S(SS«Eaas, 1888.. g.' Hovembirasj -SO. n-sr§.
UA
iilDA 9. NOVEMBRIS fk TORDNTO
r/Wtttt> Voo JHsrau Str.»
Iplb .Ttjtdilbislsbilt. Nt-bet tu vCMSmoi s&te t^ l) fti itaiptautiikaii vfMu vai intoOļlsm ir nkstltfijt pīnmllB
sumuiA oot. aQ etntUi
da}& im bet ttkitt par 1 ooUti alijM t«lpiiv:
ang}i nezaudē mēra lui izūtu, izvairoties personīgi irt i>retinieku. Kāds pret-ļts tam, piemēram, ir daudzas ļsu lasītāju vēstules redakči-arī daži amn raksti! Aiigļta tonī izpaužas vecas, aug°. ļs kultūras tautas tradicijas.
nemīlam krievus, bet tieSi viņiem esam piesavinājusies pamatīgi„sadot" preti» [ia personai.
abeidzot Šīs pārdomas par asi-ļāciju, gribētos aizrādīt (saka^ [ar Ojāra Alka rakstu Vācijas ļitvijā" šāgada 28. septembra aurā), ka divu <lažadiu valodu bērnu uu jauniešts aulē nav nekas jauns: šī prob-pastāvēja ari caru laika "jā, kad daudzu latviešu uzauga krievisks vidē. To-latviešu valoda no šīs divu ķdu sacensības iznāca kā uzstāja, pateicoties vecākiem^ Un Ji latviešu sabiedrībai; Vai ts-bus citādi? Kā piemēru lat-ļiem gribu minēt trimdas po-Britanijā. Poļu sabiediibS "Bijās tieksmes ir maz sa^ 5. Vai tiešām poliem ir nacionālās pašapziņas un ļionālB lepnuma nekā mums?
. Ai. Aci-
IVAI LATVISKA MŪZIKA
MAZVĒRTĪGA?
itvija Amerikā" 19.^ oktobra lurā-paziņoti Kultūras fon-[laureāti Goda balvas pielķir. literatūrā; tēlotājmākslā, pai-ļ;oģijā un teātra mākslā^iDiem-neviena bidva nav piešķirta Nkā. Vai tiešām mūsu skaņ-neka ievēribas denlg» nav juši? J. GaiStis,
DVKV kultūras nozares vad.
)s tvirtināto literārās avīzes-redaktoru.
' oriģinālā citēt kaut ■ tikai kuŗāni ievads sākas: jettonie se refleter dans Ies lies de la plaine courlandaise; ^ libertš. J'ai vu Ies prairies la Vidzeme balancer au vent leurs renoncules, Ies couron-. Ies fins panaehes de leurs prairies couleur de joie ēe
I ■■ ^- ■
fettonie, il faut Ies percevoir, ■ )bjets ou elles semblent s'etre ļes choses, car s'il ļest un pays 1-eau des rivieres et mēme Ies une ame, cVst bien la
[rdzam Latvijas debesis Kur-meiču skaidrajās acīs: tās
īsā. Esmu redzējis Vidzemes
inija Tējā līgojam : gundegu} vainadziņus un zāļu stiebrā^
)ija krāsas, kas izteica dzīvesi
lāmas ne lietu virspusē, kur ļet gan lietu dvēselē: Jo, ja lākoņi, ziedi, upju ūdeņi un ļzstaro dvēseli, tā ir Latvija. Iri saskatāma — tā ir zaiga pazīst pēc viņa spožās spal-ŗales: smilšainajām takām, gā-vismazāk. Savvaļas soli vujiš fitolu puduri un pīpeņu klās-nošu dziesma,^ viņš iepazīst ļiisiem priekiem: doties turp, bez. cita ^enuļa kā bezb^^i-23 u rozes trīsdesmit divi zied-
velētos pasi
PĀRRUNAS PAR PRESES PROBLĒMĀM MILVOKOS
Blakus rakstnieku cēliepiem ar- ievadi, kas audzina.
vien vairāk sāk ieviesties tradīcija rīkot paneļdiskusijas par preses jautājumiem, šādā veidā rastā iespēja nē. vien rakstniekiem, bet arī. žumlis^iem „parādīt sevi publikai", šie sarīkojumi ir atklāti, un klausītāji var" piedalīties ar jautājumiem un izteikt savus ieskatus.
