JA
XdA 3. AUGUSTS
TORONTO
eds Vinčels, 74, Ōnt; tālr. 531-4533.
Its Noritis,
^ Ont,; tālr, 769-0802.
OPA:
estf, Von Einem Sir. 19
4 minūtes. Skaļrunis ziņō-pārtraukti. Viss notiek au-taski; visu rbrisi jau pār-ši kompūiten. Atllkužas ti-^eiktmdes. Novietnē valdīja ūts klusums Izjūta bija tā-t kā pasaule koncentrācijā apstājusies.
— 9 — 8 — aizdedze.,. Iz-mMga. liesma. Mana au-tiska kamera darbojaf. 6 -i-^r 3... Liesma pieaug pā-anas kameras rāmim. Spde-okas kamemi, bura uzņem " leņķī. 2 — 1 — izšauša-.' Lēm, it kā negribot, milze-āik kustēties. Dzirdu tūksto-balsu: „Go! Go!" It kā a ^ēlēs, uzmudinot atlētus, te ir torņa augstumā. Seko-i ar kameru. Ātrums strau-eaug pret debesim. Sikaļru-lepārtrauki ziņo. Visas sis-s kārtībā. Pēc minūtes raķe-^tavus virs galvas, tad lēni ežas , trajektorijā. Pēc 2 mi-n rakete ir laikā no atmos-Liesmas vietā redzama tvaika strūkla. 2 hunūtes 0 sekundes pēc izšaušanas... inis ziņo, ka raķetes pirmā izdegusi. Tvaika strūkla pa-Drīz aizdegas otra daļa. Mi-vēlāk nekas vairs nav re-s. Labu ceļa vēju uz mēne-
izptlānots, paķeru -kameras, m mašīnā un kā tr^s tie-galvenās ielas. (Un tomēr ja vairākas stundas, kamēr līdz preses centram un brl-eļā uz Miami...)
"dz esmu mašīnā, domas sāk ■ atkal darboties, jo ītajās minūtēs esmu bijis utomats, kā kompūters. Do-atgriežas.pie kritiskajam sēdēm: Vai tiešām esmu uzņē-bildes? Vēl skaidri atceros: 8 — aizdedze.,. Pēc tam ne-ros vairs nekā, pat skaitīša-ilp,. tik milzīga bijusi koncen-ia...
ju neziņā, līdz, filmas attīsti-i.Tad redzēju, ka esmu visu ^jis pareizi: raķete izšaušp,-brīdī ir rāmja vidū un pa-( apgaismota. Pareizajā bri-mu lietojis arī otru un tre-ameru. Viss bijis pareizi.
\ Juris Benjamiņš
rojām būts,
publika!
i:
s skopā imažinisma manie-
:lz Irma Bērziņa (mīt Vā-
var būt brīnum dažāda^
Sniķere. Bērziņam domas
aojamas, valoda it kā vie-dināta> un tomēr pie kāda; īs vārsmas neaizskandina. mu virsrakstā nodēvējusi, pietnibas lauks". Domāju; aut tituldzejoļa pirmais
nes,
āmām šai kontinenta lie-išies Astridei Ivaskai un vasķas valoda viņas „Zie-oība un dzidrums, un tās ka gribas laisties peldus i lēnītēm nes — ūdenim, ojoi Bet tad pēkšņi: va-yēl gluži heksametriskā
irds . ie tevis,
t straumi,
gaisos, irds
pret tevi. aci
rokām.
^Tims sekos)
^sBaMma,g. % augusts, ^. a-rs;
^'^^v Imants Sakss
Dina Rūuna
Kad šis raksts parādīsies laikrakstā, Vaidās Treimams jau būs savu Austrālijas turneju pabeidzis un atgriezies savā dzīvesvietā Čikāgā, kur varēs atskatīties uz notikušo, piedzīvoto, pieredzēto un izjusto. Viņam, droši vien,, būs. interesanti zināt, ko par vi-^ ņa muzicēšanu domā Austrālijā. Tāpat daudzajiem IV.. Treimaņa mākslas cienītājiem bus interese uzzināt, kā viņu mākslinieks uzņemts Austrāliiā. Tādēļ šis raksts. ,
Nedomāju,. ka. Austrālijā būtu daudz kompetentāku mūzikas lietpratēju par mūsu mūzikas senioru Kārli Nīci. Tādēļ pēc V. Treimaņa otra koncerta Austrāli-:;ā, kurš notika- Sidnejā (visur programma bija tā pati), i2slū-dzos Ķ. Nīca vērtējumu. Viņš teica, ka koncerts viņam paticis, un tad turpināja-.
