S AMiSRIKA Trešdiena, 19W. g. . 4. februāri, 8. m-irs. '
.4 i
AOTOEA PASKAIDROJUMS lotu skatienu. Negribu iztirzāt, cik
šie ceļojumi labi vai slikti, jo katrs Apgāds Latvju Grāmata (Ed. Do- j^^ļj^^j' g^vai sirdsapziņai. Tikai -belis) ASV izdevis manu kara laika ^^^^^^^ la^āk ja visu nokārto-
kazā sastopamā dieva nosaukums. LATVISKUMA PAMATI — : ,,Dzevs" sa<kne ,.dze" .ir redzama PAGĀTNES MANTOJUMĀ latviešu valodā ne vien. tādos sa-Cik patīkami bija „Lātvijas Ame- liktos vārdos, kā „(Jraudze", bet
atmiņu pirmo grāmatu »Karogs ļ^^^, kāršanas pie staba? Mūsu. rikā"" 17. janvāra numurā iz- arī daudzos putnu nosaukumos, ku-irējā". Tā kā es dzīvoju Eiropā, jj^ļ^-^ ^^^^^^^ ņļ^dz lielo ņirdzie- lasīt rakstu .,Nepara
veja'. la Ka es azivoju iiiiropa, jj^ļ^jg kaimiņš ņirdz lielo ņirdzie- lasīt rakstu «Neparasts ideālisma ŗus senatnē uzskatīja par Dieva
man nebija iespējams ļasit grama- • . ļ^ļ^i tēmētais akmens trāpī- dārbš"! No tā redzams, ka vis- vēstnešiem, piemēram, dzeguze,
jis mūsu sirdī. Bet mēs nu paši maz viena jauna latviete ar aka- dzenis, dzilna, dzērve, vālodze u.c.
savā starpā plūcamies par to, kas dēmisko izglītību ir pareizi izpra- Ķabardiešu (eerkēsu) -valodā šis
vainīgs? Tas, no otrpus sētas, ir tusi to lielo un neapgāžamo patie-,,dze'' mazliet pārveidotā rakstībā
panācis sev vēlamo ar uzviju. Vai sību, ka īstie latviskuma pamati kā ,,the" tieši nozM
tiešām mums būtu jāļauj viņam atrodami mūsu tautas lielajā gara angļu valodā tas kļuvis par artikil-
tas prieks? Ir jāizšķiras, vai, pakal- mantojumā. Darba lauks, kurā ļu. ,,Dze" sastopams arī poļu uri
pojōt sev pašam, labāk pieklust, iesaistījusiies maģistre Aija Veldre- moldāvu valodās un Baņatasuk-
vai ari, izdabājot kaimiņam, plūk- Beldava, ir tik plašs, ka prasīt pra-ŗaiņu izloksnē.. Arī la^eš
ties, ka vilna put sā pēc vēl daudziem citiem seko- bauslis" ir ļoti sens, jo ^c^^
. - ,. . ■ . , tājiem. Mūsu pagātne 'jāpētī ne Sumēras dieves ,3au'' nosaukuma
2) Vairākās vietās grāmatā i^kri- l īl l ^. Pl^^*""^ " ™ '^^^^
tl !Č1 ! i' v„ . Z "''^"^'^ "«Pa-^"- žeograflski, bet arī dziļumā - ver- nozīmē pavēli.
tas korrektūru, nedz. ari iepriekš redzēt iespiestās loksnes, lai uz atsevišķas lapas atzīmētu iespie-dumkļūdas, ko pievienot grāmatai. Tāpēc grāmatā ieviesušās rupjas un nelabotas kļūdas, kuras visas uzskaitīt nav iespējams;: Norādams tikai uz galveno kļūdu grupām: il) Daudzās vietās autora lietoto vārdu -vietā iespiesti pti, gan līdzīgi skanīgi, bet ar citu nozīmi.
ar! vienu daļu „pārgudro" jauniešu no mazvērtības apziņas ...
Alberts Kalniņš, Toronto
APLAMAS ĪEBOMAS Ņujorkā il-l. janvārī notikušajā Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda sēdē, kā šī laikraksta 21. janvāra numurā ziņots, E. šturma ieteikusi izstādes rīkot mākslas galerijās, lai pievilktu amerikāņu mākslas kritiķus. E. šturma runā gan, bet lietas nepārzina. Lielo, pirmās klases galeriju,
8. N-RS.
LATVIJA
TREŠDIENA, 1970. GADA; 4. FEBEUĀRIS
QM/mk BEDASCUA TOSONTO Atbildīgais redaktors — Alfrēds Vinčels, 508 Palmerston Blvd. Toronto 174. Ont.; tSIr. 531-4538. Vietējo ziņa redaktora ĶrlSs Sidars, 34 Fasadena Gardens, Toronto 325, Oni; t&lr. 768'2261.
