•lv
Redakcijas un savā vārdā'sir-tora, kas mav aicinājis, skaidrojis
un, gandrīz vai ceļos krizdams, lūdzies nerakstīt simuskriptus papīra abām pusēm, atstāt lapas augšā, apakšā un vismaz kreisar jā piisēOpiaplatu toaltii^^m^ rakstīt cieši /rindu zem r bet atstāt atstarpes, lai būtu -viei ta, kur vajāto rakstīt ļ£ibojunms vai ko citii; ari nesūtīt maniiskriptus nesalasa mā rokrakstā, ¥lsus šāda veida niaiiuskŗiptus nav lespējams^ te dīģēt^ ļde ieprieki jāpSrraksta uz. mašīnas piemērotā veidā. Uri ja nav īpašas mašīnrakstītājas, to jādara redaktoram pašam, lai burtličiem nebūtu jāzaudē laik^ un jāizmežģī acis. Un ja pāŗrak stāmi puse un 1)i&ži ipat^ ^ no visiem laikrakstā ievietotar
snīgi pateicos visleni lasītājiem, līdzstrādniekiem, draugiem un par ziņām, kas ar skaistām kartītēiti un vēstulēm sūtījuši Ziemsvētku sveicienus un vēlējuši scļkmēm
• bagātu jauno gadu. Apsveikumu un vēlējumu bija tik 'daudz, ķa pat ar labāko gribu nav ■iespējams visiem personīgi pateikties, lai tādēļ atļauts to darīt ar SIm rindiņām. Redakcijas un savā vārdā novēlu visiem, kas mūs atcerējušies, cerību pļepildīšanos .1969. gadā. Lai tas 'būtu ne vien labāks par nule aizvadāmo, bet patiešām Dieva svētīts kS perso nīgajā dzīvē un ikdienas darbā un citos centienos. '
. Reizē jāatvainojas un jāizlūdzas saprašana, ka redakcija nav ■ Spaši sveikusl uzticīgos lldzstrād-ņiekus, . bet apmierinājusies ar vispārēju priecīgu Ziemsvētku vē^ lējumu laikraksta slejās, tāpat, ka nee^u personīgi ar laimes . vēlējumiem pateicies - draugiem un visiem, kas ar savu darbu un interesi sekmējuši mūsu laikraksta iznākšanu un satura kuplibā-ianu. Skanēs kā nodrāzta frāze, ja atvainošos ar laika trūkmnu, jo šis aizbildinājums jau sen kļu^^s pārāk ikdienišķs. Bet lai kā — ■ vai tam tic, vai arī netic — varu lietot vienīgi, šo aizbildinājumu, •jo tas atbilst patiesībai. Strādā^ . jot 7 dienas nedēļā no agra rīta līdz vēlam vakaram, laika pietiek . tieši tam, lai paveiktu savus devt ņus amatus un priecātos, ka vismaz desmitais nav bads, kl5 saka painstamals saīrf,mvārds. Nekam citam laika neatliek, pat vēstuļu atbildēšanai ne. Tā šajis Ziemsvētkos neesmu izsūtījis ne-vienu apsveikuma kartīti. Dažreiz aizbildināšanās ar laika trūkumu tomēr nav tukšā fraze^. bet Ipa-tiešām fakts.