—. Vaidis Treimanis iepriecināja, kā programmā, teikts, ar kla-vieŗvizmojuipu miniatūrā. Koncerta ,apzīmējums jau norāda, ka V, Treimanis nepretendē uz pasaules slavu, bet ar iejūsmu spēlē sava un klausītāju prieka dēļ. Bez jebkādiem mākslotiem: efektiem, :ar vienkārša sirsnību viņš valdzina klausītājus. Māk-, slini^kam ir labi -izfeopta techni ka un spēcīgs piesitiens, kurš vietām- bija, varbūt, pat dmsku par. spēcīgu, jo I^atviešu nama zāles mazais flīģelīiis vairāk dārdēja nekā skanēja,, ļnstrumentu' iespējas Austrāliij.Hs turnejā māksliniekam jāievēro, jo' ar šim problēmām viņam nāksies sastapties visos latviešu centros:
Gaumīgi sastādītajā: programmā bija tikai latviešu autoru darbi, im ikvienam latvietim bū-, tu ieteicams nepalaist garām re-tS^^evfbu noklausīties šo kon-rtu;
Programmas ,pimiajā daļā dzirdējām Jāņa Mediņa 1., 8. un Ii2. dainu, Jāzepa Vītola „Silu-ctu" un i,Vdļņu' dziesmu".. (Nesaprotu, kāda iemesla dēļ Vītola vārds programmā bija vecajā oirtografijā — Wihtols, ja ari vi si pārējie koncerta programmā .minētie autori, šķiet, ģandriz visi dzimuši: vecās ortogrāfijas .laikmetā). Alfrēda Kalniņa „Pre-lūde", '„Noik'fcirne';' un - „Rudens", kā arī Haralda Berino i.Baiāde" - visi šie skaņdarbi, izņemot Berino „Bailādi", vairākkārt jau dzirdēti, un V. Treimanis to iZ: ^ 'ļiildījumā 'nekā jauna nesniedza. Visās J. Mediņa ,,Dadnās" un J. Vītola „Viļņu .dziesmā", - manu-ļ?rāt, "bija par daudz skaļuma. Patika A: Kalniņa ,iNoktime'' un ,.Rudens". H. Berino ,.Balādi" Mausījos pirmo reizi, i un tajā : māksliniekam bija izdevība parādīt daudzpusīgāku.savu izjūtu 5kālu. ak no vienas reizes dzir-dēšanas iespējams vērtēt, ,,Balā-des" muzikālā uzbūve ir ļoti in-teresanta> un klausītājiem tā patika. - ^
Programmas otrā daļā V. Treimanis spēlēja Arvīda žilin-ska „Dziimtenes ainavas" —
„Idiaie", „Pļāivēji norā", „Pie strauta" un Labrenč^^ tirgū", kā arī Eduarda šēnfelda „Rapsodi-ju par latviešu tautas dziesmām".
«Dzimtenes ainavas", šķiet, ir viens no A. žiinska" agrākajiem jaunības darbiem, žilinskds ir meistars dabā sadzirdamo ^ņu atdarināšanā savās kom^ pozīcijās. Nepārprotami skaidri norā dzirdami pļāvēju izkapšu griezieni, bet darbā „Pde strauta" — ūdens burbuļošana. Ļoti iespaidīgi reāla ir Labrenča ^ tirgus 'kņadas atdarināšana, kurā gan ■dažviet ieskanas krievu j,častuš kas" motīvi no „Soročinskaja jarmarkā", bet klausītājiem šādi muzikāli joka patīk, un V. Trei: manis tos atskaņoja ar nevainojamu izpratni. Cietākais muzikālais rieksts visā programmā, šķiet, bija E, šēnfelda ,,Rapsodi-ja par latviešu tautas dziesmām", kurā mūzilkālaas .skaņu raksts ir: diezgan modems, un prasa no ' atskaņotāja lielu tech-nisku varēšanu, kuŗu V, Treima-. nis. apliecināja ar slavējamu vir--tuoziāti, muzikāli smalkjūtīgi izceļot kompozicij ā ievito tautas dziesmu motīvu burvīgumu.
