Aiimirstais
PĀRDOMAS tJN NOVĒROOTU SAKARĀ AR ASIMIMCUAS: JAUTĀJUMU
LatTisšu laikrslsstos Meži bijis. Pirmais pisn^rš attiecas uz lasāms, ka šis gads izsludināts Vācijas nometņu laikmeta nobei-
par jaunatnes gadu. Sai sakarā gribu mazliet pakavēties pie daudz cilātā jaunatnes ^ asimilācijas jautājuma. ^
Pazīstama latviešu kultūras darbiniece Eiropā, kurai bija va-
giuļaapoanu. Kad aicināju vecār kas sūtāt bērnus latviešu pspM-slblā^ kāda niāte — ļoti iiitelir ģenta dāmi, kura savu izg^tību bija ieguvuši mtoi^^ Latvijā man teica: «Latviešu sko-,1as apmeklēšana nav vajadzīga, •jadzīg^ latviešu jaunatnes pSrstā-'jo gtrāk bērni ieaug svešajā vi-vis latviskās propagandas dar- ^ dē un volodāļ jo labāk." SI dā-bam, man raksta: jAtviešu jau- ^ yēlāk izceļoja uz ASV, un
natne, kura uzaugusi angļu kultūras zemēs, neprot vairs ne runāt, ne lasīt latviski." šie vardi mani ļoti satrauca, jo sevišķi tār dēļ, ka tie nav bez pamata. Ja mēs šai ziņā «progresēsim" tik' pat strauji kā līdz šim, tad pēc gadiem 30 — 40,:kad vecā un vidējā latviešu trimdinieku paaudze būs izmirusi, latvis valoda Kietumos būs izzudusi. Vai tiešām latviešu valodu saglabās tikai latviešu daļa dzimtenē, par kuru man ir drošas ziņas, ka tā apzinīgi uņ sīksti pretojas asimilācijai, runā pareizu latviešu valodu, par spīti vai, pareizāk sakot, . tieši pateicoties asimilācijas spiedienam „no augšas"; kamēr mēs asimilēsimies labprātīgi?! Bet bez valodas liav iespējama nācijas ideja, reizē ar to arī neatkarīgas valsts ideja. Vai tiešām asimilācijas dēļ mums būs \jāuz-dod cīņa par neatkarīgās latviešu valsts atjaunošanu? i
Daudzi protestē pret šo pesimistisko secinājumu, norādot uz mūsu jaunatnes piiekSmmīgo nacionālo stāju jauniešu sanāksmēs un citur. Bet — cik liels procents latviešu trimdas jaimatnes piedalās šajā? sanāksmēs? Un tomēr es nekā(m ziņā negribu vainot jaunatni asimilācijas progresā. Ne bērns, ne jaunietis neau-. dzina pats sevi, bet viņu audzina un veido ģimene; skola un visa sabiedrība, šai gacHjumā mēs tomēr nevaram runāt par skolu, jo latviešu bērni mācās cittautu skolās, bet mūsu papildskolak nevar daudz palīdzēt.
Kur meklēt ..vainīgos"? Pēc vairākiem gadiem Vācijas latviešu laikrakstā ,,Latvija" bija iz-teilcts pārmetums .Anīļajiem vecākiem". Es tomēr nsgribētu tisj-kraut vainu tikai vecākiem. Vainīgi esam mēs visi, ,jnlļā latviešu sabiedrība". Pie tam ir savSr di vērot, ka bieži mūsu vecāka^ jai paaudzei ir noteiktāka naci onālāstāja» nekā vidējai, neatka^ īfgajā Latvijā uzaugušajai paaudzei. Uz pirmo viens 'otrs no ļvi-dējās paaudzes mēdz riaudaties ar manāmu nicināšanu, jo tā mācījusies krievu skolās, „par kaut kādu - tur Dostojevski" un. citu. šie cilvēki, diemžēl, aizmirst, ka neatkāri^ Latvijas^ valsts dibinātāji visi bija. auguši un mācījušies sveštautiešu skolāsl ļ
Minēšu divus raksturigus piemērus no mūsu trimdas dzīves, kuros ģimenes un sabiedrības vaina ir skaidri redzama.
domājams, ka viņa savu ideālu ir sasniegusi un viņas dēli latviešu valodu un vidi jau aizmirsuši. Otrs piemērs ņemts no jaunās «patvēruma zemes" perioda, un šai gadījumā nav vaino^ jami tikai «mīļie vecāki". Ģimenē, kuru domāju, vecāki beiguši neatkarīgās Latvijas skolas un, tātad, par visu ir pateicību parādā Latvijai. Ar bērniem viņi runā tikai angliski, un savās sanāksmēs mēs visi, «mīļā latviešu sabiedrība", arī runājam ar šiem bērniem tikai angliski. Ja mēs to nedarītu, tad vecāki, kuri tomēr vēl grib grozīties latviešu sa-biedribā, neliktu aizmirst saviem bērniem latviešu valodu. Pie tam:
mēs izd %rām bērniem ]š£a, pa-
kalpojujnu, ar savu sve^u āng ļu akcentu bojājot viņu angļu izrunu.