šāda veida paneļdiskusija notika ; arī .Preses dienu ietvaros 26. oktobrī Milvokos ar nosaukumu — Pārrunas par preses pjob-
H. Skrastiņš: Mūsu prese vērtējama citādi nekā profesionālā. Miisu j prese atspoguļo izdevēja intereses.
V. Irbe: Apvienojama audzināšana ar veikalniecisko. Daži grib. redzēt arī sludinājumus. Dažreiz prese ir spiesta izteikt pofitiķu domas; kurām tai zināmā mērā jākalpo. īr jāatrod veids, la1> viešu prese var pastāvēt, apvieno jot ekonomisko ar audzinošo. A. Vinčels:>Kas ir prese? Pre
lēmām (PPPP).,iTajā piedalījās ^ ^ ^1 periodiskie izdevumi. 8 preses darbinieki: Dr. Ansis ™®i ^ pareizi, j'a dienas prese
Karps, Dr.; Valters Nollendorfs, izdevējs,. un redaktors Hugo Skrastiņs,r redaktprs Raimunds Čaks, Latviešu preses liiedriibas priejišniekš redaktors 'Viktors irbe, redaktors . Alfrēds Vinčels, rakstnieks Kārlis Ŗezbers. un. publicists Alberts Raidonis.,
īsreferātā diskusiju vadītājs R. Čaks aprādīja, ar Mdām problēmām jāsaduras preses ļaudīm savā darbā, izvēloties pārrunām šādus jautājumus.: 1) Preses uzdevumi; 2): Preses brīvība; 3) Preses kritika.
PRESES UZDEVUMI
,,Vai prese if audzinātāja un domas virzītāja kādas noteiktas ideoloģijas virzienā", jautāja R. Čaks, „vai tikai informētāja par
darbus. — Bet vai šādi patriotiski darbi parādās trimdā? Kur ir mūsu himnas britai? Kur ir mūsu protesta diseja? Kur ir mūsu laikmeta" • tautas dziesmas, kuras mēs visi dziedātu no maza līdz lielam skolās, sankojumos, viesībās, gājienos U.C.? Vēl arvien mss dziedam vecās dziesmas „'Fūt vējiņi", „Ss
kalpo informācijai; bet citi izdevumi — audzinsgariāi;' Latviešu preses uzdevums specifiskajos trimdas apstākļos ir informēt, audzināt un cīnīties.
K. Ķezbers: Mums jāiet vidusceļš:, jāapvieno abas lietas — in-forinācija, ziņas, kā ari ideoloģiski raksti. Prese kalpo sabiedrībai un izdevēju interesēm.
a. Raidonis: Gribētu pieskarties tuvāk cīņas presei. Visos laikos cīnītāju avangards, idejiskie cīnītāji, ir bijuši dzejnieki un rakstnieki. Vispihns ideja - izauklēta dzejnieku darbos, tad tā iz-gājiīsi tautā, tikai pēc tam to droši vīri īstenojuši, un tā radusi piepildījumu. ^Rakstītais vārds iet no mutes mutē. Tā bijis visos
notikumiem, uzskatot, ka arī pre- laikos --vissenākajos, 1905. gar.
se ir veikals tirgošanās ar ziņām?"
šis bija pirmais jautājums, uz ko paneļa darbiniekiem vajadzēja atbildēt, izteikt savas domas un viedokli.
a.. Karps: Mūsu Isabiedrībā sākas garīga proletarizēšanās. Tādēļ miuns' jāraugās, lai prese nekultivētu mietpilsonisku ideoloģiju. Mietpilsonis ir" cilvēks, kuram nav vērtības apziņas, saka prof. Jurēvičs; — Ko mēs varam presē atrast, ja tās pamatuzdevums ir ,ziņu sniegšana? Un ja sabiedrība ir mietpilsoniska, kas tad to var interesēt? Tādēļ sabiedrība būtu jāvelk uz augšu, jāvada> jāaudzina. Preses uzdevums dr vadīt sabiedrisko domu. Vai, mēs to darām? Kādēļ mūsu laikraksti to nevarētu deklarēt? Laikrakstam ir jāietekmē sabiedrība un nevis otrādi. Cilvēkam jādod idejas, kas paceļ viņu augr stāk par primārajām vajadzībām. Noturēt līmeni vien n^ietiek>" jo stāvēšana uz vietas nozīmē iešar nu atpakaļ. Bet mums jāiet uz priekšu. iMums vajadzīga cīņas prese. Jāiesaista jaunākā paaudze, jo no vecāMs paaudzes nevar neko cerēt, ne gaidīt.