Redakcijai tiesības manuskrlptua pēc vajadzības īsināt. Neizlietotos manuskriptus neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta atpakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja personīgs ieskats un ne katrā gadījumā atbilst ari redakcijas viedoklim. ;
AbosēSanas maksa Kanāda un ASV —
par mēnesi $2.00, 3 mēri. $5.50, 6 mēn. $10.00* 1 gadu $18.00, Atsevišķa numura Cena 25 centi. Sludinājumu maksa: sludinājumu daļā $2.20, bet tekstā $4.20 - $8.40 par 1 collas slejas telpu.
VIENIEM PAR MAS, OTRIEM PAR DAUDp...
Neesmu modes un i labas gau-
pusyik7mīem''kopV7apmstotrzu- 9^ nekā sažaut uz preses garajām niekiem, archaiologiem, mītoloģi- pasaulē pirmie uzsākuši cīņu par
dusi lopiskā sakarība 3) Lielākā ^'i^vēm visu vēju purināšanai? jas un reliģiju vēstures petme- dievību ka gaisu un labu paradi-
. , . ' • ļ i. kiem - t>u, asi apkarojot t.s. «ļaunos ga-
Kļuaa ir angļu vaioaas smiaKses Manuprāt, pareizāk būtu ignorēt p^^f e Blese pateicis to nenolie- rus" un .,melnos dievus". Tieši ar
uetosana iatviesu grāmata. Lame- ^-^^^ okupantu trikus, tiem savos ^^amo patiesību, ka latviešu valo- šo cīņu par „baltajiem" dieviem,
bu valoda negrozāmie un-nepārkāp- wHpv„mn. ipviptmnt šī. nn.p. d^.pi- ........ i..,.., .hsi^ «o.ō^tK
kurās kritiķi iegriežas un kuŗas^^?^
lieluma ziņā mums derētu, ir maz. gājušā gada izstāde Ņujorkā, kura Piedevām šajās galerijās ielaisti- visumā bija diletantu skate. Tā bi-kai „ģenerāļus'it.i. pavisam izcilus ja lieki izmesta nauda, tādu varēja, māksliniekus, un tādu mums ir pa- izkārtot ari Jonkeros, būtu bijis
visam mazv Par kādiem avangar- daudz lētāk. Bet — ko var darit - u * - i *, • xr
«du a«e™ ir paMe™'«k X;rra« t.s, .a Amerikas SmlltJuVu^tM^ daudz, ka nav kur likt. Pie tam latviešu apvienības kultūras biroja >j» ^
lielas galerijas ir aizņemtas gadu vadītājai Dr. V. Metogailei 8 me- ^ .« ^^^^B uzturas divda-un pat vairāk uz priekšu. „ešos nav izdevies atrast tēlotāj-,ļ,g5^ trīsdaļīga vai citāda veida
. . ,, , ...... izdevumos ievietojot šis puses dzej-.^ jj. viena no visvecākajām pa- kuru attēlitik spilgti parādīti ari Lai ar šādu ealeriiu runātu ir ,,,5^01.i c«t^»»o,,,,iīt5
"sv^T^^ mai^^'^S '-'■^'''T'v^rf:^ s:^:ir"^^"''"™' ^^"^^z x ".'lafs
m„o nn rtoitronō +mV.,mo ot/ļoīd nn p.use mami savu neapmieri- musu senču reliģiskas domasa- baltu nosaukumu. ■ krāsaini darbu mnēmumi knri rā- «r.rtonW5fac ^ , ' ■ , . >, -/
tTe rTāatdala ar k^^^^^^^ "^^"^"^ "'^'"^ ^'"^ izveidošanos. Piemēram, vārds Tās ir problēmas, kuras var pa-
u valodrto neLTvTda^^ ""^'^ ^'^''"'^'^ "^''^^ ^^""'^ .J^ievs" ir no tās pašas saknes kā celt mŪ5u pagātni labākā gaismā,
ļu vaioaa to neaara vai aara iiKai trimdas sabiedrības saskaņā. ..-.^a.a:___„„ ^5«f» /«or «nH» mūc,, inhnct„m5,m vēV d7.ilā.
etos rdīium^^^^ sabiedrības saskaņā, vārds „diena" un „dier. (par godu dot mūsu latviskumam vēl" dzUā-
f L^! Tas taču ir viņu mērķis! . Dievam). Tāpat Vidusāzijā un Kau- kus pamatus; beidzot - izārstēt
ir arī pavisam cita teikumu konstrukcijas 'sistēma.
