[ada 22, harts
|TOBOim>
ds VifflSels, ļOnt.; tālr. 5314533. ļls Noriti», It; tālr. 7eW802. >pa:
festf.; Von Eineni Str.'i9
ļ vajadābas Īsināt. Neiz-m vēlēšanos slita alpa- f to vai starptatto^
ļvlrduvaijtoicjgliempa. rakstītāja personīgs le-• redaljcljas viedoklim^
un asv -\
f. $10.00, 1 gadu $18.00. 25 centi.
$2.20, bet tekstā iejās telpu.
|ieties^twsi kā" viens!
jtoēšanās!
šonakt!
ļ, šai rakstā pieminēšanu tojuši vēl trīs viri starp piem, miljoniem citu.
[juSadā vasarā dzirdējām Islavas rajona kolcdioza gv^dfi" ibijušā priekšnie-f bijušā partijas biedra Ja-; nesaudzīgo vēstuli Sust I Viņš bija ieradies arī Ce-pkijas sūtniecībā; Maska-latviešu tautas vāidā iz-ļ morālisku atbalstu čechu vaku tautām cīņā par ri©-Jakimovičs tagad dzīvo 3ā un galīgā nabadzībā Rī-iā, Biilduru prosļpektā viņš ir krievs, polis, balt-' I latvietis? Mēs skaidri ne-,Zmām tikai to, ka viņš iir Iģs vīrs.
ļ par ļpadomju ^ūdeņraža s „tēvu», aika4Smiķi Sacha-viņa memorandu mūsu 5tā vairākkārt rakstīts.; iējām ziņām, viņš atbr^^ visiem amatiem un pie-ļiem. Laikam arī tāpēc, ka lemorandā bija pieminējis ' milj. cilvēku, kas gājuši č^as mūriem, kā ari ie-par čechoslovalkijas brī-[o darit ir bīstami, [darbu Zinātņu akadēmijas institūtā zaudējis arī-[ieks Pēteris Jakirs, jo ie- ' ļ par Dānieļu, Golansķovu Maskavas vardarbību če-akijā. Jakirs ir 46 gadus l^iņa tēvu — armijas kori Jakiru Staļins lika no-37. ga(K. 14 gadu vecumā rakiru apcietināja, 17 gadu badīja koncentrācijas no-ļlīdz pat Staļina nāvei.
Iju savienības komūnis-[artija ir mūsu vadošais, ļivais spēks" (PoKtisko zi-pamati,,472. Ipp., Rīgā,
V. Sfc
ļku rezultātu sašniegša-iizgūt no kāda āržemju-pienu, netiesāsim viņu tie nav sapratuši visu likumu: Laiks aizmet veikti bez viņa lldžda-
likļiums, ar kuru laba J§ kara metās deformēt ļsi attaisnojam Osvalda ētiskos pareģojumus, ko ļiiresvtā, sauktajā morfo-: ļbgang des Abendlandes
ļeku filozofs apgalvoja, pv vēl būs -neglītāks - par nāca Pikaso „Aviņ.onas b. Viņš izmantoja māk-f tais „Babūns ar mazu- : bērniem, tik ļoti viņš publika viņam
ļtami saskatām aso, ne-[u m Jndividu. Pikaso
pilnīgi trūkst indivīda 5 Viņg ir neapšaubāmi Vienreizējs. Vienreizējs
nopietni. It kā iznīcība lormācija būtu māfeslas
stalt und Wirklichkeit lillera apgāds.
