;Ll^^^t^lia\wičel€^t )y the Latviau Relief Tr^r^odi^3&^:^CaB«#BE==^augavas Vanagi" - Business Office: 491 College St,.
Toroiito 4, Ontario, Canada Editor-in-Chief: ALFRĒDS VĪNČELS Telephones: 921—7121: 465—7902 .
United States Editorlal Offices: ' Xew York: Editor — V. IRBE 4035 RomboutsAve,. .Bronx N. Y. 1066, U.S: Chicago: Editor — I. ŠIMANE, 5524 N. Luīia Avei, Chicago, Hl. 60630.
U.S.A. ^
§A'nJEDAY,    MAŖCH 8, 19«9
M    E    R    1     K Ā
20. N.RS. SESTDIENA, « GADA 8. MARTS 19. GAD^s
AOTHORISED AS SECOND CLASS MAIL BY THE POST OFFICE DEPARTMENT OTrAWA
AND FOR PAYMENTS OF POSTAGE IN CASH       Atsevišķa numura cena 2g
UTVISšU LAIKRAKSTS AMEEIKi
Iznāk divas reizes nedēļā — trešdienās un sestdienās. Izdevējs ^ Latviešu aprūpes biedrība Kanādā „Daagāvas Vanagi" :^TB. REDMvTORS: ALFRĒDS VīNOELS Redakcija: 125 Broadview Ave., Toronto Ķ Ont., Cana.la; talr. 465—7902 Birojs: -101 Tollege St., Torouto 4, Om., Canada: tālr. 921-7121
Ņujorkas^r^^ V. IRBE
4035 Rorabouts Ave., Bronx N.Y. 10466. li.S.A Tālrunis 994-7917
ēikagas redakcijas vadītrģa: l. ŠĪMANĒ, 5524 N. Luna Ave., Chieago. III, 606^0, U.S.A., tātrunisi 774—5744
SPECIĀLRAKSTS «LATVIJAI AMERIKĀ» NO: LIELBRITĀNIJAS .'
Studentu nemieri atkal atjaunojušies ne tikai Eiropā, bet ■ari Amerikas kontinentā un Āzijā. Liekas, ka šim faktam ir kāds sakars ar pērnā gada Francijas nemieru „tēva" Daniela Kona-Bendita aizvadītā gada toeigās iznākušo grāmatu „Ereisais radikālisms kā līdzeklis pret komūr nisma vecuma slimību" (Le gau-chisme, rem^de ā la maladiļB se-nile du comnļunisme). Grāmatu iadevis Parīzes kreisais apgāds Seuil. Gandrīz vienā laikā grā-. mata parādījās an^ļu valoijā (Ob-solete communism: a Mt wing altemative, ed. Deutsch) un vācu 'valodā (Der Linksradikalismus
- 0ewaltkur gegen die Ates- .^^.^^^ ^^^^ ^ krankheit des Kommunismus; ^^^^^^ neatbild. Viņam nav Rowohlt Taschenbuchverlag). -^^ozim^s programmas, bet tikai Grāmata ;rakstīta, acīm redzot, i negatīva — graut, noārdīt pastā lielā steigai lai studentAis „spār-ļ vOšo. Pie tam nekādus vadoņus, notu jaunam cīņām." Tikai tā var nekādu centrālu organizāciju re-, izskaidrot autora chadtisko rak-'volūcionārajā cīņā! Autors netic stīšanas veidu ^ bez loģiska plā- ļvadoņiem, organizācijām, polītis-na, ar bezgalīgu atkārtošanos. Bet kājām partijām. Konam^Bendi-
ga pastāvošā iekārta, pat par trūkumiem studentu seksuālajā da-vē... Kons-Bendits žēlojas^ ka reizē ar dzīves standarta paaugstināšanos strādniekos zudis cīņas spars: tie vairs negribot cīnīties par kapitālisma iznīcināšanu, bet tikai par algas paaugstinājumu, darbā laika samazināšanu u.t%.
