i
)A 28. DECEMBRIS ^
TORONTO
ds VinSeHs, Ont.; tālr. 5314533. ,fs Noritis, jŗo, Ont.;-talr. 75W76. >PA:
f-'estf., Von Einem Str. 19
vajadzības īsināt. Neiz-;
uz^vēlēšanos sūta atpa-^dā) vai starptautiskais
vārdu vai iniciāļiem pju
rakstītāja personīgs ie-ļirl redakcijas viedoklim.
ļāunASV-
i. $10.00, rgadii $18,00. 25 centi.
id^ā $2.20, bet tekstā ■ I slejas telpu. - -
ļvDet par visu vairāk Ieskata lē. Visi.pravieši:lie]feas pie-
visi gaišreģi alojušies, o nozākāti par miera traucē-savas, taisnības meklētā-ļievietā un nelaiki. Bet .mēs vainīgi, ka bojā gājušās -un brīvības pelni vēl de-ļmjāsu dvēseles! Paldies Die-ka tas tā ir. Tikai tam at-durvis, kas klaudzina, ti-U atrod taisnību, ^ kas to
pūt, saliekot kopā savas ce-ķ neapmierinātas brīvības il-ne vien svešumā šev Idu, bet dosim tādu ari brā-ļun māsām pie Daugavas em. Viņiem vislielākās ba-svis par miisu: grūtumiem, mēs neaizsnaužamies, pie ļjības medus podiem sēdē-Viņiem bail, ka ģimenes pārtrūkstot vai gļēvam bt, neizirst ari nacionālās \s pavedieni, kuri mūs sais-un laistīs. Dažam liekas, lv vairs izredžu kādreiz no-ļiedus pie Brīvības piemi-Rīgā, tādēļ savus ziedus ; am pie citu tautu brīvības fem. Taču nevienMelvalsts ļik varena, M nelqūtu par pati savas varenībks ķirmr > Jo mazāka valsts, jo lielā- . izredzes uz ilgu mūžu. pavalstniekiem : ir dros-rgāt savas robežas. Ja He- • varmācība spiež tautas, jo pretspēks krājas, kura iz-ļās ir tikpat neatsaucama ļlu laiks pavasari.
ļedziet^ rozes pirms sniega" stīja Skalbe..Mūsu rozes ir I cerības, mūsu ieceres par Tā dažkārt liekas ne- : Eima kā pasaku putns> bet ļie notvers arī nenotveŗar. ļeviens cilvēks un neviena \ [nav tādos apstākļos, kad airs nākotnes izredžu^ Ja;:
(Nobeigums 5. Ipp.)
Iskavā, ne Parīzē. ļlLLUSTRĒ
apgāda Larousse iiēnes- ■ ftre savā marta -biirtmcā i'ākslas izstādi, pievēršo-majai mākslai. Runājot: i'mē rotu lielumu — pāri saktām, un podnieeibas itību, un, pārejot uz mo-
lāš' šai dāsnumā vielas emi, ar latvju gaisotni, ūdeņu apskalotā, miglā iristus; Caur p^lēltu ga-~ kā. gaismas iedzirkstīša- v it ārkārtīgu spraigumu.
latviešu gleznotāji ir ēnu) atzinēji..',Tāds ir ļjŗu, Liberts, Cielava. Pē^ nesalīdzināmu spožumu ļu viņam šai ziņā ir. tikai ^ļt Cielava ir arī figūru ēslī. Purvītis, viens jio ļavam pieskārienam dot lielisko impresiju viņa lavam Rīgas skatam ci-ļeerisku paskatu; V. To-tākajiem šīs skolas pār- ■ rdi, tikai daudz lielākā kaut ko episku.'^ >
mākslas izstādi sniedza a — par brīnumu — m te dažus.
