IJA
.GADA 14.-: SEPTEMBRIS .
DIJA TORONTO
VinČels, 508. Palmerston 4533:
Noritis 1765 Victoria ParK It.; tālr. 759-8076;
I EIROPĀ-
ļter/Westf., Von Einem :Str.l9 pēc i vajadzības īsinSt. Ne-ļā, bet ļuz vēlēšanos sūta at-(Kanadā) vai starptautiskais autora vārdu vai iniciāļiem lomas ir rakstītāja personīgs [ilst arī redakcijas viedoklim.
[anadā — par mēnesi $1.50; i.50; 6 mēn. $8.50; par gadu āvišķa nUmura cena 20 centu.
3mu kaļā $ 2.10, bet tekstā 16.40 par 1 collas slejas telpu.
presijas
^skaidrojis. Pēteris Aigars no ļiiglijas.i vairāku nopietnu sadzi-bs romānu autors Ernests Ais-[rs, rakstnieJcs un aktieris Ģirts ilnais, kUŗa prozas krājums nu-iznācis Tilta apgādā, ,,'Dzērves siesmas", „Vēstules Pērām Gin-[m", „Jāapsnieg" un ap 300 kom-[)nētu dzejoļu autore Elza Ķez-3re, nopietnā_un nosvērtā dzej--jce Zenta Liepa/novelists-Hu- ^ Pūriņš, Latviešu preses Medrī-is vlcepiekšsēde Rita Gāle, Vik-irs Neimanis ar .dzīvesbiedri — ijnieci Ainu^ Kraujieti, BATUN jiekšnieks NoriDerts Trepša un ļagmāra Vallena, redaktors un ļraitīgas vitālitā;tes piesātiriā-ļis Raimunds Čaks, literāte He*: ļtia Hofmane, dzejnieces Ausma ļiunzeme un Lalita Muižniece, mdzti nozīmīgu sabiedrisku pro-fktu autors Dr.-Valdis Muiž-ļeks un daudzi, kurus visus pie 3ākās gribas nav iespējams pie-|inēt. Lai šis tas saglabātos nā-Dtnei, redaktors Hugo Skras-zibsm un fotografē. Un i»,; līdz agrai rīta stundai.;; . ļ Trūkumus viegli atrast, betgrū-izlabotv Tauta^^deju lieluzvedu-ķā arēna skatītāju pilna, bet )kļu maigās skaņas nesasniedz ļliākos' sēdētājus. Tāpat, .liekas, svedumā lāga neiederas Vijas lētras -lieliski pasniegtās solode-ļis, kuras — kaut latviskie ele^ ļienti iekomponēti interesantā 3idā — tomēr īsti nesakļaujas ar lutas-dejotāju pūli- še arī V. ļ)zelme, kas pie lieluzveduma māz strādājis, nekā nespēj lī-. lēt, jo mazākiem sastāviem tel-ir uji paliek pārāk liela. Tā irasti lieliskais tautas deju uz-r 3dums šoreiz ir ar jūtamiem [ūkiuniem.
I Kopkoncertā ir. grūtības ar cifc-(Nobeigums 4. Ipp.)
ļcnesanses beigām, tempļa pakājē uzcelts tronis, senatnes lielākais gleznotājs ■ ■ Partenona architekt's ļk^ ļilptors Feidijs. Tie :simbolizē J'Tronis pacelts yirs četrām larīļdītas četras sievietes, pa: simbolizē Gnīeķijas mākslu, [āk skatītājam/-— viduslaiku ļjā puse — renesanses mākslu.
ļpriekšplrmā kailā Slava, no-pasniedz - uzvarētājam lauru ^1» ikviens, kuram skolā pa-
figūras darba četros gados vopskaits sasniedza 70. Lielo lapēti pa nozarēm un laikme-ļiiijspāņi. Gan stāvus, gan sē-darbu teicis: „Ja mans vārds šo gleznojumu". Simboli un li veikti ar drošu roku. un ie-
ļilU.
kādam amerikāņu kritiķim, icis: par lielāko gleznotāju, :yi gadsimta" *). ' :taiš spriedums nobālējis līdz
co veikumu Hūna, mākslai ir pārējiem, jo Hūns gleznojis tai nav nekā. kopīga ar De-
bet Delarošs veikls māk-lanījies tik grūtajā mākā is-Bsnešiem.