Varātu,: varbūt, būt: citādi. Varētu, varbūt, reiz gadīties brīnums, ka ari redaktoram atliek mazliet laika, vismaz tik daudz, lai atcerētos lasītājus un līdzstrādniekus - ar svētku sveicieniem, ja vien viņam Izdotos tikt vaļā vismaz na viena «papildāma-ta", piemēram^ maSīnrakstltājR pienākumiem. Tas tomēr iespēs Jams vienīgi ar līdzstrādnieku '""-r—fejž'.nti palīdzību, šai kontinentā,: , kā mē^^pgalvot, valda materiālisms, cilvēkam vairāk domājot par personīgajām nekā citu interesēm.. Ja tā patiešām ir, tad 'lai ļauts arī redaktoram šoreiz būt egoistiskam ;un, apsveicot cl tus> domāt ari par sevi; Novēlot visiem, bet jo sevišķi mūsu laikraksta līdzstrādniekiem, skaistu un panākumiem bagātu jauno gar : du, vēluvismaz pa laikam iedomāties ar! redaktoru, īsi sakot, lūdzu • vairāk padomāt par redakcijai sūtāmo manuskriptu ,,izskatu^ Nebūs neviena redak-
jiem rakstiem (tas nav pārspīlējums!-), tad viegli iedomāties, dk laika redaktors patērē mašfe-
rakstītāja pienākumos vien. Pie^ tam tas ir tikai viens no deviņiem amatiem... Ja tas atkristu, varbūt pienāktu brīnumainais bridis, kad arī redaktoram, atliktu tik daudz laika, iāl citus atcerētos ar svētku apsveikuma kar-tītēm. €ik skaisti^ gaiī 1ās būtut Bet— ak vali Jau tagad zinu, ka šis brīnums nekad' nenotiks, jo tas būtu pats Uelākais brīnums, ja es kļūtu pirmais redaktors, kam nebūtu jānokaujas ar ap lamā veidā rakstītlem\^3^»!;uiskf tiem Nevienam vēl nav izdjevies panākt manuskriptu rakstīšana principu ievērošanu, tādēļ :.nāv šaubii, ka to neizdosies pai^kt
ari man. Bet ļa tā, tad ari lasKā-jiem m lldzstrādmeldem v^Ja^ ■dzētu ataāt, ka redaktora sūrošanās,par laika trūkumu cav tikai parasta aizbildināšanās, bet patiešām • visr^kais fakts. .
Vecā gada vakarā cilvēki mēdz kaut ko labu' apņemties, lai labotu aizvadāmā gada kļūdas, lai jaunajā gadā kaut ko padarītu labāk nekā afevadāmajā, atmestu netikumus, vispār — kļūtu labāks cilvēks, jšljiet, ka esmu attieksmē uz mūsu "laikraksta lasītājiem vjņ līdzstrādniekiem pasaules lielākais parādnieks, mazākais attieksmē: uz' neatbildētām vēstulēm, Kad redzu to kaudzi, mati šausmās ;Slleņas stāvus gaisā, šai ziņā tād nu man vajadzētu noteikti laboties; vajadzētu vecā gada va-
karā neatbildēto vē§ti4u diSkaņ-M lioraūst no galda un apņemties jaUpajS bez kavēšanās uzrakstīt atbildi katrai saņemta-1 jai vēstulei. JS, to vajadzētu. Bet piedodiet: es to neapņemos. Ne-apņemos tādēļ, ka skaidri apzinos, ka šo apņemšanos nevarēšu pU-dīt Kādēļ? Atbilde lasāma jau! iepriekšējā-. rindkopā: neapliek! laika, kamēr nenotiek bHiiums. ļ Ari redaktors ir tikai cilvēks, kuram ir tikai divas rokas un viena galva, tikai 24 stundas diennaktij tio kurām vismaz dažas jāupurē miegam. Diemžēl.
Sai garā tad nu daudz la^ mes jpnajā gadā! Lai tas kļūtai skkistšks un labāks par īpaSreižļ aizvadāmo! Alfrēds VinSels
104. N-RS. §ESTI>ISn!»IA, 1968.. GADA 28. DECEMBRIS
GALVENĀ kedakcijatorontō Atbildīgais rec|ak4offS a1 f ī ē d § Vin č els,
Klusa nakts, svēta nakts
508 PalmerstonBlvd.'Toronto 4, Ctot.;tālr..5314533. )> leMeta i«dafetossR ū d 011 s N 1765 VictoriaPark Ave., Apļt. 307, Scarboro^Ont.; tair. 759-a076.
•REDAKCIJA EIROPA: Vācija —Pauls Strante, 44 Miinster/Westf., Von Einem Str. 19
Redakcijai tiesības manuskriptus pēc vajadzības īsināt. Neiz-lietč4c(s manuskriptus neuzglabā^^^
kaļ, Ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem pa-ri^tltšjos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja personīgs ieskats im ne katrā gadījumā atbilst arī redakcijas viedoklim.
