IJA
lADA 12. OKTOBRIS
ķjA TORONTO;^
VinSels. 508 PalmerstOB
4or!tb 17Ō5 Vlctona ParK |t,; tālr. 769-8076;
SIROPĀ-
Br/We5tt.r-Von Binem Str.19;
pēc vajad^as IsUiSt. Ne-bet uz vēlēšanos sūta at-I) vai starptautiskais autora vārdu vai inidāļleiri ^mas ir rakstītāja personīgs arī redakcijas viedoklim.
- par mēnesi $1^0; [ŠO; 6 mēn. $ ; par gadu Ska numura cena ^ centu.
Ml daļā $ 2.10^ bet tekstā i.40 par 1 collas slejas telpu.
0.
ir kāri uz katru neuzfrizētu jiu,\ki^ru var saņemt no Rietu-ļem^ļ5t^Idus jautājums tad gari ļs nokārtots, bet — iespējami Isliktākajā veidā, kūsu laikraksts jau vairākkārt ļblicējis atsevišķi BLB raidīju-
tekstu, lai lasītāji varētu ar > ļidījumu saturu, iepazīties un ;
spriest, neatkarīgi no oi^a-kācijāīin, ļo ir jau bijuši rak-ļirīgi gadījumi, kad t,s. privāt-siātlvā panākts vairāk, vismaz frķis sasniegts ātrāk. Nākošs^ numurā /sniegsim ieskatam 1,26. jūlija raidījumu čecho-fvakijas jautājumā (pirms tās Lipācijas). Pagaidām šo piezīiri- . nobeigumā lai vēlreiz norār uz BLB mērķiem un dairbi-
Jrlvā Latviešu Balss ir pasā-(Nobelgums 6. Ipp.)
ļ biitu iekustināti mūsu pašu liņi,. igauņi un lietuvieši, kas ; būtu svarīgs nacionāli polī-uzdevums, kad visā pasau-ļir kustības uzautu reģionālu denošanos. Pirmais solis ir tu-( lāšanās kultūras laukā. Kādēļ to nedarām? Varam teikt, nacionāli ārpolitiskajā ziņā liesmu svētkiem nekādas nozī-Js jMiv.bijis. ,P^ri paliek aistS-fkā nozīme pašu patēriņam: iesmas, izrādes, izstādes. Otr-i ļrt, paliek tā pati nozīme, ku- ; ir visos gada tirgos: satikties draugiem, paskandināt glāzes, 3jot. Tad netrūkst ^rī īstu tir-skatu.;. Bet ari tādi prieki ir jadzīgi un tiem ir liels pievilk-las" spēks. Uz dziesmām vien sabrauktu ne puse no tā skai-kas tautas svētikos ierodas, ja Dūtu ta pārējā. : . jigās gribu aicināt: dziesmu Stku rikotāji, dodiet iespēju [jaunākajai paaudzei piedali-:
šādos vai tādos uzvedumos_ cošajos dziesmu svētkos. Saliet programmu citās daļās.
būs liels-solis uz priekšu kul-ļas politikas V nozīmē. Taisiet ļu propagandu! kaimiņu sētās! Dr. Ansis Karps, Vbtertaunā
ļiibu taisnīgi izlīdzināt izre-abvēlīgu apstākļu līdzsvaro-m nolēma pāriet uz lielāka vislabāt noder vēstures Bērtuļa nakts priekšvaka-f\iļa nakts aina, 142.3 x 113.0 no audeikliem Šarla IX ap-ļuŗu; gleznotājam neizdevās
laikā... Dienas un gadi bija aizritējuši. Kad māk-viņam panākumu gūšanai ?kliem, viņam ļautais laiks .
Salons atradās Luvrā, to ļmaļaudisjj^ aristokrāti, sa-ļ, Kad- Salohs' pārcēlās us apbrīnot pilsoņi im darba id' par ioeju Salonā nebija Kiem bija izkoptāka, izsmal-ļas pils apmeklētājiem vien-)as.Hūna darbi būtu atra^ fā nekā Rūpniecības pilī.