jekos)
LATVIJA ABilJKiiA h
m Krasu speie
TALHVALžA ĶIĶAUKAS AKVAREĻI] UZSTADE HAMILTONĀ
Beketa mākslas galerijā Hamil-tonā 6. martā atklāja līdz šim tikai ka rakstnieka im maikšlas luitiķa pazītā Tālivalža Ķlķau-' kas aikvareļu izstādi, kura bija' paredzēta līdz 21. martam, bet publikas lielās intereses dēļ tā pagarināta "par vienu nedēļu, t. i. līdz 28. martam. Jau pirmās nedēļas laikā' izstādi apmeklējuši pāri par 700 interesentu, kas ir rekorda skaits kādam latviešu mā3ļ:slinielkam. | Liekas, ka Beketa galerijas 'telpas ir arī par šauru šādai izštādei.^
Izstādē 9. martā bija paredzēta īpaša latviešu pēcpusdiena, kurā jo lielā skaitā |)ija • ieradušies T..Ķiķaukas mākslas cienītāji gan no Gtavas un Montre-alas, gan ari no BafaJo, Detroitas un citām attālākām vietām, nemaz nerunājot par torontiešiem' un pašiem hamiltoniešiem, kurus; mākslinieks personīgi iepazīstināja ar saviem darbiem. Izstādīti bija 70 dažāda formāta akva-reļi, kuri radīti pēdējo 3 gadu lai-
Darbus varētu iedalīt vairākās grupās. Vispirms ainavās, kurās I gan vairāk tvertas atmiņas par kādu redzētu vietu zināmā ma-ģisņiā un japāniskā vieglumā.
. Tad — figurāldarbos, kuros T. Ķiķauka, it Jsā atcerēdamies Sē-zana lielo ^vēlēšanos, savieno figūru ar ainavu, mēģinot atrast
. abu gleznošanas elementu saistību un savienošanos fantastiskā plūdumā. Ļoti Ipata technika sasniegta ar serijveidigu ledarbi, kurā; glezna sastāv no daudziem atsevišķiem, bet sasikaņotiem darbiem, atgādinot filmu vai arī Expo 67 redzēto„Multi - image Screen".;Nākoša jā .grupā ieskaitāmi daži akvareļi, kuri veltīti par zlstamiem gleznotājiem, lietojot viņu paleti uh tematus, piemēram, Matisam, Pikaso un-Turne-ram (šis darbs jau aizceļojis uz Montrealu). Pēdējā grupā ir gluži abstrakti darbi, kuros, nevai-ridamies no 1 košām primārām krāsu pasāžām, mākslinieks tās i^ļāc raķešveidīgil, ļaujot krāsai radltļ formu.
T. Ķiķauka pats sevi dēvē par koloristu, lui viņa pēdējos dar^ bos it sevišķi arf izpaužas viņa maģiskās spējas 'krāsu spēlē.
Kaut šī ir pirmā T. Ķiķaukas plašāka izstāde, tomēlr amatierismu tajā ar labāko igribu nevar saskatīt, jo mākslinieks savu techniku izveidojis, pēdējos 20 gadus ne vien tikai gleznojot, bet nemitīgi meklējot un studējot gan mākslas vēsturi, gan citus māksliniekus. Plūdlnāšanas stils^ prasa lielu virtuozitāti, jo jāstrā-.. dā ātri un bez labojumiem.
T. Ķlķaukas rakstnieka tsāants izpaudies gleznu nosaukumu iz-
vēlē, uzburot it kā kādas salas ar to iedzīvotājiem, problēmām, fantastiskiem augiem, piemēram, Circle Island, Inner ■ Circle people, Outer Circle, Ice Circle Country, Outer Cirote Eelatives — Mends.
Glezniecību T. Ķiķauka mād-jies pie Makmāstera universitātes mācību spēkiem. Viņš 1^6. gadā devās studiju ceļojumā uz Eiropu, kur apmeklēja slavenās mākslas galerijas Parīzē, Londonā, Stokholmā, Minchenē un citur. Viņš ar saviem darbiem jau piedalījies „Jaunās Gaitas" izstādē Austrālijā, Makmāstera universitātes rīkotajās gleznu skatēs, izpelnoties vairāilms apbalvojumus, kā ari izkārtojis vienu patstāvīgu gleznu izstādi Maikmgs-tera universitātē, bet pašreizējā ir pirmā plašākai publikai.
