SsiStdlena, g. 12. Jūlijs^ 52. m-fs.
nieku kalns
AINAS KRAUJIETES PIEZĪMES PAR GAIŠIEM UN NEGAISIEM MIRKĻIEM KATSKILOS
Preses kongress beidzies. Bri- Tomēr viņa turas vareni, tā Pēc loti spoža sākuma pieklu-
dl atelpa ara. Iepazīstas, kas vēl aietā likdama' beigu vārdus nu susi bija dzeijniece Valda Drei-
nav lepazmusies. čaiklas, saru- Kārļa Rabāca referāta: turēsi- mana. Viņa pati an te, bet kā
nas. Smiekdi. Taa'atpakaļ telpā, mies, cik ilgi vatam, un kad referente. Nu vinu aicina: kaut
bez saules, bez siltuma. Visi to- vairs nevarēsim, turēsiriies vēl! -vienu dzejoli. Vj'na nāk, bet ne
mer priecīgi: sāteies prozas un Savu nodomāto devumu, trīs pie mums augšā sēdēt: turpat
dzejas daļa. ^ dzejoļus nolasa līdz pēdējai zil- priekšā viņas ba3ss atskan. Par
Gan rīta ' posmā ieplānots ~ ^^"^^ atdzimšanu. Par Rīgu. Par sevi
rakstnieku cēliens sākas ap pus^ līdzās klausītāju smiekliem un kā akmens šķembu vidu Dauga-dienlaiku. Bez kongresa dalib-
vai. Rigā.
niekiem, tādēļ klausītājos maz Vēlāk, gardi smiedamās saka: Rita Gāle lasa par Eiropas citu. Un liekas^ tas vairāk pa- redz, meit, kā ienāca, vakar sa- jaunajiem. Un kā tie glābs mūs šiem vien domāts. Piedalās visi. mirka kājas... Un es smejos at- no gara nabadzroas. Kas vien raksta. Kas'vien šurp kal, kā sen nebiju smējusi. Sme- ]
braukuši un paliisuši arī pēc ag- jamies abas. Ai Jānu naktis, kas s^ra nabadzības? Kam te rajiem Jāņiem, pēc preses kon- pat svešumā samērcē jāņubēr- tāda? Aivars Buņģis gan nu- i gresa. niem kājas! P^t kā lasīja par ēdējiem, dzērē-
jiem, gulētājiem. Bet viņa sati-
Priekšnesumi kā svaini kau- ^ . rai bija spars, elpa. Klausītājiem
sos: augšup, lejup. Aplausi, pro- arī tika. Tie negulēja, nedzēra,
^ms. visiem^ Devīgi, ar prieku, p^, j^^^^ j- ^^^^ neēda, kaut bija imetni pāri pus-,
Ea<^ kritiskāks klausītājs gan ■ ^^^^ j^j/^ diesflaikam. reizēm murmina: latvieši ir tra- ^^^^^ ^^^^j .
^Jf f aplaudē? Demen- ^^^^^ Mūsu i, '
^ta tauta! Bet jau Maitiņs iepriekšējā nakts tāda nebija,
Marija Vrnehis
CERIŅOS
Ko pasa?^/e vecā gan jaunu vēl sods? Deg cermīL noreibums dvēselēs, ads. Pār galvu celts ziedu Mldachīm, List smaržu strūklakās ceriņu vīns
šis mirklis ir jauns un jauna tā loma, Mest vientuļā ceļā ziedošu domu, Lai jnrveršas ziedos ik skumju stāsts, Un aizklātu pasauli ziedu glāsts.
Cik dievišķīga skaistumam vara, Liek ļaunumu aizmirst un sāpes kas dara. Ai, V(^lti^i un noreibt un dusēt tā, Atrast debesis ceriņu kupenā!