ites c^trā,^^Ŗemiē,
iversitāti, kkadēiņiju āk arī savs laikraksts
Babam va«Ķtā tautas (iejii iŗupa Jauti^is pārfe Indiaiiapolē; 3. rindā 4. a© kicelsās — grapas
Foto: J. Bēr^
pāris dejo
Viena no lielākajām latviešu un pasniedza atceres zīmes un tautas ddju kopām ASV ir Jāņa Dabara vadītais Jautrais pālrls Indlanapolē, kura nesen sniedza uzvedumu vietējā Latviešu sabiedriskā centra telpās. Piedali-ties bija aicināti ari jaunieši, kas grupā dejoja agrāk. Tā šo-reiz bija 80 dalībnieku, kas ipriel^esumu gandrīzvpārvērta par lieluzvedumu, bet>^ prograni-mā 16 deju, no kuŗāiņ; T jau redzētas Klīvlentlas «.izi(fsmu svētku deju uzvedumā.
ava Sidneja
: Bakstot par koncertiem vai te^ un prakti^ Meitiņa), liet-ātra izrādēm, pec ieejas esmu prātīgais lentes atskaņojums
centies gūt lietgpratēju atzintnnus.
tas ir arī šoreiz. Eanu ieguvis kritiķa K. Freimaņa vērtējumu par Sidnejas-latvieSu t^tŗā sniegto Raiņa ,4)augavas" ussve-dūmu, kuru Še gandrīz negro^tā veida nododu šī laikraksta lasT-tājiem. ^ Freimtols atast:
.-Sidnejas latviešu teātris apliecināja savu latviskumu air iekšēju miltumu balsi, daiblgii kustību un izstrādātu, kontrolētu (un tāpēc modemu) skandēju^ mu. Nebija nevienas uzbāsagas frāzes, nedz patosa, nedz zelta burtu prograraiaS. Tas bija Muss sava veida nadonšls dievkalpojums, kurā aktieris un klausītājs juta vienu un to pašu - „viena mēle, viena dvēsle".
,,Man acis bija vairāk mitras nekā sausas," teica 1^ apnek-lētājs izrādes apkūlībās. Arī recenzents šādās reizēs var atļauties meklēt tikai labo un aizmirst kļūmes.
Jau pats izrādes ievads (18. novembris) ienesa tīkamu muzikālu kvaUitāti: tenora, basa un soprāna mijas (A.BglItis — ziņkārīgs, ātrs Dēliņš! U. Šiliņš -nobriedis Tēvs; V. lāce — mal-
Dejotāju solis visumā biļja latos, protams, ar dažiem izņēmumiem. „Maģā dancī" trlssoK-tistiaudziem bija pārvērties valša solī. ,,Jautrā vijā" neizdevās saskriešana uz centru, tādēļ iznāca nevajadzīga miņāšanās. „Ačkupā" ņieitas plaukšķināja, nostādamās puisiņi tieši blākusi. kaut pAišiem šīs roku kustības būtu jāredz. Ja attieksmē uz pašu dejošanu minēto varētu uzskatīt par mazām kļūdām, tad par tērpiem to nevar teikt. Vairākas dejotājas bija bez vainar dziņien^. Būt meitai bez vainar dziņa latvi^iem ir negods. Ja nav tērpam piemērota vainaga, vajadzētu vismaz izlīdzēties ar ziedu vainagu. Vēl nepatīkamāk bija skatītie, kā puiši bija greznojušies ar sieviešu jostām. Dažam tā bija;sasieta tik gara, ka skāra pat grīdu, Tas ir. kļūdas, . ki^:as ņav pieļaujamas, .tādēļ ar steigu novēiSamas.
Ļoti labi bija izdomāta grupu nodejoSana un uzdejošana. Grupām mainoties, viena ar pēdējo mūzikas daļu nodejoja un nākošā ar to paSu mūziku uzdejoja.
Priekšnesimiaļ beigās J. Dabars ■runāja par latviešu tautas dejām
pateicības rakstus. Tos saņēma Helēna Snarska kā pirmā goda biedre grupā, Irisa Asona kā jaunākā dejotāja grupā (6 gadi), Viktors Melbārdis kā jauimkais dejotājs grupā (ari 6 gadi), Gunārs Kančs kā aktīvākais dejotājs, Ausma Brikmane kā aktīvākā dejotāja, Jānis Liepnieks par deju pavadījumiem, Konstantīns Sventeckis par agrāk un pašreiz veicamajiem.! sabiei-riskajiem pienākumiem (kopā 17 titulu!) kā Latviešu sabiedriskā centra prielsžnieks, bet In-dianapoleš latviešu biedriba par grupas darbam sniegto atbalstu. Grupas vadītājs J. Dabars no de-ijotājiem saņēma ziedus un dāvanu.