lidz Šim jau pārdoti 20 darbi, kuri nokļuvuši ne vien latviešu, bet ari kanādiešu īpašumā. Kādu T. Ķiķaulcas darbu iegādājies ari Montrealas akvarelists Oold-smits (Goby Goldsmith), tāpat Makmāstera universitātes prezidents un mākslas dekāns. Vairā-ki darbi jau aizceļojuši uz Bar falo un citām attālākām vietām, Mākslas konsultante un koordinatore (Anne Proubc) iecerējusi izkārtot T. Ķiķaukas darbu izstār des ari citās Kanādas pilsētās un ASV.
lemu roman
Tālivalža ĶIķaukss akvareļu izstādē autors izmainījsa domām ari sās — Visvaldis leinholds, Ilgvars Steins, Tālivaldis Ķiķauka m
ar citiem māksliniekiem: no krei*
Foto: Gailītis
Tālivaldis Ķiķauka, kas ir viens no žurnāla ,;Jaunā Gaita'* redaktoriem, latvis publikai kā jau teikts, galvenokārt pasās-tams kā mākslas kritiķis un modernās prozas autors. Ar savu akvareļu izstādi viņš tagad patīkami pārsteidzis ari mSkslais cienītājus, rādot fantasti^ plūdumu un saistību apbrīnojamā krāsu spēlē bes lieka kontroversā-lisma.
Mvia LubSns
Brivās (Latvijas mūzikas skolfis bija paradums ik pavasari rīikot audzēkņu vakarus. Toronto karaliskās konservatorijas lielāku gatavību sasniegušajiem audzSk' ņiem toties pienākums rīkot zināmu skaitu patstāvīgu koncertu, lai apgūtu skatuves rutīnu. Vlesju šādu' koisc^ kopā ar sctprānu Danu Longu 15. martā konservatorijas, koncertu zālē bi' ja rīkojis baritons Alberts Vītols, kurš jau vairāk gadu papildinās Džinas Marijas Skotas studijā. Programmai Vītofe bdja izvēlējies klasiķu ārijas im vācu komponistu dziesmķ.
Centīgā un neatlal^gā darbā
Ēlla Andersom ATZĪSTIES
Šodienu, ntdkm neniem, Nemet pār plecu vien skatu, Zini jau — aiziet tur pag&tm, Liekas pa saulainu taku.
Liekas, tev smaga tik sodiem, Rītdienu bezmiegs vien 2»2e. Sirds, tā bez domām un saprāta, Atminu takas vien milē;
Atzīsties, cilvēk, sev aimties, šodiena rītu Ms tāli. Rītu ja/ii šodienai smagajai Pāri ies atmiņu pali.
ļaaeaaasg:-^
Alberts Vītols balss atsvabināšanā no kādreizējā it dziļā kakla toņa, tikai reizumis tajā atslīgstot, kas tad ari ikreiz atsaucas m tālāko vokālo sniegumu. Turpmākajā darbā būtu panākama šl trūkuma pilnīga izdeldēšana. Balss iepriecina ar kuplu, skanīgu toni, labu lokanību, kas īpaši bija dzirdama vācu dziesmās, un izlīdzinātību. Viscaur pievilcīgs mecovoče dziedā-jiuns, bet piano posmi padoti ne-jai^Ibām, bez citiem piemēriem niinot šūberta dziesmu ,,Woihin" no cilda ,jDie schoene Muelle-rin". Vācu dziesmas, rpaši pēdējā, bija Vītola laMl^is sniegums ar ļoti lokano dziedājumu—līdz pat izskaņai, kura, pārāk dziļi veidota, nerealizējās iecerētajā klusinātajā izll(isixktīib&,
■ Sayas balss piafemu A. Vītols labi "varēja., izcelt ļlendela un Mendelsona. Srijfis.'^Tomēr, būdams baritons, dziedonis pagai-
dām nevar operēt ar,zemāko basa reģistru, tādēļ ieteicams uzmanīties ar ārijām, kurās nedaudzi baritona balsij pārāk zemi toņi spēj traucēt citādi ļoti pievilcīgo dziedājumu. Teiktais attiecas uz Halēvi Sii'ju no operas „žīdiete", kuru A. Vītols dziedāja franču valodā, panākot skaistu, sonoru balss plūdumu. Viss labs jāsaka ari par dikciju; toties nekaitētu tuīpmāk lielāku vērību veltīt frazeoloģijas lielākai dažādībai.