ŗtējuši? Kādu vietu mūsu esanii ierādījuši? Ir kaut ļaldzibā, kurā profesionālie-f tiki reģistrējuši Hūna vie- ; stūrē. Un ne tikai svelinie-
ļaam māksliniekam pasaulē pašā mākslas vārdnīcā ie-?onām, kā gadījies Kārlim
ļi; ļoti korrektajā Benezita grafiķu' vārdnīcā, kas pē- ' bīzē 1960i gadā, atrodam ļisū ievērojamo mākslinieki]! kā Hūnu (Hulm)j otrā —
"'Ml-
:itkartes literatūra
PAGĀJUŠA: qADA MTERĀRAS RAŽAS IZVĒiItēJUMS ŅUJORKA •
■ Latviešu humanitāro zinātņu asociācijas rikotajā lijterāriis ražas apskatē Picadilly viesnīcas telpās Ņujorkā 6. oktobri Jānis Bičolis izvērtēja j^agājušā gada prozas un dzejas iražu. Kaut literatūras virzieni ir dažādi, rakstnieks parasti veic sabiedrisku pienākumu, stāvot kopā ar trimdas saimi, — ievadījumā norādīja J. Bičolis. Pagājušajā gadā izdotajos darbos bijušas dažādas intereses, sāikot ar modemiem tematiem un beidzot ar ziņ^ grāmatām. Varbūt ne ; katrreiz iespēts izdot darbus tādā veidā, kā iecerēts. Oriģināldarbu skaitā parādījušies arī divi jauni vārdi — Aivars Ruņģis un Tālivaldis' Ķiķauka, pie tam pēdējais izceļas ar jauniem principiem daiļdarbu veidošanā.. M '
Dzejā raksturīgs ir apgāda Imanta pasākums izdot jaimu dzejnieku, darbu izlafei. šīs nelielās grāmatiņas ir it kā vizītkartes; jau dzejoļu krājumu nosaukumi ir sasniegumi paši par ser
Turpinājumā referents salīdzināja divu dzejoļu krājumu autorus — Ivaru Lindbergii un- Gunāru- Saliņu, kas nav uzskatāmi par vienas paaudzes dzejniekiem, kaut vecuma starpība ir iikai 8 gadi, bet Saliņš Latviju atstājis kā pieaudzis jauneklis, Lindbergs kā zēns. Viņi reprezentē divus dzejnieku tipus. Lindbergs ir fi-
Andrejs Krišjānis Berķis Rietum-
Vašingtonas valsts kolledžā Be-linghamā ieguvis maģistra (Mar gister of Arts) grādu ģeogrāfijā par darbu „The Coinpetitive Ad vantage of Fortland and Seattle in the Foreign Maritime Trade of the Pacific Northwest". Viņš turpinās studijas doktora grāda iegūšanai • Oregonas valsts universitātē Korvalisā, turpat strādājot par asistentu un lasot ievadu ģeogrāfijā.
lozofiska gara, Saliņš — būtiskāks dzejnieks; "Saliņa krājuma nosaukums ,JMelnā saule" nav nejauši izvēlēts,, tajā ari daudz dzejots par sauli, šad krājumā izpaužas „dlvēseļu plūdi". Filozofiskais stils neinteresējas par vārda vērtību un ko tas izsaka, bet būtiskais dzejnieks izjūt pašu vārdu, tā dzejoļi nav bagāti ar fantāziju, bet ir īsta, dziļa dzeja. Lielais dzīves parādību apliecinājums d?ejā parādās kā reālāks dzejnieka pārdzīvojums.