Abonēšanas maksa Kanādā un ASV —
.. parmenesi $2.00, 3 mēn. $5.50, 6 mSn. 110.00, 1 gadu $18.00, Atsevišķa nuniura cena 25 centi. Sludinājumu maksa: sludinājumu daļā $2.20, bet tekstā $4.20 — $6.40 par 1 collas slejas telpu.
POPULĀRĀKA ZIEMSVĒTKU DiZIESMA KĻUVA 150 GADU VECA
ļu gans ar dziļu ticību un gandrīz Pēc Napoleona kara gājieniem Ei bērnišķīgu paļaušanos uz labo cilvēkos.. Viņa dziesmas vārdiem kompozīciju devis tā draugs
Francis Grūbers-, kas palaikam izmēģinājās mazās un vienkāršas kompozicijas. Abi ar šo kopīgo darbu runāja nekompliicētu valodu, kas tomēr dziļi aizkustināja cilvēkus, jo šī dziesmiņa pauda tieši to cerību un mieru, kuŗani Ziemsvētku laikā vajadzētu nolaisties pār pasauli, lai piepildītos vārdi „Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts". Bija 1818. gada 24. decembris.
Fraricis ■ KsSvers: Gribers ■
Ziemsvētku vakarā, 24. decembri, apritēja 150 gadu/kopš pirmo reizi atskanēja populārākā un, liekas, ari skaistākā Ziemsvētku dziesma — „Klusa nakts, svēta nakts". Tā; ir vienkārša, maza dziesmiņa, bet to pazīst visā pasaulē. To mīl visi' cilvēki un dzied vienreiz gadā ziemas laikā, kad no debesīm, birst baltas sniega, i^^s un^azriĪGU torņos ie-Zmmsvēbius, kuŗl bez šis dziesmas mūsdienās liekas gandrīz neiespējami, jo tieši šl vien. kār^ā dziesmiņa rada svētku no škEiņu ,un izjūtas. Ne jau velti „Rlusa nakts, svēta nakts" par rasti ir pirmā dziesma, kuru dzied ģimenes, kad svecīšu mlr-dzā iezaigojas svētku eglīte un bērnu acīs spulgo gaidas, prieks un neapzināta godbijība.
Obemdorfa pie Zalcburgas, Austrijā, ir šīs skaistais dziesmas dzimšanas vieta, kuras labskanīgums aizkustina visu sirdis, kura gadu no gada atskan visās pa saules malās un apbur cilvēkus.
Dziesmas teksta autors ir lauku mācītājs Jozefs Mbrs, dvēse-
ropā bija atkal iestājies miers. Miers;-valdīja arī vecāš kuģmie-ku apmetnes Obemdorfas ielās un. mājās iZalcachas krastos, Zalcburgas zemē. Ļaudis gatavojās tradicionālajai pusnakts me-. sai mazajā Sv. Nikola bazailciņā* Bet šai gadā mesa nebija paredzama parastajā, iespaidīgumā, nožēloja ļaudis, jo vecās baznlcl-ņas ērģeles bija beigušas savu kalpošanu un dievkalpojumam tādēļ jānotiek bez muzikālā rotājuma.
..Ļaudis tomēr nezināja, ka gados vēl jaunais mācītājs Mors ar savu draugu .-■ skolotāju un ērģelnieku Grūberu ne vien. atradu ši izeju no nepatīkamās situācijas, bet izdomājuši ari pārsteigu-
Pēteris Aigars
Viens no logiem Obemdorfas baznicā katram apmeklētājam at* gadiņa V^oru Jozefu Moru.