Koncerta beigās, pēc nerimstošiem aplausiem, mākslinieks piedevās spēlēja brīnišķīgi daiļskanīgu, šķiet, paša komponētu, miniatūru pēc „Pūt, vējiņi" motīva un atkārtoja ,>Labrenča tirgu".—
Sava novērtējuma . beigās. K. Nīcis lūdza izteikt māksliniekam paldies par vērtīgo ■■ „Klavieŗviz-mojumu",kuŗu viņš gan negribētu saukt par nainiatūru. K. Nīcis izteica arī cerību, ka tālā brauciena pūles arī materiāli atmaksāsies, jo citādi nebūtu cerību mākslinieku kādreiz atkal redzēt Austrālijā.
Manuprāt, pianistu V. Treima-ni mēs, varbūt, arī vēl redzēsim Austrālijā, bet par to, ka viņa pūles materiāli atmaksātos, es stipri šaubos. Cik varēja spriest no koncerta apmeklētāju skaita Sidnejā, tad izredzes nav spožas. Ar- visiem goda viesiem, māksli-
nieka jauno kundei ieskaitot, zār lē bija mazliet vairāk nekā. 100 'klausītāju. Sidneju gan nevar ņemt par mērarJalu, jo, pirmkārt, sidnejieši n9kad nav bijuši ,ika2«ti" koncertu apmeklētāji, un, otrkāirt, tai pašā dienā notika Apspiesto tautu nedēļas atklāšana, un pēc soļošanas un akta daudzi bija tā noguruši, ka pat ar labāko gribu koncertu vairs nevarēja noklausīties. Ja koncerts būtu noticis dienu iepriekš, ar kādu pussimtu vairāk, varbūt, varētu rēķināties.
V. Treimaņa koncerts pirms Sidnejas jau bija noticis Jaunzēlandē un Brisbunā, Bez minē^ tajiem mākslinieks Austrālijā vēl koncertēja 6 gan lielākos, gan mazākos centros., bet pēdējais bija 27. jūlijā Pērtā.
Ed. Šmugajs
G. J. Bernans beidzis ar uzslavu Vindzoras universitāti ar būvinženiera grādu (B.A.SC.) un saņēmis Kanādas pētījumu valdes 3600 dol. stipendiju maģistra grāda iegūšar nai, bet vasarā savā specialitātē strādās Hamiltonā, Viņš pieder pie korporācijas Lācuania saimes.
Pirmajā Ziemeļamerikas latviešu preses darbiniieku un literātu kongresā Edika Parkā pirmo divu dienu programmā ievērojamākā vieta bija ierādīta žumār listikai. Peilnīti. Ja jau Pulicers sacījis, ka republika un prese pastāvēs vai kritīs, kopā, tad tas vēl vairāk attiecas uz mūsu trimdas presi, jo kas gan notiktu, ja mums vairs nebūtu avīžu?, Par domāsim nopietnāk par so jautājumu!