Mūsu dzīve nestāv uz vietas, ko norāda jaunu personību parādīšanās rakstniecībā. Lirika bri-vi pauž to, ko katrs dzejnieks pārdzīvo. Formāli abi dzejnieki iztur kritiku, Un konstruktīvo vārdu viņi augsti vērtējuši. Abi rīkojas ar-brīvo ritmu, kas nav atbrīvošanās no dažādiem žņaugiem poētikas grāmatā; tā ir jauna forma, absolūtais ritms, kas pilnīgi saskan ar dzejnieku.
L. Rumaks, arī referējot par pagājušajā gadā izdotajām grāmatām, : salīdzina] a trimdas izdevumu skaitu dažādās nozarēs ar dzimtenē izdoto. Lasītāju skaits trimdā - samazinās. Baži ,dzejoļu" krājumi iznāk tikai 250 eksemplāros, bet caurmēra metiens ir ap 400. Stāstu grāmatas caurmērā iznāki ap 1000 eksemplāros, romāni ap 2000, tikpat daudz ari lielie vēstures sējumi, Icuŗi gan padārgi, tomēr tos ātri izpērk.
Paredzētais prof. J. Tichovska referāts par Konstantīna Raudi-vfts darbiem latviešu prozas lite^ rātūrā izpalika, jo referents nebija varējis ierasties no Karolai'-nas; Rasma Vītola bija atsūtījusi īsu apceri par Mārtiņa Zīverta pagājušajā gadā izdotajām lugām. Dr. B. Jēgers arī bija atsūtījis uzskaiti par izdotajiem zinātniskajiem darbiem.
Pārrunās noskaidrojās, ka vēstures, darbi var iznākt lielos metienos tādēļ, ka šādu izdevumu ir maz, bet daiļliteratūra pieejama bagātīgā izvēlē. Grāmatnieku vērtējumā bieztt' grāmatu par 17 dol. ir vieglāk pārdot kā plānu par 2 dol. Apgādi nav ticējuši, ka var izpārdot lielos izdevumus, bet daži tiem gatavo jāu trešo iespiedumu;
Daudz pārrunu izraisīja J. Vol-mara ierosinājums iekārtot trīs vai vismaz vienu pikiīgu latviešu bibliotēku. To viņš bija ierosinājis arī jau iepriekšējos gados, tomēr tālāk par' uzklausīšanu ie-teikunfs nav ticis. Savu ierosinājumu .'J. Volmars pamatoja ar to, ka privātās bibliotēkas var iznīkt, amerikāņu publiskajām bibliotēkām nav visu latviešu grāmatu un Ņujorkas latviešu bibliotēka var izvērsties lielāka nekā Melburnā esošā. Taču šādas bibliotēkas iekārtošanai' trūkst
Andrejs Irbe
usu
ALBERTA.JĒRUMA RAKSTS EIROPAS LATVIEŠU 2. DZIESMU SVĒTKU VADONI
Es .esrm kaLpom Es esmu nolīgta gājēja ar visrmmko algu. Un^Mvaini sagadījies: man un maniem kungiem JURĢIieJmiuU vienādiem, vienā mēnesi mena
:Es esmu meža . . samaļā augusi putniem m vasarniekiem,
kasmani pārvelti plūc.
Man labāk tīk putna knābiB par vasarnieka muti ^ PUTNS NO MANIS DZĪVO. Uz vasarnieku
es —,
PATI LĒTĀKĀ MAMTA.
Es esmu trimdiniece
un apkārtklaiņojoša nabmāze,
mlikta gurķu vagā
izravēt usnaSi-mtras un baUmdm
par vēdera tiem. Man ir
divas svešuma kūjas rokās.
Iedama un nākdamūf es eju gar šķvvjiem. kuros pālo tītara vasaras nakts sapnis -kaulip
es iekritu glāzē, kur čaukstēdamm tik tikko dzirdami mirst izdzertā alus putm.