Koncerts vecitalu
Zīme
Mūsu mākslinieku apciemoju- nākovedtaļuv?oōļu darinātāju mi ASV rietumkrasti latviešu meistaru --t;Amati,;Stradivarija centros ir samērā reti. Jo sevis- imtMarcbri gatavotie instru-ķi tas sakāms par latviešu jsur mšiti ir vairs tikai kollekciju nākas paaudzes māksliniekiem, priekšmeti; :zaildējušis^ skii^ Laikraksti (atnes ?iņas par :ylņu ņas fcvailitāti laika tecējumā un koncertiem lielajos lafcvi^u cen- iUetošanā,: nereti ad: lielietpratī-tros austrumki^astāŗ^ jaunus he- ģas labošanas sekas. U. Baumaņa pazīJMS, vārdus un viņu daud^ rokās Mja kāds i mazāk ;;davens lošo sniegumu aprakstus. Gaŗsds ,;vecitalis*V arī recami cietis sacels pāri konttomta^^ uz rietu- vā. garajā^ mūžā ļ un, mĒmuprāt. miem, jtāpat dažu rietumtoasļka, nopietnam koncertam nederīgs, latviešu centru un to tautiešu: Bija pār^^^^ i^kanīgu toņu pašās „piesardzt)a" savu dolāru ziedo- apakšās, ass ausij nepatīkams '.^^^..^..r-.-^^ šanā-ir šķērslis šo mūsu jauno augšas reģistrs un vietumis pa
mākslimeku nokļūšanai še. Bet vidu nenesoši un kūtri ieskaņo*
S/iolA Ti«/A^ri;i ^«m" I 4-' i. rietumu krastā ir ne mazums šies posmi. Tādēļ cieta ātrie no-
QbW miM: pml KOlllMBIltailI jauno latviešu mākslinieku gat šu skrējieni un' bija salauzīta
dītāju, un tie sevišķi priecājas kantilēna,; ko vaiiiims klausītāju liosandželosas latviešu ceļojo- un dungojot: ,yLai • paliek heat- par tiem retajiem, kas, ceļa gru- jo sevišķi juta un ievēroja Vīt(^ šais teātris Anša Tipān^ vadībā; segta jūsu dūnu gulta, / Ak, la- un riska nebaidoties^ apcle- la un Bēthovena katram pazīsta-ir atkal ceļa ijūtīs. bie ļaudis, man tur nenāk ^no šo krastu. mājos darbos. Tā savu raksturu
• Režisors Ansis Tipāns ar .sa- "^^§'1' / kādu nmisu paMāšu Portlandē 13. jūnijā koncertē- zaudēja arī populārā Lalo „Spā-
Zīverts teica: cilvēks srib dzī- T";—Z'' •"^"'^r' ;Tr- . . viem iestudējumiem, samem. ^^^^^s, / Un tā būs labi - ja vijolnieks Uldis Baumanis ar ņu simfonija".
*ļro-i,fic v^o^^i^^^ō^o. '^^^ ozejmecem valdu Moru Rakstnieki kalnos. Kalns ar g^ŗ^j^eriem un pats ar saviem' ceļinieks." Neaizmirstama pavadītāju pianistu Anatoliju vlioameku tieksme oēc vecita-
^i_i,„Horii r.lr„+vw,«„ bija Anti la ĪSā mīlftSt.Tha ar fm. RŠrTitralTin _ ahi triāi^Thflc cr»5Tri . ^ : . . . _.: ^ .
\XJUi.i3ļ AV »v***"" ----^ O----- —.w-Q«,
, TT ^ • °----•'-^ļpatā pasaulē. Atmina uzaust 1965' gadā ,,Iguānas nakts" bt -^^^ „ _ ™
grupiņām. Kā noiet. Tāiakie vie- _7 fradīt, te, trimda. Kaut projām ŗ ^nieias svaigā teāt- Ja uzdrīkstēšanās latviešu publi- bija gadījies sastapt jau Latvi- gotāii""viegli" pelnām"""nolūkā
si, torontieši un no ■ iekšzemes, An pa nekautrai^dai- ^^j^^^ kautas. Un mazs f^ļsts, kas deva jamu im- ku iepazīstināt ar visā pLulē āas neatkarības pēdējos gados. SSanii S mSana^
v,.^, ..v.v.w.a ^M-^—. .v.a'^—& ^ Ar savu Jāņu nakti rakstnieku vmu, ,muxi,wu.. ouo-vuiuu^ pārskrēja latviešu teātru
mentiem Kāriis Ķeabers. Lidija ^itā Dina Rauna smīdina visus, menim stiprumu dod. Un iežos ^^^^^^^ ^.^^ j^ŗ^sta līdz kras- lita Lejiņa). temperamentīgā briedumu. ^^^^ ^^^^ instruments, bet
Auzane Ar dzeju Nikolajs Kal- j^^^^ ^^^^ ^^^^ jautru rakstīju- glabājas kalnu kristalli, zelta ^^^„ ^^^^^^ Egiīša lugā „Cil- " ' "
niņs, Jānis Bičolis:
si.. Stāv piesarkumi, gaiša, jauna, smiltis.