Redaktors . Mfrēds Vincels programmā iepriekš neparedzētā, bet uz vietas improvizētā un brīvi runātā referātā par tematu :„Vai nevaloda ir stils?", izpildot kongresa vadības vēlēšanos, vispirms pieskārās redaktora darbam vispār, konstatējot, ka gandrīz vienīgā nozare, kurā rakstu ir pārpilnība, ir jubileju un jubilāru apraksti.Kā redakcijai, tā lasītājiejn svarīgākie tomēr: ir informatīva rakstura raksti, tā dēļ neviens redaktors nebūs noskumis, ja kāds jubilāra dau-dzinājums paliks redakcijai: neiesūtīts. Arī lasītājos jubilāru slavināšana' un kaut vai tikai pieminēšana- izraisa vismazāko interesi. Onganizācijas un draudzes laikraksta ehronikas . daļja^. cenšas izmantot „maskētu slu' dinājumu ievietošanai bez: maksas , čakli piesūtot informāciju par paredzētajiem sarīkojumiem, lai pievilktu .apmeklētājus, aprakstot iecerēto visai gleznaini un plaši, bet pēc notikuma nekādas ziņas vairs nesūta. Dažkārt rodas bažas, vai iepriekš plaši aprakstītais sarīkojums vispār noticis... Ir parasta parādība, ka raksti, kuros - atreferēts kāds pavisam; lokāla rakstura notikums, stipri jāīsina, pro-. tams, jālabo arī „&tils" un valoda, it īpaši jubilāru un jubileju aprakstos, kuri parasti ir it kā medū apmuļlāti, skaidri rādot, ka te strādājis informators, kas
: Ņļidžeŗ&ijas laMešu -M^ pavisam nav ieteicams^ Arī dzies-rīkoto Ausmas Jamizemes;: taū- mas izpildījuma varēja vēlēties • tas: dziēsinu prieikšnesumu^^^ M maziiet- atturīgāku ■ priekšnesu-vās hcMausīties 12. Jūlijavprie- hiUk īpaa pēdgjafpai^ jau dainē, Jaunā dziedātāja krāšņa saprast cenšanos šbpēdējO: pari-Tērvetes tautas goda tērpā: at-v tii; pārveidot ^ traģiskā ; ^noskaņā. ; skaņoja paAŗisaiU: 10 tautas d^^ galīgā ; traģēdija .arī sIs ;
mu. Jākonstatē, ka Jaunzeme dziesmas saturā neizveidojas, jo ir izpratusi gialveno tautjiš dzies-/ bāleliņš^ tomēr : pārnāk mājās mas pamatlikuma iHipama^^ ar :„širmis"). Varam;; gan^ ^ .mu :—. vienkāršību. Līdz apniku- šēruiiāt par- dramatisku mpmen- : mam, bležii bez:redzaniiem'pana- tu, bet pēdējais neizpaužas ārē-:;; kūmiem; ir rakstīts par tautas jos :efektos^. drīzāk' iekiējā pār- ' dziesmas vienmērīgo un stingro dzīvojuma sastingumā, to ■ gi'ūti ritumu, arī mūzlkālov krāsu ap- Vārdos pateiM. Tas intuitīvi :ja-"valdību, šai ziņa klausītāji Jaun- izjūt! : ^ ; ' / : zemes priekšnesumā ņepievīlpv \ y atskaņoja :,,Nāc
jo viņas tautas cbiēšmu iiulkpju- nākdan^ vasariņa",: ,iCuči, ma- • mi isiskanēja ne. vieii. patīkamā na līgaviņa'^ ,,Ej, saiilite,/dnž atturībā, ]3et reizē; ari: siltā sir- pie Dieva", :,,K^^^ . snībāun :gand;ri'z nevainojamā:(ar: M uii jjSidrabiņa lie ž
ritmiskā stingrībā, tāpat ļoti la-t^ It sejvlsķi pozitīvi jā-bā^latviešu'valodas dikcijā/^rī izceļ aM pēdējās, kuŗās.Jaūn-'■ tīri ārōjāiš priekšhešums^:^ zeme/. teicami.; paradīja savas > vienkāršs un nepiespiests. Tīri ba^ss un mūzikāiiiātes raksturi-
^Sf, rim^ vS' klnt P'«^iWes, no 4ŗām daļa atti^ Baiba Dindzāne no Montrealas
rf^L^r ia 'f «^^^ kā uz tekstu, tā uz mūzikā- un Mārtiņš Aldinš no Konektike-
'ZJtTa^ i^lilu. LKd^sSCr m ''n.^"™" r'^^"""-- tas. Dindzāne _ar tīkamu pavad.
iirrrv"^"t^-" i ^zrzz zr^ r^^ŗr^
nSf n^nSlmfl- ,a*o vJ^l/^» t ."^^ ' mas otras rindas meldiju, kā tas ari dālijās kokļu pavadījumos nīgi n^mwmmm)~.^^^ Vai pta za^e ar »o vaetam ir la- ^^^g ^^^^^ ^ek saiilī- kopā ar Mārtiņu Aldina Par pē-
f'T "ti^^^tsT^n»'^; ; "tf'"?^^ sarīkojums par te, tecēdama" un „Ziedi, ziedi, dē^ kā koia Wnta un kok-T J Trtf mtomsrii nP- vn^r T- «dzu'vāipa". Tāpat bija paraa- lu'un klarnetes solistu, ari an-.