Delaroche and- his pupils, l^e Jja-augusta.numurs; 168. Ipp.-
ijums sekos)
Magdalēne Eoīisentil®.
IMPRESIJAS .KLTVLENDAS DZIESMU SVĒTKU ISRĀD®
Viss bija tik pārlieku skaists, ka nekādā ziņai nav 1 iespējams
rakstīt kritiku, bet jāraksta tīrs • portrets. Edgara tēla pjrototips ir un Pēteris Ozoliņš, summājums visiem, kas šo izrādi staļļa puisis Pēteris Jirgensons. izveidojuši par neatņemamu un . Centrālais temats ir Kristīnes un Itrāšņu dziesmu svētku pŗpgram-1 Edgara mīlestība. Kristīne mīles-mas sastāvdaļu. Izrādes augstais ^tības vārdā uzņemas ciešanas, ku-līmenis izteicās gan visās teātra ' ŗas viņu sagaida sadzīvē ar strau-mākslas nozarēs, gan teclmiskajā jo dzērājpuisi Edgaru. Udztekus izkārtojumā, sākot-jau ar pašužmīlestībai lugā ir arī tautiskās sākumu — bez nokavēšanās. Ma-'apziņas pamošanās temats, kura soņu tempļa zāle Klīvlenda jau centrālā figūrā ir Akmentiņš, labu laiku pirms.sākumā pildī- Kristīnes lēnīgais- lin pacietīgais jās skatītājiem. Šķita, ka līdz pielūdzējs. Latviskā apziņa atbalsojas-arī Edgarā saskaņā ar viņa temperamentu.
■sākumam, droši vien, visi tomēr vēl nebūs savās vietās, jo lielākā straume plūda tuvu sākumam, bet — izrāde iesākās laikā. Tātad — varam, ja vien gribam.
Kamēr ļaudis lasās, iespējams pašķirstīt liela formāta rūpīgi un
Programmā ir ziņas arī par izrādes ansambli. Tas radies Amerikas latviešu teātra Ņujorkas un Vašingtonas ansambļu sadarbības rezultātā. Gatavojoties dzies
lietpratīgi sakārtotu .programmu, ļmu svētku izrādei, aktieri vairāk-kuŗa sniedz yisu nepieciešamo in- ļ kārt braukuši garas '230 jūdzes formāciju par lugas autJoru Ŗū-1 starp Ņujorku un Vašingtonu^ dolfu Blaumani, aktieriem un ie- j Kopansambļa pamatā ir šādi studēšanu, kā arī parāda attēlos • profesionāli neatkarīgās Latvijas Amerikas latviešu teātra Ņujorrļ aktieri: no Nacionālā teātra Hel-kas un Vašingtonas ansainbļus. ga Gobzine, Hilda Prince, Os-Turklāt papildlapā ir ^dzejnieces vaids Uršteins, Rūdolfs Muce-Elzas Ķezberes* un aktiera Jāņa nieks un Pēteris Dumpis, no Dai-šāberta attēli. Elza Ķezbere rak- Ies teātra Kārlis Ģermānis, bet
stījusi īpašu prologu Latvijas dibināšanas 50 gadu un latviešu . teātra 100 gadu atcerei, kuru apņēmies nolasīt J. šāberts. Programmas • ceicsta autori nav minēti, bet skatītājs tiek iepriekš informēts, ka lugā Ugunī" R. . Blaumanis, tāpat kā novelē „Pur-. va bridējs", tēlos parāda iespai-. dus, kurus guvis jaunībā Kokneses muižā, mācīdamies par muiž-klaigu. OEiUgas tēls — muižas skrīveris Ald&rs. ir BlaumaņL paš-
KULAŪRAS CHRONIKA
Tēlnieks Augusts Kopmanis To-Fonto, kas ir Starptautiskās me-dalistu. federācijas biedrs un uz-Bicināts piedaHties 5. starptau* tiskaja medaļu un ciļņu sacensībā, kuru Areko, Itālijā, rīko medaļu un rotu firmas Uno A/Erre, nosūtījis uz izstādes vietu, 6 savus darbus. A.' Kopmanis piedalās ar 4 bronzas medaļām (,;Maza' madonna", «Dzītos noteicējs^ ,iHē" un„BēgšaJia"), ar ineda|u „Ziemeļu madonna" un vienu bronzas cilni. Izstāde notiek laikā no 7.—15. septembrim un ir apvienota ar jau minēto sacensību. Uzvarētājs par savu darbu saņems 1 miljonu liru. Skati velāk pārvietos uz citām Itālijas pilsētām, bet novembrī arī uz Ņujorku.