Brīvās Latvijas robežas pašreiz nav nekas vairāk kā simbols abās aizkara pusēs, taCušīs robežas nodala no pārējās pasaules to zemes stūri, kur mūsu senās kultūras šūpulis, kur sākām kopt tās moderno atveidu. Katrs ari vistrauslākais trimdā izspraucies asns, 'Latvijas dibināšanas ' 50. gadskārtu svinot, vēl ir puns tēvzemes spēka. Tāpat nav iedomājams, ka 18v novembra 50 gadu
binācijām (vairāki orķ^tŗi, kurus pagaidām tikai reti izdodas perfekti koordinēt, spēlē reizē) ir tipisks vācu attīstības produkts. Bulēzs relatīvi ir pati vienkāršība, ļoti precīzs izteiksmē un, pretēji blīvajam štokhauzeiiam,ar smalku un pārsteidzoši dzidru orķestra krāsu paleti, kurā nav grūti saklausīt ne Ravelu, ne De-bisī. Pietiks, ja pieminēsim vēl, ka līdzīgie itāliešu autori neiz-
atbalšis dzimtenē aizvadītu bez tiek bez savas vokālās pagātnes, dvēseļu drebēšanas, šais izjūtās viņu seriālās līnijas mēdz skanēt mēs vēl satiksimies daudzus ga- belcanto; un angļu jaunie nedus; te mūsu tilti, kurus bargā- slēpj, ka viņi inspirāciju meklē
KULTŪRAS CHRONIKA
Nevērojot to, ka Anglijā jau iznākusi latviešu valodas pašmācī* bas grāmata angliski runātājiem t. Būdiņas—Lazdiņas sastādītu, Austrālijā gatavojas kdot ot-
līdzekļu, kurus varētu dot Kultūras fonds. Pārējie pārrunu dalībnieki tomēr neatbalstīja šo ieteikumu. Ņujorkas publiskās bibliotēkas darbiniece A. Bauma-ne norādīja, ka šis iestādījums gadā par mikrofilmēšanu izdod ap 1000 dol., par grāmatu uzturēšanu mazāk; Katra nodzeltējušā lapa no latviešu izdevumiem uzņemta mikrofilmā, tāpat periodiskie izdevumi. A. Millerei bija iebildumi, ka Ņujorkas latviešu draudzes bibliotēku nav iespējams visiem apmeklēt.; Iemeslus tam viņa- nezināja.
Grāmatu ražas izvērtējuma vakarā bija ieradušies ap 60 interesentu ,to vidū gan tikai tris jaunās paaudzes pārstāvji.
Šai gadā iznākuši jau 92 dažādi izdevumi, ieskaitot katalogus im citus mazākus darbus apmērā zem vienas iespiedumloksnes.
V. I.
ru. Iecerētās mācības grāmatas sagatavošanā darbojas austrāliešu valodnieks Dr. Revors Fenels kopā ar Henriju Geizenu un ds^ žiem latviešiem. Grāmatas i& nākšanu, kas paredzēta nākošā gada pavasari, atbalsta Latdeiu apvienība Austrālijā.
Stokholmā 1966. gadā nodibinātajai Eiropas latviešu mūziķu apvienībai ir jat» ^ 70 biedru. Apviembas valde, piedaloties arī viesiem no aizjūras zemēm, pārrunāja turpmāko darbību Eiro^ pas latviešu 2. dziesmu svētku laikā Hanoverā. Eiropas latviešu mūziķu apvienību vada Irene Dunkele. Pastāv nodoms sastādīt un iespiest trimdas latviešu no šu katalogu, sadaŗl)ībā ar Ame rikas latviešu mīLzil^em, im piesūtīt bibliotēkām un mūzikas pēt^ niecības institūtiem latviešu skaņu plates un notis, Ui iepazīstinātu sveštautiešus ar latviešu mū-■zitai.
Rakstniece Elvīra Kociņa ziedojusi. DV latviešu higu krātuvei savu „lPrologs, l&es. gada 18. no vembrim". Interesenti lūgti to
kās varas nespēs nojaukt.