Apsedžiet re^es pirms 'sniega,.. šis Skalbeiā motīvs mto piOicis prātā, tas skan man ausis, kad domāju par pērno bagāto vasaru, par sastaptiem drau^em un paalņām, redzētajām aizjūras zemēm un dzirdētajām dziesmām. Visu čUvēks nespēj saglabāt, kas tam mirkļa - iedots, bet. dažus draudzīgus vārdus, dažus rokas spiedienus un sapratējus smaidus vajadzētu glatoāt, apsegt: kā rozes pirms sniega, lai ilgajā svešniecības ziemā tie nenosaltu. Mums par visu vairāk trūkst draudzības un savstarpējās iecietības. Esam kļuvuši turīgāki, pieredzē bagātāki, bet arī cits ci-tam svešāki. Satiekoties nezinām.
palīdzēt, pat paši sev nespējam palīdzēt, pietrūkst padoma un iz-niu, radot draudzei pavisam jau- maņas, bet kādreiz viens vārds nu Ziemsvētku dziesmu. Tikai ie- kļūst par ceļa spieķi, kas palīdz priekšējās dienas pēcpusdienā pārkāpt grūtumu kalnam. Cii-Mors savam draugam bija node- vēks, neziņas apmāts, cīnās ar vis mazās d2desmiņas tekstu, un iedomātiem pretiniekiem, apkaro Grūbers to dažās stundās ietērpa neesošus sāiicenšus un palaiž ga^ skaņās, rakstot kompozīciju di- ŗām drauga dievpalīgu. Ari tā vām balsīm un korim. Pava<Hju- gadās. «Drauga vai paziņas vārdus mam viņš izvēlējās vienu no lai- uzklausoties, viņš atskārstu, ka cīgSkajiem instrumentiem ģi- alojies. Pat visneiecietīgākie nav taru. I tik'ļauni, lai kā gliemeži neizllstu
kādreiz laukā no patmīlības čau-Ir zināms, ka „Klusa nakts,ļlās. svēta nakts", kad to pirmo reizi Ne katram var atklāt savus nodziedāja, cilvēkus ņiazajā Obem- domusj ne katrs spēs mūs sa-dorfas draudzS dziļi ietekmēja, prast, nespējam arī mairut cii-bet nevifens gan todaik ne<iomāja, vēka raksturu.'Bet ir daudzi, kūka šī dziesma im reizē ar.to tās m vēlētos uz bridi apstāties un ar radītāju vārdi s Jozefs Mors un mums patērzēt, izstāstīt savu Francis Grūbers kādreiz kļūs ne- prieku un bēdas. Dalīts prieks mirstīgi. Ŗd.ļir divkāršs un dalītas bēdas ir
tikai pusb§das. Pieminēju vēstules. Taču ne arvien miisu prieks, vai nedienas ir uzrakstāmas. Jo tie dziļāki, jo grūtāk uzticami papīram. Tie kautrējas no vārdiem, slēpjas kā bērni aiz mātes svārkiem, kad svešinieks ienācis istabā.
Agrāk, kad bijām savā zemē, svētku laiks bija ciemošanās i«īi|šr l&icaj^^ visĢS' i)ie tālīniem radiem,-^ apmeklēja
tlbas, be.t par visu vairāk ieskata * nākotnē. Visi pravieši liekas piekļūsi, visi gaišreģi alojušies. Esam nozākāti: par miera traucētājiem, savas taisnības meklētājiem nevietā un nelaikā. Bet mēs neesam vainīgi, ka bojā gājušās valsts un brīvības pelni vēl dedzina mūsu dvēseles! Paldies Dievam, kā tas tā ir. Tikai tam atveras durvis,.kas klaudzina, ti-kai tas atrod taisnību, kas to meklē.
Apsedziet rozes
sniega
kam pirmajam teikt labdienu.