ļT tieiiām Tsēdīgi, ka latviešu mātes iespēj tagad iemācīt bērniem pat elementāros relifiskos jēdzieni s latviešu valodā, tādēļ mācītāj em sarunā ar bērniem jātulko virdu„Jēzus" latviešu valoda, t. i jāmāca to pareizi izrunāt./Ag-āk smagiem darbiem ap-krautaj d latviešu^mātei zemnie^ ku sētā bija laiks iemācīt bērniem' p it latviešu ābeci, ne tikai šo vārcu vien...
Sāpīgs jautājums ir; jauktās laulības, kurās bērni, protams, latviski nerunā. Novērst jauktās laulības nav iespējams, bet, varbūt, va fētu to skaitu ierobežot ar noti jiktu sabiedrības nostSju pret tām, jo ne jau katrreiz mīlestība ir tik ,;ķarsta": visai bieži tai r gadījuma raksturs, nākot klāt ari materiāUem apsvērumiem. Bet I^da ir mūsu nostāja pret jruktajSm laulībām? Zinu gadījur lus, ka tuvinieki pat ar zināmu epnumu apsveic iespēju saradoties ar «augstāku rasi",
īpaši; ja laulības partneris niJi no kādas lielas tautas. Labākajā ga^juma mēs apliecinām savu vienaldzābu prel jauktajām laulībām. Atceros gadījumu, kad kāda latviete prasīja man padomu attieksmē m nodomātu laulību ar sveštautieti Pateicu viņai atklāti savu negāUvo spriedumu. Kad par to stāstīju Mdai citai latvietei, tā man ar pārmetumu teica: ,3Sdēļ jūs tā darijāt? Jums jau ar tc angli iiebūs kopā jādāvol"
Ļoti negā^vu ietekmi uz jaunatni atstāj latviešu sabiedrībā mieti dzirdētais atklātais apgalvojums: ,-Mums tagad ir tik labi kš vēl nekadir māja ar visām ērtībām, auto, noguldījums ban^ kā... Mēs jau nu gan nekad vairs uz Latviju neatgrieasimies, ar! tad ne, ja tā kādreiz kļūtu brīva.. ." Kāds tautietis lasītāja vēstulē laikrakstā pirms vairākiem gadiem žēlojās, ka LatvijS viņam nebijis pat televīzijai aparāta, bet tagad esot. Sis cilvēks, diemžēl, paguvis aizmirst, ka n^tkat rf^ Latvijas laikā ar televīziju vēl tikai eksperimentēja, un te-
Nekādi strīdi, nedz politiski notikumi nespēj iespaidot latviešu tautas dzīves ritumu. Mūsu tauta pārdzīvojusi tik daudz nebaltu dienu un posta kā reti kāda cita. Un tomēr cauri grūtajai dzīvei tā saglabājusi tik daudz gara mantu, ka var ari trimdā rast latviskās d^veš veldzi. Latvietis pēc dabas ir individuālists, sav-rupeilvēks, kas vienmēr grib būt neatkarīgs no citiem. Viņš mīl darbu, bet pēc katra darba cēliena mīl ari papriecāties, kā apliecina dažādie svētki, kuros radi un kaimiņi salasās kopā, saimnieks un sainmiece ar devīgu roku dala no sava bagātīgā krājuma.
Apsveicama ir parā<Uba, ka arī svešumā gandrīz visur, kur mīt latvieši, kuru dvēseles dziļumos vēl virmo vecSs latslcu tradīcijas, riko latviskos godus, atverot bagātīgo paražu pūra lādes vāku. Tā, piemēram, rudens svētkus Toronto ievada vietējā DV nodaļa 9. novembrī ar lāčplēšu godināšanu, bet pēc svinīgā akta paredzēta Mārtiņballe, ar Mārtiņa — kā ziemas atvedēja un bruņota karavīra, kas sarga dzimteni pret ienaidnieka, uzbrukumiem — ierašanos kopā ar pavadoņiem,, ķekatniekiem.
Reizē ar Mārtiņu atbrauc ari māmuļa ziema lin, pārklāj zemi ar baltu villaini. Mārtiņš pakar savu mēteli "rartu Staba galiņā.