Kāds ir Kon-BenditaTrevolūcio-nāro pulciņu cīņas sauklis? Tas ir: „Visu varu strādnieku padomēm!" (kā 1917. gadā iECrievijā, — ref.). Bet kas nāks pēc tam, kad padomes bus nodibinātas? Kāds biis jaunās ,4deālās" iekārtas veids, kā orgaiiizēs ražoša-'
iespējams, ka «sarkanajam. Dani-jam" tā ir pirmā grāmata un viņš domā, ka sarakstīt grāmatu ir tas pats, kas uzstāties aģitācijas sapulcē, kur pietiek ar kliegšanu un vienu un to pašu saukļu atkārtošanu. Kā arī būtu, mēģināšu īsumā apskatīt 270 lappušu biezās un juceklīgās grāmatas ^satu-m, jo tā rāda, kādas briesmas mums draud nākotnē un kādā virzienā ies. kreiso studentu propagandā.
Jau ievadā,.^utojķ.^aka: „Tas bija tikai sākiims^tīpSrim^paVs^ ra nemieri, — rbf.), tu^inSsim cīņu." Kons-Bendits arī pats savu. grāmatu, apzīmē par >,aģitāct jas brošūru".'
Visa grāmatakā mūzikā — ir nebeidzama variācija par vienu tematu: ,yPastāvošā kapitālistiskā iekārta, kuļras pamatā ir ne-jSaudzīga eks|pluatācija, ir jānoārda." šis temats, mums labi pa^' sīstams, bet autors grib sasniegt savu mērķi, pilingi norobežojoties no pastāvošajām koinūnistu partijām Rietunļos un Austrumos. Ar kādām metodēm autors cer sasniegt savu mSrķi?
. Vispirms, radikālajiem studentiem esot jānodibiiia cieši sakari ar strādniekiem, īpaši ar jaunajiem strādniekiem, kuri neesot apmierināti ar 0 saivāih arodbiedrībām un komunistu partiju. lādz šim kreisie radikāļi bijuši pilmgi nošķirti no strādniekiem un zsm-mekiem, un tā bijusi liela kļūda. Jānovēršot kapitālismam tik raksturīgā sadalīšana fiziskā un inteliģentā darba strādniekos; to gan pilnīgi novērsīšot tikai īsti sociālistiskā iekārtā. Autors aiz rāda, ka kreiso studentu brošu rās, kuras līdz šim iznākušas Vācijā (Dučkes, BeiTgmana u,c.), pat nav prasts .„runāt air strādniekiem". Tās ir skaidrs norādijmns uz pagājušā gada nemieru ap stikliem*. Francijā studentu un
■ strādnieku kopdarbība satricināja Degolla režīmu gandrīz līdz pašiem pamatiem, turpretim Vācijā strādniekiem bija vairāk attīstīta pienākuma aplziņa pret tautu un valsti, un tie negāja kopā ar studentu nemieru organizētājiem, tādēļ nemieru uguns driz vien. apdzisa.
Kons-Bendits sludma,,permanentu revolūciju": kas. vakar vēl bijis kreiss; revolucionārs, šodien Jau piederot ps^ātnei. Kādas metodes jālieto, lai iznīcinātu pastāvošo iekārtu? Nekādā ziņā mierīga parlamentāra cīņa, vēlēšanas un līdzīgi demokrātiski principi,
V bet ļ Jau no paša sākuma varas līdzKcļi» ielu cīņas, graušana, iz-' m'cināšana... Jādibina mazi re-3p«)lūcionāru pulciņi dņai — vienalga par ko/ Konii-Benditu universitāšu reformas un Vietnamas karš interesē tikai kā iemesli ne-
• mieru kustības radīšanai. Kad būšot iznīcināta kapitālistiskā iekārta, tad reizē ar to zudSot ari tās raksturīgās parādības — karš, nabadzība, vecmodīgā universitā šu iekārta. Par mu to ir
tam nepatīk, ka viņu apzīmē par Francijas studentu nemieru vadoni; viņš sevišķi uztraucas par to, ka daži franču laikraksti atzīmējuši ,yVadoņa" ārzemniecisko izcelsmi (Kons-Bendits ir Vācijas pavalstnieks, . — ' ref.), bet viens pat norādījis, ka viņš ir žīds.