Sarīkojumu raiti vadīja Silvija Dzelme, Par gaumīgu telpu greznojumu bija rūpējušies dar ži vecSki un mazie dejotāji. Var ifcars bija ļoti labi apmeklēts un parādīja, kotvi-riesp^^ atsevlš-. ķa tautas ■ deju kopa, ja tai ir labs vadītājs un jauniešu vecāku atbalsts.
Valdemārs Bzelime
LABOJUMS
Mūsu laikraksta 18. decembra numurā ievietotā Velts^ Tomas raksta „Zelta svētdienā" pēdējais teikums lasāms šādi: «Sākotnē-jie talanta dotumi -gadu skrejā neaug, tā veca patiesība, tie tikai nostiprinās ar sev būtiskā skaid-rošanos izteiksmes tvirtumā, māksliniekam topot arvien dziļāk sev pašam — tam vienreizējam, neatkārto jamam ik personi bas parādībā."
Biruta Smkēviča
GADUMIM
Atkal uņ atkal lēnām, neapturami • āzive noliek mums priekšā turpat aiz Jaungada eglītes, aiz svekieniem, skūpstkmrVēŪjumiem.: pakāpknus gada garumā. Tikai nav saprotams — uz augšu vai leju, tuvāk vai tālāk dzimtajai zemei, vai atstājot aiz muguras dārgāko^ vai liekot jau tālumā solus senās vai jaunās pēdās?
(skaņu meistars J. Krastiņš) palīdzēja radīt it kā trl^ zvanu efektu. Un tad —pārējais teātra ansambļa 'kodols oēlāš, laL teiktu savu rūgtu žiilti vai meklētu jaimu zvaigzni.
Mirdza Ansule (Tumsas mā-te) rūgti un niansēti teica vīziju par tautu, kas sūdz Daugavai savas bēdas. Lija Veikina (Asaru māte) citāy elēģiskā gammā, skandēja rindas par tautas sūro likteni. ,Vecmāmiņa (lita . Zemgale) krāsaini atbūra jaunības dienu ainas un vēlāk sasniedza bsdādes dramatismu, skandējot j;Rīga, Rīga daudzināta''^ K. Gul-bergsjSpēlmamtis) teica ne vien teiku par senatnes dievilbfim, bet deva arī Baltai Dauga^rai varenu nobeigumu; L, Apēdis deva trīs atšķirīgi isaāmētus tēlus: Dēlu, Jaunekli'un Ba^jieti. -
„Daugavas" pamatā ir ass kontrasts starp divSm galējībām: iz-misumu un cerību, apspiestu sērdieni un brīvu pilsoni savā valstī, šo dialelfctikas Ūniju .iDaugavā'' asi iezīmē Mazganitis (J. Ķauķis), kas reprezentē gal-šOi cerības pilno pamattoni. Grūto] lomu Ķauķis atdeva bagāti-' gi: bija dinamisks, ass un skaidrs ritmā un ar mūziķa ausi — viņa sļpondeju ilgumi bija nevai-jami. Ruta Osiņa bija skumjā Ganite, un. Anita Apelē teica savu Pilsētnīti ar eleganci vn lepnu, bajāriSku atturību.^ A. Bg^ lītis — Jauneklis f-^ atbūra" alite-rācijas mūziku, un Alma Saiva — Bēgle — savā slavējamā izpildījumā sasniedza gan kāpii^ jumu, gan klusu sm^dzd un rūgtumu mms' rindās, īpatnēju tēlu grimā un skandējumā deva M. Šiliņa, un J, Saldums kā Trimdinieks un vēlāk Baskājie-tis bija vīriš^ un ass. īsu, līdz
MMĪS DŽONS ŠTEINBEKS
Ar sirdstrieku . so... docatnJhiī