Latviešu namā Toronto 10; novembrī pīkst. 3 pēcpusdienā vietējā gaidu vienība šo Mārtiņa atbraukšanu rādīs īpašā uzvedumā,
ar telpu dekorējumiem un latvisku cienasta galdu. Divas stundas vēlāk turpat Toront» latviešu biedrība un Latviešu nama dāmu komiteja riko ApkūlRsi» Rude-nājus. Parasti Mārtiņus svinēja ka pusgada nobeigumu kopā ar apkūlībām vai t. s. cūku bērēm, bet Latgalē šo» visus rudens saulgriežus apzīmēja pm' rucfi8' nājiem.
Ar to izskaidrojamas visas Mārtiņu tradīcijas. Nosaukumu šai dienai devis Turas bīskaps, kas pēc dabas bijis ļoti l&tjsir-dlgsr izpalīdzīgs un ar savu d^Sr ves veidu izpelnījies tautas svē' tā godu. Reizē ar kristīgās ticības izplatīšanu Latvijā mūsu rudens svētki apzīmēti par Mārtiņiem. Ari Mārtiņu zoss tradīcija nākusi rio Vācijas.
Baibas un bagātīgas bija Mārtiņu vakara izdarības. TradicidnS-lo Mārtiņa plāceni neviens ne-drikistēja ēst, iekSm sainānieks ar saimnieci to nebija nogaršojuši, šis aizliegums stingri ievērots. Ja, kāds to pārkāpis, tam at-gadījies^^lds ļaunums.
Mārtiņš ir svētības nesējs, tār pat kā Jānis, tādēļ šai vakarā uzņemams ar pārticību. Viņam cenšas izpatikt. Mārtiņš nāk ar lielu bravūru — bruņotiem pavadoņiem. Tie ir- auglības daudzinātāji, ieražu un seno tikumu sargi, bet ari jautrības un prielta nesēji.
Mārtiņš; atvezdams salu un sniegu, nāk ar zobenu apjozies. Par to runāts ari tautas dziesmā: Atbrauca Mārtiņš, atribināja, Deviņi riteņi, simt kumeliņu.
ImM^m apasM Bsbijs: pgrkami nevienā valsti. Aii automašīnu skaits visās valstis tik strauji audzis tieši laikā pēc otra pssaules kara, tādē} nav šaubu^ ka tāpat būtu ari neatkarīgajā L&tvijā, Ja tās patstāvība nebūtu iznīcināta.
šai sakarā gribu vēlreiz atkārtot citētos baltvācu rakstmeces vārdus: ,/cilvēki, kas tā runā un jūt, dvēseliski pieder pie lielpilsētas proletariāta, kuram tē^a ir visur un nekur..;" Ja kāds vēlas piederēt pie šl internacionālā proletariāta; tad tā ir viņa personīga lieta, bet labāk būtu to noklusēt, ne atklāti lielīties ar to. Nev^us nāk prātā Brāļu k^i Rīgā un kļūst skumji ap sirdi, atc^ roties>.tos jauniešus, ku^ upurēja savu dzīvību par Ievijas vasts ideju un reizē ar to arf par šī materiālistiskā proletariāta piederīgajiem, ku|t: ir Latvijai par teidbu parādi psf visu^ kas tie tagad ir...
še piezīmējams, ka skaitlis 9 senāk apzīmējis daudzus, bez ierobežojums;.
šogad zīmīgi iegadījies, ka Toronto jau minētajiem md€Q& saulgriežu sarīkojumiem j^evieŗ^ npjas vēl ceturtais: mūsu bijušie k^vīri dosies uz Saulaini un pie Kritušo karavīru pieminekļa godinās aizsaulē aizgājušos cīnītāju un varoņus. Ari senāk Mārtiņu diena^ kad bija apdarīti visi darbi, ieročus nest ispējlgie viri pulcējās savā novadā, lai vingrinātos kara mākā, jo pēc ezeru un Daugavai aizsalšanas arvien ieradās sirotāji, kas laupīja mantu un jaunus ļaudis aizveda par vergiem. Ari par to stāsta tautas dzlesmja;
Rūci, rūci, pērkonīti.
Skaldi tiltu Daugavā,
Lai nenāk ienaidnieks
•Manā tēv^atemJti. Ar Mārtiņdienu saistās ari I9i8. gada Pārdaugavas nakts kauja, ku|ā mūsu karavīri, desmitkārtē-ju pārspēku — Ģolca un Ber-monta spēkus uzvarot, atbrivoja Rīgu no svešajiem uzbrucējiem. Tā 11. novembris kļuva par mūi su tautas episkā varoņa lĀčplēša dienu; šl kauja, protams, prasīja ari upurus: Brāļu kapos guldīja 57 virsniekus un m Icareivjus.