V. NoUendorfs: Prese ir zināma veida komunikācijas līdzeklis. Galvenie' faktori ir preses . attieksmēs pret pubiiku un politisko varu. Tātad — ekonoiniski un politiski. Presei ir jāraksta, ko publika prasa, jo tai jārēķinās ekonomiskā ziņā. Ja presei ir jāaudzina, tad ziņu sniegšana un audzināšana ir jāapvieno. Jāsniedz fakti, ko publika vēlas, un
dā, pirmā un otrā pasaules karā, atbrīvošanas cīņās, grūtos bnžos. Arī šobrīd mūsu tauta smok verdzībā, nospiesta nebrīvībā; garīgi un fiziski tā tiek iznīcināta. Bet ko darām mēs? Mūsu idejiskie cīnītāji rakstnieki un dzejnieki, kas^ dzīvo brīvībā? Kuriem nav jābaidās rakstīt, iespiest, izplatīt, kas var atklāti izteikt protestu pret mūsu ta;utas apspiedējiem, lai dzird visa pasaule? Lai mūsu dzeja aiziet arī uz dzimteni, lai cilvēki tur zina, ka mūsu dzej nieki domā par savu tautu' un veltī tai savas labākās domas un
dziec^u par tevi, tēvuž'eme", bijušās karavīru dziesmas u.tt. Bet jauna nekā nav. Kur palikuši mūsu ugunsnesēji? Mēs gaidām no jaunatnes. Kur ir mūsu jaunatnes cīņas dzeja? Kādēļ tās nav? Kādēļ savā fantāzijā nevar apdziedat savu dzimteni? Izņemot Andreju Eglīti un vēl dažus, cīņas dzejas mums nav. Jaunatnes presē nav arī cīņas rakstu.
Dzejniece Rita Gāle (no publi kas): Mūsu cinitāju apulciņž^.kļu-vis mazāks. Dzeja ir daļa no tautas. Jaunajiem būtu vieglāk rakstīt citā valodā, bet tie dzejo lat "viski. W rtas vien jau nav cīņa?
r. Čaks: Kas ir preses brīi^a? Vai tS praksē eksistē? Ikviena preses izdevumā ir tik daudz brīvības, cik to atļauj izdevējs resp redaktors. Ja tie ir iecietīgi pret citu ieskatiem, brīvības ir vairāk. Pretējā gadījums izdevumā; redzēsim tikai viena novirziena uzskatus.
preses brīvība
stu brīvu no or^tni^āciju spaidiem. Prepes brīvība, pēc viņa domām, ir tiesība izteikt savus uzskatus, nepārkāpjot likumu. Preses brī^a pastāv tad, ja laikraksta vadītājs var nekavēts publicēt visu, ko atšst par pareizu^ vadoties no pienākuma ap-2dņas, Ukuma un sirdsapziņas. Organizācijas nedrīkst ierobežot preses brivību. Kara. kalpo laikraksts — organizācijim vai lasītājiem? Lasītājiem jāsaņem arī informācija, kuru organizācijas labprāt noklusētu, jāzaņo arī nepatīkamais tā, kā faktiski ir, nevis tā, kā to. gribētu redzēt. Tikai tad laikraksts patiešām kalpos lasītājiem.
K. Ķēzbers: Žurnālistam jābūt suverēnain, objektīvam, patiesam. Laikrakstam jābūt brīvam no organizāciju ietekmes.
Žurnālists r. Norītis (no publikas): 'Preses darbinieks ir vērtētājs — ko rakstīt un ko nerakstīt. Jo lielāka brīvība, jo lielāku atbildību un pienākumu tā uzliek.
A. Raidonis: Lai runātu par preses brīvību, vispims jāvienojas par definīciju, kas vispār ir brīvība; Kas vienam ir brīvība, to otrs uzskata par nebrīvību. Līdzīgi ir ar presi. Nav absolūti brīvas preses, tāda praktiski ari nevar būt. Dabīgi» ka izdevējs un redaktors noteic katra izdevuma vadlīnijas.