Programma, kuļ:S Dana Longa piedaUjās ar angļu dziesmām un
opern ārijām, beidzās ar skanīgiem duetiem'no Mocarta operām „Pigaro kāzas" un „Do!nžu-ans", panākot sirsnīgu klausītāju atsaucību par dzīvo priekšnesumu. . Kaut presē nereklamēts, koncerts bija pulcinājis visai kuplu mūzikas mīļotāju Saimi, arī daudz MvieSu. S. Sniedase
Katru gadu Toronto universitātes mūzikas faikuitātes orķestris sezonas nobeigumā riko plašu koncertu, šis sarīkojums iecienīts Toronto mūzikas mīļotājos. Un parasti zālē ir pagrūti atrast brīvu sēdekli, ja neierodas laikus. Paretam šajos koncertos iemaldās ari latviešu klausītāji. Tiem latviešu mūzikas draugiem, 'kuri šoreiz bija ieradušies sezonas bei^anas koncertā, gadījās patīkams pārsteigums. Baltās programmas iespaidīgākā daļa bija koncerta beigas, kuŗāS 64 mūziķu orķestris; ar rciOžakas fakultātes un konservatorijas apvienoto kori 100 dziedātāju sastāvā atskaņoja koncerta formā ainu no Mu-sorgskā operas „Boriss Godu-novs". šīs ainas īso, bet vokāli grūto partiju dziedāja latviešu publikai nepasūtāmais bass Alfrēds Spricenieks.
Jaunais dziedonis pārsteidza ar skaisti tembrētu; (kiāšņu, operas skatuvei piemērotu balsi. A. Spricenieks veica savu partiju pārliecinoši kā vokāli, tā ari mū zikāli. ~~
īsa, kaut ari atbildīga partija, protams, nodod iespēju izvērtēt jaunā dziedoņa spējas pilnībā, bet jācer, ka šāda iespēja nākotnē radīsies. Katril ziņā, iespēja
ANŠLAVSEGLITIS ,.BEZKAUNiGIE VECI", -GEāMATU DRAUGA IZDEVUMS m%. GADĀ
. . ■ . (Nobeigums) der viņas nolūkiem. Zuzannu
Dodot- šīm problēmām māk- viņš cieni,kā labu saimnieci, bet, sliņjecLsko formu, to saturu au-nedienlim sākoties, sev pārme torsvievijis dažu personu rakstu- ka precējis nevis sievu, bet ba^ lu ļotl-.skaidros kontrastos. Vis- gāt|s mājas. Visa viņa garīgā krasākie kontrasti parādās starp enerģija, Zuzann^as vadīta, bija Bertoldu senioru un Laukmani, pievērsta tikai praktiskajam dar-starp Zuzannu im Oltcs sievu bam un mantas krāšanai. Aiz-Ma,di, ķuŗas senlaitāgo vārdu gājis no ikdienas darba, viņš virš pārvērtis par Madeluii. pēkšņi atrodas aukstā, nemīlīgā Kā literāri tēli katra persona tukšumā, no kura vairīdamies, darbojas-todividuālias un sprai- neapzināti pieķeras tiešām paša gas d!^vīj)as pUna, b bērnam — lādei;
ni^ kā riUiās, au^ ar apzināti to izceldams par imig-
sevišķu sinipatiju, acim redzot, ranta dzīves' simbolu. Alzapzi-viņa spriedumos un dzīves 2iņā ņas spiediens,, ja vien nav pietie-ielikdams ļoti daudz no saviein kama gariga pretspara; vienmēr porsoaiīgBjlem uzskatiem un pār- patur virsroku, un šai gadījumā liecības. Laukmanis, ar gaišo tas ir seniora dziļi Izjustais pat-dzlv^ iispratni, ar plašajām^ ga-1 stāvibas prieks, kas: glabājams, rigajām interesēm, ar džentlme. ^ Tāpēc viņa apziņā ir radusies tik ņa stāju Š vārda vislabākajā no- \ nikna pretestība Zuzannas līd-zlmē, ir vienreizēja parādība mū- \ bai. Pretestības ' rezultātā viņš su .literatūrā. Ari tas, ka viņš ^ pirmo reizi apmekāē Longinu, un vecpuisī palicis tikai liktenīgo ļ tur viņam atveras dta, neredzē-vēsturisko notikumu dēļ; norāda ta un nepazīta pasaule. Bet t©» uz ģarigo spēku skaidru apziņā- kā jau visi, kas nav izveidojuši šanos sevī un labu ori^^anos-^aši savu garīgo satversmi, viņS apstājos. Bez rūgtuma un neie- pieķeras tīri ārējām pafrādībāmp