Ņujorka miris rakstnieks Džons šteinbeks, 19&2, gada Nobela prēmijas laureāts; Kopš mugurkaula operācijas pērnajā gadā šteinbeks cieta no sirdsslimības, kas šāgada jūUjā izvērtās sirdslēkmē. Pirms il^uva- paaās-tams rakstniecībā, . Šteinbeks strādāja gadījuma darbus kS jūrnieks, laukstrādnieks, būvstrādnieks, žurnālists Uv c, iepazīdamies ar dažādām sabiedrības šķirām, kuru problēmas izmantoja saviem darbiem. Pirmā novele „Zelta kauss" iespiesta 1930. gadā, bet slavu šteinbeks ieguva 1935, gadā ar romānu „Tortillffl PlaV par Meksikas^ strādnieku dzīvi Kalifomijā. Viņa slavenākais dart)S, kas arī filmēts, ir „The grapes of wrath", bet „0f
mice and vorn^" iaaāc!s trisndiī
latrJttjhrJiilo^ ar nosaukumu ,;Par pelēm un^ cilvēkiem". „T!he grapes of wratto" 1»39. gadā iz-raisīja ASV kongresa Oklaho-mas laukstrādnieku stāvokļa izmeklēšanu; Filmās pārstrādāti arī citi šteinbeka daiibi, no tām pazīstamāīkā i,East of Eden". Šteinbeka grāmatas tulkotas 33 valodās; 1947. gadā, pēc romāna „The wayward bus" publicēšar nas, rakstnieks uz laiku it kā pa: zuda no darbības apvāršņa, bet guva izcilu atzinību ar 19^1. gadā izdoto romānu „The winter of our discontent", filozofiskas noskaņas darbu, pār kuru nākamajā gadā ^guva Nobela prēmiju kā sestā .3 amerikāņu autors. Džons šteinbeks mira 66 vecs.
nereālo.
E;aut kšdu atblāzmu no tā le-dzejām šai izrādē: stili^tas dekorācijas (D. Knvs), svešu mūziku (mūzikas konsultants L M-cis), kaili l:^aismotu tiltu, neva-jad^os pārtraukumus ar tumsu, kas saraustīja izrādi; Latvijas karogu saules staros (apgaismotāji V. Bikše un J. Grauds). Bez visa tā varēja mierīgi iztikt. „Daugava" var būt tā, kas tā ir: vienkārša sērdieņu dvesma, intīms dievkalpojums, sāpes un cerības. Dievkalpojmns, —-no kiiŗa mēs iznākam garīgi atviegloti caur vārda spēku.—
Tik tālu K. Freimaņa kritika vai, kā viņš pats saka, recenzija, šoreiz tomēr nevaru atturēties un pielieku no sevis mazu „lasl-tāja vēstuli". Vai nu tādēļ, ka es biju ,J5aūgavas" inscenējumu ie^ domājies tādu, kāldu to K. Frei manis redz garā, runājot par 1919. un 1923. gada inscenēju miem (kurus nekad neesmu re-
dzējis), vai aii kāda cita man pašam nezināma iemesla d^, bet
man šl Izrade šķita tālu no dienr-kalpojuma. Tādēļ būtu gribējis redzēt un dzirdēt vairāk no visa tā, ko recenzents nokritizē — vairāk mūzikas, stilizācijas m gaismas rotaļu. Latvijas karogs saules staros ir tas, kas man visspilgtāk p^cis atmiņā. Neaizmirsīsim, šī izrāde jnotika Latvi-jas dibināšanas 50 gadu jubilejai par godu, tādēļ zināma atkāpšanās no tīri klasiskā, manuprāt, ir ne tikai piedodama, bet pat vēlama. Ja būtu bijis vairāk kustību un runās mazāk patosa, bet vairāk dabiskās vienkāršības, tad inscenējums varēja Izvērsties d2āvāks un interesanttiks tas patiesībā bija. Protams, as šo nekādā ziņā negribu apgalvot, ■ka inscenējums nebūtu bijis baudāms, bet — tas varēja būt sr5 citāds un tādēļ, varbūt, labāks.