Tādēļ, ja gribam apcerēt mūsu mūzikas likteņus, vienīgā iespēja domāt par visu kopumu, lai nezkā šis kopums sašķelts ideoloģiski, izkaisīts pa pasauli, lai nezdk fragmentāri arī būtu ieskati atsevišķu autoru darbos. Apspiestībai un trimdai zināms nebrīvības koiefici^ts, r-vai n^ tā ir vergošana partijas pasūtinājumiem, turēšanās noteiktās līnijās vai „brīvā. tirgus" pieprasījuma un piedāvājuma, attiecības, kas bieži nozīmē putna brivību. Mēs visi ļtalpojarii kādain kungam, rakstām ko vajag, un retais tā, kā gribani. Ja tā, tad vietā jautājums, vai" šais apstākļos kbpsa-kariiš latviešu mūzikas- vārdā vispār vērts meklēt? Vai nozīme, piemēram, tiepīgi lasīt kopā latviešu cilmes autorus un mēģināt savā patvertnes zemē aklimatizē-jušos komponistus piedalīt vēl vienam nogrupējumam? Vai šādai grupēšanai vispār' kāds attaisnojums un jēga? Ja tas būtu prasīts angļu gaŗmatim, kam "licies, ķa Bēthovens taču nekā nevarot nozīmēt 20. gadsimta vidū, atbilde būtu nē..Rietumos skaļi pret jebkādu: nacionālu grupēša-nos cīnās arī zināms avangardistu spārns, taču te reizēm iemesls ir grūti Izskaidrojama antipātija pret folkloras, elementu suģestē-š^u mūzikā, vai — biežāk — vienkārši politika ar viegli atšifrējamām laikmeta tendencēm.
Un tomēr, tai pašā laikā," galējības —tīri elektronisko un līdzīgu rēsp. ar visāda veida aparātiem, ražoto mūziku atskaitot, informēts klausītājs ar puslīdz attīstītu muzikālu ausi uztvers nacionāli raksturīgo* Nav tādas sistēmas, nav tāda „virziena", kas spētu pilnīgi iznīcināt individualitāti, jo tā galvenokārt tomēr sakņojas nacionālā raksturā.
Pāris piemēru, štokhauzenu un Bulēzu mēdz minēt vienā teikumā,, it kā viņi reprezentētu Eiropas koptirgu. Taču tā tas nav. Pirmais ar saviem polifoniskiem režģiem, ārkārtīgām ritma kom-
savā viduslaiku bagātajā vokālās mūzikas polifonijā. Piemēriem ;Iši izvēlējos seriālisma praviešus un šo virzienu vispār. Jo tālāk eksperimentālā temperatūra krīt, jo vieglāk atšķirt tās jaukās dialekta nianses, kas padara mūzikas universālo valodu tik bagātu.
Ja atzīstam, ka nacionālās īpa-
pieprasit krātuves pārzinei Valentīnai Lambergai, 67 Randolpb Street, Ganten, Mass. 02021, U
s. A.;- . ■■
veida „mērenais modernisms". Ar visādiem paņēmieniem viņam izdevās izcīnīt akceptu zināmai robežai, un, tā kā tā bija oficiāli atļauta ja šostakovičs, kādēļ: ņe es? — tad nav brinums, ka tā tikusi izpētīta sīkumos. Taču pētīšanas ietekmē, un tieši ar |! šo autoru saistītie elementi Iļatvie-šu mūzikā stipri ieviesušies, pat vokālajā, kas mums bija vistīrākā un visīpatākā.
Pēdējā laikā manītie vēji, pa? ko . visai atklāti raflcsta,. liekas, plūst no dienvidu kaimiņieiļn poļiem, vistalantīgākajiem un visbezbailīgākajiem jauninātājiem dzelzs aizkara viņā pusē.. Ja šim procesam ļaus turpināties, nešaubos, ka visa aina latviešu mijzi-M krasi mainīsies, un var gāzties, ka ilgi aizturētā enerģija patiešām izšķiļas zibeņos.