To visu atceroties un kopjot tradīcijas, svešuma latvieši šis nedēļas nogalē pulcēsies dažādos sarīkojumos, lai atmiņās izstāt gātu tālo pagātni un iedegtu gaišo cerību lāpu tumšajos rudens vakaros savās krūtis^ kā ari spodrinātu zelta laipu uz dārgo tēvzemi. Biruta jSenkēviēa
Ari latviešu vskMias laopļoša-nā vecākā paaudze nav bez vainas. Mūsu ikdi^as valoda ir piebārstīta ar vlMdiem ^idžobiem" un citiem sakropļotiem angļu jēdzieniem. €ik.daudz pūļu kādreiz prasSJa latviešu valodas tīrīšana no ģermānismiem un rusicis-miem, no ,,zaftSm" un ,,dvorņl< kiem"! šis darbs būs jāsāk no jauna, šoreiz tīrot laukā „bosus", «mlnkus" tm citus angļu vārdus. Pirms dažiem gadiem britu gal vaspilsētā Londonā kāda • latviete mm pat lepni atzinās, ka viņa tagad jau — vienmēr domājot angliski!...
Nav noslēpums,, ka daudzi no jaunajiem latviešiem vairs nelasa mūsu laikrakstus. Viņu pār metumi mūsu presei ir dažādi, vairāk vai mazlk pamatoti. Viņi apgalvo, ka mūsu vecākā paaur dze savā politiskajā dom^anā esot apstājusies uz 1932. gada sliekšņa, kaut daudz kas grozi-jies kopš tā laika un dauds ka§ I^ērtējams, īpaši ārpolitikas jautājumos. Ir taisnība: mēs vēl arvien šķirojam tau^ .labajās un sliktajās", tāpat ft» pirms o^ ra pasaules kara. Daiļ^ labs vēl nav aizniirsis veco leģendu par ,;70^'gadu verdzību un Baltijas baroniem", kaut no lielajām tautām pašreiz tieši vācieši ir vienī-
gie, kas spēj mūs saprast sakarā ar stāvokli Austrumvācijā. Par vāciešu mums labvēlīgo nostāju liecina ari Minsteres latviešu ģimnāzija, kurai līdzīgas nav nekur citur.
Jaunatne ari pārmet, ka mēs gribot visos jautājumos būt ,4conservātIvi par katru cenu". Taisnība, mēs aizmirstam, ka kopš otra pasaules kara visās ze mēs uzaugusi jauna paaudze ar daudz brivSkiem uzskatiem nekfi viņu vecākiem. Tās viens spārns ir pat stipri radikāls, kā liecina studentu kustība dažādās valstīs. Mans maizes darbs man liek strādāt šis jaunās cittautiešu paau dzes vidū, manas attieksmes ar
UTVIJA
S9. ^.m SSSTDIENA. 1986. 9. m
IS
m&miĀ mstmoMk imsfim
ftSUASCUA fiIBO»lr
RadakdiJBi UMm mamtakripti» p8e vftjBddbu ftisfit K«> liu«tot08 mamisteiptiMi mu^M tet m iMnoi lita •^ psķai, jft ļisprteao^ DMtmārto (SaatdH) ni stasptaaUikalt
Ptftkftfmoo rakstoft istsllEtfts dODttft ir raktffiij» puMBlgi iMttU OB 89 tņtiA 8«jB(Junft stW tit itpdakoU» tttdokUa.
AtMfilķft «mHU» baa» 29 «oto.
iO
aašMJimi dili 1X10. b9l tcM $4» -> 9M9pttr 1 oollMUtgn,
to ir labas, tādēļ labi pa^tu tās stumā an^ nezaudē mēra un
noskaņojumu. Mūsu jauniešu; biedri pieder pie Ms pēckapi pa-aiidzes, un viņi zināmā mēra ietekmē ari latviešu jaunatnes oo-skoņojumu, Tas ir fakts, kurš mums jāakceptē, un nevietā ir tēvišķīgi pārākais un dažreiz pat kritiskais tonis vecākās paaudzes rakstos attieksmē uz jauniešu domām. Ar to divu paaudžu konflikts tikai paasinās, ar to mēs veicinām mūsu jaunatnes asimilē-šanos un novēršanos no visa lat-. viskS.