Ja mēs gribētu dot kādu apzīmējumu Konam-Benditam un viņa domu biedriem, tad Ipareiza-kais' būtu nosaukt' tos par anar-chistu "grupu. Ir raksturīgi, -ta Koņs-BendiS^^'Ijjieži- ^čitS^^^zs^' Luksembu'rgaš vārdus, feuŗa bija visradikālākā Vācijas komunistu vidū pagātnē. Eons-Bendits iet pat vēl tālāk: vesela nodaļa viņa grāmatā ir īsta slavas dziesma Ukrainas anarchistam Machno un viņa cīņām Krievijā no [1918. •^1921. gadam, šī noās^& beidzas
Pēteris Aigars,
Pārdrošam nodomam
Baltijas valstu zelta atsavina-dzirdēts, pat paši partijas M®M lana Anglijā un Latvijas diplo-ir |oti atturīgi. Vervētie eksku^ mātišķās pārstāvības turpmākaSan^i V^^asfi apgrozās Intūnsta neiespējamība Spānijā dažam la-organizētajos sarīkojumos, ap-bam ceribu pilnam „patriotam» «leklē fabriSsas un kolchoaus, Itu-sadragājusi ,.cīnas stāju". Bet - fi domātt propagMidai. un tas ir kas tad būtībā ir noticis? Ne- viss. Citiem vārdiem, savervēta-kas vairāk, kā tikai tas, ka da-        apmeklētājiem nav neto-žas valstis 20 gados maiiūjusas       saskarsmes ar tautieši^ savu ārpolitiku vai, saimniecis- dzimtenē, tikai ar Kremļa iered-ko apstākļu spiestas, nespēj pa- V^em, kuŗi runā latviešu valoda, likt pie kādreiz nospraustās     šī rūgtā patiesība neatrisina mw nijas. Otrkārt, trimdinieku īpa-'^u tautas smago problēmu, ne-tais svars ir mazinājies, bet pie- ^od mums jaunas ceribas. ņēmies to svars, ķuŗi dzīvo Lat-I  Nacionālās idejas  tomēr pie» vijā. Būdami bez tiešiem saka-' dzīvo renesansi ne tikai Āfrikā riem ar latviau. tautu, mēs ne un Āzijā, bet ari Eiropā. Tā nevien dzīvojam no tas pieredzes, sen britu laikraksta „The Times'' kuru deva baigais gads, bet ari slejās bija ievietota Velsas n&> aizmirstam, ka Latvijā izaugusi cionālistu pārstāvja Anglijas par» jauna paaudze, kura, par spīti lamentā deputāta Gvinfora Evō* okupantu skolām, savā  būtībā na vēstule. Viņš raksta: jJSaoi° tomēr palikusi latviska un na^' onālās l^rivības ideja pārņēmusi cionāli apzinīga, kaut arī runā Jauno  paaudzi Velsā. Tas re> par nacionālajiem ideāliem citā dzams visur... Nacionālisms ir uztverē nekā mēs. Diemžēl, mēs morāls spēks, kura Jauda^etie-viņus nepaustam... {kamiļ liela, lai ļautu inums, ma>
Ir daudz rakstīts par tiltu cel- Wem, sasniegt savu mērķi,^^ n^^ sānu starp tautu ,dzimtenē un ^^^JP* aanis.» Protams, velšu trimdiniekiem, bet visas runas ^^^^oklis ir citāds, viņi daāvo de> vienmēr nonākušas strupceļa,' n^o^^ratiskajā Anglijā, kura k&^ kad bija jāizšķiras ar ko runāt.' ^ tiesības paust savus ua-Rēairiam, kurš tur latviešu tau-j skatus, demonstrēt pw savu tais^ tii savā varii, nav intereses, lai m*»"* Latviešu tautai viss tas ir starp mums un tautiešiem dzim- laupīts, aizUegts ar tiranniskiem tenē pastāvētu nekontrolēti sa- likumiem. Bet patiesība par na-
kari, lai mēs varētu brivi apmainīties he vien ar dāvanu saiņiem,
bet ari domām. Organizācija, ku-'^am piemīt jauda, kuru nevar
cionālisma speķu ar to nekļūst ma^a. Ari latviešu nacionālis-
STUiDENTU. KORPORĀCIJU „ PĀRSTĀVJI JCALiPAKA PIEMIŅAS' DIEVKALPOJUMĀ
.   '  SV. JĀŅA BAZNĪCĀ TORONTO Foto: JAK.
