3 UTnSA ĀMsMirt SeiidiBos, isk g. 12. sUobris, «S.
f
LNAK vairākus gadus .^pētījusi" Brīvās Latviešu Balss radio-raidljumu jautājumu un 10. jūlija sēdē beidzot atzinusi, ka tie nav atbalstāmi, jo notiek no NTS raidītāja, bet OTS ir imperiālis^ tiska krievu: organizācija, ar kuru nevar sadarboties. Atkal — sadarboties... Interesants arī fakts, ka imperiālistisko NTS organizāciju bez komunistiem. nikni apkaro arī tikpat imperiālistiskie krievu rojālisti trimdā. Tas tomēr nesvarīgi, šai ga<yjumā mūs vairāk var interesēt, kādā veidā LNAK raidījumu lietu pētījusi.
Izrādījies, ka galveno informāciju un «pierādījumus" devusi kāda pavisam niecīga, bet toties ļoti aktīva un neatlaidīga fanātiķu grupiņa, kura nav pieejama nekādām diskusijām, operē ar no-vecojušamies materiāliem, pašu izgudrotiem pieņēmumiem, dzirr dētiem (bet nepārbaudītiem)! izteicieniem, šī fanātiķu grupiņa, kuras dalībnieM ārkfiriagi ^^difis „iznākt atklātībā", tādēļ vienņiēr raksta ar pseudonimiem, neatsist nekādus pretargumentus, pat pierādītus faktus ne, bet, atsaucoties uz demokrātiju, diktatoriski cenšas visiem uzspiest savus ieskatus, kas ir vienīgie abolūti pareizie, pat. bez pierādījumiem. .. Viņi sevi apzīmē par nacionālistiem, bet ir gatavi sadarboties ar nacionālkomūnistiem, jo latviešu tautas nelaimi nesaskata komunismā, bet vienīgi un tikai krievu tautā. Daži šīs fanātiķu grupiņas piederīgie ir DV organizācijas biedri. Viņi ir tik demokrātiski, ka nepal^aujas vairākuma lēmumam, bet tiepīgi paliek, pie-saviem ieskatiem, kaut nāktos nostāties pret pašu orgamzāciju. Janu DV centrālā valde un arī Eanadas' DV zemes valde atzinusi, ka BLB raidījumi atbalstāmi, tad šiem nedaudzajiem nāktos lēmumam pakļauties, ne to apkarot, griežoties ar saviem iesniegumiem un sūdzībām dažādos ie^ stādījumos, šāda rīcība ir vienkāršs disciplīnas trūkums, šādi cilvēki ir slikti savas organizācijas biedri, un Kanādas DV, manuprāt, darītu pareizi, ja ņo šādiem biedriem atbrīvotos. ,
1
-—-BFvainā kārtā LNAK valde savos pētījumos šīs grupiņas apgalvojumus pieņēmusi kā neapšaubāmus pierādījumus, bet pretēja viedokļa aizstāvju argumentus, pat pierādītus faktus ignorējusi. LNAK negatīvais lēmums pēc šāda veida pētījumiem labi saprotams. Viens no galvenajiem argumentiem, kādēļ BLB raidījumi nav atbalstāmi, ir pieņēmums, ka tautieši dzimtenē trimr das latviešu nostāju VARĒTU pārprast, jo raidījumi notiek no NTS rai^tāja, bet NTS organizācija iestājas par nedalāmo Krieviju. Lai tikai starp citu pieminēts, ka NTS atklāti deklarējusi,
;ka ataāst Baltijas valstu tiesības uz neatkarību, nozīmīgākais šai gadījumā ir tas, ka tīru pieņēmu^
mu (VARĒTU pārprast) LNAK atzīst par faktu! Tikai uz pieņēmuma v< ittiata neviena tiesa apsūdzēto nenotiesā, izņemot komunistu tiei as* Jāšaubās, var mums vispār iespējams neapšaubāmi noskaidrot, kā šai jautājumā domā latviešu vairākums dzimtenē, bet tas neno: āmē, ka =uz pieņēmuma pamata ^ ien drīkstam pret kaut Jcō nostāties. Nav šaubu, ka kāds iebraucēj 3 no dzimtenes šādas domas būs paudis, varbūt arī kāds okupētās -Latvijas apmeklētājs. Bet pretim liekami pretēji izteicieni, ku] -u i^av trūkums. Latviešu nacionālais fonds šovasar Rīgā ļm Ogrē izdarījis šai jautājumā aptauju (un tā jau sver vairāk nekā dažādi dzirdēti izteicieni!), kuri i Icāds rīdzinieks izteicies: ,,Nemāciet nu mūs klausīties raidījumus — mūs, kas dzī-
vojam zem komunistu zābaka! Mēs paši it labi protam atšķirt komunisma smaku no citas." Interesants un vērā- liekams arī fakts, ka dzimtenes latvieši it labprāt klausās arī NTS raidījumus krievu^ valodā, jo, tie sniedz brīvas, patiesas un pretkomūnistis-kas ziņas par notikumiem pasau-
lē.. Vai, ievērojot teikto, ir pareizi kaut ko lemt, vadoties no tīra pieņēmuma, no tā, ka VARĒTU pārprast?