no Daugavpils teātra Jānis, Nei manis. Viņiem līdzās darbojas pieci ASV.izglītojušies aktieri — Anda. Uršteine., Vibiis Baumanis; Kārlis. Ķuzulis, Ārijs Dubinskis
Maija Bierne (Ņujorkas draudzes Ņuarkas skola) ALAs izglītī bas biroja nopelnu stipendiju saicensībā pamatskolu grupā izpel nijās trešo godalgu 100 dol. apmērā.
Izrādes dekorators Ēvalds Da-jevskis darbojies jaļu Latvijas teātros un Mērbekas latviešu teātrī Vācijā. Viens no dziesmu svētku virsdiriģentiem — Bruno Skulte iestudējis izrādei vairākas dziesmas ar Ņujorkas latviešu apvienoto kori, to vidū Jāņa Kal-mj^ dziesmu no operas „Ugunī".
Jāņa Sabērta parādīšanos skatu-^ ves priekšā, to aizrauj Elzas Ķez-īzrādes techniskie vadītāji jr jg.' bēres Izjustais veltījuma teksts, nis Caucis un Laimonis Zariņš kurā paužas ticība mūsu kultū-no Vašingtonas ansambļa, izrā- ^ kopībai. Elza Ķ^bere zi-des programma aizņem garu lāp- mīisu teātra simtgadē var
pUsi ar 25 vārdiem, no kuriem «etvija, šī ir tava diena." daži atkārtojas, jo atzīmēti dažā- T^^^'^^ ^^c^^» valsts zaudē-diem veikumiem. v .jums nekavē mūsu vienotību: , .; . '.;?losīts karogs vieno mūs."
Kad tagad jau mformētais Priekškaram paveroties, jau ar skatītājs ar lielāko interesi vēro pirmo skatu vērotājs ieiet tai vie-priekškara gaismas un aktiera, (Nobeigums 6. Ipp,)
ImaEts Sakss
triumfs
KLIVLENDAS MIESMU SVĒTKU JAUNDARBU ■' ^ KONCERTS
Jaundarbu koncertā ar lielāku vai mazāku mūzikas formu skaņdarbiem reprezentējās septiņi latviešu komponisti: Lon-gīns Apkalns, Viktors Baštiks, Vilnis Ciemiņš, Voldemārs Dobro-voļskis, Jānis Norvilis, Eduards šēnfelds un Arnolds šturms. Visi šie komponisti bija piedalījušies 1968. gadā dziesmu svētku globālajā jaundarbu konkursā, daži no tiem godalgoti un ieteikti." Koncerta programmu izpildīja divi kori, vokālā soliste un vairāki instrumentālie solisti. Žēl, ka trūka orķestra, kādēļ palika nedzirdēti Gundara Pones, A. Okolo—Kulaka, un citi. L. Ap-kalna skaņdarbi. Kā jau ASV latviešu dziesmu svētkos parasts, nedzirdējām arī konkursā godalgotā Voldemāra Ozoliņa, mūsu nelielās komponistu saimes pašreizējo senioru. Tāpa visos šajos koncertos klusēja komponists Arvīds Purvs.
Par jaundarbu koncerta muzikālo kulmināciju izvērtās. Longīna Apkalna darbi, visi no tiem apbalvoti ar pirmo godalgu. Vis-pirmā kārtā jāatzīmē Apkalna ,JConcerta mūzika divās daļās obojai ūn klavierēm" (1967. g.), veltīta Andrejam" Jansonam Kompozīcijas forma divdaļīga ar plašāk izvērstu otru, elēģisko daļu, šajā mūzikā' sastapām divpad-smittoņu sēriju technikas virkņu secībā. Pirmajai daļai vairāk prelūdijas raksturs, mūzika skarbāka, ar negaidītiem efektiem un pēkšņiem lūzumiem. Arī otras daļas reminiscējošais . raksturs pārlūst kontrastiem bagātajā obo-jas solo kandencā. Brīnišķīgs fināls! Zaudēja klausītāji, kas iedziļinājās vienīgi obojas mūzi-
kā, jo klavieru mūzikai bija ne vien līdzvērtīgs, bet iDieži vien galvenais uzdevums, kas arī palīdzēja skaņdarba formai un muzikālai idejai izsekot. Kā obojists Andrejs Jansons, tā pianiste vēra Leinvēbere atradās savos virtuozas technikas augstumos. Lai
loras un pat — pirmo reizi latviešu mūzikā — seksuālu iekrā-sojumui Dziesma izdziest klusumā, bet klusums dzied...