vainotu viJ3^ savu personību patur paceHtu pāri dmves vulgaritātei, kuru tik labi pa^ un saprot. Viņā mīt kāda liela iek^ ja saskaņa, kura atļauj cilvēku un ārējo apstākļu tiešām objektīvu un tolerantu vērtēšanu. Maz-
kuŗas, Zuzannai par lidu Izbri-nu un nepatiku, sāk atdarināt: iztaisa nevajadzīgi lielu grāmatu plauktu, ikdienā valkā baltus kreklus un' labākās drēbes, gatavojas golfa spēlSSiEaiai u. 1.1. Atp bildot Zuzannas iebildumiem,
liet priekšlaicīgi aizgājis pensi- viņš lieto pat tiešos Longinavā^ jā, — tas ari nozīmīgs viņa dzi- dus un domaSi Vlsias vecā vīra ves uzskatiem, — viņš nejūt dzi- izdarības parādītas sulīga humo-
ves tukšunm, jo vienmēr ir garīgas rosmes pilns. Viņ^ seko māk-
ra un komisma gaismā, autoram šoreiz atturoties no stiprākiem
slas notikumiem un citām kultūras I toņiem, tādējādi šo tēlu veidojot izpausmēm, jo pozitiva kultūras ar sapratēja un piedevēja sirsnl-gara dominance ir viņa eksisten-; gu smaidu, ces jēga. Bertoldam senioram nav ne šīs
iekšējās skaidritoas, ne patstevī-bas, tāpēc ari viegli padodas Zuzannas ietekmei, novērsdamies no Adeles Krauzes, kura viņu vilina ar savām brūnajām, samtainajām ac&n, un kas kā klusa smeldze paliek visam mūžam, 'kamēr Olte nav atklājis viņas egoisti^o_^_jqf)ēli-v Patiesībā ne vip Ad^, bet tā viņu ir pametusi; kad ssuskatīja, ka vii^ ne-
dzie(mt solo fakuliātes koncerta iespaidīgākajā -;prograihmas daļā ir liecība, ka mūzikas autoritātes novērtējušas jaunā basa dotumus.
a: Spricenieks savā laikā bija pazīstams kā viens no labākajiem latviešu basketbolistiem, kas daudzkārt spēlējis Kanādas latviešu iidasē. Pēc universitātes bedgšanas a. Spricenieks sāka interesēties par mūziku un beidzot uzticēja savu balsi pa^tdmajam Toronto dziedāšanas paidago-gam Vin6i. Sešu gadu daiibs vainagojies panākumiem. a. Spricenieks joprojām turpina dziedfiSa-nas studijas, jo viņa mērķis ir operas skatuve. Pirmie soļi tajā jau sperti, divas vasaras dziedot solopartijas Banfas operas sabiedrības izrādēs, ž. ZentiņS
Pretēji Zuzannas diktatūrai parādīta Oltes sievas simpātiskā padevība un iekļaušanās viņu kopīgās dzīves celšanā. Madelī-nē mīt tieši tas, kā Zuzaimal viS' vairāk pietrūkst, proti, cieņas pret vīra interesēm. Viņi ir it kā pa jokam apprecējušies, taču viens otrā nav ne vīlušies, ne kļū-cūjušies. Madelīne gan parādās tikai Oltes stāstījumā bet no tā p^a spilgti izceļas viņas līdzsvarotā personība un gara noble-se JBūdama pati briva no negatīviem spaidiem, viņa ari vīram dod tādu v^u sava personīgā prieka izdzīvošanai, ka viņam tāpēc vien neērti tam padoties. Protams, tas nozīmē, ka ari 01-tem stiprs ētiskais mugurkauls.