Cits pretarguments pret BLB raidījumiem ir nepierādītais apgalvojums, ka tie Latvijā vāji sadzirdami. Bet — Rietumos saņemtas vēstules; kas liecina pretējo: BLB raidījumus dzird un klausās labprāt, šīs vēstules arī liecina, ka komunisti BLB raidījumus traucē vairāk nekā citus, kas labi saprotams, jo BliB ir cī-
ņas raidījumi, Imŗos iespējams informēt par visu, turpretim pārējie pašreizējie latviešu raidījumi satura ziņā ir ierobežoti, jo jāievēro raidītāju īpašnieku intereses un dotās direktīvas.
viegli okupētajā Latvijā izdarīt kādu aptauju, jo tas jādara slepenībā un ar -vislielāko pie^ sardzību. Tā arī jau minētajā Latviešu nacionālā fonda šovasar izdarītajā aptaujā «nopratinātas" tikai kādas 25 personas, tomēr viņu izteicieni ļauj kaut ko secināt, katrā ziņā ir nozīmīgāki nekā gadījuma rakstura iebraucēj u vai dzimtenes apmeklētāju domas. No šīs aptaujas izriet, ka pašreiz latvieši dzimtenē visvairāk , klausās BBC raidījumus krievu valodā, tad Amerikas Balss raidījumus latviešu valodā^ tūlīt pēc tiem seko BLB raidīju-
LiELA
STULE
ACEN POLITISKA KĻŪDA
ACEN savā 15. sesijā, kas notī- ļ ka 24. septembrī, protestējusi vienīgi pret čechoslovakijas okupāciju un p:'asījusi Pad. saviembas un tās vasaļvalstu karaspēka atvilkšanu ņo šīs okupētās. zemes, bet nekā nav minējusi par līdzīgo Baltijas valstu okupāciju, neprasot arī padomju karaspēka iz-vāķšanu no tām.
jau norādīju ievadrakstā šī laikrakstaj 2. oktobra numurā, Baltijas valstu okupācijas, jautā-; junis cieši saistāms ar ōechoslo-, vakijas okupāciju, abos gadījumos arī prasāmas vienādas sankcijas. Pašreizējais bridis ir vien-ļ reizēji izd 3vīgs plašākas kampa^' ņas sākšanai pret Pad. savienības agresīvo politiku vispār, jo nav nekādu ce'rību, ka ASV valdība speciāli paceltu Baltijas valstu okupācijas jautājumu, kaut kongress pieņēmis pazīstamo rezolūciju Nr. 416.
Laikraks ;i nupat ziņoja, ka ASV ārlietu ministrs Rasks Apvienoto nāinju sesijā runājis vienīgi par i lechosrovakijas okupāciju un piļasījis okupācijas spēku izvākša^u no tās, bet nav mi-' nējis ne Aļārda par okupētajām Baltijas valstīm. Ja ACEN būtu pieņēmusi j protesta rezolūciju pret: Pad. savienības agresīvo politiku vispār, prasot okupācijas spēku izvākšanu kā no čechoslovakijas, tā arī no Baltijas valstīm, un j i šo rezolūciju īpašā ACEN delegācija būtu iesniegusi Raskam, jiēdējais, varbūt,' savā runā Apvienotajās nācijās .būtu iestājies arŗ par Baltijas valstīm, neprasot okupācijas spēku atvilkšanu vienīgi no čechoslovakijas, ja abos gadījumos Maskavas rīcībai ir vienāds raksturs, tādēļ arī prasām^ vienādas sankcijās. Ja Rasks tomēr nebūtu pacēlis
arī Baltijas valstu jautājumu, tad tā pati ACEN delegācija va-rētii griezties pie Raska, tāpat pie demokrātu partijas vēlēšanu komitejas ar jautājumu, kādēļ ārlietu ministrs «aizmirsis" Baltijas tautas, kuru okupāciju ASV joprojām nav atzinušas. Prezidenta vēlēšanu kampaņas, laikā demokrātu partijai šāds jautājums būtu. ļoti nepatīkams, ievērojot visai prāvo baltiešu vēlētāju skaitu, nemaz,nerunājot par pašu Rasku, kuŗ^; rīcību varētu izgaismot amerikāņu presē.