ar konstatējumu, ka Trooka uzvara pār Machno grupu bijusi ,vbirokratiskās kontrrerolūcijas uzvara".
Grāmatas sākumā Kons-Bendits veselās 77 lappusēs siki apraksta uh tīksminās par cīņu an ,;lielajiem panākumiem" 'pagājušā gada pavasarī dažādās^ vietās, šī nodaļa iesākas ar patētiskajiem vārdiem, ka studentu nemieru rēgs šausminot pasauli (protams, ikapitālistisko! — ref.) un „visas pasaules varas apvienojušās pret to svētajā aliansē": pāvests un komunistu partijas centrālkomiteja, Kīzingers un De-golls, Francijas komunisti un Vācijas polioisti> tiešām „raiba" sa-biedrīļsa! — ref.).
Grāļmatas nobeigumā vēl vairāk telpas veltīts uzbrukumiem «Staļina birokrātijai un Krievijas boļševismam" (164.—262. Ipp, franču izdevumā), še Kons-Bendits polemizē ar Ļeņinu un Troc-ki. Viņš zobojas par īboļševiku partijas apgalvojumu, kā tā biju si strādnieku šķiras «avangards un vadītāja" 1917. gada revolūcir jā Krievijā. Kā vienmēr un visur, komunistu partija esot tikai sekojusi masām un beidzot iznicināju si to sasniegumus. Cara gāšanu un padomju organizēšanu veikur šas masas bez boļševiku vado ņiem, bez „speoiālistu un prof^r sionālo revolucionāru" palidzī bas (še autoram taisnība, jo 1917 g. revolūcijas sākumā vadoņi vē-I bija vai nu ārzemes, vai Sibīrijā; 'Ļeņins ieradās tikai apr^a vidū.
iropa§ nākotne var izsķirtm
os austrumos
SPECIĀLRAKSTS «LATVIJAI AMERIKĀ"-NO VAŠINGTONAS
niekiem" atļauts lietot visskaļākās nacionālās frāzes, kad Jārunā publili&i, bet klusībā vienam jāiečukst: «Trimdinieki sadrūp, latviešiem Latvijā asimilācija nedraud, apmeklējiet savu dzimto zemi, mani draugi nolār-tos visus dokumentus. Ja jums
ASV prezidenta Bičarda Nikso-na ceļojuma lielākais panākums nenoliedzami ir atkal pavērtās durvis Francijas un ASV draudzīgām attieksmēm* Ari Bonnā, Londonā, Brisdē im Romā pēc Niksona apmeklējuma atkal radies Vašingtonai labvēlīgs klimats. Rietumu alianses atdzimšaŗ nu neiezimē ieroču žvadzināšana. bet gan savstarpēja sabiedroto uzticība un noļpietna vēlēšanās nodrošināt mieru. Bet tās nenozīmē, k'a Eiropai visi uzbrukuma draudi jau.novērsti. Nav nekāds noslēpums, ka daudzi ASV sabiedrotie, ignorējot komunisma agresijas briesmas, draudus pasaules mieram saskatīja tieši līdzšinējos
dīja, ka Pad. savienības agresijas briesmas arī Eiropai nebiit nav novērstas.