Ed. Smug^
BALTA UN MELNA LīTEEATuRA
Latviešu preses biedrības Kanādas kopa jaunā gada sākumā paredzējusi vismaz divus literārus notikumus: Toronto un apkaimes ratniekus lūgs piedalīties literārās pēcpusdienās, kuras — skaitliski divas reprezentēs gan balto, gan melno li-iterātūru. Vai še domāts rasisms? Dabīgi, ne. Taču par literatūru domājot, momentā varam iedomāties sintētiskus elementus gan dzejā, gan prozā, kas mudina celties, augt; veidot uņ idealizēt Tai pašā laikā kritiskie analifciķi: graiza,, pētī, nojauc un saskalda citus elementus un tos analītiski vēro ar lupu. Romantika patoss kalna galā ir pretstatā ar nesaudzīgā satiriķa
kulminācijai izstrādātu skandēju-
mu sniedza I. Nīcis kā Imants, asmeni, kas graiza zemi un. zāli
J. Grauds bija Lāčplēsis un V. LIce— Spīdola, vairāk sevi vērsta neikā patētiska.^ J, PeĶs sniedza driimatisku BaskSjieti. tJ. Šiliņš — sonors, apvaldīts — skandēja rindas, kas domātas tēliem bez noteiktba nosauikuma
Režisores xajaš Veiklnas panākums ir ^andējuma plāksnē, un par to viņai paMies. Inteliģents bija ,Daugavas" saīsinājums — viss svarīgākais bija at stāts neskarts;
,^ai^ava", kā Rainis atzīstas, nav rakstīta skatuvei. Un kaut viņš ievadā jūsmo par inscenējumiem 1919. un im: gadā, par spožumu* plašumu un tēlojumu, A, ītalniņa mūzi'bu, man negribas viņam pievienoties. Garā var ram redzēt greznu ,J}augavaS" liificenējumu: ar fantastislām d^orācijām, Bri main!^ gais-ītiSm, baletu, runas koriem, mūziku, ļaužu masām, kas ātri uznāk un atkal pazūd, režisora rūpīgi izstrācSto plānu — dialektisko šūpc^os starp reālo un
ielejā. Starp debesi un zemi. Starp .baltajiem mākoņiem un pazemes tumšajām alām. šajā dzīves spektrā ielaužas; literāti ūn brīžiem uzbrauc gan ēteri, gan ar! drāžas cauri melniem tuneļiem.
- šis ir vienkāršs iedalījums te-matiikas im-^ stilā grlbesas^ varēšanā, kas autorus atŠķlŗ
vienu no otra. Ir rakstnieki, kas pamīšus cilā gan vienu, gan ari otru tematu uui to darīdami, lieto bagātīgo nianšu skalu, kas atp rodama dzīvē. Pie melnās litetā-turas varētu pieskaitīt skaudrus reālus darbus, kas dzīvi redz tur vu, pat saujā, un min dziļas pē-v das tiešamībā un ticamībā. Baltās literatūras pret sauli vijošos taku apspīdēs silta* rēnā gaisma. Tāpat kā Miltona Zaudētā un no jauna iemantotā paradīze, tikai pretišķībās dzīve .veidojas relje-
fā.
Rīkotāji cer, ka katram" 'iiterā. rajām notikumam paredzēdami atsevišķu vakaru, radīsies jauns, spēcīgāks un izturētāks plūdums, kas kāpinās klau'sītāju intensitāti un iedarbosies kā narkoze.
Tāpēc jau tagad lasītāji un literatūras cienītāji aicināti sekot sarīkojumu kalendāram un gaidīt tālākus- paziņojumus, kas 1969. gadu ievadīs ar jauniem literatūras jaundarbu devumiem vēl nedzirdētā merķtieoigā sako-.^ X>o}uin&.
KULTŪRAS CHRONIIU
Decembri Stokholmas latviešu Pagrabā pirmoreiz savu darbu skati rīkoja jauna māksliniece — Tamāra SnndbergarVīcupa. Izstās dītajās gleznās dominēja ziedu un dabas motivi jauktā technikā. Bija ari grafika^ Sundberga-VIc-upa māc^'ušies pie holandieša Reibekila, kā ari latviešu māksliniekiem.