Tā redzams, ka ACEN pielaidusi lielu politisku un. taktisku kļūdu. Varētu mēģināt to. labot, bet maz cerību, ka Rasks vēlēsies, savu Apvienotajās nācijās teikto runu papildināt. Baltijas valstu okupācijas jautājumu tomēr varētu pacelt kopā ar čechoslovakijas jautājumu un prasīt vienādas sankcijas pret Pad. savienību citu brīvo valstu pārstāvji Apvienotajās nācijās sesijas turpmākajās sēdēs un debatēs par nu jau pacelto čechoslovakijas okupāciju.
' Prof. Kārlis BteeMtis
i ĢENIĀLA DOMA Apsveicu LNAK valdi par brangi paveikto darbu. Kas par ģeniālu domu — apaugļot Latvijas karogu ar kanadas simbolu! Jācer, ka LNAK valdei arī .turpmāk nepietrūks asprātības izdomā. Būtu patiešām jāsmejas, jā vien nenāktu raudas*.. - ' ,
Pie reizes: nākošie ASV latviešu vispārējie dziesmu svētki nebūtu trešo reizi pēc kārtas rīkojami Klīvlendā —tā iemesla dēļ vien, ka tur svētku apmeklētājiem piemetas tāda kā kasīšanās slimība. Varbūt šī kaite (kam tāda ir) pāries, izlasot Tālivalža Ķiķaukas lasītāja vēstuli "šī laikraksta .5. oktobra numurā. .
V. Šņornieks, Hamilionā
mi,, Imŗi pamāsim kļūst arden vairāk paāstami un populārāki.
Nav šaubu, ka pēc šo liiezīmr ju parādīšanās niecīgā fanātiķu grupiņa, kuras dalībnieku vārdi redalccijai zināmi, ,,spers zemes gaisā" un pārplūdinās redakciju ar lasītāju vēstulēm, ktiŗās atl^ būs lasāmi jau sen izteikti ieskati, novecojušies „fakti" un dažādi pieņēmumi. Pirms kāda laika mūsu laikrakstā jau mutuļoja lasī' tāju vēstuļu polemika šai jautājumā, lai tādēļ jau tagad pateikts, ka šoreiz šīs fanātiskās protesta vēstules vairs nepublicē^ j sim, jo tajās nel^ jauna nel3ūs. i Bez tam — ir pienācis laiks šīS' grupiņas dalībniekiem kļūt vt riem, atmest anonimitāti im vēstules parakstīt ar īstajiem vār-ļ diem, lai sabiedrība tos iepazīst.. Jācer, ka lasītāji šo mūsu redakcijas nostāju izpratīs.
Tā nav demolcratiskas pieejas trūkums, bet tikai nevēlēšanās izniekot laikraksta telpu ar neauglīgu diskusiju publicēšanu, jō, kā jau teikts, šīs grupiņas dalībnieki neveļas diskutēt, bet vienīgi savas domas uzspiest. Uz šādu nedemokrātisku rīcību var atT:>il-dēt vienīgi ar līdzīgu nostāju.
Atkārtotas diskusijas šai jautājumā lasītāju starpā arī liekas, jo tagad BLB raidījimiu lietā savs vārds sakāms organizācijām, kuru darbības mērķos paredzēta arī radioraidījumu atbalstīšana. ; DV organizācija savu vārdu ir teikusi, tagad ^ jāgaida, ko lems BPLA Vašingtonā. Jāgaida ari, kāds būs LNAK galīgais lēmums. Liekas, ka LNAK padomes nule notikušajā ārkārtas sesijā darīts vienīgais pareizais, netieši atceļot LNAK valdes lēmumu, ka BLB raidījumi nav atbalstāmi, un uzdodot radīt īpašu komisiju ar ik diviem LNAK valdes un Kanadas DV un vienu LN AK padomes prezidija pārstāvi, kas raidījumu lietu vēlreiz pētīs un tad savus atzinumus nodos
LATVIJA
82. W-BS. SESTDIENA, 1968.: GADA 12.
GALVENA REDAKCIJA TORONTO
Atbildīgais redaktora AltrSds IMels. 508 Palmerston Blvd. Torontō 4. Ont.; tSlr. 581—4588:
ietešUettt fedsfistocs - Bfidolfs Noritls im Vlctona Park
Ave., Ap:, m, Scarborougli. Ont; tālr: 7^-8(W®; . • I
REI>AKCIJA .iSHKOPA-V.āciJš ~ Pffiiiis StKmte. 44 Mttnster/We8t£.i Vōn Einem Str.l9 Redakcijai tiesības manuskriptus pēc vajadribas Īsināt. Ne-Metotos manuskriptus neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta atpakaļ, ja pievieaota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citfis zemēs). Ar autora vārdu vid iniciāļiem parakstītajos rakstos isteiktfis domas ir rakstītāja personīgs lesKats un ne katrā gadijumfi atbilst ari redakcijas viedoklim. AbonSSana? nuBufeBa: ASV un Kanādā — par mēnesi % 1.50;
3 mSn. %AM; 6 mēn. $8.50; p&r g^u $18.00 Atsevišķa numura cena 20 centu.