Dažkārt liekas, ka vlsSs pāres-ļmūs. šis tikums'bija tā ieviesies, tlbās, ko nežgllgals laiks un sve- ka svētki bez ciemiņiem nelikās šums nodarijuši, vainīgi mūsu īsti svētki. Ta^d tālumi ir pā-paziņas un draugi. Protams, viņi rāk lieli, nav iespējams dažās nav gribējuši ļauna, tikai viņiem, dieftās šķērsot jūras, okeānus un tāpat kā pašiem, daudzreiz pie- kalnus. Ko tad ^jdarit vai aiztrūkst laika uņ spēka uzrakstīt dedzināt sveces un sēdēt vie-draugam vēstuli^ pateikt nedaudz niem pie svētku mielasta? Vien-vārdu, kurus tas mēnešiem gai- tulība ir vissmagākais no trim-dijis. Ir grūti runāt, ja gribas das lāstiem. Atmiņas pārcilāt ir klusēt, bet draudzība neprasa lie- labi, bet atmiņas kā vecs vīns 1us un skaļus vārdus. Tai pietiek ātri apskurbina un mēs vairs ne-ar vienkāršiem nenospodrinātiem redzam īstenību,, kāda' tā naties vārdiņiem, lai cilvēks aiz jūrām izskatās, un kalniem apzinātos, ka. nav Cits neatliks: tomēr jāpapūlas viras, ka par viņu kāds domā. uzticēt domas draugiem radiem Viens vārds var apgaismot ap- un paziņam vēstulēs. Teicu, ka mākušos dienu. Nevar jau visiem ļ mums trūkst draudzības un iecie
Varbūt, saliekot kopā savas ce-rības, neapmierinātas brīvības ilgas, gūsim ne vien svešumā sev atspaidu, bet dosim tādu arī brāļiem un māsām" pie Daugavas krastiem. Viņiem vislielākās bažas nevis par mūsu grūtumiem, bet vai mēs neaizsnaužamies, pie labklājības medus podiem sēdēdami.; Viņiem bail, ka ģimenes saitēm pārtrūkstot vai gļēvam kļūstot, neizirst arī nacionālās apziņas pavedieni, kliŗi mūs saistījuši un saistīs. Dažam liekas, ka nav vairs izredžu kādreiz- nolikt ziedus pie Brīvības . pieminēja Rīgā, tādēļ savus ziedus noliekam pie citu tautu: brīvības statujām. Taču neviena lielvalsts nav tik varena, lai nekļūtu par upuri pati savas varenības ķirmjiem. Jo mazāka valsts, jo lielākas tās izredzes uz ilgu mūžu. ja vien pavalstmekiem ir drosme sargāt savas robežas; Jo Ue-ļāka varmācība spiež tautas, jo lielāks pretspēks krājas, kura izlaušanās ir tikpat neatsaucama kā palu laiks pavasarī.
„Apsedziet rozes pirms sniega" --r ratkstlja Skalbe. Mūsu rozes ir mūsu cerības, mūsu ieceres par brīvību. Tā dažkārt liekas nenotverama kā pasaku putns, bet aicinātie notvers arī nenotveram mo. Neviens cilvēks un neviena tauta nav tādos apstākļos, kad nav vairs nākotnes izredžu. Ja
(Nobeigums 5. Ipp.)
(71. turpinājums)
Tāds bija Žorēza postulāts,, tāda viņa partijas ideolo- ^^^^^ daudzkrāsaini
gija.^ „Mūsu sociālisms ir, tvkmn sociālisms pēc cilmes, metriskiem rakstiem un daudzie vizošie tautas tērpi
pec iedvesmas un rakstura." Viņs kaislīgi iestājās par j^^, i^^ēlot turpat vai tīri lauksaimnieciskās latvie
mieru bet tai pasā laika atzma, ka ikvienas tautas kautas vareno
pienakum_s un Mbas ir aizstāvēties briesmu bridi, g,^,, j^^j^j kultūras
an stradniekiem^ jcļpiedalas šai nacionālajā no- virskundzībā s.taja. jjNacija, kas briesmu brīdī nevarētu paļauties uz savas strādnieku šķiras uzupiirēšanos, būtu patiesi
nožēlojama nācija." Šādas domas, Žorēzam dzīvam vietas
esot, pauda arī L'Humanite līdz laikraksts pārgāja gadsimta franču ietekme. Kurbē, impresionisti, Matiss
komunistu rokās... un viņa draugi, Imbisti... palaikam skandināvs
,ka mācekļus. Neka$ .nebūtu pāŗspīlētāks.