Vesthofenāi pie Ķelnes, uz 70 mūža gadiem atskatījies karavīrs, režisors un aktieris Edgars Po* diss. Pēc piedalSanās Latvijas at-
brīvošanas cīņās 'viņš iestājās S. Rēzeknes kājnieku pulkā, kalpodams par kancelejas priekšnieku adm. kapteiņa pakāpē. 1921. gadā viņš iesaistījās ari Latgales teāt' rī, Rēzeknē, abās darbības vietās veikdams savus uzdevumus līdz padomju okupācijai. Podiss vadījis režiju ap 100 lugām gan Latvijā; gan Vācijas latviešu centros, spēlēdams ari Mērbekas latviešu teātri. Apbalvots ar Trij-zvaigžņu ordeni, Nopelnu krustu, DV noami zeltā uh' citām goda zīmēm.
ES
varu izrunāt ~ tās sāpes, kas tagad, tās man tīrā izprieca. Bet brīnums gan, ka mani nenositāt: divi auto sadauza, bet Snaidere nav pieveicamai Te visiem par to mutes vaļā, -Cietušās samērā labais veselības stāvoklis bija pārsteidzis ari Griezi, bet viņš par to bija kautrējies piebilst, lai neizskatās, ka viņš par to priecājas tāpēc, ka tagad paredzama zemāka sāpju nau-
(69. turpinājums)
Ko jums no manis vajaga? -r- Snaidere Griezes jautājumu likās nedzirdam. — Mūsu lietas kārtos mans advokāts, — viņa piebilda.
— Tieši par to gribēju ar jums runāt... Advokāts ... kāpēc dot nopelnīt advokātam, ja visu varam, nokārtot bez viņa starpniecības?
Un Grieze izstāstīja to pašu, ko bija ^teicis Snai-deram. Kad viņš beidza, slimniece aizvēra acis un klusēja. Pagāja minūte, divas, varbūt trīs: Grieze skatījās bālajā, izmocītajā sejā un gaidīja. Kāpēc viņa klusēja? Par ko viņa tagad domāja? Viņam uzmācās žēlums un vēlēšanās noliekties pār slimnieci, apskaut tās iājos, nevarīgos plecus, apmīļot un teikt: pacietieSj viss būs labi; es tev palīdzēšu. Kādreiz viņš bija iedomājies, ka būs Ugas sar^ un aizstāvis, bet; Ilgai tāda nevajadzēja. Viņa gan vienmēr runāja, ka ir vāja, nevarīga sieviete, bet tā bija tikai runāšana.
Nē,— Snaidere atvēra plastiņus. — Es no jums nekā negribu .. .un arī nepieņemšu. Es pati biju vainīga. Labi, ka jūs Pīteram nekā nedevāt. . —.Jūsu vīram?
Snaidere pamāja ar galvu.
«~ Jā. Vai Jūs viņam iedevāt savu adresi? Hē?
labi... .lai gan ja viņš domās, ka var ko izspiest, sadabūs tāpat. Un man jau arī tagad miera nebūs, ka esmu jūs aizlaidusi. Slimnīcā viņš ^ mani sist nevar, bet . . .
— Tad es izdarīju aplami, viņam visu izstāstot? Man žēl . . . man tiešām žēl..
— Nav jāžēlo, — Snaidere teica. — Man tagad klājas labi. Tik labi man nekad nav klājies — varu gulēt, gulēt, gulēt ... Un par n^ani gādā. Ārsti, māsiņas . . . Visi. Un Bella kundze ... Pie Bella kundzes es eju piektdienās, viņiem maza māja, un Belli man vissenākie kungi'. . . Bella kundze man atsūtīja puķes. Gaŗāmbraucot pati apakšā nodevusi. . .un uzrakstījusi vēstulitē, lai ves^ojos, un ka puķes no Džīnas — Džina viņas meita ^ no Džīnas dzimšanas dienas . . .
—Bet... jums taču sāpesS... Divi auto jūs sasita,— mans un tas otrs ...