^SudiBājumta nsaabsa: sludiaājtunu daļā $ 2.10, bet tekstā
$4,20 — $6.40 par 1 coUas slejas telpu.
SBK8
. :1PAR RAKSTNIEKIU ' CĒLIENU... -Turpmāk darīsim tā: Lasīsim visi! — ■ Visi, kas māk rakstīt — . un, ja kāds ari nemāk, bet sakāmo zina galvā, — lai skaita!
Reizē lai desmit" dzejnieki lasa sešas minūtes. ^ Sešās minūtēs klausītāji dzirdēs desmit balsīs, redzēs desmit sejas..
Iepazīs.
Reizē lai. seši stāstnieki lasa desmit minūtes. Desmit minūtēs, jā brāl', . desmit minūtēs var pat iemīlēties!
Tā divās īsās stundiņās, \ šādā «sabiezināto rakstnieku
cēlienā", : pie teikšanas būs tikuši apmēram septiņdesmitpieci
autori..
Vai pietiks?
(Protams, šis skaits■ nav pamatots matemātikas
. - y. -.patiesībās, ^ bet vērā liktjKaH prasītas un neprasītas „piedevas'.', labprātīgie
ziedojumi...)
Laikam jau nepietiks^ . Tālab, ja kur vēl svešumā dziesmu svētM būs, ' Valentīnu Pelēci neaiciniet jūs, šis vecītis neiaudās> viņš iedzers ui priecāsies,. ja aicināts būs kādsvisjaunaisi ;: ■ Valentīns^:Pelēcis
DZIESMU SVĒTKU- LIETA Liekas, ka nu visas atsauksmes par dziesmu svētkiem izskanējušas. Bija daudz slavinājumu, bet arī laba tiesa disharmonisku akordu, kā jau modemā mūzikā ras, bet paliek svarīgais jautā-pienākas. Pēdējo sevišķi daudz jums: kā uzturēt ilgākam laikam
padomes izlemšanai. Jācer vienīgi, ka ši)reiz pētīšana būs nopietna un rūpīga, nevadoties tikai no Šauras grupiņas apgalvojumiem un ignorējot visu citu.
Baidāmlaika pirkšana prasa prāvus līdzekļus. Ar DV organizācijas atbalstu un privātpersonu atvēlētajiem līdz^iem vien, varbūt, tas ilgi vairs nebūs iespējams, jo katra aka ir izsmeļama. Ilgi pētījot jautājumu, svārstoties un neliekot lietā radioraidījumiem uzkrātos līdzekļus (tos atvēlējusi sabiedrībai), var gadīties, ka šos apstridētos, bet ļoti nepieciešamos raidījumus kādu dienu nākas pārtraukt. Tad, varbūt, dažas organizācijas jutīsies apmierinātas, bet jājautā, kam ar to būs pakalpots. Dzimtenes latviešu interesēm noteikti ne, jo
viļii ir kāri uz kīatru neuzfrizētu ziņu, kuru var saņemt no Rietumiem. Strīdus jautājums tad gan būs nokārtots, bet — iespējami vissliktākajā veidā.
Mūsu laikraksts jau vairākkārt publicējis atsevišķi BLB raidīju^ mu tekstu, lai la^tāji varētu ar raidījumu saturu iepazīties un paši spriest, neatkarīgi no organizācijām, jo ir jau bijuši raksturīgi gadījumi, kad t.s. privāta iniciatīvā panākts vairāk, vismaz mērķis' sasniegts ātrāk. Nākošajā numurā sniegsim ieskatam BLB 26. jūlija raidījumu čechoslovakijas jautājumā (pirms tās okupācijas). Pagaidām šo piezīmju nobeigumā lai vēlreiz norādīts uz BLB mērķiem un darbību: . Brīvā Latviešu Balss ir pasā-(Nobeigums 6. Ipp.)