Bez šīm divām Apkalna dziesmām Ņujorkas apvienotais koris izteiksmīgi mi precīzi paveica J. Norviļa /.Aiviekstes kareiv-
EUa Anāersone
ZEM VĪTOLIEM
Zem vītoliem, kas sērās Ukst Pār kalmēm aizaugušo diki, Tu kādreiz manim'šTnaidl Kā sauli pielijuši riti.
Zem vītoliem, kas sērās Ukst, Kad salnās mira astm ziedi, Kā ienaidniece aizejot, Tu manim zaimus sejā sviedi
Zem vītoliem^ kas sērās grimst Pār manu sudraboto galvu, Sirds krūtis sāpēt nenorimst Par gaŗām^aizgājušo ddvi.
55=
mani nedaudzie lasītāji man pie-' ji": (J. Medenis), E. šēnfelda„Mei-dod, ka šinī brīdī jāatkāpjas no, tene ar linu matiem" (M. Ausa-sausās recenzenta valodas. Ar j la), un, programmu beidzot, V. šīs Apkalna mūzikas atskaņoju-^ Baštika ;,Mana tauta" (Anšlavs mu abi solisti iespēlēja jauka lat-: Eglītis) ar A. Līdača tenora so-viešu mūziku latviešu koncertzā- ļ lo. Kaut ■. Norviļa stāstošā „Ai-lēs, kur nu tai būs pelnīti pālie- viekstes kareivji" likās drusku kama vieta. Tāpat šinī brīdī bi-ļ par sasteigtu, iritimi siltā šēn-ja skumjas jāiedomā, kaut te felda miniatūra ..Meitene ar linu klausītāju un vērtētāju vidū bū- matiem" Veidojās gaumīgi un tu parādījušies mūsu progresī- trausli, Korrekts izpildījums pie-vie komponisti un mūzikas vēr-' piepildījās ari Baštika ,3Iaha tau-tētāji, kas nu jau aizsaules ce-j ta". Pēdējās dziesmas sākuma ļos:. J. Poruks, J. Cīrulis, V.' tema neizdevusies — juteklīgi Dārziņš,. Ād. Ābele u. c. Droši slaviska. ticu, ka J. Cīrulis būtu atkārto-ļ vīru koris Viesturs Jāna Baru-jis ari savus slavenos vā_rdus vadībā dziedāja V.'Baštika
par Leinvēberi, kurai mūzika ..pil no katra viņas pirksta".
Bet augstākā atzinība pienākas arī Bruno Skultem un viņa Ņujorkas apvienotajam korim par abu Apkalna kora dziesmu atskaņošanu. Perfektā un muzikāli dzīvā priekšnesumā dzirdējām „Ticēt un domāt" (V. Toma) "un „Divos krastos" (A. Zemdega). šīs abas dziesmas techniski ļoti sarežģītas uil, acīm redzot, diriģents un koris te leliļcuši. milzīgu darbu, viņi notēsti pelnījuši visas latviešu sabiedrības augstāku atzinību vai' prēmiju. Transcendentālā zilgmē vizmoja „Ticet un domāt", bet šķautnai nos ritmos, asos akordos spīvi kā blāvā gaisma atmargoja mūsu senatnes pārmūžigais sauciens „Divos krastos^', ar nelielu folk
„Vizija" (V. Mežezers), E. šēn-felda ,;Pošanās uz tintes traipa balli, un personīgie piedzīvojumi pašā ballē" (G.Pļavkalns) un V. Baštika ..Jātnieciņa dēliņš biju" (t. dz.), visas trīs vienkāršā, visiem saprotamā valodā rakstītas. Technisko triku visvairāk „Tintes traipā", bet mūzika atgādināja kādu vecu Dziesmu ro-.tas ziņģi. Varēja manīt, ka komponists "nav ilgi ballē bijis. Pēdējai dziesmai gandrīz militārs raksturs arī harmonizācijā ar soprāna solo iepušķojumiem, kurus, dziedāja Līna Karlsone. Sava enerģiskā diriģenta vadība Viestura koris sniedza dzīvu un sparīgu dziedājumu, kaut gan repertuāra izvēlē no Viesturā cerējām sagaidīt vairāk. Pašu jaundarbu koncertu ie-