Ielūkojieties Annusa, Artuma, Breikša, Kazaka; Liepiņa, Purvīša, Svempa, Tonēs, Ubāna u.c, kas visi ir lieliski koloristi, ikdienas dzīves iedvesmotajos dar-
ļ . . , .... ^ . ,.. bos, un pat vismazāk glezniecībā iesvētītais jutīs, ka
darmajumi, kas reizēm atgadma prunitivos Gneķi^as rnalrein av^h'^is, im n«f v«v..n5nf.o stilizē jumus, sidraba
1) Atteikšanās no Kloda Monē optiskā reāHsma. vu partijas interesēm ne Maskava, ne Parīzē. Atteikšanas no realitātes nejaušā iztulkojuma (tra-
duction accidentelle du r6el); LAEOUSSĒ, MENSŪEL ILLUSTRE
2) Bieša konstrukcija tīrām krāsām. Pazīstamā enciklopēdiju apgāda Larouss'e. mēneš-Tas varētu pavedināt vienā otrā no šīs izstādes Larousse Mensuel Illustre savā marta bur^^^^
gleznotājiem, piemēram, L. Svempā, saskatīt Vlamen- ^f^^toja ziņu par Latvijas mākslas izstādi, pievēršo-
ties tiklab tautas, kā modernajai mākslai, Eunājot par tautas mākslu, autors atzīmē rotu, lielumu — pāri par 20.centimetru diametrā saktām, un podniecības uņ audumu krāšņumu un bagātību, im, pārejot uz moderno mākslu, raksta:
Oleznotāju māksla,'piedalās; šardā^ vielas Tā ir saistīta ār zemi, ar latvja gaisotni. . -1 . Mtverpena vai Venēcija, ūdeņu apskalotā, miglā
Tēlniecība nav mazāk dzīvīga ar dm nosliecēm; grimusi Rīga dzemdina koloristus. Caur pelēku ga-
Maz.ir ārzemju'gleznu izstāžu, kurās uz līdzenas kam pamāeībām> ir atvērta līdz 28. februārim- svētdie-^ :?)#^e ar savu mazpilsētas tir^^^ Liberts Cielava; Pe-
is neatklātos zināmas ietekmes, īpaši XIX un XX iiu ieskaitot.^' ■
nisti, Matiss Tā rakstīja Žoržg Besons Francijas komunistiskās -(avecun bno incomparable) u!n viņam šai ziņā ir tikai
inavs Munks partijas laikrakstā L'Humanitž. Pieņemsim šo Latvijks viens līdzinieks Artums; bet Cielava ir arī figūru
Ko tad L'Humanit6 1939, gada 25. februāri par un vācu ekspresionisti bijuši gandrīz vai visas mūs- mākslas pagodinājumu bez komentāriem, jo mums gleznotājs, kas ieburtas mijkrēslī. Purvītis viens no
Latvijas.mākslas izstādi teica? Ievietojis Ģederta Eli- dienu eiropiskās glezniecības pamatos. , nav zināmas kritiķa un laikraksta attieksmes, ne laik- šīs skolas meistariem^ prot saVam pieskārienam dot:
asa gleznu reprodukciju, partijas oficiālais laikraksts Beļģija, ar Ēnsoru, Permeku, Desmetu, Titgatu, raksta mākslas nodaļas^redakcijaa politika tai bridi, iedarbīgu jēgu, kas papildina lielisko impresiju viņa
. savās slejās publicēja Žorža Besona (Besson) apcerē- u.t,t. šai ziņā gan' laimīgā kārtā ir izņēmums, tā- kad Francijas sociālistu partijas līderis Leo Blūms Negaisā; L. Svemps piešķir savam Eīgas skatam ci-
jtimu: ^ pat kā Latvija, kā apliecina žēdepōma. (simts) piecdes- ,vadiia" tā saukto Tautas fronti, kurā ietelpa radikāļi, ^lobra un kadmija spilgtumā feerisku paskatu; V. To-
«Latvijas māksla. Latvijas mākslas izstāde atklāta mit izstādītas gleznas. radikālsociālisti, sociālisti un komunisti, un kuras gal- ne, NeiUs ari ir starp'interesantākajiem šīs skolas" pār-