Klīvlendas amerikāņu presē. Dziesmu svētki ir svariga kultūras darba vainagojums, kas latviešiem tikpat vajadzīgs kā senajiem grieķiem olimpiskās. spē-Ies. Manā ieskatā, par jaunu un mūsu apstākļos visai vajadzīgu programmas daļu uzskatāma dotā iespēja bērniem piedalīties deju uzvedumos. Vēl labāk būtu bijis, ja arī liels bērnu koris kaut ar divām tautas dziesmām' būtu uzstājies, kā bija pēdējos^ietu-viešu dziesmu svētkos Čikāgā. Tādas lietas bērnam paliek atmiņā uz visu mūžu, un daudziem tas var būt pirmais gadījums, kas aizdedzina .patriotisku liesmu. Mēs runājam par dziesmu svētku nacionāli politisko nozīmi, bet.liekas, ka tikai runājam. Tādos tautas svētkos izpaužas masu psīcholoģijas faktori', kaš arī rada ārkārtēju jūsmas pacēlumu klausītājos. Viegli iedomāties, kas būtu, ja kopkoris būtu tas pats, bet klausītāju tikai kāds ducis. Tad atkristu masu ietekr me, un tāda jūtu pacēluma nemaz nebūtu. Tas viss ir labi un tā piede
nacionālo jūsmu, kuru izraisa dziesmu svētki, lai tā neizdzistu reizē ar pēdējo takti un dotu pa- j cēlumu arī naciormli svarīgā darbā? Izlasot slavinājumus, varētu likties, ka nu patiešām nāks lieli darbi, kurus dzimtenē sen jau gaida un pēc kuriem žēlabu balsis sauc no,Sibīrijas cietumiem. Vai tā būs? Man liekas, ka aiz muguras ķādļs šķelmīgi smejas...
Avīzes raksta;, k& latvieši iztērējuši svētku lietās ne mazāk par pusotra miljona dolāru. Raksta ari par to, ka tik ļoti. nozīmīgajai Baltijas politisko zinātnieku konferencei pietriikst 2500 dolāru, kurus nevar sadabūt. Tas ir tikai viens no nacionāli politiskajiem uzdevumiem, kuram sen jau vajadzēja notikt. Kur paliek radioraidījumi uz Latviju? Kur paliek mūsu komponistu neizdotie darbi, kurus varētu novietot universitāšu ; mūzikas fakultāšu bibliotēkās visā pasaulē? Tas ' pats attiecas uz literatūras tulkojumiem u. 1.1. Tā jau būtu plaši izvērsta kultūtas' politika.. Neviens mudinātājs vārds neatskan tādā virzienā.
Amerikāņus šie dziesmu svētki nav iekustinājuši. Neliekas ari,
ka būtu iekustināti mūsu pašu kaimiņi, igauņi un lietuvieši, kas ari būtu svarigs nacionāli politisks uzdevums, kad visā pasaulē ir kustības uz tautu reģionālu apvienošanos. Piimais solis ir tuvināšanās kultūras laukā. Kādēļ mēs to nedarām? Varam teikt, ka nacionāli; ārpolitiskajā ziņā dziesmu svētkiem nekādas nozīmes nav\^bijis....-^riT)alieķ;a^ tiska nozīme pašu patēriņam: dziesmas, izrādes, izstādeSi Otr* kart^ paliek tā pati nozīme, kura ir visos gada tirgos: satikties ar draugiem, paskandināt glāzes, padejot. Tad netrūkst ari īstu tirgus skatu... Bet ārī tādi prieki ir vajadzīgi un tiem ir liels pievilkšanas spēks. Uz dziesmām vien nesabrauktu ne puse no tā skaita, kas tautas svētkos ierodas,^ ja nebūtu tā pārējā.
Beigās gribu aicināt: dziesmu svētku rikotāji, dodiet iespēju visjaunākajai paaudzei piedalīties šādos vai tādos uzvedumos nākošajos dziesmu svētkos. Saīsiniet programmu citās daļās. Tas būs liels solis uz priekšu kultūras politikas nozīmē. Taisiet lielu propagandu kaimiņu sētās! Dr. Ansis Karps, Votertaunā
BBS
(50ļ turpinājums)
■ Atcerēsimies i kaut to,' ka 186ļ7. gadā Salons, bija noraidījis ne vien Bazillu'un Sisleju, belj arī Pisarō, Monē, Renuāru im Sezānu, kuru Salons pirmoreiz bija noraidījis 1863. gad<ā un tad katru turpmāko gadu līdz pašam 1870. gadam, astoņus gadus no vietas.