Preses dienās Milvokos pair preses problēmām diskutēja (no kr eisās) A* Raidonis, K.Ķezbers, i. ¥inčels,R. Čaks, V.īrHHi'Skrastiņš, Vi Nollendorfs un A. Karps. Foto: A. Graudiņš
V. NoUendorfs: Presei jābūt brīvai no izpildvaras iejaukšanās. Preses brīvība ir redzē arī pret tiem, kam citādi uzskati.
Pēc H. Skrastiņa domām galvenie faktori ir izdevēja briiōba un redaktora brīvība.
V. Irbe: Latviešu presei riav tādas brivības kā citam tautām. Organizācijas neļauj brīvi atreferēt notikumus.
A. VinČels, izsakoties šai jautājuma^ neslēpa sarūgtinājumu, kuru piedzīvojis savā redaktora darbā, cenšoties paturēt laikrak-
Biruta Senkēviča'
CIEM0ŠMĀ8 ■ -
Jūlija saules svelmi
pie mana vectēva kapa '^āna ^ēfnibū atnāca pasērst-^ ' ņirboša mirdama veMā,
kas tālāk par atmiņām sniedzas
pie pašām sakņu sakTīēm.
Un, tiekoties tiem, kas vitālāĶ pār vectēva alaino ka/pu plosījās dīvaina vētra, — " līdz lēzenā MiUu kopa Ms izputināta pār zemi un tad tā beidzot norims.
Fa rudzu laukiem un jūru atmiņas izMīdīs. Jūlijā saules svelmē zaļajā zālē paliks mkna bēmība.
U
Tikai mēnesi pēc Toronto vīru kora Viesturs viesošanās — atceļā no koncerta Milvokos — Ka-lamazū 20. oktobrī dzirdējām To-ronto Kalvja vienpadsmit vini ansambli, kamerkori, kura 17 gadu mūžs jau pieausts ar tradici-ļām un ■ briedumu. Nav noslēpums/ ka šajā augšanā, dziedāša-
nas technikas un priekšnesuma J. Purviņš (no publikas) jau-ļkultūrā spirdzinošus malkus ko-
tā: Kam kalpo prese?
A. Raidonis: Laikraksts kalpo sabiedrībai resp. tautai, ne tikai sniedzot ziņas un inforn^iju, bet arī ideoloģiski audzinot un organizējot sabiedrisko domu. Arī organizācijas ir sabiedrība, tādēļ presei jāatbalsta to centieni, darbs, mērķi. Diktatoriskās
zemēs prese kalpo tikai, režīma balstīšanai.. Tai uzlikti žņaugi, tā nevar izteikt brīvu domu. Brīvajā pasaulē tā nav.
V PRESES KRITIKA
R. Čaks: Presei ir tiesības vērtēt sabiedriskas norises, darbiniekus un viņu rīcību, jo preses uzdevums ir arī audzināt. Taču ar kritiku vajadzētu būt visai uzmanīgiem. Zobena cirtiena rētas dažreiz sadzīst visai ātri, bet žurnālista spalvas durtā brūce nesadzīst ilgi, dažreiz pat v^
'ŽU.
V. NoUendorfs: Kritikai jāpamatojas uz faktiem, kuriem jābūt loģiski apsvērtiem^ im Izvērtētiem. Kritika ir ļoti nepieciešama. Taču dažreiz mums pietrūkst paškritikas.
H. Skrastiņš: Mūsu vēlēšanās un realitāte ir dažādi jēdzieni. Dažreiz vēlēšanās nostājas pret ol>jektīvitāti. ,
V. Irbe: Dažreiz barga kritika sarūgtina darba - darītājus un no darba aiziet. Tomēr kritika :r nepieciešama.
A. Vlnčels: Kritika ir ļoti nepieciešama, tikai nedrīkst kritizēt kritizēšanas dēļ. K. Ķezbers: Kritikai jābūt, bet
rim dalījis Mariss Vētra, par ko viņš un Jānis Cīrulis pieder pie Kalvja ,>svētajiem". Reizēm Kalvim pārmests arī pieticīgums pa^ zīstamu un iemītu taku staigāšanā, jo — kam dots, no tā taps prasīts! Tādēļ interesi šoreiz modināja Kalvja pašreizējais mākslinieciskais līmenis un ievirze, īpaši vēl tādēļ» ka sastāvs nav palicis bez pārmaiņām, kas mazu ansambļu mūžā nozīmē barga pērkona grāvienus.