1- Maķsīne (Maruta Ludeka), ve- Koncerta programmas pirmā- šo patiešām labo lietojamo veco vēks grib spēlēt"; Un 1964. gadā cais dzejnieks Nono (Valfrids jā daļā Hendela (Sonāta re ma- instrumentu palicis vairs ļoti,-
literātu; Gāle not:
kot priekšā! Zenta Liepa, nopiet- .^^^u! na, cēla. Pieceļas, iet. Dina Rauna un Dzintars Preimanis jau priekšā; Jānis Krēsliņš vēl min-stinās: jūs te visil ar šlipsēm! Viņš iebraucis tikai jāņot, nav padomājis uzstāties, zēnīgs — zilā kreklā, stabuļbiksēs. Tomēr ies. Voldemārs- Avenfe aizsoļojis jau uz skatuvi. •
Saskatos 'ar Viktoru Neimani: vai. viņš manu dzejoli lasīs? Tikai vienu! — man bija cieši piekodināts. Un ja nesēdēšot priek šā, aiz galda, nepieļaušot pat to. Ejam arī mēs. Tr taču rakstnieku cēliens. Pašiem; citiem. Ar dzeju, ar prozu, ar lugām, ar humoru.
Un humora netrūtet. Ari., negribēta.
Ar dzejoļiem, kas nepavisam, nav smiekliem rakstīti, visus izsmīdina Biruta Senkēviča.. BrI: ^ dinājusi. ka no soprāna iekļuvu-, si basā, viņa. aizsāk nopietni un gaišā paddātibā. Bet jau pēc nedaudz rindām izklausās tā, it ka lasītu ne savā balsī: pēc daudzajām Jāņu dziesmām iepriekšējā vakara uzvedumā nu reizēm ne-
spēles ^oriģinalitāte bija latviešu hovena (Romance fa mažorā, op. muzeju vitrīnās. Par apmierina-teātra publikai kaut k^s nepa- 50) un Lalo (Spāņu simfonija, jumu tomēr jāsaka; ka jaunālco rasts, — jauns mi mūsu teātra op. 21) kompozīcijas. ~ un mūsu laika vijoļbūvētāji arī mākslā izcils notikums. Mākslinieks koncertu spēlēja gatavo ļoti labus instrumentus.
1Qftfl a^rln " ««Vnio Ar.r,ac "H^i ^^^^^^^^ ^^^^ ^ādēļ lai UeSpēletU labU mŪZi.
labb. gaaa seKoja Annas J8ri- meistaru darinātas vijoles, un šī joi a« uz tiem? Gribētos dzirdēt gadere_s neparastas sievietes in- je^esla dēļ nevarēja sevi parā- m b— nākošaTā tumejā^ ^±lf ^^^^^^ ^^"^ "rastā spēlējJ uz jai^-
r r«as "^LuaZ nā-^^^ laiku meistara gatavotas vijoles.