Darbs žūrijai bija jāveic 3 nedēļās,} darbojoties diendienā. Kad pēdējā diena bija pienfikusi, „bija
■ palikušas sešas pēdējās izmisīgās stundasf', lasām romānā, „nQ vieniem līdz septiņiem dienā, kurās viņiem bija jāizcīnās• cauri musinātājam jukumajn. Kādu laiku viņi atvairīja nogurumu, bet drīz vien šī spaidu soļošana atņēma spēku un krāsu mirģa samistro ja skatu. Tacu viņiem bija jāsoļo, jāskatās, ^āapspriežas, kamēr viņi bija gatavi krist no kājām. Sālīšot ar pulksten četriem, viņi vairs bija tikai juceklīgs bai-s, tiz-varēta, armija atkāpšanās postā.: Kā tādbs apstākļos cerēt uz taisnīgu spriedumu? Vienīgais, jko viņi vēl varēja darīt, bija uz labu laimi,izkampt te kādu portretu, te ainavu — vai nebija vienalga kāku?! Kamēr prasītais skaits bija sasniegts. Divi simti. Simtčetrdes-mit. Vēl astoņu gleznu par, maz.^ Astoņu Kuras nu? Šo te? Šo tur? To. Kā'jums t!k! Astoņiis. Septiņas.
itņemt elpu, reālists Zolā
Pēdīgi viņi bija beiguši. Nu viņi varēja atvilkties drošībā, brīvībā". Tā rakstīja ir no savas personiskās, ir no draugu pieredzes.
Jā, ko gan Dieviņš darīja ar visiem tiem lāstiem, draudiem im vaimanām, kas sacēlās ap Salonu žūrijas
spriešanas laikā?
Šī „bodlēriskā'' jautājuma munis neatrisināt. Vie-^ nu tomēi' varam — labāk saprast Hūnu, kurš bez augstiem radiem, ietekmīgiem draugiem, bez labvēļiem,.-līdzekļiem un iespējām nogludināt ceļu savu darbu atzīšanai, tomēr bija sasniedzis mērķi. Viņš iekļuva Salonā, paceltu galvu, sešus gadus no vietas. Bez vienas kļūmes. Taču tūdaļ arī piemetināsim: pretēji cita veida apgalvojumiem, Hūns Salonā nav saņēmis godalgas. Mākslinieku bija par daudz, godalgu par maz.
Blakus, vispārējās dabas grūtībām ceļā .uz Salonu. Hūnam bija vēl savas īpašās, viņam piemitīgās, proti, viņa gleznu; necilais formāts. Bet vai liels gleznotājs nespētu uzgleznot lielu gleznu uz maza audekla? Protams. Bet., .lai gleznu varētu novērtēt, tā novietojama, lai to varētu redzēt. Salonam šai ziņā bija divi traucēkļi mepiemērotas telpas un izstādīto darbu daudzums.
-Nepiemērotas telpas. Līdz 1857. gadam Salona izstādes,, kā jau minēts, notika Luvrā. Kad gleznu skaits sāka plūst pāri Salonam Luvrā atļautajām telpām, valdība nolēma Salonam turpmāk atvērt Rūpniecības pili, 1855. gadā pasaules izstādei celto ftiilzu ēku. Tur cauru gadu diendienā notika Francijas augošās rūpniecības un laufeaimnieeības ražojumu iz-stādes un dažāda veida sarīkojumi, atvēlot Salona mākslas darbiem sešas nedēļas gadā. Par Elizeju lau-ku pili pārdēvēto milzu ēku tad sadalīja 32 „galeri-jās'V kas bija vāji apgaismotas, trūcīgi padekorētas
un ne visai tīras. .Izstādāmo darbu bija tik daudz, ka tos nācās sakārt rindās vien no grīdas līdz griestiem. Vienlīdzības labad, darbus kāra autoru alfabēta secībā. Kāds foto uzņēmums no 1860. gada rāda kādu raksturīgu Salona sienu: gleznas smagos, platos log.a-tos, sakārtas no grīdas līdz griestu līstei, neatstājot ir plaukstas tiesas starp atsevišķiem logatiem.*) Maza formāta glezna tādā klāstā, kas atkārtojas katrā no izstādes 128 sienām, jo viegli palika neredzēta, skatam pievēršoties tikai lielākajiem audekliem. Mazs darbs, lai cik vērtīgs, īpaši ja tas bija iekļuvis pīe-griestu rindā vai virs durvīm, nebija saredzams, pat Ja to gribēja redzēt un tīši meklēja.. Tā Zolā aprakstītajā vernisāžā Lantjē bija jāiziet cauri Salonam trīs reizes, iekām. viņš ieraudzīja sava bērna portretu.