T^^. ?l"Ss t. To" r^-V- ™^ f^f f r*- r^*", r
___s __« s^^iisu ivuuLtsi tas pilnigs iztrukums. trO" zitivas atsauksmes. Viņa prieks-
EKSPLODĒ! .
Tā nerimt — nemirst
Ta neūpmja^ — nesastājas. Ņujorka
negul
nemostm,
Ņujorku^ liaiiā
kliedz
kauo
kiīsā kvēlo kaisi luī —
EKSPLODĒ t '
EKSPLODĒ!
] hodaim, plosīdamās
draud saiegt
sava gdisvias ātruma metaboUsmā, Un es - ' ^
sastingusi
izklīstu un saliedējos
EKSPLOZIJĀ — bez sākuma un bez gala.
mā blt'l^SftŽu^ '''''''' "™' P^^^'- —- "S^^,-^^^^ ^'''^
zināms kaut rakstītājam to bū- Redakcijas joprojām, it sevis- oBrālīts mani cauri veda". Prob- ja". Mazāk iezīmīga šķita „Cu-.
tu vdeili noskaidrot ^uaiautāiot mazākajiem centriem, sa- lēmas saskatījām ari vēl līdz dzi- či, mana līgaviņa", un ir jauta-
TiiP 'hiit^u kfl^P^ vai našam ziņojumus, ka pīrāgus ce- ļumiem neizdomātajā ,.Kade pār- jums, vai šī dziesma sevišķi pie-
skaito Ja kādā clntrā ar^nm P^^i ,JCalniņš kundze", runu tei- nāksi, bāleliņ", kura,- pēc Em. mērota koklēšanai. Hākus mi-
•' cis ,3ērziņš kungs". Katram' cii- Melngaiļa uzskata, ir lībiešu tau- not, būs tomēr vienreiz jāpiezi-
vēkam ir arī priekšvārds, un iat- tas dziesma, šīs dziesmas ref- triē, ka gailītis latviešu tautas
viešu presē, precēji angļu, ne- rēns. ar vārdiem .„ta - lā" ilustrē dziesmā ne- vienmēr saprotaŗns
mēdz lietot apzīmējumus kungs, kādu lībiešu novada putniņu, kā .cēlais un: lepnais mājputns,
kundze un - jaunkundze, bet rak- kas izdzied līdzīgu skaņu it kā iger,' ķā :daudz ^kas vairai:.:Par šī
stā pirms uzvārda priekšvārda ātras spārnu sasišanas impulsā, vārda tīri s^suālo nozīmi savi
vai vismaz tā pirmo burtu, bet Pārmaini šo ,yta-lā" uz ,,ai-jā^' noteikti un īpatiru^^
uzvārda galotnē., atbilstot latvie-
rakstniekam : Antonam Austri-;
šu pareizrakstības noteikumiem, ŗos pasākts ' „jauninājums", ka ņam, kas tos publicēja pda 1933. izsaka „dzimumu".. Tā kā dau- uzvārds- ir nelol<āms,bet jāloka gada žurnāla ;,,Atpūta" āzi iecirtīgi joprojām ļisat:āst vienīgi prieUsšvārds;,. piemēxam, -Tas. j^^^s^^^^s^^ "sd&viešu uzvārdu pāreižiī' rakst!- Annai Kalniņš. Bet .^o netilmmu\ļ?:Ur tii tecii^ bu un piedevām sirgst ar salsi- redaktors spēj vismaz labot. ķatietieš vien, kā :i0;ro^ -nāšanas slimību, • redaktoram. zi- Joprojām daudzi rakstītāji; Atgriežoties; piē; temata, jāap-, ^^^^Vi\| ņojumos jālasa, ka grāmatu pa- pat ilggadēji un rūdīti informā liecina, ka ar .Mārtiņu^^:^ A^^^ sniedza skol. Kalniņš. Vai tā bi- tori, par spīti nemitīgiem norā- (mācījies pie .kokļu :,r^^^ ^'^^^ skolotāja vai skolotājs, vī- dUjumiem, neievēro elementārā komponista .A^^^ rietis vai sieviete, to.redaktors kos■•noteilcumus.manuskripta' ia-vmums• .racĶēs;;iņi€?Uģerits-.'iin.'