Latviešu laikrakstos ari neesot „nekā Jauna"; salīdzinot ar dt-tautu izdevumiem, — žēlojas da^ ļa jauniešu. Mēs nevaram izdomāt .Jaunus" faktus, betmēs varam dot tiem patstāvīgu apgaismojumu latviešu interešu skatījumā, īpaši ārpolitiskajos Jautājumos^ neatkarSgu no patvēruma zemes preses viedokļa^Jo Rietumos visur pastāv preses brivf-ba. šī neatkarigl apgaismojuma mums patikām nav: mūsu politiskie ievadraksti ASV pauž am®-' rikāņu viedokli, Anglijā — britu ieskatus u. 1.1 Bet katrai medaļai ir divas puses. Vai mūsu politisko rakstu autori nevarētu parādīt bez ^sava* 3»atvēruma zemes viedokļa ari „meda]&s otru pusi", piemēram, rakstot angļu kultūras zemēs, pašķirsit ari vSr cu un franču laikrakstus un pieminēt to viedokli? Tas būtu kaut kas „jauns" ne tikai Jaunajai paaudzei, bet paHdzētu orientēties arī pārējiem lasītājiem.
Negatīvu iespaidu uz jaunatni atstāj ari mūsu asS savstarpējā apkarošanās sabiedrībā un pre-,sē. Lasot cittautu laikrakstus, jaunieši pieraduši pie cittida to-ņa. Mēs piesavināmies no cttIEm tautām daudz nevērtīgu lietu. Kādēļ mēs nepiesavinfimies, piemēram, ari vienu pozitīvu angļu IpašTbu — viņu lielo iecietību pret citu uzskatiem un taktu polemikas? Pat vēlēšanu ciņu kar-
takta izūtu, izvairoUes personīgi aizkārt pretinieku. Kāds pret-
stats tam, piemēram, ir daudzas mūsu lasītāju v^tules redakci-
jai, ari daži sinožu raksti! Angļu preses tCHiI izpaužas vecas, augstas kultūras tautas tradīcijas. Mēs nemīlam krievus, bet tieši no viņiem esam piesavinājuāieš tieksmi pamatīgi ..sadot" pretinieka personai.
Pabeidzot šis pārdomas par asi-milāciJiĻ gribētos aizrādīt (sakarā ar Ojāra Alka rakstu Vācijas ,Mtvijā" šāgada 28. septembra numurā), ka divu dažādu valodu sastapšanās bērnu un Jauniešļii pasaulē nav nekas Jauns: šī problēma pastāvēja ari caru laika Krie-Tijā. kad daudzu latviešu bērni uzauga krieviskā vidē. Toreiz latviešu valoda no šīs divu valodu sacen^bas iznāca kā Uz-v^urētāja, patelcoti^ vecākiem un visai latviešu sabiedrībai. Vai tagad būs citādi? Eā piemēru lat-vidiem gribu minēt trimdas poļus Britanijā. Poļu sabiedribā asimilācijas tieksmes ir maz saskatāmas. Vai tiešām poļiem ir vairāk nacionālās pašapziņas un nacionāls lepnuma nekā mums?
A. IL
LASIT/aU
VAI LATVISKA MCZIKA MAZVĒRTĪGA? „Latvija Amerikā^' 19. oktobra numurā paziņoti Kultūras fonda laureāti Goda balvas pi^ķir-tas literatūrā, tēlotājmākslā, pai-dagoģijā un teātra mākslā. Diemžēl, neviena balva nav pid^ŗirta mūzikā. Vai tiešām mūsu skaņraži nekS ievēribas deniga nav radījuši? S, GalHtis,
DVKV kultūras nozares vad.
tiem profesora Ptirvīsa dabasskatu meistardarbnīcu dzinot ar to pat stiliļ stilos tvirtināto literārās avīzes
bija beiguši astoņi, profesora Tilberga figurālo mels- — Les Nouvelles litteraires redaktoru.
tardarbnicu — viens, profesora Bliasa — viens. Neliegsim sev prieku oriģinālā citēt kaut tikai
Zīmīgi, ka ainavistu bija, absolūtais pārsvars. Vai divi pirmās rindkopas, ar kupām ievads sākas:
tas bija audzinātāja vai audzēkņu nopelns? Dabiska J'ai vu le ciel de Lettonie se refleter dans Ies
jauno latviešu mākslinieku nosliece vai augstprātīga yeusclaireBdes jeunesfillesde la plainecourlandaise;
un neaplēšama nejaušība? c'^ait un ciel couleur de libert^i J'si vu Ies prairies
Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums atliek tikai ,en fleurs des vallees de la Tīdzeme balaneer au Vent
ārbaudīt, kādas meistardarbnīcas jaunie; latviešu de juin Ies coupes d'or de leurs renoncules, Ies couron-
(58. turpinājums)
: Izstādes oficiālaisi nosaukums bija Ēsposition d'Art de la Lettonie (peinture, soulpture et art populaire); 27 Janvier — 28 Pevrier 1939 — Latvijas mākslas izstāde (glezniecība, tēlniecība un tautas māksla); 1939. gada 27. janvāris — 28. februāris.