Komunistu territorijas apskalotā Rietumtoerlīnes sala palaikam sakāpina Maskavas un rietumus sabiedroto ņemi izturības pārbaudi līdz vārīšanās punktam. Niksona apmeklējumu Rietuni-berlīnē un Rietumvācijas valsts-prezidenta vēlēšanas sadalītajā pilsētā Ulbrichts ar Maskavas svētību izkliedza par briesmīgu provokāciju, tomēr koniūnistū piedraudētās „smagās sekas", izņemot satiksmes ceļu Moķēšanu uz Berlīni, izpalika. ■ ■ Nav šaubu, ka ar Rietumberli-nē notikušajām prezidenta vēlēša-
Vašingtonas politiskajos gājienos, ^nām^ Bonna netieši par jaunu at-Tā Kanādas pašreizējās valdības gādinājaPotsdamas konferencē ārpolitikas revīzijas pamatā daži j mākslīgi sadalītās Vācijas ādas komentātori saskatīja Otavas'absurdu. Ja kādreiz «dienas kār-centienus atbrīvoties no saisti- tibā" būs Vācijas apvienošanas bām ar Vašingtonu gadījumam, jautājums, tad bez Berlīnes būs ja lielais dienvidu kaimiņš liktu jārunā arī par apgabaliem, kuri svaru.kausos savu militāro spēku mākslīgi ietilpināti padomju im-
polītisko sarežģījumu atrisināšanai Vidējos austrumos vai arī Eiropā. Vai Kanādai, bura stratēģiski, saimniecisiki. un pa daļai
arī politiski cieši saistīta ar ASV, šāda neitralizēšanās iespējama, — ref.). -Krievu komunistu par-ļ tas ir cits jautājums. Niksona nolija ar politiskās policijas un" stāja Vietnamas kara izbeigšanā
sarkanarmijas palīdzību ^ģeniālajā Ļeņina, Trocka un vēlāk Staļina vadībā" esot apspiedusi strādnieku radīto revdūciju. Sauklis „Visu varu padomēm!" kļuvis par saukli,,Visu varu partijas vadoņiem!", bet strādnieki ieslēgti militāras fUsciplInaš važās. Krievijas revolūcijas deģenerācijas Spatība esot tā, ka ?e kontrrevolūcija, bet komunistu partija atņēmusi strādniekiem iegūto varu. Ne mazāk asi ir Kona^Bendita
guvusi labvēlīgu atbalsi gandrīz visās pasaules metropolēs, un daudzi līdzšinējie -kritiķi': atzīst, ka Vašingtonai piedēvētā agresija Vietnamā patiesībā ir tikai komunistu propagandās auglis. Tā aizvadītajā nedēļā Kanādas ārlietu ministrs, šārps, kam nevar ņo liegt laipošanas un tuvināšanās tendences ar austrumu varām, atzina ,yKremļa militārā potenciāla neatlaidīga kāpināšana var izvērsties jaunā agresijā, tād^ Maskavā vēl arvien ir drauds pasaules mieram." šārps ari norā-
perijas pārvaldīšanā vai iespaida sfairā. Mums tas jāpatur prātā, jo — ja Austrumprūsijā neplandīsies vairs sarkanie karogi, tad tas nepaliks bez izšķīrējām, sekām arī Kaunā, Rīgā un Tallinā.