Paveroties trimdas situācijā, vispirms jākonstatē, ka pieprasījuma un piedāvājuma indeksgā-
šības radošajā procesā nav izdzē- ^^j^g p,, ^o, ka mmns radusies
šamas, paliek skolas ietekme un viss, kas mums pielīp ikdienas saskarē — kā valodā alseents. Šai nozīmē latviešu mūzikas stāvoklis agad grūts. Dzimtenē pēc uzmanīgas taustišaņās pirmajos 10. pēckara gados vismaz pašreiz ir. iespējams lietot samērā brīvu muzikālu valodu. Tiek pat eksperimentēts, un „ossia" — ss,pro-tams,. uzmanīgāk un kā pieticīgāks uzdevums — tiek rakstīts arī tur. Ivanova pēc kara sarakstītās 7 simfonijas (strādājot pie 12;), Ādolfa Skliltes 4, Grinupa ir ievērojams lielformu klāsts. Marģera Zariņa labākie, ar tekstu, nesaistītie darbi rāda to pašu svaigo domātāju, ziņkārīgo meklētāju, kādu viņu pazinām agrāk. Ar Imantu Kalniņu iegūts jauns, nopietns simfoniķis, saturīgāks par eksplozīvo, bet, kā rādās, kritiski nenosvērto Grīn-upu. Visi jaunie ir Skultes audzēkņi, tātad te Vītola skolas turpinājums.
Vides iespaidi? Pad. savienībā vairākus gadu desmitus ir pilnīgi dominējis šostakovičs un viņa
LŪGUMS AUTORIEM Laipni lūdzam autorus mūsu laikraksta Ziemsvētku, numuram domātos dzejoļus, stāstus, apcerējumus un cita veida rakstus iesūtīt vēlākais līdz i. decembrim, bet būsim pateicīgi, ja tie mūs sasniegs vēl pirms šī pēdējā termiņa.
Redakcija
REDAKCIJAI PIESŪTĪTI
„Treji Vārti" Nr. lo, žurnāls literatūrai, mākslai, zinātnei, Bal tijas tautu kultūrai, jaunatnei un i^otnei; šāgada jūlija tm augusta numurs, redaktors Bimbaums, 64 Ipp.
tikai reta simfoniska partitūra. Vieglāku' atskaņošanas iespēju dēļ viss svars likts uz kamermū-zikuu Ja mūsu trimda būtu ilgusi ikai gadus desmit, daudziem tas . būtu bijis derīgs, pat ļoti nepieciešams studiju ceļojums. Esmu Tneklējis- iemeslu, . kādēļ, Rietumos izkļūstot, pēkšņi visi līdzsvari sašķobījās. Rīga taču nebija ne province, ne mietpilsoniskas domāšanas cietoksnis. „Salome" un „Elektra" operā bija jau redzēta 20-to gadu sākumā, un rar diofonā — sevišķi pēdējos gacios — Jānis Mediņš gādāja, lai zīmīgākais jaunajā simfoniskajā literatūrā regulāri, ik nedēļu, atskanētu arī Rīgā. Taču pat viņam īstā perspektīva atklājās tikai bēgļu nometnē.
Savā paaudzē Mediņš gan ar! palika vienīgais, x kurš radikāli mainīja savus izteiksmes līdzekļus, uzticēdamies tomēr tam emocionālam strāvojumam, kas arvien ir viņa mūzikas pamatā. Starp Mediņu un vēlāko paaudzi Volfgangs Dārziņš ir visīpatākā parādība trimdas mūzikā. Te viņš sasniedza savu briedumu ar virkni klavieŗdarbu, kas' absolūti precīzi Dārziņa sprausto ideālu, ina-teriāla un technikas robežās. Dārziņa stils veidojās palēnam, ar zināmu piesardzību, tāpat kā dažam citam komponistam ar Latvijas konservatorijās skolu — Helmeram Pavasaram (ieklausieties viņa ,J3uo flautai un vijolei"), Eduardam šēnfeldam, spurainākajam par visiem spurai-^ najiem, pat Jēkabam Porukam, kura pāris : pēdējās kora dziesmas (Par katru stundu. Rudens andante) vai. nu pabeidz kādu laikmetu, vai iesāk jaunu — neesmu drošs. Katrā ziņā daudz līdzinieču šīm dziesmām nav ne pašam Porukam, ne citiem,autoriem.