pariziešiem Andrē Dezaruā vadītajā žēdepōma mū- . Latvju glezniecībai nekad nav bijis, ne savos trīs venais mērķis bija turēšanās kopā pret draudīgo Vā- stāvjiem. Kalnroze atceras Guardi tikai daudz lielākā
zejā. Glezniecība, skulptūra tur ieņem vadītāju vietu, priekšgājējos: Kārlī Hūiiā (1830 — 1896), Jāni Bozen- cijas nacionālsociālistisko ekspansiju, ēl «sadarbība" formātā, kas viņa ainavai piešķir kaut ko episku." '
kā visās šāda veida izstādēs, bet zemnieku! un amat- tālā (1866—1896), Purvītī (dzimis 1872), ne savos ilga no 1936. gada, kad Hitlers sāka apbruņot Vāciju, Am«q'P"B'
nieku tautas māksla atļauj atklāt zemi un« garu. Ne- labākajos jaimākos māksliniekos meistaru, kuru mag- uzteica Lokāmo līgumu, lauza Versaļas līgumu re- r ■ ""'^^ī*^^ -
kas nav aizgrābjošāks. (Eien n'ēst plus emouvant). nētismu varētu salīdzināt ar franču radītājiem, kas militarizēja Reinzemi on nolīga Anti-Komintemapak- Atsauksmes par'Latvijas mākslas izstādi sniedza
• Šī tautas māksla, tāpat kā pati baltiešu civīlizā- kopš gadsimta atjaunoja visu glezniecību; Bet īpati tu, līdz 1939. gada augustam, kad Staļins parakstīja ae vien Parīzes prese, to sniedza — Bar brīnumu —
cija, pēc Gintera domām sasniedz savu apogeju XI un latviska ir pastāvīgā rūpe piecdesmit gados izveidot paia ierosināto slepeno līgumu ar Hitleru,ko nosauca arī provinces laikraksti. Minēsim te dažus
XII gadsimtā; to drīz vien aizcirta vācu iebrukumi, pamatus mākslai, kas spētu aptvei^t un attēlot savas- par ,^adomja-Vācijas neuzbrukšanas pakta", bet tek- - -
Bet latviešu mākslas pamatelementi sniedzas līdžagrī- - tautas, garu. Tas dara. šo. laimīgiem .pārsteigumiem stā kārtoja padomju-vāpusabiedrotlbu Polijas sadali- ^ -^^^^^^as h centrā, Rennē, ar
najam akmens laikmetam. Ja izstādītie priekšmeti na^^ izstādi tik pievilcīgu. ^ ■ > šaaai im anektēšanai un Baltijas valstu iekļaušanai ^-^^^ .^^^^^tājiem, savu universitāti, akadēmiju
vecāki par XVII un XVin gadsimtu, tad ievērības Labākajiem latviešu māksliniekiem nav atsķirigu PgRg^ atraisot II pasaules .karu. Mēs iedomājamies ^ archibīskapijas sēdekli, iznāk ari savs laikraksts
cienīgie audumu atdarinājumi ar ādas apvīlējumiem raļžu no'tām, kas-nodarbināja'franču 'fovistus'^ 1^^ rakstīja bez viltus un laikraksts viņa ap;^ "~"
(XII g.s.), Zemgales, Vidzemes un Latgales podnieku gadā: • ^ ceri ievietoja, Jo rakāts tai bridi aenmāja pret! krie-
ii:
i
Ļ. Babara vadl^ tautas deju grupa Jautrais
Jautrais
Viena no lielākajām latviešu tautas deiju kopām ASV ir Jāņa Dabara vadītais Jautrais paris Indianapolē, kufa nesen sniedza uzvedumu vietējā Latviešu sabiedriskā centra telpās. Piedalīties bija aicināti ari jaunieši, kas grupā dejoja agrāk. Tā šoreiz bija 80 dalībnieku, kas priekšnesumu gandrīz pārvērta par lieluzvedmnu, bet programmā le deju, no kuŗāin 9 jau r»> dzētas Ķlīviendas dziesmu svētku deju uzvedumā.