Ar prieku jāatzīst, ka Kalvis savu kvalitāti saglabājis ūn dziesmu atveidā kā agrāk daudz personīga iekrāso juma. šoreiz, atvesr tais 16 dziesmu klāsts ar tikai vienas tautas melodijas apdari programmas nobeigumā— P. Ba-risona ;,Sniga sniegi, putināja", kuru arī atkārtoja — apliecināja labāko. Ar nedaudz izņēmumiem programma ibijB gaadrfe pilnīgs
jauniestudējums, ar daudz sen nedzirdētām, .reti atskaņotām dziesmām, kuras turklāt šim sastāvam bija īsta spēka pārbaude. Taču Kalvja vīri apzinās savu varēšanu, un, kaut 4ažu dziesmu mterpretācijā domas varētu dalīties, prof. Ābeles vārdus pieminot, ja tas pārliecnia, tad nav grēkots.
Koncerta sālmriļā bija četras Vītola dziesmas — v,Kad mēs jauni bijām" balādiskais „Kriva krivs", „Tris nāves" un reti atskaņotā viena no pašām pirmajām komponista oriģināldziesmām vīru korim ,,Nogrimusi pilsēta", par ko visa atzinītoa. Turpināju^ mā dzirdējām četras H. Pavasara dziesmas — „Jāņu laiva", kuru atkārtoja, „Nottumo", noskaņām bagāto „Migļā", kas izrādījās īsti pa vērienam, tikai ar piezīmi, ka komponista rakstītās pauzes nav. mazāk nozīmīgas par dziesmas notīm, kas arī pieder mūzikai, un ,,Lāčplēša sauciens".
Otrā daļā bija J. -Norviļa^ «Latgalei" un „Jāņu -laiks", kuru atkārtoja, un I. Sakša „Dzimtā puse" (ari atkārtoja) un ,3:alnos". Nobeigumā a. Kalniņa „Biķeris miroņu salā" (atkārtoja) un pavisam nepazīstamā iiJūras dzies ma"; no .poginia&iv.vB^tais cilvpks".
saudzīgai,
A. Raidonis: Bez kritikas nav iespējams iztikt. Tā aptver - visu. Ari daiļliteratūra ir kritika par cilvēkiem, kuri tēloti. Tikai tie „neņem ļaunā", jo parasti dr rakstnieka izdomāti tēli. Katrs, žas grib kāpt uz skatuves, ir padots kritikai. Bet tai jābūt objektīvai, pozitīvai uh konstruktīvai, nevis subjeKtīvai, negatīvai un destruktīvai. '
Ari R. Čaks nobeiguma vārdos piekrita Raidoņa definīcijai, ka kritikai jābūt konstruktīvai, nevis destruktīvai. Ar to debates bei dzās.
Tās bija interesantas, problēmas aktuālas, diskusijas . ritēja spraigi, korre&ti un draudzīgi. To vadītājs r. Čaks rūpējās, lai diskusijas ne vien labi izdotos, bet. arī ritētu stingri paredzētā laika un temata robežās. Tomēr, tikuši pie vārda, daži runātāji nebija viegli „apiurami", un Čakam bija jāķeras pie vecās labās metodes—laika normēšanas. Ar vi su4o pāris stundu ilgās un spraigās debates varēja izbeigt tikai tad, kad jau blakus zālē sāka parādīties pirmie Preses b°alles ap-'meklētāji. Tā bija zīme, ka runas jābeidz... A. Agnis
kā arī A. Okolo-Kulaka „Smilša!-nos ceļos".