v^o«ō,i,,,^4.,« i,,f?!r^4.s 71 o4- ■--— Ticu. ka Uldis Baumanis tad pa-
re,.TSTA." me : '>^^^ ^«^^^ ™ B^o^r^Z^- rm. saVas sp«a. no daud. la-*„,7™ , ^1-7/ mas gaismu, enu un mūzikas bakas puses. ■
tanga saspēle, ..skatītajiem ne- „„rtefektiem
iedrošinoties pat sakustēties, tik ^ ,' Ļoti labs, uananigs un smalk-
ļoti redzētais tos pārliecināja" ,5 "ļ^'^S ThSaa vadīS ^"^^ pavaditSjs
(no A. Oaunes recenzijas „Lat- teatrit^ toSl^^^^^ A"»»»'"^ Bēr*alns. Sāku-
::ŠentrTK,,fS:f,„fJ "oieLr34 ZLu'^^nt^^^ f^^f ^f^, vietumis par ska. vidienes un Kalifomijas latme- ^ KanadS ar Tia7T<!tamfi sekojot koncerta talaka-šiem labā atmiņā palikusi Artu- ^^"".aksS AlfoSo gaitai, izrād^Ss, ka šis skara Voitkus laikmetīgās sadzīves T^f^^^^^ domāts vI]olnleka vijoles tagas ..Zlmes smiltis» divi atse- '^BS.arnte^.kurā te£ P'*'-
ma - Maruta Ludeka ōikaga un . j „, - ^ , ^ Portlandes kultōras sarīkojumu
-""rt^??• T "«Ct lo pavist ct stabilais pussimts ar nelielu
■j^^^g ^ ja. Pirmizrāde notiks 19.-julija s-a. .
' . . Losandželosā (pīkst. 8 vakarā
Godinot Latviju tās dibināša- Repette skolai zālē, 650 Grand-
nas_50 gadu^ atcerē pagājušajā ridge Ave. Monterey Park), bet
gada, latviešu, sirdīs visā Ziemeļ- Toronto lugu izrādīs ,S. šeptem-
amerikā „iekāpa" Tipāna no An- brī pīkst. 7 vakarā Bickford
Arvīds Berķis
nepadodas.
REDAKCIJAI PIEStTin
-IZDEVUMI.-:
;,;Kristīgā Balss''Nr.;^
dŗeja Eglīša dzejoļiem veidotā pārk vidusskolas zālē, 777 Bloorrikās^ M LPB rīkotā kongresa ietvaros notikuša, rakstnieku cēliena frešā posma dalībnieki: no kreisās — Dzin- latviešu tautas likteņdrāma st. W. Ohristie pazemja stacijas bas' mēnešraksts, jūlija/augusta
r-TX— -16'.lpp.
kas vairāk ipar īpātiem čukstiem tars Freimanis, Dīna Rauna, VoMemars Avens, Viktors Neimamis, Jānis Krēsliņš, Zenta Liepa un ..Veltījums Latvijai" dejā Un tuvumā. - - " ITT—Foto: Bruno Rozītis dzejā— ar Vijas Vētras iespal-
Aina Kraujiefe.
(11. turpinājums) . ^ ■
Imre, savu patei(?is, raudzījās uz tēvu Giorgiju.
Česlavu pārņēma neparasta : pacilātība. Te bija sākums jaunajai mācībai, kuru gaidīja melnā zirga aptumšotā pasaule.
trīs impēriju- starpā. Izraēla bērniem klejojot pa tuksnesi, Mozusi no atsevišķām: ciltliUv izveidoja tautvi; cilvēki, kuriem nebija akmens, kur galvu nolikt, ieguva dzīves iestādījumus, kas, par spīti apspiedējiem un vajāšanām, ir pastāvējuiši tūkstošiem: gadu.; Ari. ungārus liela nelaime arvien ir vairāk sacementējusi „Tu runā par neziņu, mans jaunais poļu brāli," nekā labklājība. Mans jaunais poļu brrili, nekad neturpināja garīdznieks. ijBet neziņa arvien ir tad, ja meWē līdzjīļtību pie augstprātīgajiem un maizes rie-cilvēksnezina, kapriekšā zemoties. Kur meklēt Bievu^ cienu uz bagātnieka galda. Augstprātīgajam;un ba-Meklē to savā