Dejotājui solis visumā bija labs, protams, ar dažiem izņēmumiem. „Maģā dancī" trīssoll-tis daudziem bija pārvērties vai-ša solī. „Jautrā vi^ā" neizdevās saskriešana uz centru, tādēļ:iznāca" nevajadzīga miņāšanās. ,Ačkupā" meitas plaukšķināja, nostādamās piiisiņi tieši blakus, kaut puišiem šīs roku kustībās būtu jāredz. Ja attieksmē uz pašu deJoSanu minBto varētu uss-skatīt par mazām kļūdām, tad par tērpiem to nevar teikt. Vairākas dejotājas biija bez vainadziņiem. Būt meitai bez vainadziņa latviešiem ir negods. Ja nav tērpam piemērota vainaga, vajadzētu vismaz izlīdzēties ar ziedu vainagu. Vēl nepatīkamāk bija skatīties, kā puiši bija greznojusies ar sieiviešu jostām. Dar žam tā bija Sasieta tik gara, ka skāra pat grīdu. Tās ir kļūdasj kuras nav pieļaujamas, tādēļ, ar steigu novēršamas.
Ļoti labi bija izdomāta grupu nodejošana un lizdejošana. Grupām mainotieS) viena ar pēdējo mūzikas daļu nodejoja un nākošā ar to pašu mūziku uzdejoja.
Priekšnesuma beigās J. Dabars runāja par latvi^u tautas dejām
un pasniedza pateicības f£ Helēna SnarskI biedre grupā, iļ nākā dejotāja Viktors-Mēli dejotājs gmpl| nārs Kančs k^ tājs, Ausma vSitā dejotāji par deju paļ stantins Svenj un pašreiz, veļ riskajiem pieiļ 17 titulu!).kā riskā centra pi dianapoles lat\ grupas darbam! Grupas vadītājļ ijotājiem saņēr vanu.
Sarīkojumu ja Dzelme. Pai greznojumu bij ži vecāki un n karš biia. ļoti ii parādīja; kp^^M ķa tautas'dejiļ labs vadītājs ku atbalsts.
LAB<
Mūsu lalkral numurā ievieto) raksta ViZelta s\ teikums lasāms jie talanta dotļ neaug, tā veca nostiprinās ar rošan^bs Iztell māksliniekam ļāk sev pašam Jam, neatkārtoji bas parādībā."
I (69. turpinājums)
— Ko jums no manis vajaga? — Snaidev( zes jautājumu likās nedzirdam. — Mūsul kārtos mans advokāts, — viņa piebilda.
— Ti^i par to gribēju ar Jums runāt.. .1 kāts .. .Kāpēc dot nopelnīt advokātam, jļ varam nokārtot bez viņa starpniecības?
Un Grieze izstāstīja to pašu, kO" bija teicif deram. Kad viņš beidza^ slimniece: aizvēra klusēja. Pagāja minūte, divas, varbūt trīs. skatījās bālajā, izmocītajā seja un gaidīja, viņa klusēja? Par ko viņa tagad domāja? uzmācās žēlums un vēlēšanās noliekties pāi Hieci, apskaut tās vājos, nevarīgos plecus, ļot, un teikt: pacieties, viss būs labi; es te^ dzēšu. Kādreiz viņš bijā iedomājies, ka būsi sargs un aizstāvis, bet Ilgai tāda nevajadzējļ ņa gan vienmēr runāja, ka ir vāja, nevari^ viete, bet tā bija tikai runāšana.
— Nē,— Snaidere atvēra plastiņus. — jums nekā negribu.... un ari nepieņemšu.: biju vainīga. Labi, ka jūs Pīteram nekā n(
^ — Jūsu vīram?
Snaidere pamāja ar galvu.
— Jā. Vai jūs viņam iedevāt savu adresiļ