vadīja Arnolda šturma ,.Sonāta vijolei un klavierēm" Voldemāra Rušēvica un Verēnas Stelpes— Dambrānes priekšnesumā. Abi izpildītāji uzrādīj.a teicamu saspēli, ari iejūtu sevišķi četrdaļī-gās sonātas 2. daļā. šturma: mūzika vietumis ļoti krāsaina, kaut dažreiz ar rutīnas piegaršu, bez personīgiem vaibstiem. Zināmā mērā iepriekš, minētais jāattiecina arī uz Viļņa Ciemiņa trīsdaļīgo ,.Šonātu klavierēm"^ kuru tāpat teicami atskaņoja; Verēna Stelpe—Dambrāne. Ciemiņa so-nāta.nav sevišķi pianistiski izdevusies un otras daļas variācijas ~ pār„Aiz upītes es uzaugu" temu ir vēl panaīvas, it sevišķi Koda. Kaut arī paspīd pa kripatiņai as prātības, grūti atrast centrālo muzikālo domu un uzdevumu. Tomēr jaunajam komponistam ir jau zināmi droši pamati kom^ pozīcijas mākslā, im nākotnē cerēsim, ka viņš vēl daudz rakstīs, izsijās un atradīs.savu māksliniecisko personību!
Uzslavu pelnījis arī pianists Valdis Treimanis par Eduarda šēnfelda „Rapsodijas par latviešu tautasdziesmām" atskaņošanu. It sevišķi briljants izdevās rapsodijas fināls. Rapsodijā virknētas kādas septiņas pazīstamas latviešu tautas dziesmas labos pretstatos diezgan veiksmīgā chromatiskā cauraudumā; Tautas dziesmu citāti nenodrošina nacionālo momentu mūzikā, un arī šēnfelda mūzikā'latviskumu bija grūti sadzirdēt, bet nevarēsim noliegt tomēr zināmu dzīvību, elastību un spēku šai brīvajā mūzikās formā.
Kā vienīgā vokālā soliste pa^ rādījās Līna Karlsone. Varējām vienīgi dziedonei līdzi just, klausoties divus V. Dobrovoļska rudimentāros skaņdarbus, kas ro-
bežojās ar nenozīmību („Trinļ-dinieka lūgsna" un „Aizgāja balini" ar Edv. Tūtera vārdiem). Spirgtākas un dzīvākas harmonijas parādījās V. Baštika ,3ēr^ nībā" un „Pļaveji", abas ar Pr. Bārdas dzeju. Te pamanījām, arī pa svaigākai notij līdz šļm rjama-jā komponista jaunradē. Līna Karisone, V. Leinvēberes klayiey-pavadījuma atbalstā, te sniedza pieklājīgu priekšnesiunu, pārvarot mazu balss indispoziciju.
Kopsavilkumā — veni, vidi, vi-ci piederēja L. Apkalnam. Viņam ir ko teikt, un^ to viņš arī pasaka. Koncerta izpildītāji bija priekšzīmīgi, koncerta repertuārs kvalitātē ļoti dajžāds un nevienāds.
Ir vēl dažas citas piebildes. Dziesmu tekstiem vajadzēja parādīties ari koncertu programmā, un kādreiz nenāktu par ļaunu pēc kāda pirmatskaņojuma izsaukt publikas ' priekšā^ ari dzejoļa autoru. Publikai vajadzētu vairāk uzmanīties ar aplausiem, šoreiz tā iejaucās pat so-lodziesmā un Instrumentāldarl^. ^ Koncerta programmā, ļīdzīgiļ Eiropas latviešu dziesmu svētļ kiem, derētu paskaidrojumi pai^ jauno mūziku vispS^r, tā panākot apzinīgāku mūzikas klausīšanos. I
Apmeklētāju bija , milzīgi daudz. Pēc pirmās daļas izsniedza godalgas klātesošajiem komponistiem V. Baštikam, J. Nor-vilim un V. Ozoliņam, ko izdarīja Herta Lūse un Valentīns Bērzkalns. Koncerta norisē Izsauca ari komponistus A. Štur-mu, V. Ciemiņu un ■ V. Baštiku. Savu koristu balvu, metalla skulptūru gaili saņēma Ņujorkas kora veiksmīgais diriģents Bruno Skulte. Tāpat ziedi dāmām, grāmatas kungiem.