Izstādes dalibmeki
Izstādē piedalījās 39 latvju māksliniekiy 32 gleznotāji ar 169 darbiem un 7 tēlnieki ar 18 veidojumiem.
Latvijas mākslu šai izstādē Konkordijas laukumā, Tileriju dārzos, Žēdepōma muzejā pārstāvēja:
gleznotāji: Augusts Annus (dzimis 1893), Ansis . Artums (1908), Jēkabs Bīne (1895—1955), Nikolajs Breikss (1911), Jānis Cielava (1890), Arvids Egle (1905), Ģederts Eliass (1889), Jāzeps Grosvalds (1891 —1920), Eduards Kalniņš (1904), Valdis Kalnroze (1894), Jēkabs Kkzaks (1895—1920), Jānis Kuģa (1878), Ludolfs Liberts (1895—1959),nJānis LiepiņI (18'94—1964), Voldemārs Matvejs (1877—1914), Kārlis Miesnieks (1887), Kārlis Neilis (1906), Vilis Purvī-tis (1872—1945), Jānis iKozeutāls (1866—1916), Ārijs. Skride (1906), Otis Skulme (1889—1964), Uga Skulme (1895—1953), Arnolds Spalviņš (1911), NiklāvsStrunke (1894-1966), Leo Svemps (1897), Aleksandrs Strāls (1879—1947), Erasts ēveies (1895), Jānis Tilbergs (1880), Valdemārs Tone (1892—1958), Konrāds Ubāns (1893), Edgars Vārdaunis (1910), Francisks Varsla-vāas (189&—1949); im ,
mākslinieki Mākslas akadēmijas pastāvēšanas laikā nes de leurs bleuets et Ies fins panacbes de leurs beidza. Ieskaitot 1939./40. mācības gadu, Mākslas aka- grsminees: c'etaient des prairies couleur de joie de skulptori: Burkards Dzenis (1879—1967), Kārlis ^gj^iju bija beiguši 220 audzēkņi: 93 figurālo, 33 ai- vivre. ^ Jansons (1896), Emils Melderis (1889), Marta Skulme n^vu, 38 grafisko, 20 dekoratīvo, B tēlniecības, 18 (1893—1961), "Gustavs Šķilters (1874—1954), Teodors, keramikas un 9 lietiskās tēlniecības meistardarbnīcu. Zaļkalns (1876), KārUs Zemdega (1S76—1963). gi^ skaitli liecina, kalatvielu jaunā mākslinieku pa-
Desmit no ^ gleznotājiem bija beiguši Latvijas audze pievērsusies vairumā grūtākajai figurālajai
mākslai — cilvēkam, kaut tas Latvijas mākslas izstā"
mākslas akadēmiju. Tie bija:
1) Augusts Anņus, beidzis Latvijas mākslas akadēmijas Tilberga figurālo meistardarbnīcu 1926. gadā.
2) Ansis Artums, beidzis akadēmijas Furviša dabasskatu meistardarbnīcu 1933. giadā,
3) Nikolajs Breikss, beidzis Purvīla meistapd^b-nicu 1937. gadā,
4) Arvīds Egle, beidzis Furvīsa meigtardarbnīGu 1933. gadā,
5) Eduards Ealniņšj beidzis Purvīša meistardarbnīcu 1932. gadā,
6) Valdis Kalnroze, beidzis Purvišs meistardarb-mcu 1933. gadā,
7) Kārlis Neilis, beidzis Eliasa figurālo meistar-darbnīcu 1932. gadā,
8) . Ārijs Skride, beidzis Furvīla meistardarbnīcu 1932. gadā,
n
Les couleurs de la Lettoaie, U fatīt Ies percevoir, non pas a la surfaee deš objets ou elles seniļ)lent s'ētre fisees,, mais dans l'ame des choses; car s'il est un pays ou les nuages, les fleurSj l'eau des rivieres et mme Ies cailloux des chemin oht une ame, c'est^^ la Lettonie.v" .'-'r^
v,,Esmu redzējis atim
„. , . V . T ..... zemes līdzenuma, jauno meic^^^^^
J ai vu le ciel de Lettome se reflte to ^--^ ^^^^^^ ^.^^ ^^^^ ^^^^...^ ^.^^^^^