Izstādīto darbu daudzums bija otrs šķērslis maza formāta gleznu neievērošanai. Ja gleznu maz, tad skatītājam ir laiks un griba aplūkot katru darbu, pat augstu pakārtu. Citādi ir tad, ja darbu ir daudz un tie sniedzas vairākos tūkstošos. Tad skatītājs mēģina uzņemt un atcerēties tikai lielāko, spilgtāko, „redzamā-
No tā izrietēJaļ^^feHikai lielajiem ludeMiem b^ izredzes uz publika9,4evērību. Tikai .lielos audeklus redzēja, apspriedav'godalgo^ Mazajiem bija jāpaliek neievērotu un neredz|tm'|ērdieņu lomā. Tādos apstākļos Hūna smalkās otāsneeilajos formātos ieburtajiem darbiem nebija, izredmg^^ievērību.
Hūns bija ļoti eS^eīģš, intims, atturīgs gleznotājs, kas arī izsikaidro viņa gleznojumu nelielo formātu. Tā, piemēram, viņa 1870. gadā gleznotā eļļas glezna Izbraukums zaļumos ar- milzu koku, mežu, upi, vairākām laivām pilnām ļaužu un pusduci cilvēku krastā, ir tikai 42 s 60 em liela. Pagāja savs laiks, līdz mad-lienietim atausa nojēga par to, ko angļi dēvē par
*) The Book of Art, A Pictorial Sīncyclopedia of Paintiiig, Drawing and Sculpture, Sdited, with īntroduction, by Alan BowerSj Ģrolier, Inc.>" New York, Vol. 7, 264. Ipp.
handicap, par nepieciešamību taisnīgi izlīdzināt izredzes uz panākumiem ar labvēlīgu apstākļu līdzsvarošanu. Un tā Hūns beigās arī nolēma pāriet uz lielāka formāta darbiem, kluŗiem. vislabā'k noder vēstures gleznojumi. Tā radās viņa Bērtuļa nakts priekšvakarā, 115.0 x89;5 cm un Bērtuļa nakts aina, 142.3x113.0 em, tā gatavojās lielākais no audeikliem Šarla IX apmeklējums pie Koliņī, kuru, gleznotājam neizdevās pabeigt.
Sēj rudzus pelnos, bet laikā... Dienas un gadi studijās un maizes darbā bija aizritējuši. Kad mākslinieks bija sapratis, ka viņam panākumu gūšanai jāpāriet uz lielākiem audekliem, viņam ļautais laiks bija tikpat kā notecējis... ' '
Un tad vēl kas. Kad Salons atradās Luvrā, to parasti gāja skatīties galma, ļaudis, aristokrāti, sabiedrības augšējais slānis, kad Salons pārcēlās us Elizeju lauku pilij to gāja apbrīnot pilsoņi un darba v ļaudis, īpaši svētdienās, kad par ieeju Salonā nebija jāmaksā. Luvra apmeklētājiem bija izkoptāka, izsmalcinātāka gaume, Rūpniecības pils apmeklētājiem vienkāršas, primitīvākas prasības. Hūna darbi būtu atraduši lielāku atsaucību Luvrā nekā Rūpniecības pilī.
Kā esam viņu novērtējuši ? Kādu vietu mūsu kultūras Panteonā viņam esam ierādījuši? Ir kaut kas gandrīz traģisks vienaldzībā, kurā profesionālie mākslas vēsturnieki un kritiķi reģistrējuši Hūna.vietu pasaules glezniecības vēsturē. Un ne tikai svešinieki, bet arī pašu ļaudis.
Dievs sia, vai vēl kādam māksliniekam pasaulē ' būs gadījies vienā un tajā pašā mākslas vārdnīcā iekļūt kā divi dažādām personām, kā gadījies Kārlim Hūnam.
Pazīstamajā un parasti ļoti korrektajā Benezita G-leznotāju, skulptoru un grafiķu vārdnīcā, kas pē^" dēja izdevumā iznācis Parīzē 1960. gadā, atrodam pat šo paradoksu. Tajā mūsu ievērojamo māksliniekli atrodam divi sējumos, vienā kā Hūnu (Hulm), otrā —
Viākartes literai
PAGĀJUŠA GADA LITERĀRĀS IZVĒRTĒJUMS ŅUJORKA
Latviešu humanitāro zinātņu asociācijas rīkotajā literārās ražas apskatē Picadilljr viesnīcas telpās Ņujorkā 6. oktobrī Jānis Bičolis izvērtēja pagājušā gada prozas un dzejas ražu. Kaut literatūras virzieni ir: dažādi, rakstnieks parasti veic sabiedrisku pienākumu^ stāvot kopā ar trimdas saimi, — ievadījuma norādīja J. Bičolis. Pagājušajā gadā izdotajos darbos bijušas 'dažādas intereses, sākot ar moderniem tematiem un beidzot ar ziņģu grāmatām. Varbūt ne katrreiz iespēts izdot darbus tādā veidā; kā iecerēts. Oriģināldarbu skaitā parādījušies arī divi jauni vārdi — Aivars Ruņģis un Tālivaldis ^iķauka,, pie tam pēdējais izceļas ar jaimiem principiem daiļdarbu veidošanā.