(Nobeigums sekos)
■OBB
rēs iet un savākt ņaudu, un nebūs jābīstas, ka Māris viņu varētu pārsteigt. Atgriezies ar samitrinilo;^Jdvieli, kurā bija ie*
negrib valkāt. .Tavš,žjfeiā sūtītais viss sadilis, bet Tu jau patiatc^b^ķa^m^ par visām lietām' rāk neparikkjja Tey'vel& nebija-m**'"*^'^^^*^^
— Liecies labāk tepat gultā, — Kārlis gādīgi teica. — Ja tev ko vajadzēs, atnesEu. , Tad viņš vēl piemetināja:
X^8. turpinājums)
Beidz vārīties, Māris atteica. — Nāc labāk un palīdzi pārcelt šo atvilktni uz gultas; būs vieglāka šķirošana.
ļ
— Kā tu teicif ^ Kārlis- bija piegājis brālim no mugurpuses klāt un skatījās tā pakausī. Vakar Māris bija licis apgriezt matus, un parasti apaugušais kakls tagad bija kails. Ķermenim pieliecoties, apkaklīte mazliet bija pavilkusies uz leju tm skaidri kļuva redzama līnija, kur beidzās vasarā iegūtais iedegums un sākās krekla sargātā, bāli neveselīgā ādā. Ja ar delnas malu.spēcīgi sita pa šo vietu, upuris pat lāga neiepīkstētos.
Pēkšņi uznākušas bailes Kārli atgrieza īstenībā. Nosist brāli?! Nekad; Nekad un ne mūžam. Pagraba atvilktnē paslēpto naudu viņš dabūs tāpat. Lai to iegūtu, nebija jākļūst par noziedznieku. Par... kā taču, vilks, viņu sauca, kas tur brāli bija no-murdzījis? Par Kainu vai Ābelu? šie vārdi viņam vienmēr juka.
Viņš paspēra platu soli un satvēra atvilktnes otru galu.
"šai brīdī Māris atbildēja uz Kārļa jautājumu: ,
— Lai tu n^varkšķi, bet palīdzi. Ja rit gribam braukt, jākārtojas.
Māra paviršā atbilde Kārlī no jauna sacēla niknumu. Nevarkšķi? Kas tas bija par teicienu? Kas Mārim deva tiesības tik nicīgi runāt? Jamiā dusmu uzliesmojumā Kārlis pasvieda atvilktnes galu gaisā Mārim sejā. No atvilktnes viss saturs izbira Mārim uz krūtīm un rokām, bet atvilktne ar troksni nokrita uz gridas. Kritot tās stūris ieurbās Māra
— Lops tāds! — Māris iekliedzās. Viņš smagi atsēdās uz gultas malas un steigšus norāva kurpi un zeķi. Pēdas virspusē pirkstu tuvumā bija radies sarkans plankums un sāka veidoties tūkums.
Kārlis stāvēja pie kumodes un skatījās brālī. Nodarījums atskurbināja; bez īpažas vajadzības brir 1im sāpes viņš nebija vēlējies sagādāt.
— Sāp? — viņš jautāja. Balss bija pavisam citāda iiekā līdz šim. Tajā bija lūgums: man žēī, piedod.
Māris pārmaiņu saJdauslja un 1»pēc gandrīz laipni atbildēja:
— Ko.tad domā? Ej, dabū gabalu ledus!