sirdī. Tur tu Viņu atradīsi. Katedrāles gātajam dažkārt nav Dieva sirdī, kaut viņš katru' im tempļi var krist ķeceru rokās, tos var aptraipīt svētdienu iet baznīcā un ziedo bāriņiem un' atraitnēm, farizeji, bet tavai sirdij neviens netiek klāt. Jauna Viņš to nedara tuvākā mīlestības, bet godkārības la-l)iorāie ļav izgudrojama. Morāle nav z(^bu pasta vai bad. Kristīgais dzīves veids mista, sociālista nostāja mazgājamais līdzeklis, ko veikli reklāmas meistari ir tuvi viens otram, cilvēki pamazām meklē ceļu, lai var izdaudzināt» ar milzīgiem gaismas burtiem uz. pil- šos divus lielumus apvienotu. Diemžēlj līdz šim tas sētu sienām. Mums sis civilizācijas paveids nav pieņe- nav izdevies. Arvien atrodas vientiesīgie, kuri ir lai-raams, tāpat kā nebija pieņemama proletariāta diktā- • mīgi, ja kāds farizejs tos. pabaro ar meliem. Cilvēki tūra kādas impērijas vārdā. Sacēlāmies, bet bijām domā tikai par šodienu, viņi ir kā vāji šacha spēlē-par vājiem) lai turētos pret visspēcīgākajiem tankiem, tāji, kas pēc pirmā gājiena neparedz'nākošo. Nepie-pret vislielāko vienaldzību tā dēvētā brīvajā pasaulē, tiek vienīgi ar labiem likumiem. Tik ilgi, kamēr rak-Izrādijās, ka nevienam citam sacelšanās nebija va- stītie likumi nav kļuvuši par katra cilvēka sirdsapzi-jadzīga kā tikai mums. Esam zaudējuši daudz asiņu, ņas daļu, tie arvien ir apejami. Likumiem, tāpat kā ve-bet vēl nekad ungāru tauta nav bijusi tik viengaba- - selībai, tikai tad ir nozīme, ja to īstenošanu nejūt. Ja lāina kā tagad. Mēs te sēžam pie gaida četri vīri, kat- cilvēks jau apzinās, ka viņam veselība ir jāsarga, tad ram ir sava ticība vai neticība; ari neticība dažkārt tas nozīmē, ka viņš sāk zaudēt šo dārgāko mantu pa-kļūst par ticību, bet mūs visus.vieno tā pati neredža- saulē. Tā ir manas ticības un dzīves apliecinājums, mā vara, kas vienoja poļu tautu, kad tā bija sadalīta m- to tUj mans jaunais poļu brāli, .vari paust visos
kvustceļos, visiem, kas izslāpuši taisnības zemē, kur piens un medus tek. Mēs paliksim savā zemē, jo tauta īin upe nevar mainīt} gultni. Garīdznieks nekad nedrīkst pamest savu draudzi, lai nāktu kas nākdams, lai kādas briesmas tam draudētu. Cilvēkiem ir nepieciešama laba priekšzīme.' Ja mēs visi meklētu patvērumu šajā laikā svešās zemēs, kas notiktu ar miljoniem, kuriem šīs priekšzīmes pietrūktu? Mums jāmācas būt; lēnprātīgiem kā: baložiem un viltīgiem kā čūskām, lai pastāvētu. Nav liela varonība apliecināt ticību Dievmātes katedrālē Parīzē, nav vajadzīga liela drosme aizlūgt par tirannijas upuriem Vestminste-ras abējā Londonā, bet iŗ gan nepieciešama liela dros-imv šajā pārbaudījumu laikā apstāvēt mirušos un kristīt jaunpiedzimuios zemē, kur kā šakāļi visapkārt uzglūn ziņotāji, sprediķo viltus pravieši."