lesyeuxelairesdesjeunesf^^^^^ ziedošo ieleju pļavās jūnija vējā līgojam gundegu
un ciel couleur de hberte. .^gita kausiņus, rudzpuķu vainadziņus un zāļu stiebrā-
(Maurjce Bedel) j„ gmaUjāg ļj^^j^g^jg. ^^^^ ^g^^g^ j^^^ j^^^j^^
Latvijas krā&as skatāmas ne lietu virspusē, kur
, .. , . , , , 1U-. ^ šķietami parādās, bet gan lietu dvēselē: jo, ja
Latvijas mmm jzst^des katalogs bgadamats ^^^^ ^
Latvijas yalsts^^^^^ spies.ave kuras direktors bija lielceļu pelēkie oļi izstaro dvēseli, tā ir Latvija. Ludolfs Liberts - vjens po, ^ta4^ dalībniekiem, h y^ gj ^^^^^^ _
formāts m/Hm a), iŗ burtj, rūpīgais iespiedums ^ivju azeņa spārns, ko pazīst pēc viņa spožās sp^-
yag, Klaiņodams pā Zemgales smil jĢJsio atklāj, ^dgai^aVism^ dodas uz prielrau starp vītolu puduri^^ pīp#i ķiSs-
un fotogrāfija? spēja apmierināt izsmalcinātāko gaumi. Katra mākslinieka vārdam bija pievienota īsa 9) Arnolds Spalviņš, beidzis Furvīla meistardarb- biogrāfija. Kataloga ievadu bija saperējis franču nīcu 1936. gadā, rakstnieks un latviešu draugs MorissBedeļs tu, l§pās atraisās treju nošu'dziesma, v'ii^š iepazīst
10) Edgars Vārdaunis, beidzis Purvīia meistardarb- ^kstmeks^ levftdam bija TOud^s vaidus, ka ^^^^ _ ^^^^^^^^ ^^^^ doties turp,
nīcu 1936. gadā. rotkalis izraugās dārgakmeņus dladem^j: tje dauds. ^ ved tava iztēle, bez cita 42enuia kābezbēdl-
Turpat ik trešais no izstādes dalībniekiem bija krSsami zalgoja un lasmoje, un ritmiskos tejkumos i,,, ^. ; ,,,,g ^risdesmit di^ zied-
beidzis Latvijas mākslas akadēmiju, vecākais — 1926. savirknēti, kļuva par dailei un draudzībai veltītu ļ^^^^g ^ ^ t*d gadā, jaunākais — 193?. gadā. madrigālu. .
.No desmit Latvijas mākslasakadēmijasabsolven»
Kūdu presi velel
' Blakus rakstnieku.cēlieniem arvien vairāk sāk ieviesties tradici^ ja rīkot paneļdiskusijas par preses jautājumiem, šādā veida rasta iespēja nē vieri rakstniekiem, bet arī. žumM^tiem ,^aradīt sevi publikai", šie sarīkojumi ir atklāti, un klausītāji var piedalīties ar jaut^umiem: un izteikt savus ieskatus.
Sada veida paneļdiskusija no^ tika arī Preses dienu ietvaros 26. oktobri Milvokos ar nosaukumu -r- Pārrunas par preses problēmām (PPPP)» ,Tajā piedalījās 8 preses darj)inieki: Dr. Ansis karps^ Driw Valters Nollendorls, izdevējs , un redaktors Hugo SkrasŪņš, redaktors Raimunds
■ Cāks, Latviešu preses biedrīMs priejcšniekš redaktors Viktors Irbe, redaktors. Alfrēds Vtnčels,
■ rakstnieks Kārlis JĶezbers m pubdicists Alberts Raidonis.
īsreferātā diskusiju vadītājs'R. Caks aprādīja, ar kādām problēmām jāsaduras preses ļaudīm savā darbā, izvēloties pārrunām , šādus jautājumus: 1) Preses ,uz-
• devumi; .2) Preses brīvība; 3) Preses kritika.
PRESES UZDEVUMI
.„Vai prese ir. audzinātāja un domas virzītāja kādas noteiktas ideoloģijas virzienā", jautāja ,R. Čaks, „vai tikai Informētāja par notikumiem, uzskatot, ka arī prese ir .veikals — tirgošanās ar ziņām?'.' .