— Sāpes! KadMr. Snaldersmani sit, tad nesāp? Bet tad mani neviens nežēlo un nekopj. Labi» ka slinmīcā; iekļuvu sakarā ar katastrofu — ja būtu tāpat vien saslimusi, būtu grūti izskaidrot, kur visi silumi cēlušies. Tagad ārsts gan brīnījās un la. ga neticēja, bet man vismaz bija aizbildinājums.
■ - - orē,.. — es tā Jūsu:^rda ne.
— Bet ko teiks jūsu . ;. ē .. . Mr. Snaiders, ka jūs naudu noraidījāt? Man Uekas, viņš ... Mums īstenībā domstarpības radās vienīgi jautājumā par summas lielumu. Ja jums ar viņu... tas ir, ja viņš jūs reizēm fiziski iespaido .,. jums būs nepatikšanas.
— Un tad? Kāda tur starpība?
Grieze jutās neērti. No vienas puses bija patīkami, ka lieta tik vienkārši izkārtojās un ka nauda paliks kabatā, ka varēs pat tūlīt atdot Leidem parādu, bet no otras — šīs sievietes pēkšņi viņam bija kļuvis ļoti žēl. Viņš ar to juta zināmu likteņa radniecību. Ilga viņu nesitīs, protams. Uz miesas tam zilumu nebija. Bet —
— Vai jūs tomēr nepieņemtu? — Grieze dzirdēja sevi jautājam. — Vismaz Iraidu mazu d4u • . . kaut daļēju kompensāciju par zaudētajām dienam. Mr. Snaiders ar! pašreiz likās bez darba ...
Slimā sausi iesmējās.
— Tas viņa parastais stāvoklis, un ja pašreiz manas naudas aptrūkst, varbūt tad viņš jutīsies spiests sākt kaut ko meklēt. Tādā gadījumā mana ievainošana pat nestu labumu.
Grieze no slimnīcas aizgāja vilcinādamies un pats aŗ sevi nemierā. Kaut kas nebija pareizi, kaut ko viņš bija aizmirsis pateikt vai izdarīt, un tieši tas grau^ visvairāk, ka nevarēja vainai uzlikt
pirkstu un teikt: lūk, šeit,
Uga bija mājās un skatījās televīziju. Virtuvē trauki bija nemazgāti. Grieze sameklēja konservu skārdeni ar cāļa zupu un pārlēja tās saturu ka^tli-ņā. Kamēr zupa uz pavarda sasila, viņš gāja savā istabā pārģērbties. Ģērbšanās laikā televīzijas raidījumā bija pārtraukums -r- reklāmu periods. Ilga to Izmantoja:
— Kur tu tik vēlu? 1 — Virsstundas. Tagad daudz darba, '-ŗ- Grieze meloja. Labi, ka viņi bija katrs savā istabā un ne-bija jāskatās Ilgai sejā. Arī televizora skaļrunis apēda balss nokrāsas. Ilga, cerams, nemanīja, ka viņš nerunāja patiesību. — Izstrādājām lielu pro-jelctu — spēkstacija ziemeļos. Aizdambējums gandrīz jūdzi ^arš un . . ,
— Oh, shut
: Televīzijas raidījums, tātad, atkal bija sācies. Grieze iekāra uzvalku skapī un, mājas drēbēs pār^ tērpies, atgriezās virtuvē. Zupa bija uzvārījusies, šķīvi vienā, maizes gabalu otrā rokā viņš leļgāja dzīvojamā istabā un, netālu no durvīm nosēliies, sāka ēst vakariņas un tai pašā laikā skatīties televīzijas raidījimiu. Ilga uz vīru pameta īsu skatienu.
, — NeSļurpstini! Ēd kā civilizēts radījums! Bez tam, varēji padomāt ar! par to, ka tava sieviņa nekā vēl nav ēdusi. Varēji...
Viņa teikumu pameta pusceļā, jo raidījumā sākās divu satiriķu dialogs. I ■ —Esjau nezināju, ka tu neesi... j
— Tev teica: shut up! •
Grieze nolika š^vi un devās atpakaļ virtuvē.
i