Ledu meklējot, Kārlis sāka domāt, un—jo vairāk domāja, jo priecīgāks kļuva. Māris tagad bija jāpiespiež palikt gultā un pūtināt kāju. Jāiestāsta, ka ievainojums bīstams, ka kāju — vismaz līd2 ritam — nedrikst laist pie zemes. Pa aakti tad m-
— Citā reizē neesi sorryj bet uzmanīgāks, — Mā-ri& piekāpās. — Labi, ka nav lauzts. Nespied, dul-1ais!
Kad brālis bija beidzis ap sāpošo kāju vīstīt auksto apliekamo, Māris novilka svārku un atlaidās gultā guļus. Lai brālis tagad darās; kāja gan sāpēja, bet ne tik ļoti, ķa nebūtu varējis to apaut un staigāt. Taču — kāds labums viņam no tā tiktu? Nebija par ļaunu; ja kādreiz otrs to appuišoja.
tJz grīdas izbirušo mantu starpā bija sainītis ar vēstulēm pelēkzilās aploksnēs. Kārlis noliecās un sainīti pacēla. ^
— No kā tās? — Māris acīm sekoja brāļa kusti-
— No Latvijas, --KārUs bija atraisīja saiti un izlasījis nosūtītāja vardu.--šās pirmais vīrs. Avots.
r- Par to taču runāja, ka esot nolicis karoti, — ■MSris prātoja:--Skaties, kā glabājusi! aī
Kārlis ātri pārlaida skatienu paSta zīmogiem; vēstules bija sakārtotas laika secībā. Viņš paņēma pēdējo sūtījumu un izvilka tekstu no aploksnes. Pāriaidis skatiehii svešajā rokrakstā rakstītajām rindām, viņš iesmējās.
— Par ko tu ņirdz?—Māris jautāja.
— Te! — Kārlis pasvieda vēstuli. — Lasi pats. Māris mtvēra lapu un sāka lasīt. Rakstītājs
P lūdza apgādāt tm atsūtīt sieviešu apakšveļu:
večiņa pieraduši pie nailona un citu vairs
ķa neesi -greizsirdīga . . ^ " / . . ;-''t;-f||
Māris.ļāva noslīdēt vēstulei uz krūtīm; viņš gri-bēja'teikt, ka Avots, tādu vēstuli rakstīdams, bradājis pa Ugas dvēseli kā traktors pa puķu dārziņui bet Kārļa istabā vairs nebija. Ārpusē nočīkstēja kāpnes, kas veda pagrabā.
— Atkal pie pudelēm, — Māris apmierināti nodomāja. — Kas to būtu domājis, ka Kārlis kļuvis tāds iemetējs. Nebija brīnums, ka Vera viesībās centās nosēsties Kārļa tuvumā, Lai uzmanītu, he! Bet šoreiz tieši labi, ka brālis cienājas. Jo ātrāk pievilķsies, jo ātrāk nolūzīs un — jo ātrāk un mierīgāk viņš pats varēs iet un pārbaudīt, vai tantiņa slepenajā atvilktnē tomēr nav kb noslēpusi. Labi, ka viņš toreiz Kārlim par tās ierīkošanu nekā nebija teicis. Kā zinādams.
Viņš palocīja kāju. Sāpēja, bet nelietojama nebija. Nelietojama? Tieši tāda kāja viņam bija vis-derigākā: Kārlim prātā nenāks domāt, ka viņš gultu atstās. Kad atgriezīsies, ja vien tad vēl spēs ko saprast, būs jāpavaid priekšā. Tā sakot — drošības labā. !
......
Ar 1. oktobri Srika vairs darbā negāja.
Rudīte Ineses vākšanu bija uzdevusi, kad sākāS' lekcijas augstskolā. Septembra atlikušās nedēļās Ērika meitenīti pa dienu bija nodevusi zīdaiņu namā. .
Brunis katru ritu rūca:
— Kad šī nekārtība beigsies? Vazā bērnu pa pasauli, salasīsies visādas slimības. Un kā tu zini: ka turkopšana laba? Pati tu tur klāt neesi.
(Turpinājums' sekm}