Ja dvēselisko norišu skalā Lon-gin^ ar Bertoldu: stāv patālu viens no otra, tad Olte atrodas kaut kur vidū. No vienas puseSj Viņam ir izveidojušies savi noteikti vadītāji dzīves uzskati, bet, iio Otras puses, tie tomēr netraucē padoties ari personīga-ļām patikām, dāvesbaudfianal un spožām ieceiļēm vecuma dienās. Ja šīs ieceres, neievērojot dažas reāllitātes, krietni āptmn-sojas, viņš iunierinās ari ar šaurākiem apsiākļiem un gandari--
(Nobeigums 6. Ipp.)
' (86. turpinājums)
— Mmm . .. — Uldis, raisījās vaļā, sākumā saudzīgi, bet kad Ilgas skāviens nekļuva slābāks, satvēra vihas pirkstus un atlauza ar spēku. — Ilga! Ko tu dari!?
Ilga stāvēja nodurtu galvu.
— Piedod . . . Bet tu nezini, cik vientulība un pamestība ir baiga ... Tas nebija nekas cits kā... kā' glābiņa meklēšana ... Tu tagad alsiesi, bet man būs'jāpaliek vienai. .. Vienai tukšā,, aukstā mājā . .. Piedod ...
— Tā tev nevajadzēja ... ^ Neatskatījies Uldis izsteidzās uz ielas, iesēdās
auto uni sāka braukt. Brīdi vaļējās durvīs stāvējusi un tukšajā 'ielā skatījusies, Ilga ar sparu aizcirta durvis un iegāja dzīvoklī. Novietojusi kažoku, viņa nokāpa pagrabā. Sienas skapī vajadzēja būt tikko aizsāktai konjaka pudelei. »
Sarīkojuma vietā Monika^ Ērika un Brunis pa§^ reiz sēdēja pie kafijas un liķiera.
— Nu, karalieni aizvedi? — Brunis jautāja,. Uldi pamanījis.
Uldis redzēja Monikas, acīs smīnu.
— Ko jūs. dzerat? Cukurūdeni? Esmu nosalis; prasās pēc krietna Henesija, — Uldis skatījās tel-
pēc viesmīļa. I — Tev
Jautājums nebija tieM tēmēts nevienam, wi neviens arī neatbildēja.
— Nu, Brūni, kas ir? Tev pret vīnogu koncentrātu iebildumi?
— Ja tu par to naaksā, tad ne, Brunis teica. — Kas Ugās tantei lēcās, ka bija jāskrien mājās?
Jūtoties šeit lie^. Un sava taisnība jau viņai ir: mēs te bijām par sevi, vina par sevi. Lieka, — Uldis atbildēja.
— Nesāc nu Ilgu žēlot, —-Brunis ieņēma malku kafijas. —-Lieka viņa jūtos vienmēr, ja nav uz-manības centrā.
Uldim ar Moniku atgddoties mājās, pašreiz skaļi zvanīja tābrunis.
— Tā būs Rudīte! Monika steidzās nocelt klausuli. Rudīte kopā ar grupu jauniešu bija izbraukusi kalnos; lai tur sagaidītu jauno gadu. — Hallo? Klausos!
Prieks tomēr tūlīt apsikao
— Uga? Nē, neesam vēl... Tikko atgnesāniies. Kas, bija?