Tieši pēdējās nedējas notikumi apstiprina teorijurka taisnīgs ter-ritoriālo jautājumu izkārtojums Eiropā var izšķirties tālu no vecā kontinenta robežām divu komunistu monolītu -- Maskavas un Pekingas — konfrontācijā fāla-jos austrumos. Nule notikušais krievu un ķīniešu robežincidents ziemeļos no Vladivostokas ir jauns pierādījums Pekingas un
dišanos Peikinga un arī, Maskava necentās kārt pie lielā zvana. Taču 2. marta sadursme ar dau dziem kritušajiem un ievainotajiem abās pusēs plaucējusi dī|}us kuri var radīt izšķīrēju lūzumu. Tādēļ nav jābrīnās, ka arvien skaļākas kļūst balsis, kuras pa^ reģo neizbēgamu Pad. savienības un sarkanās Ķīnas karu. Notikušajā robežincidentā krievi, pro-tams> vaino ķīniešus, bet Maoce-tungs apgalvo, ka Ķīnas territori-)ā noziedzīgā kārtā iebrukuši Kremļa  revizionistu gangsteri, Galu galā, nav tik svarīgi, kas pirmais uzbrucis, kaut Vašingto nā labi informētās aprindās valda pārliecība, ka šoreiz taisnība Pekingai. Daudz svarīgāks ir krievu un ķiniešu robežpatruļu sar dursmes izraisītās politiskās sekas. Pāri Ķīnai sācis velties vēl nepiedzīvots, pret Kremli vērsts propagandas vilnis. Miljoniem ķīniešu Mao impērijā izgājuši, ielās ar naida saulrļiem pret Pad. savienību. Pie padomju sūtniecības Pekingā demonstranti sauc: «Pakārt BrežņevAi, uz sārta Kosigi-nu, atmaksāt sarkanajiem cariiem nekaunīgo iebrukumu!" Arī Pad: savienībā , uz Kremļa pavēli sa-. sauktos mītiņos pieņein rezolūcijas par ,JMao avantūristunekauni-go uzbrukumu plašās dzimtenes robežām."
Daudz nozīmīgāki tcmiēr ir divi faktori, Pekinga prasa 1 miljonu kvadrātjūdžu lielas territorijas atdošanu, kuru krievi esot nolau; pljuši pniešu tautai. Otrkārt, nav vairs noslēpums, ka Kremlis jau kopš laba laika sācis pie
nav līdzekļu, ari tādēļ galva nav jālauza. Sadabūsim, nokārtoam. Mēs visi taču esam latvieši, jāizpalīdz."
Liekas, pagaidām «sakarniekiem" nav lielu panākumu. Viņu tīklos sapinas pašlabuma meklētāji, lai izmangotu brivu xeļu uz Rīgu un atpakaļ. Ja viņiem par to daži vardi jāpasaka Rī^ propagandas raidījumiem un «Dzimtenes Balss" līdzstrādniekiem, tad šāda ,intervija" daudz nenoslogo viņu ardsapziņu. Ari tautieši dzimtenē neņem pārāk nopietni šādus „kroņa kalpus". Vi-ņi zina, ka ari krievu sarkanais cars nevienu par velti nebaro, un pret šādiem atbraucējiem, cik
Maskavas saasinātajām attiek- nas robe^m koncentrēt lielus nii-smēm. Robežsargu sadursmes litārtis spēkus. Tā tikai nesen 4m jūdžu garajā joslā, kura šķir /Maskava no Eiropas uz Tālajiem sarkano Ķīnu no Pad. savienības, austrumiem atkal pārveda 15 sar-tomēr nav nekas, jauns. lūdz šim kanarmijas-divīziju.