TORONTO LATVIEŠU Dl
1968 — 1969
msm imm
1968. g. 10. okt. pl. 8,30
vijole
LEONARDS
čeUo
1968. g. 28. nov. pl. 8,30 Aldis LAGZBIŅŠ
ērģeles
1969. g. 30. ian.pl. 8,30 Valija MELLĪŅA
mecosoprāns
Vilnis CIEMIŅŠ
klavieres
1969. gada pavasari
Keferāts—koncerts—dialogs
Gnndaris PONE
un viņa mūzika . Dn Crundaris Pone prof. Harijs Jensens prof. Tālivaldis Ķēniņš
. g. 1. maijā pL 8,30 Līna KARLSONE
soprāns
Visi koncerti notiks First Unitarian Church auditorijā, 175 St. Oair W. 1 izņemot otro — Sv. Andreja baznīcā. Abonementa kartes: $7, studentiem $3.50; iepriekšpārdošanā DV | grāmatnīca un veikalos Lotus ņn\ Broadview delicatessen. Pa pastu: Mrs. H. Pāvuls, 149 Haileybury Dr., I Scarborough, Ont. Bērniem lidz 16 ļ g. ieeja briva.
BB3SZ&
(40. turpinājimis) ^
Viņa strauji piecēlās iin sekoja Griezei. Izejot no istabas, viņa juta, ka pārējo skatieni tai iedūra mugurā. Pēkšņi bija apklususi ari rakstāmmašīnu un skaitļotāju klepošana.
Dāmu istabā Ilģa vņu sagaidīja ar gaidpilnu, nepacietīgas intereses smaidu acīs — kā kādreiz skolas biedri klasē sagaida- tos, kas notverti palaidnībā un tagad atgriežas no direktora kabineta: sak', sods būs, bet kaulu tas nelauzīs, un savs joks mums visiem tika. ^ .
Bet šoreiz vairs nebija joks, uh Ilgas smaids Kalnupē iedzēla rūgtumu. To pastiprināja jautājums:
— Nu? Ko viņš teica?
— Viņš jautāja pēc autorā. Ilga kļuva nopieti^a.
■ — Es ceru, ka jums pietika goda prāta klusēt.
— Un' es, ļsavukārt, cenu, ka jums pietiks goda sajūtas pašai pieteikties.
■—Vai jums prāts! Kāda jēga visiem bāzt galvu cilpā? Vai viņš draudēja? Uz to viņam nav tiesību. Šeit ir brīva zeme, kur katram tiesības brīvi izteikt savas domas un prasības. Mums īstenībā Jau sen vajadzēja savu arodbiedrību.
— Mēs savā laikā, kad mūs pieņēma darbā, parakstījāmies, ka arodbiedrību nedibināsim un ka
visus jautājumus ar firmu kārtosim katrs atse= Višķi.
Jūms man nav jāatgādina, ko esmu parakstījusi; to es pati labi zinu. Mans vīrs bija jurists; izcils jurists, Es no viņa daudz esmu mācījusies. Pār visām lietām — zināt, ka paraksta.
— Griezes kundze, jūs ļoti maldāties, ja cerat gludi tikt cauri. Es jūsu vārdu neminēju, bet tikai tāpēc, lai jums dotu iespēju apliecināt savu daudzināto goda prātu. Ja jūs līdz rītam pati nepieteiksities, es ilgāk neklusēšu. Man darbs ir nepieciešams, un es neļaušu, ka jūs manu dzīvi sapostāt.
— Tātad, nodot! Nodot jūs mani gribat! Nav gan šeit cilvēkos ne mazākās pienākuma apziņas, ne goda prāta izpratnes . . .Es jums cenšos sagaidāt. tas ir, cīnīties par labākiem darba apstākļiem, bet jūs man durat dunci mugurā! Jauki! Skaisti!