.-np-. var tikad mmēt, ja attiecīgo per- veidošanā, ka jāraksta : tikai uz pietnsaltviešk koklētājs.l^kai vi-sonu pats nepazīst. Lai lasītā- vienas papīra puses, jāatstāj ņa nesen.iesākto latvis^^^^^ jiem aiztaupītu mīklu minēša- ^tarp rindām lielākas atstarpas, kas ceļu pāriirauc.ķ^^ nu, šādai ziņai vieta var būt ti- lapas augšā, sānos un apakšā tas ASV arinijā. Kade: pārnāksi,. kai papīrkurvī. Tāpat ari ziņai balta mala u. t. t. Redakcijā ie-Lbāldiņ? , \ ; ^ ■ /
^^ „mūsu draudzes i mācītājs". Re- nāk pat tādi „saskribelēti" ma- Visumā šis biļa patīkams bŗī-daktors nevar zināt, ka sauc vi- nuskripti, kuri pat par uzmetumu dis latviešu tautas dziesmu pa-¥ M • am*» H7imii«!i 1 ii^pri» hpi draudžu mācītājus, it īpaši vai t. s. melnrakstu nav uzskatā^ /saulē, ko pastiprināja apziņa, ka: -^i^l r^iv^^^^ Z ja ^^^^^^ draudzes mi, pat izlasīt tos neiespējams, jaunie latviešu mākslinieki pret gusi maKmasiera umversuaa ar ļ^osaukums, bet attiecīgajā ko- it sevišķi personu vārdus. Ir ari tautas garīgās kultūras dārglie-uzsiavu četrgadīgo kursu vēsture ^^^^^ vairākas draudzes. Labs rakstītāji, kuriem „nav svarīgi", tām izturas ar daudz lielāku cie-. (Honours pegree). Ar saņemto m- g^^its rakstītāju neatzīst latvie- kā sauc kādu biedrību, ka ti- nību un ievērību nekā daži viņa tam provinces stipendiju viņa stu- gramatiku, bet mācās no kai apmCram pateikts, bet, teik- vecākie kollēgas. paskaitīju ap-dijas turpina maģistres grāda ie- draudžu un sevišķi studenšu or- sim piemēram, DV apvienība s.o klausītāju, kas neskopojās ip-gusanai, ganizāčiju' apkārtrakstiem^ ku- (Nobeigums 5. Ipipi) lausiem un ziedu pušķiem.
^"1*^ ^^'īvTīl'?TffIly*'^^lļHaw1ul^^pļMī'^Jī^°7l
UOM.iNA ..ATKUSNIS SSK.ĀS OKTOBRI' 1! MIA
^ (14. turpinā-jums)
Kad viss bija sabāzts ceļa maisā, Geslavs saskatījās ar Imri, Kādus vārdus taču vajadzēja teikt. Visa ziema pavadīta kopā. Kaut arī viņi bija pretēji raksturi, tomēr kaut kas, likās, vienoja.
„Uz neredzēšanos, draugs," teica Česlavs, sniedzot roku.
Imres sejā atplauka smaids.
jjNesaki uz nered^zēšanos. Mēs tevi neizraidām. Tas viss lietderības un drošības labad," Imre taisnojās.
„Es visu tagad saprotu. Paldies par visu. Aizbraucu bez irūgtuma. Es'tagad zinu, ka revolūcija nav karogi, dziesmas un gaviles, bet asinis, mokas un nāve."