Monika uzmanīgi klausījās. Pamazām viņas seja parādījās riebums un nepatika.
nga, izbeidz, — viņa §1^ mi klausulē. — Man taga<i^tieķ, Tev neviens ļauna nav vēlējis un nevēl. Bez^tammaB liekas, ka
tu atkal esi sadzērušies. ,
Klausulē atskanēja atvienojumametalliskā skaņa. Brīdi cietusies, Monika klausuli iekāra dakšiņā.
— Tava draudzene ir piedzērusies, viņa teica Uldim.
— Tikpat labi viņa ir ari tava draudzene. Un man nepatīk, ka tu-pret viņu glabā naidu. Viņa nav vainīga, ka tai vienmēr bijusi lielāka piekrišana nekā citām meitenēm.
— Piemēram: man?
— Piemēram tev. Un daudzām citām.
— Ari pie tevis? Uldis neatbildēja.
— Ari pie tevis? —- Monika neatlaidās. ■—Ko tu ar šo pratināšanu gribi sasniegt?
— Skaidrību.
tērpu. '
_ Uldi, es ar tevi runāju. īr laiks, kad tu man beidzot pasaki, ko par mani īstenībā domā.
— Ka tu man visus šos gadus esi bijusi laba
— Es tevi nekad neesmu ir mana pirmā mīlestība.
— Nē, to tu nekad neesi darijis. To tu man vienmēr esi centies atgādināt. . ;;'
— Tikai tad, kad tu pati prasīji. Kā, piemēram, šonakt. :
— Ak, beidz jel! Es tikai nesaprotu, ja jūs, vīrieši, viņā sajķkatāt? Riebīgākais raksturs, kādu var iedomāties, bet kritāt kā kaķi uz baldriānu.
Un cik jūSj sievietes, visas vienādas! Tiklīdz kādai lielāka piekrišana, tā tūlīt pie tās atiacKsit tūkstoš vainu. It kā pašām tādu nebūtu.
— Tu mani rakstura ziņā salīdzini ar Ugu?
— Tu nupat ieteici sarunu izbeigt. Es tev piekritu — izbeigsim.
■--Atbildi uz jautājumu: tu domā, ka.mans raksturs no Ugas ,daudz neatžķiŗas?
Uldis saknieba lūpas.^Viņš atrai^ja kaMa saiti un sāka atpogāt kreklu, lai pāramMtu pret mkte»
— Tas viss?
— Ko tu vēl gribēji?
— To, lai es tev būtu bijusi ne tikai laba, bet arī mīļa, .gādīga, strādīga, pacietīga, lēnprātīga sieva, šīs īpašības tu neesi ieivērojis?
— Kāpēc tu šovakar — patiesībā: šorīt — tīšu prātu cel kašķi? Ko tu ar to gribi panākt?
— Es nekāda kašķa, neceļu. Bet es nekad neva--
rēšu samierināties ar to, ka tu tās plenckas dēļ
citu priekšā kļūsti smieklīgs. Uldis bija apmainījis kreklu preft pidžamas virs-
ļaļu: Dzirdot Monikas pēdējo teikumu, viņš smagi apsēdās uz gultas malas.
^ Tu tiešām, jauno gadu jauki sāc, — viņš teica. T- Nekad nebiju dzirdējis, ka, džentelmeņa pienākumu pildot, kāds kļūtu smieklīgs.
— Āksts tu šonakt biji, ne džeklmenis.
Uldis noāva kurpes un pastūma zem gultas. Naktī patērētais alkohols darīja gurdu. Sākotnējā pacilātā oma bija zudusi, un tagad tās vietā cēlās īgnums. Ar kādām tiesībām Monika vļņam uzbruka? Gadu gadiem viņš bija centies būt labs, uzticams vīrs, kaut ari Moinka nekad Uldī nebija spējusi pamodināt aizraušanos. Viņi bija soļojuši blakiis kā pārjūgā iekļuvuši darba zirgi — smagu, uzticamu soli; droši, mierigi, kaut ari bez prieka. Viņš nekad Monikai vairāk nebija solījis kā uzticību un rūpīgu gādību. To viņš ari bija de= vis. Ar kādām tiesām Monika tagad uzbruka?
Nē, tiesību viņai nebija.