Garīdznieks atvilka elpu, pētīja Česlava sejas iz-leiksnii. Polis bija ieinteresēts dzirdēt vairāk. Viņš, . it kā izslāpis, tvēra katru garīdznieka teikumu. ^
mMčs negaidām no pasaules palīdzību, jo neviens mums nevar palīdzēt. Mums palīdzēs mūsu pašu spēks uii ticība. Melnā zirga ēna negūs virsrokis. Virsroku \im^ tie;.kas nepamet savas avis negaisa laikā. Ungārijai, atmoda izaugs no-zemes. Mums palīdzēs visij kam Dievs ņiājo sirdīs, kuru ticība nav iedragāta. Ieskaties zemniekam acīs, kas novaeis savu kviešu lauku vai sakrājis grozos ķekarus,- kurus devis viņa vīna kalns,-Viņa locekļi ir noguruši, bet seja modra, un dvēsele ir kā putns, .kas ceļas spārnos. Viņam ikdienas darbs • nav slogs, bet ieradums, kas turams godā iio paaudzes uz paaudzi, no gadsimta uz gadsimtu. \uis apzinās, ka nevienam pasaulē nekas nepienākas, kas nav pelnīts ar sviedrainu pieri un tulznainām rokam. Cilvēki, kas nekad nav citus verdzinājuši, nekad nekļūs par kādas iekārtas vai civilizācijas ver-i^ieni. Taisnos un vienkāršos cilvēkus ir daudz grūtāk pievilt, kā netikumu samaitātos, jo viņi nav iekārdināmi ar akliem solījumiem. Viņi nav pierunājami darīt to, kas pretējs viņu dabai un dzīves veidam, ."fikai tiem, r kas gadsimtiem ilgi barojušies ar citu audzētiem kviešiem, šis laikmets draud kā melnā zirga ēna. Viņiem' liekas, ka visa pasaulē grūst im šķo"
bās, jo viņu pašu dvēseles ir drupu pilnas. Viņiem nav vairs spēka, lai morāliski pieceltos bez'citu pa- . līdzības, taču neviens nepalīdz kungam, kas zaudējis "savu varenību. Vergam ir daudz vieglāk: atbrīvoties no savām važām nekā vergu turētājam pašam iemācīties pelnīt dienišķo maizi. Citām tautām un^citiem cilvēkiem nodarīta pārestība atriebjas vēl pēc paaudzēm, pēc gadsimtiem. Kas citiem laupa brīvību,: pēe-laikā pats to zaudē. Katrs parāds ir reiz jāatmaksā. Un šī atmaksas stunda vairs nav tālu. Es to jūtu kā . tālus pērkona grāvienus pamalē. Neviena vara nav neievainojama, neviena celtne, kaut tā darināta no viscietākā tērauda, neieaugs debesīs. Katras > civīli-zācijas; pēdējais cēliens "ir pelni, drupas -un bezcerīgo vaimanas. Bet pušta dzīvos. Tā ir mūžīgās, atjaunošanās svētīta. Puštu neviens nav spējis pakļaut. Ja arī kāds to ir iekarojis, bet nekad nav vlarējis to paturēt. Cilvēka dienu un pūstas dzīvības ilgums mērojams dažādām mērauklāmv Pa puštu^ ir auļojuši mežonīgie tatāru jātnieki, to ir dimdinājuši turku zirgi, tur zvieguši -gotu ērzeļi; puštā lējuši asinis serbu un bulgāru karavīri, to deldējušas |eitoņu un cara divīzijas, Austrijas eskadroni, vācu un padomju tanku kāpur-ķēdes,,bet pušta, par spīti-visamj ir zaļojusi un zaļos. Simtiem tūkstošu maģāru ir aizmesti gūstā uz Turciju, uz Bohēmijū, uz Sibīriju, simtiem tūkstošu ir krituši uz savas zemes, bet nekad nav padevušies. Nogalināts vai savažots ungārs nav vēl uzvārēts. Pušta pēdējā izšķīrējā kaujā arvien ir uzvarējusi visviltīgākos ka-ļ-avadoņus, jo to ir svētījis mūžīgās dzīvības karogs, kas ceļas augstāk par visiem citiem kaujas karogiem. Saulei austot pār puštu, rasa zāļu stiebros laistās ko-šāk nekā dārgakmeņi Sv.. Stefana krom. Saule aust un noriet pār puštu, tās zāle sazaļo un nodzeltē, bet vējš, kas staigā pa šiem klajumiem, un cīruļi, kuri dzied, pacēlušies gaisā, skandina košākās himnas pasaules Radītājam, ar kurām nevar sacensties ne Mocarta, ne Bēthovena, ne Lista skaņu raksti..."
(iarīdznieks uz mirkli apklusa un pacēla acis pret apgaismoto dievmāti^ tad turpināja:
(Turpinājums sekos)