Uldi, draudziņ, viņa smaidīja, — nāc, pakavē laiku Ķalnupes kundzei. Vincents, kā parasti, nav tur, kur viņam jābūt. Tagad viņš plančājas
ar dzeramiem, bet viesi jam vēl ir īsta seno laiku šnitel
Negribīgi Uldis paklausīja. Labāk būtu paticis patriekties ar vairākus mēnešus neredzēto Bninl
Tikai tad, kad nga viņu bija pievedusi unat-stājusi pie Kalnupa kundzes, Uldis iedomāja, ka Ilga viņa kreiso elkoni bija satvērusi ar savu labo roku un ka tvēriens bija stingrs un ciets — ne-ma^ tāds, kādam vajadzēja būt slimas rokas pie-skārienam..
— Kalnupes kundze, — Uldis noskatījās aizejošajai Ilgai pakaļ, vai jūs ticat brīnumiem?
— Kāpēc? — Kalnupe bija neUela auguma, paresna, omulīga dāma, par kuru klīda runas, ka viņa ir viena no retajām, kas citam nevēl ļauna.
— Tāpat. Lai uzsāktu sarunu. Ja jūs ticat brl-numiem, tad pašreiz vienu tādu redzējāt.
— To, kā daiļā mājas māto izšķīra divus draugus? -
— Kā tā? — Uldis jautāja. — Ak tā! Jā, tas
aņ. Bet īstais brīnums bija cits. Slimā-roka pēkšņi
likās izveseļojusies! Jums tā nešķita? Kalnupes kundze brīdi skatījās Bimī; tad viņas
seja noskaidrojās.
— Jā? r- Viņa piemiedza acis, lai labāk varētu redzēt tālumā stāvošo Ilgu, — Jā, laikam gan.,,.
— Jūs taču pats esat jelgavnieks! Sakiet, kas Krape par cilvēku?
— Griezes kundzes nelaiķa otravīra pirmās sievas dēls?-r- Uldis smaidīja.
—- Kārlis. Mm viņas radu raksti par sarežģītiem.
Kam jums tas jāzina? Kārlis ir... Man par viņu nekas negatīvs nav sakāms. ^ Bet labs ari ne?
— Jelgavā viņu nepazinu, šeit mēs kādu laiku kopā cirtām mežus, bet tomēr pazīstu pārāk maz, lai varētu spriest. Kāpēc jūs par viņu jautājat?
-^Viņš pirms divi stundāni atbrauca pie mums,, pierunā;ja Liju braukt līdz un abi aizdrāzās. Jauns, sarkans auto. Protams, valļējs. Solījās būt šeit laikā, bet nav. Man sirds pavisam nemierīga. — Viņš pārnakšņos pie mums; Jauns auto? — Uldis smējās. — Tādā gadījumā nav brīnums, ka gribēja jaunai dāmai izrādīt tā ātrumu. Un ja vēl vaļējs — tad jau pavisam! Padomājiet: vējš svilpo gar ausīm, blakus jauns, izskatīgs puisis, vai ari otrādi: blakus jauna, daiļa meiča... Vai nebūtu jauki, ja ari mēs vēhreiz varētu būt jauni? Vai jūs būtu rīkojusies dtādi? Vai jūs steigtos viesībām, kur veci ļaudis runās par pagātni? Jūs ari labāk gribētu jaimā sarkanā konvertiblā joņot pa kalniem un lejām un ļaut brašam puisim turēt jūsu roku.
— Redziet, tieši no tā es bīstos: ka viņš netur stūri, bet Lijas roku. Un tā notiek nelaimes.
-Tas tiesa, — Uldis pasmaidīja.— Roku turēšana ir daudzu nelaimju sākums.
— Jūs, Birņa kungs, mani tīši pārprotat! Es runāju par to ■ ka auto ir bīstams rīks. Ļoti bīstams. ^
— Taisnība, Kalnupes kundze. Bija jau tikai mēļošana. Bet tiešām, nedomāju, ka jums vajadzētu nervozēt.. Kārlis ir labs braucējs. Protams, nelaime var gadīties katram, bet statistika rāda, ka... .Lai paliek statistika, skatieties us durvīm — tur viņi abi stāv.
Kalnupes sejā atplaiksnija smaids, bet tūlīt to noriiainīja aizdomīgas mātes trauksmes pilna modrība. Viņa pameta Uldi un aizsteidzās pāri telpai pie meitas. Uldis brīdi noskatījās savai īslaicīgajai sarunu biedrei pakaļ, pasmīnēja un devās uz dārzu. Viņu neinteresēja ne Lija, ne Kārlis, ne Kalnupes rūpes. Dārza durvīs stāvēja Ilga ar Kalnupu un dzīvi sarunājās.
Tev roka labāka? — Uldis Bimis pārtrauca sarunu. '
— Sāk atlabt. Nu jau varu pat glāzi noturēt! — Ilga rādīja. — Bet vakar gan visu dienu un šodien priekšpusdienā. ...Neciešami!
— Tad jau Ērikai vairs darba nebūs, — Uldis teica. — Viņa drīz ieradīšoties, un mēs ar Brūni nospriedām, ka uzdosim viņai tevi izārstēt. Jums zālājs labi sadīdzis,:-^ viņš pārgāja uz citui tematu.
Vincents jau arī katru dienu laista. Kopj. un uzmana vairāk par savu sievu.
— Pēc novārtā pamestas tu gan neizskaties, Uldis pārlaida acis Ugas augumam. '
— Tu domā? — Ilga skatienu pamanīja im vaislīgi pagrozījās. — Vai es tev vēl vienmēr varētu patikt?
— Kalnups paskatījās Uldī.
Uga bija ievērojusi' Kalnupa jautātājas acis.
(Turpinājuma sefecM)