^ ķimeļu apšau- ļ  Ķiņas militārais potenciālis pa°
fiirJg^^BļUs iad!ŠŠ3ļBttltrw^ sa^ļiSņor^ n^evieņs, ja .^IJ^ -karu" uztiirēšanai, :nav nekas; Prātīgi protam to Ueta likt. ^ cits, kā krievu impērijas slepen- Latvieši savā dzimtajā zemS policijas filiāle ar pārbaudītiem,'nevar lietot tos pašus vārdus, kii-ilgi apmācītiem darbiniekiem,' ŗus lieto velsi. Viņiem jālieto ci-kuŗu uzdevums ir izmantot mū-j ti, piesardzīgāki vārdi, jāiever® su nacionālo sentimentu, denun- tā saukta ,,sa]ami taktika". Krie> čēt, sanaidot vienu trimdinieku; vu apspiestās tautas, tagad pn^ daļu pret otru, iefiltrēt savas uz- sīdamas„vistt", dabūs ,,neko"« ticības personas mūsu vadoša^ Nelolosinļi nekādas ilūzijas pasf organizācijās. Šiem «sakar- liberālizēšanos Kremlī. Diktatūras tāpat nespēj liberālizēties, li;a villci pārvērsties paŗ^aiiin./^^ latviešiem un
jām īaut^ jaizmaiito visi ]|> dzekļi, visi strāvojumi, ķuŗi p&> domju impērijā var iznUsīt pa3^■ niaiņas un centrālās varas atšt&
buittu. Ja apjķēiijg;u skatienu vērojam notikumu attīstību, tad jāsaka,: ka neesam gl^^ trumpjiem šajā nevienādajai^
Ir dzirdēti spriedumi, ka vep ram mekiēi sev visur dtur s»^ biedrotos, tikai nepie krievu opc zidjas komūmsmam, jo krievi, lai kādi tie būtu, nekad ņepictaitis to tautu neatkarības centieidem, kuras iekļaiitas Krievijas imp&: rijā. Var jau būt, ka ta ir; b^ us vispāriņāļjumiem  grūti dibiiii;^ politiku. Nav tādas vairas^ ktiŗa spētu, komunismam b^ot, ssp turēt kopā Staļina dibināto impēriju, ari krievu sovinistbkais patriotisins to nespēs, kaut ari gribētu. Neviens šobrid nevaff pateikt, kāda izskatisies pašreizējā sarkanā impērija^ kad ko-: mumsma Ideoloģija, to ir Sis impērijas   pamatakmens, sabruks, šis ideoloģiskais deģenerācijas process ir lēns, pielaikota impērijas miMģumm un k^ tautas raksturam. Taču luīv vienīgie Pad. saviembag ap-dzīvotājij un^ kaut ari viņi būtu vairākumā, ari tad katrs varas organisms noveeojas.;. Jo li^ ka impērija, jo grūtāk pārvaldāma, ari višinodernāko satiksmi un radio sakarus lieta liekot
Mums vajadzīgi nekontrolēti sakari ar tautu dzimtene. I^Ulus pagaidām garantē tiķsdradibr^^ dījuml šie raidījumi nepaliek bez atbalss, tos klausās, pān^ šaiuriikā sabiedrībā, 'DiemžB, rč-; dio sakari latviešu valoda neapmierina tautiešus drimtenē. Viņi gaida vairāk nb Rietumiem, virf-rāķ no nmms lii^,^ atinetoft dažus labus aizspriedumus,; mes varētu vairāk veikt radio sakaru mS^iUdio tilti nedrīkst būi^v^
craidām izslēdz liela vēriena agresijas iespējas. Arī Kremlim būtu vismaz jādesmitkāršo savi militārie spēki Tālajos austrumos, lai varētu sākt runāt par tūlītēju plaša vēriena militāru rīcību.
Pašreizējā Maskavas un Pekingas konfrontācijā tomēr var saskatīt kādu Hdz šim maz pieminētu plānu, kas varētu īstenoties brīdī, ja Mao nāves gadījumā Ķīnā rastos apjukuma periods. Runa ir par „Austrumu čechoslova-kijas" doktrīnu. Pēc šīs teorijas^ Maskava Tālajos austrumos sa--Velk militāros spēkus, lai izšķlrē. jā bridī, ..paklausot ķīniešu dar-ba ļaužu lūgumam, ar ; militāru invāziju Ķīnas ziemeļu provincēs, tāpat kā ārējā Mongolijā, radītu Maskavai draudzīgas ,,istu komunistu" ķīniešu autonomas re-
publikas.
Vašingtona šādu: iespēju neizslēdz/ jo Maskavas steiga, ar kādu tā cenšas panākt drīzas sarunas ar prezidentu Niksonu, var dot iemeslu aizdomām.
nīgi Jaunāko ziņu vēstītāji, liet tiem Jākalpo ari jaunāko ņsv* (Nobeigums 5. Ipp.)