Kopā ar piede^^ un atkārtojumiem Kalvis nodziedāja 2i -dziesmas! Patika sirsnīgā muzicēšana, bez forsēšanas, savu spē^ robežās — izlīdzināti, muzikāli Atzinībai aplausu un ziedu bija papilnam. Roberts Zuiko
KULTŪRAS CHRONIKA
lābiešu kādreizējo valdnieku ģints pēctecis docents Dr. Kārlis Princis Lmidā, Zviedrijā, at2am& jis 75. gadskārtu. Beidzis Vladimira kara skolu Pēterpilī, Pi.ii& cis 2. latviešu strēlnieku puikā vēlāk Imantas pulka rindās pār staigāja kara gaitas, pēc demob& lizācijas iestādamies Latvijas universitātes matemātikai un > dabzinātņu fakultātē. 1934. gadā viņu ievēlēja par privātdocentļs zooloģijā un iecēla ar! par hidro* bioloģiskās stacijas direktori}; Pēc gada K. Princis kļuva jau do-cents, bet 1942. gadā uzņēmās Eī-: gas pilsētas dabas muzeja direktora pienākumus. Sākot ar }Ui. gadu, Dr. Princis darbojas Liiffi' das universitātes zooloģijas institūta entomoloģijas noda)S.' 1964. gadāl universitāte viņam piešķīra goda doktora grādu. No Dr. Prinča pētījumiem ievēroja* mākais ir viņā pēdējos gados veiktais par tropisku zemju'in» sēktiem, ar kuru latviešu /ināt-nieks guvis lietpratēja slavu pasaules mērogā. No Junka apgāda Hāgā iznākušā dabzinātniskā izdevuma „Orthopterorum" ka^ taloga 12 daļām Dr. K. Princis sarakstījis 6. Ar savām publikācijām viņš guvis izcilu ievērībtE starptautisko zinātnieku vidū, saņemdams nozīmīgo National Service Foundation stipendiju, kas deva iespēju veikt pētniecības darbu arī ASV un Anglija,
ii
tas
(58. turpinājums) .
^Griezes pirmā vēlēšanās bija bēgt. Piespiest gāzes paminu un drāzties uz priekšu: prom — prom — prom!, Bet visapkārt bija seju, cilvēku stāvu un žestikulējošu roku mežs. Viņš vēl vienmēr juta vieglo satricinājumu, kas radās tai mirkli, ķad auto atsitās ļpret sievietes ķermeni. Nebija pārstājusi arī nervu sāpe pakausī, kas iedzēla, redzot : svešo paripojami zem kaimiņa auto. Un tomēr -r-kad,kļuva skaidrs, ka tam jāpaliek uz yiei;as, īnte-. rese par katastrofu pazuda, acis pašas no sevis atrāvās no cilvēkiem, no policista, kas, nez' no kurienes uzradies, jau stāvēja pie cietušās, no otra auto vadītāja, kas; izkāpis no spēkratiem, steidzās nelaimīgajai palīgā, un meklēja skatlogu un Indru!
Paldies Dievam, viņa vēl bija turpat!
Bet arī viņa bija pamanījusi notikumu uz ielas un dejodama vairs nemalās uz vienu un otru pusi, kā to darīja paļrasti, bet, skatītājiem lokālā muguru pagriezusi, skatījās uz ielu ļaužu barā un tikai vairs viegli šūpojās gurnos un lēni cilāja rokas — \M lēns vilnīs pusdienas tveicē cilā lēmu lapu. šī bija pirmā reizb, kad Grieze tik ilgi un netraucēti varēja skatīties Indrā.
Reālajā pasaulē viņu atgrieza policista Mauvē-
Jiens pie auto loga. — Jūsu auto vadītāja
0
0 0
Viņi izlīda pa margu apakšu un, rokās turēdamies, noslidinājās gabalu gar kraujas malu. Ap kājām skalojās dzeltenas un sarkanas lapas. Blakus taciņai bija nokritis pussatrūnējis koka stumbrs. Uz tā viņi pāris reižu bija sēdējuši arī jau iepriekšējā vasarā. Ņo lielceļa tos nevarēja redzēt, bet viņiem pāžiem vēl vienmēr bija brīvs skats pāri koku galotnēm. Vilnis apskāva Rudītes augumu, pievilka meiteni ciešāk klāt, un viņu lūpas sastapās. ^
—■ Vilni? — Rudīte pēc brīža ierunājās.
— Jā?
— Es runāju ar tēvu . . . m . . . patiesībā ar
Auto piegrieza, kalna galā. tūristu vajadzlljām ceļav malā iekārtotajā laukumā un apstājās. Abi jaunieši; izkāpa un aizsoļoja līdz koka margām, kuras pavalsts tūrisma ministrija bija likusi ierīkot ceļotāju ērtībai. No šejienes atklājās Jūdzēm tāļš skats pāri ielejai un zemākām kalnu grē'^ām līdz zili pelēkajai, mežainajai pamalei. Tuvs cās pakalnes un upes krasts dega sarkani dzeltenās rudens lapu ugunīs. Nemierīgo liesmu vietumis pārtrauca tumši zaļas egļu, priežu un dzīvības koku galotnes.