Uga piegrūda acīm mutautiņu un sāka tās trīt. Kalnupe juta īgnumu vēršamies dusmās un riebumā. Viņa gribēja ko asu teikt, bet pēdējā mirkli aprāvās: viņa nedrīkstēja zaudēt savaldīšanos.
Kad durvis aiz Kalnupes noklaudzēja, Uga piegāja pie spoguļa un ar mutautiņu sistemātiski sāka berzt acis un vaigus.
Pēc apmēram stundas nodaļas vadītājs ienāca
lielajā darbistabā. Viņa skatiens apstājās pie Ugas galda.
— Kur Griezes kundze?
Mazā, ņiprā Nansija pameta degunteli dāmista-bas virzienā. — Tur. Raud. -
Priekšnieks paskatījās Kalnupes virzienā. Tā bija noliekusies pār darāmo un viņu vai nu neredzēja, vai negribēja redzēt. Viņš atgriezās pie Nansi-jas.
— Ienāciet pie manis.
Nansija izgrozījās no virpuļkrēsla, pārlaida delnu matiem un paķēra zīmuli ar piezīmju bloku.
Priekšnieka kabinetā viņa tūlīt apsēdās sekretā-i'es krēslā, pārsvieda kājas vienu pār otru un novietoja bloku uz galda malas.
— Diktāta nebūs, priekšnieks bija palicis kājās. Sakiet, kāpēc jūs neparakstījāt iesniegumu?
— Mani neaicināja to darīt,—^Nansija ticīgi raudzījās priekšniekam acīs. yiņa redzēja, ka tas apzināti cenšas atturēt skatienu no viņas, ceļgala; tērpa mala bija paslīdējusi pietiekami augstu, lai bezkrāsas zeķē tērpta ķermeņa d4a saistītu uzmanību tāpat kā mazais, melnais punkts indietes pie-i'ē: tu neredzi seju, bet tajā iezīmēto traipu. Viņa pavilka ar pirkstu galiem tērpa malu uz leju un veikli pagrozījās; tērps parāvās uz augšu, un ceļgals kļuva vēl kailāks.
— Vai — ē ... vai jūs būtu to darījusi?
— Nezinu.
— Vai Kalnupes kundze, to sastādot, saturu ar jums visiem iepriekš nepārrunāja?
— Nē. Bez tam Kalnupes kundze to nemaz nesastādīja.
— Piedodiet, Griezes kundze. Pārteicos, priekšnieks sevi laboja.
Nansija neatbildēja. Birojā viņu kollēgas bieži saukāja par pļāpu; šoreiz viņa pratīs klusēt. Viņa zināja raksta autori, bet prātīgāk bija nerunāt. No Griezes kundzes bija jāpiesargās.
Priekšniekam beidzot bija izdevies skatienu no Nansijās ceļgala atbrīvot.
— Kādas jums ir attiecības ar Griezes kundzi?
— Labas.
— Un ar Kalnupes kundzi?
— Arī labas.
— Vai jūs vienmēr tik nerunīga?
— Es jūsu jautājumus atbildēju. Didn't I?
— Nē. Jūs no atbildes mēģinājāt izvairities. Un tomēr atbildējāt.
— Vai tagad drīkstu iet?
^ Nē. Ja jau reiz te esat, pastāstiet kaut ko par sevi. Kā jūs pavadāt vakarus?
Nansija iesēdās krēslā ērtāk un pārmainīja kājas; tagad virspusē bija kreisais celis. Lai nu viens ' . saka, ka cilvēku runām taisnība. Par priekšnieku klīda valodas, ka tas solīds ģimenes tēvs. Pēdējais jautājums tomēr nebija pārprotams. Solīds ģime^ nes tēvs — ha!
—- Kā kuru reizi. . . Dažreiz Mno . . . ar kādu draudzeni .. Bet parasti sagatavojos nākošās die- . nas darbam. Jūs jau zināt: alga maza, pie skaistuma kopējām nevaru atļauties . . . sievietei daudz darba jāveltī sava ārējā izskata kopšanai.
— Jums darbs pie mums patīk?
— Protams! Tik jauks priekšnieks!
— Un darba biedri? Tie nav patīkami?
— Pa lielākajai daļai — jā.
Kā tas nākj ka tieši Griezes kundze kļuvusi par vadītāju personu?
— Viņa nav vadītāja persona! Mums tādas vis-
(Turpi!^Jums sekos)