„Ir laļbi, ka tu aptver īstenību.: Nesaki uz neredzēšanos. Mēs, varbūt, i vtens.otram būsim vajadzīgi, tikai sargies, lai tava sirds nekļūtu par tava prāta saimnieku. Sajūsma inūsu gadsimtā yairs neder, Tikai aple-sums, savu un pretinieka spēlm.pareiza, izvērtēšana. Brauc vesels. Atraksti uz tēva adresi. Viņam var rakstīt, tikai apdomīgi ar vārdiem. Un sveicini savu līgavu. To mantojumu, kuŗu, atstājusi lēdija, labāk aizmirsti. Tu neesi lielu mantojumu saņemšanai dzimis. T^ev jāaug, jāaug..
„Ēsmu jau no tā domās atteicies. Mantojums pienākas poļu karavīru bāriņiem. Te ir mana adrese Oks-. fordā," Česlavs steidzīgi izplēsa no piozīmju grāmatiņas lapu un rakstīja. «Paglabā to"
„Paldies tev," Imre lapiņu paņēma, ,,Mēs viens otram nepazudīsim. Oktobra pali ir beigušies, bet kādreiz tie būs martā,.Dzīvo vesels,"
Pie durvīm klauvēja. Uz sliekšņa stāvēja leitnants. Viņa sejā bija nepacietība.
„Mums jābrauc," viņš strupi teica,
- Česlavs vēlreiz pārlaida skatienu mazajai jumta istabiņai, kurā bija pavadīta, varbūt, iiozīmīgākā ziema viņa mūžā, un, pamājis Imrem, sekoja ar saini kreisajā rokā. vedējam lejup pa kāpnēm. Lejā jau gaidīja garīdznieks un kapteinis Kovačs, arī Imre viņam sekoja.
„Laimīgu ceļu, Balatona ezers sveicina!" kratīja roku kapteinis. .
„Taš Kungs lai stāv tev klāt tavos ceļos!" klusi runāja garīdznieks. Viņš pacēla rokas. Durvis jau vērās uz: āru. Pirmais gāja - leitnants. GrarīdzniekSj kapteinis un Imre palika pie mājas kāpnēm stāvot, Česlavs pēc brīža atskatījās. Visi trīs māja ar rokām,
Zem kājām ņitkstēja celiņa grantē jums. Leitnants gāja lieliem karavīra soļiem. Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk pazīstamais mājas siluets ietinās rīta krēslā. Tikai koki šalkoja, pavasara gaidu pilni. Cēlās vējš. ezers sūtīja sveicienus.
Pie vasarnicas vārtiem stāvēja dubļiem no-šķiests zaļas aizsargkrāsas vecs krievu limuzīns, īštvans Ke-ŗijs norādīja uz vietu auto priekšējā izsēdētajā sēdeklī , uu pats nosēdās pie stūres. Motors iedrebējās, iedūcās, reizi apdzisa, tad sāka no jauna strādāt, un viņi slīdēja gar pašu Balatona ezera krastu pa līdže-nii ceļu, kam abās pusēs auga - papeles. Bobežsargu virsnieks Kerijs sākumā bija tikpat mazrunīgs, kā pirmās tikšanās brīdī. Viņš tikai laiku pa laikam aizdedzināja cigareti, reizi pat piedāvāja Česlavam, bet tas papurināja galvu. «Pateicos, nesmēķēju..." Mašīna dūca un dārdēja. ..Piedodiet, aizmirsu, ka jūs nesmēķētājs." Atkal auto traucās uz priekšu. Bija jāapbrauc ezera gals, lai tad, šķērsojot nelielos kalnus, tuvotos robežai cauri vīnu un kukurūzas laukiem.