Šis bija pirmais jautājums, uz ko paneļa darbiniekiem vajadzēja atbildēt, izteikt savas domas un viedokli. -
A. Karps: Mūsu sabiedrībā sā^ kas garīga pŗoletārizēšanās. Ta^ dēļ munis jāraugās, lai prese nekultivētu mietpilsonisku Ideoloģiju. M;ietpUsonis ir cUvēks, kuram nav vērtības apziņas,' sal':a prof. Jurēvlēs-i -ŗr^ Ko mēs varam presē atrast, ja tās pamatuzdevums ir ziņu sniegšana?. Un ja sabiedrība ir mietpilsoniska,, kas
• tad to var interesēt? Tādēļ sabiedrība būtu jāvelk uz augšu, jāvada, jāaudzina. Preses uzdevums ir vadīt sabiedrisko domu.-Vai. mēs to darām? Kādēļ mūsu laikraksti to nevarētu deklarēt? Laikrakstam ir jāietekmē sabiedrība im nevis; otrādi. Cilvēkam jādod Idejasi kas paceļ viņu augstāk par primārajām vajadzIbāiUi Noturēt līmeni vieh\nepietlek, jo stāvēšana uz vietas nozīmē ieSa^ nu atpakaļ, Bet^ mums jāiet uz priekšu. Mums vajadzīga cīņas prese. Jāiesaista jaunākā paaudze, jo no vecākās paaudzes nevar neko cerēt, ne gaidīt.
V. NoUendorfs: Prese ir zināma veida komunikācijas līdzeklis. GaJvenie faktori ir preses : attieksmēs pret publiku un poli-. tisko varu. Tātad -- ekonomiski un politiski. Presei ir jāraksta, ko publika prasa, jo tai jārēķinās ekonomiskā ziņā. Ja presei ir jāaudzina, tad ziņu sniegšana un audzināšana ir jāapvieno. Jāsniedz fakti, ko publika vēlas, un
PĀRRUNAS H
ievacU, kas audzina.
H. Skrastiņš; Mūļ tējama citādi nekā Mūsu. jprese atspo^ intereses.
V. Irbe: Apvienoji šana ar veikalniecisļ redzēt arī sludinājuļ prese'ir spiesta izt domas; ku^ām tai jākalpo. Ir jāatrod viešu prese var paļ nojotekonomisko "i
A. Viiičels: Kas'iļ se ir visi periodisļ Tādēļ ir pareizi, jaī kalpo "informācijai, vumi — audzināšai preses uzdevums trimdas apstākļos audzināt un clnitiel
K.'Ķezbers: Mi ceļš: jāapvieno abaļ formācija, ziņas, kāļ ki raksti.. Pŗesē kf bai un izdevēju inļ
A. Raidonļs: Gr| ties tuvāk cīņas laikos cīnītāju avai kie cīnītāji, ir bijuš rakstnieki. Vispirm lēta dzejnieku dari gājusi tautā, tikftil droši vĪTi īstenoji si^ piepildījumu. I iet no mutes mutē.ļ laikos — vissenākļ dā, pirmā un otrā ļ atbrīvošanas cīņSsJ Arī šobrīd mūsu ta dzibā, nospiesta neļ un fiziski tā tiekj ko darām mēs? ļ cīnītāji ~ rakstniJ ķi, kas> dzīvo briļ nav jābai.dās raksj platīt,, kas var atl testu pret mūsu jiem, lai dzird vis mūsu dzeja aiziet lal djvēkl tur zlnaj nieki domā par veltī tai savas aab^
Biruta S\
JūUja si pie mavļ
ņirboša kas tālā^ pie pa^āļ
Un, tieM pār vec\ plosījās Mdzlēzd būs izp\ un tad
Pa 'i-udā atminoši lūUja s\ zaļajā mana
I
I
(56, turpinājums)
Griezes pirmā vēlēšanās bija bēgt. Piespieļ zes paminu un drāzties priekšu; prom -— prom!..Bet visapkārt, bfja seju, cilvēku ļstā žestikulējošu- roku mežs. Viņš vēl vienmēļ vieglo satricinājumu, kas radās tai mirkli, ;W to atsitās pret sievietes ķermeni. Nebija ] jusi ari nervu sāpe pakausi, kas. iedzēla, svešo paripojam zem kaimiņa auto. Un /tod kad kļuva skaidrs, ka tamjāpaliek uz yļetd rese par katastrofu pazuda, acis pašas no s\ rāvās no cilvēkiem, no policista, kas, nez', rienes uzradies, jau stāvēja pie cietušās, d auto vadītāja, kas; izkāpis no spēkratiem, ^ nelaimīgajai palīgā, un meklēja skatlogu
dru. ' . ,
Paldies Dievam, viņa vēl bija turpat! Bet arī viņa bija pamanījusi notikumu un dejodama vairs nemalās uz vienu un otļ kā to darīja parasti, bet, skatitājjiem lokāla ru pagriezusi, skatījās uz ielu 'ļaužti barā ļ vairs viegli šūpojās gurnos un lēni cilāja iļ kā lēns vilnis pusdienas tveicē cilā lēmu bija piimā reize, kad Grieze tik ilgi un neļ varēja skatīties Indrā. Reālajā pasaulē viņu atgrieza policistal