Dzejā raksturīgs- ir apgāda Imanta pasākums izdot jaunu dzejnieku darbu izlasi, šīs nelielās grāmatiņas ir it kā vizītkartes; jau dzejoļu 'krājumu nosaukumi ir sasniegumi paši par sevi.
Turpinājumā referents salīdzināja divu dzejoļu krājumu autorus — Ivaru Lindbergu un Gu^ nāru Saliņu, kas. nav uzskatāmi par vienas paaudzes dzejniekiem^ kaut vecuma starpība ir iikai s gadi, bet Saliņš Latviju atstājis kā pieaudzis jauneklis, Lindbergs kā zēns. Viņi reprezentē divus d-zejnieku tipus. Lindbergs ir fi-
Andrejs Krišjānis Berķis Rietum
Vašingtonas valsts kolledzā Bc: linghamā ieguvis maģistra (Ma^ gister of Arts) grādu ģeogrāfijā par darbu „The Competitive Ad vantage of Portland and Seaitle in the Foreigii Maritirae Trade of the Pacific Northwest"; ViņS tiu^inās studijas doktora grāda iegūšanai Oregonas valsts univer sitātē Korvalisā, turpat sirādājo par asistentu un lasot ievadu ģeogrāfijā.
lozofiska garaj kāks dzejnieks] nosaukums ,M nejauši izvēlfetsl dzejots: par sai paužas i,dvēseļi kais stils neint da vērtību.un būtiskais- dzejnij vārdu,. tā dzeji antaziju,. bet: a. Lielais dzī\ .ecinājums dzeļ ālāks dzejnieka]
Mūsu dzīve ko norāda jaumļ dīšanās rakstniļ vi pauž to, koļ pārdzīvo. Ponr ztur kritiku, vārdu viņi au^ rīkojas, ar brī\ atbrīvošanās n( iem poētikas auna forma, kas pilnīgi .saskļ L. Rumaks, sl pagājušajā gad( matam, salīdziļ evumu skaitu ar dziintenē skaits trimdā dzejoļu krājumi eksemplāros, bļ ienv ir ap 400. [ caurmērā izn^ plāros, romāni^ daudz ari lielie tuŗl gan padārtļ izpērk.
Paredzētais pļ referāts par Kļ vfts darbiem lat rātūrā izpalika,! bija varējis iers nas. Rasma Vīt( īsu apceri parļ pagājušajā ga(ļ gām. Dr. B, Jē| ;ijis uzskaiti pļ nātniskajiem dļ
Pārrunās nosl turēs darbi var tienos tādēļ, ir maz, bet 6a\ ma bagātīgā vm65ilma^-bltilļ
dol. ir' vieglāk] par 2 doI.'Apj var izpārdot bet daži tiem iespiffdumui .
Daudz pāri mara ierosinājļ vai vismaz vieir bibitotēku. To: jis arī jau ie tomēr tālāk pi teikums nav ti| juniu J, Voli to, ka. privātās ļ nīkt, amerikS bibliotēkām grāmatu un bibliotēka var] nekā Melburnā! bibliotēkas iel
1$
(48. turpinājums)
— Beidz vārīties, — Māris atteica. — Ki ūn palīdzi pārcelt šo atvilktni uz gultas; bt lāka šķirošana.
— Kā tu teici? — Kārlis bija piegājis
: no mugurpuses klāt un skatījās tā pakai kar Māris bija licis apgriezt matus, un parļ augušais kakls tagad bija kails. Ķerpie coties, apkaklīte mazliet bija pavilkusies tin skaidri kļuva redzama līnija, kur beic rā iegūtais iedegums un sākās krekla sargž neveselīgā ādā. Ja ar delnas malu spēcīgi šo vietu, upuris pat lāga neiepīkstētos.
Pēkšņi uznākušas bailes Kārli atgrieza Nosist brāli?! Nekad. Nekad unnemūžam.ļ ba atvilktnē paslēpto naudu viņS dabūs tāj to iegūtu, nebija jākļūst par nozledznlekuļ kā taču, vilks, viņu sauca, kas tur brāli murdzījis? Par Kainu vai Ābelu? šie vārc vienmēr juka.
Viņ^ paspēra platu soli un satvēra atvil m galu.
šai brīdī Māris atbildēja iiz Kārļa jaut
— Lai tu nevarkšķi, bet palīdzi. Ja rīt braukt, jākārtojas.