Gesļavs Dombrōvskis atlaidās mīkstajā atzveltnē un raudzījās gleznainajos ezera krastos. Viņš bija iekšēji pagaidām samierinājies ar savu negaidīto pārvietošanos, kaut eirds sila pēc Polijas. Pa reizei viņš pavērās mašīnas vadītājā: tā sejā ēnojās jau iepriekš pamanītā rēta, Bija pagājuši kāda pusstunda, pelēkā mijkrēšļa gaisma jau izvērtās par. gaišu rītu. īštvans Kerijs atkal aizsmēķēja un tad iesāka:
»Patiesīb.ā es jūs apskaužu," viņš teica, uospiez-dams gāzes pedāli. Mašīna sāka auļot pret kalnu. ,,1/abprāt dotos jums līdz, bet mājās paliek sieva ar diviem mazim bērniem. Kur es tāds tveršos ārze-.inēs? Man nav nekāda amata; izņemot savu un krievu valodu, citas nezinu. Kam vajadzīgs Rietumos robežsargu virsnieks? Nevienam. Vai man nav taisnība?"
Viņš palūkojās cieši Česlavā, Šis cilvēks sprieda pavisam pareizi.
: »Zināmā mērā '—jā; Pārstādīti koki tik viegli neiesakņojas, un daži nīkuļa) un iiīkuļo, kamēr nokalst.
ziim^ kā veicies; maniem tautas brāļiem; kas bija otrā pasaules karā cīnījušies britu armijā. Daži tikuši ^2 zaļa zara, bet lielākā tiesa dzīvo no rokas mutē," atzinās Česlavs Dombrōvskis. „Uz priekšu tiek vai nu
ļoti spējīgie, vai arī ārkārtīgi negodīgie, pārējiem šajā pasaulē jāēd dienišķā maize, sviedrus m asaras
lejot." ' _ ' ■
Dombrōvskis pētīja auto vadītāju, . .„Gluži manas do-inas. Turklāt — ko es varu lahii darīt saviem, ungāriem; atstājis savu zemi? Pat ne-, viens neuzdrošinātos jūs pārgādāt pār robežu. Zinruns i'isks arvien ir, bet' ja zinu, ka cilvēkam jāpalīdz, tad neraugos uz briesmām. Mans tēvs bija ogļracis, viņš visīi inūžu nostrādāja raktuvēs un nekad nepameta: biedrus briesmu brīdī. Mēs ar māti dažu labu vakaru gaidījām, nezinādami — pārnāks vai- nepārnāks, kad raktuvēs bija kaut kas gadījies, un raktuvēs katru dienu kaut kas gadās. Bet ;vecais Lašlo Kerijs arvieji pārnāca, kādreiz pēc pusnakts, kad vajadzēja atraisi aizbērtos darba biedrus. Turklāt viņš nekad par to nekurnēja un arī nelielījās. Kad. māte viņu tincināja, ka nav laidis nekādu ziņu, lai mājās n^ebūtu uztraukuma, tad viņš arvien, sūkdamssavu garo pīpi, atbildēja : Juins mājā jumts.uz galvas nesagāžas, bet tur apbērtajiem gan: varēja uzgāzties .jauni akmeņi, un tad viņu vairs nebūtu. Cilvēks ir piedzimis, lai dzīvotu tik ilgi, cik viņam nolikts, nevis lai kāda nevajadzīga negadījuma dēļ šķirtos no dzīvības,"
Robežsargu ;virsnieks paraudzījās jautājot uz Česlavu.
.,Raugāties, kāds rīts, kā pirmie saules stari apspīd Badačonas pakalnus.. Ielejās vēl ir krēslā tītā.s, bet arī tur drīz spīdēs saule un zemnieki dosies vīna kalnos pārbaudīt vīna ■ stādus: kuri ļzturējuši ziemas salu iui kuri vairs nedzen atvases. Tā ir mūsu zeme, mazā, mocītā, bet ^nepakļaujamā^ zeme. Kā es drīkstētu viņu pamest nedienās?,. .Jūs dzirdējāt garīdznieka svētrunu. Viņš parasti, kā visi veci cilvēld, daudz runā, bet maz vairs spēj darīt. Ar runāšanu vien: mēs nekā nepanāksim."
Braucējs piespieda gāzes i paminu., „Taču cilvēkam valoda ir dota, lai apmainītu domas, lai paustu savus uzskatus," iebilda Ceslavs Dombrōvskis, raudzīdamies krāšņajā; dabas ainavā.
(Turpinājums sekos)