— Cik krāšņi! — Rudīte bija nostājusies ViUiim blafeļs un skatījās tālumā. --Kā nesimmetriska austrumnieku gridsega!
Vilnis neatbildēja, bet, sameMējls meitenes roku; satvēra to delnā un cieši paspieda. Rudīte pie^ kļāva galvu zēna plecam. Aiz viņiem pa lielceļu garām aizšņāca pa retam automobilim, un kāda vēlīna bite duca virs Jauniešu galvām. Dzidri zilajās rudens debesis ziedēja saule.
— Indiāņu vasara, Vlffife beidzot iensnājās. ™- Man tā patīk labāk- p^ar Īsto vasām.
— Par ko?
— Par mums. Viņiem . . . viņiem nav iebildumu. Tikai tev vajadzēs nākt un arī pašam runāt.
Vilnis atlaida Rudīti, izvilka no krekla krūšu kabatas cigarešu! kārbiņu un aizsmēķēja. No koku zariem kā sārti dzeltena rudens lietus retas lāses rimti lija nomirušās lapas. Kaut kur augstu,.augstu vientuļa lidmašīna zilajās debesīs no ziemeļiem uz dienvidiem lēni vilka taisnu, baltu svītru. Lidmašīna atradās tik augstu, ka to pašu nevarēja saskatīt, un motoru dūkoņa nāca no ziemeļu pamales, kaut baltās svītras smaile atradās gandrīz jau galvas.
— Jā? — Vilnis pēc laba brīža beidzot teica. Ak, viņiem nav iebildumu?
— Tu nepriecājies?
— Kā ne! Mazliet negaidīti... bet tomēr! Rudīte pieglauda pieri zēna plecam.
— Bet tu nekāda prieka-neizrādi! Vai es izdarīju ko nepareizu? Mēs taču ...
Vilnis mazliet nepacietīgi sakustējās.
r~ lā Jau, jā! Viss bija norunāts un izlemts, ti-
kai nekā gan nebijām lēmuši par to, ka tas notiks taga4 m ka tg darīsi tu. Tas pārtodz. Ļauj n^ah ir-jauno stāvokli aprast.
— Kādii jauno stāvokli?
•— Kā tu to nesaproti! Tagad taču mēs reizē ar
to esam-arī puslīdz oficiāli saderināti. Tas gan nav noticis saskaņā ar formu un tradicijām un smalkajām ieražām, bet rezultāts tas pats.
Rudīte jutās vīlusies. Viņa bija cerējusi, ka Vilnis tai būs pateicīgs, ka tam ietaupījusi gājienu pie tās vecākiem un formālu piekrišanas lūgšanu, bet šķita, ka Vilnim viņas ricībā kaut kas nepatika.
Rudīte Vilni pazina pietiekami labi, la'i zinātu, ka aizbildināšanās ar grūtībām aprast ar jauno stāvokli bija tikai tukšas valodas.
Viņa norija rūgtumu un viegli aizkāra zēna el-. koni.
Vilnīt, nedusmo. Tev netīk, ka es to darīju bez
tavas ziņas? Tu gribēji pats— ? — Protams. Tas ir vīrieša darbs, vai ne? Tagad izskatās, ka es būtu aiz tevis slēpies. Ja to kāds dabū zināt-- ^
Viņš teikumu nenobeidza, bet ievilka no cigaretes dziļu dūmu un, izvadījis cauri plaušām, to ar spēku izpūta ārā.s Rudīte atlaida Viļņa elkoni un: atbalstīja delnas uz koka stumbra kreveļainās mizas. Bija patīkami just saskarsmi ar kaut ko cietu, raupju, nekustīgu. '
— Vai tās svarīgi, ko citi domā? Tu pats vienmēr saki, ka cilvēkam jābūt neatkarigam no citu domām un aizspriedumiem. : •— Tu to nesaproti. Te nav runa par aizspriedumiem, bet visu šo situāciju kā tādu. :