Stādīsimies priekšā arī to, kā iz-„ _ , . . V , , skatītos tad, ja līdz pat šim lai^ f^f'^.^^^''-^^^^^^ kam, bīdamies aptraipīt savu tīro
nacionālo sirdsapziņu, mēs nebūtu ar dzimteni' apmainījuši -nevienu; vēstuli, nebūtu sūtījuši nevienu dāvanu saini. Ģik tas biji^ svarīgi, to
valodas sintakse ir lietota 80% un latviešu valodas sintakse tikai 20%. Es to savā grāmatā nevaru pieņemt un.atzīt par pareizu. Tas viss.
ED. KEIŠA LATVIEŠU VALODAS KURSS. (10)
liekas, noticis tādēļ ka amerikāņu -^.^^.^^ burUicis vai ari izdevējs, kas jau ^
pieradis pie ang u valodas rituma, .^^^^ ^^^.^^^^^^ pretspiediens? gramMu saliekot, nav builiski pie-,^^j.^^^^^ ^^^^^^^^
turējies oie autora teksta un inter- ,. , . , . , -
^ - , - , 1 i.- - • j biedrībai, vel tagad mes sāpes
punkcijas. Ari korrektura, ja tada , ■ ..,' , . v •« T./rx si *
V '.^ ^ kunkstētu: kur tu esi? Mēs vel ta-lasita,ta.s nav pamanīts. , . , _ i- *
gad nezmatu, ka musu radi tāpat
Lūdzu „Karogs vēlā" lasītājus neziņā mūs aurēja. . aprādītās kļūdas nepieskaitīt auto- - v _ .
ra kontam, Arī I-apas Mārtiņa le- ^*'>/'«^,5 '"fl P^"
vaddzejolis nav bijis manuskriptā. ^If-eeil»'. Ta ato pa laikam, Tas grāmatā iekļuvis bez autora zi- P>^^' l^'" S"bu,_kaut kas nodmp
ņas un piekrišanas. '""^'^
V ^ \, ... ja kādam Rīga un dzimtene ir sir^ Žanis Unāms, Vacija ^.^ nekādā'ziņā nav ne atlūzu-
^ šais tautas zars, ne nodevējs, ne
izdabātais svešai varai. Ir tikai dabīgi, ka dzimtene sirdt ir katram latvietim, «n^par^ nav jā-
BEZ NAIDA
Mīļie latvieši! Nupat esam sāku-
ši sevi„ pērt ar asiem ■ pārmetu- ^^^^^^^ ^^^^ ^^^^ sarkanākais sā-. miem sakarā ar dzimtenes apmek- ^^^^ dzirdētu šo atziņu, lējumiem. To visu vajadzētu apskatīt neitrāli, ne ar naidā aizraig-' Leonija Ozolkabie,' Vankuverā
krāsaini darbu uzņēmumi, kuri rā- krita"cauri", jo nebija organizētas l^ļaities sadel, 'vējam^^un ūde-dītu autoru kvalitāti. Un tādu Kul-, pēc mākslinieku ieteikuma, bet pēc lūras fonda valdes rīcībā nav. Au- pag^s v. MelngaUes patikas. Tā '
toru un darbu izvēli nosaka pašas ^p 60 mākslinieku šis vēlēšanas P^^^sam nepiedienīgi ^ t^^ iz-galerijas. Citām tur nav teikšanas, ļjoļi^otģja nemaz' neatbildēja, skatās, ja minitērpā, pat „mikrp-Ir pat galerijas, kuras ar aģentiem Kultūras* fonda valdē iecelta- "^^«ijā", ierodas baznīcā vai bēŗii ,.nozog" labākos autorus no citām j^em A. Kriikliņam, I. Rumpēterim namā.Tā ir lielāka necieņa pret
iin E. šturmai nav nepieciešamās kvalifikācijas. Jā ALAs v^lde to nezina, mēs tb ziņām.
galerijām, lai tikai uzturētu augstu līmeni.
Ja gribam vaicāt, kas ir māksla, varam teikt, ka tā ir cilvēka
Jautāsim, vai šiem referentiem •;,„„.„„^ -«r. waUi«ōc
' .. pavisam īsas kleitiņas, tevi
aizgājēju. Nācies arī j novērot, ka baznīcā pie kristību 'altāra nes mazu bērniņu, konkrētajā gadījumā divus: mātes un krustmātes
un
... iznesa lēmuma...
garīgās sahrersmes izteiksme krā- iespējams, teiksim, no 100 izstā- r^^. I^IueušTTārdām^'^ dI sā, skaņā. Vārdā. Kam paša sa- ^es darbiem atrast to labāko, kā cdos pie ^^^^^
crrn%Lm'LT; S^^^^ "t" ""u stu ^ -^^^^^^^^^
mību,MLTTTšā'^^ Sratīb^^^^^ X atturēs ^urf lēdlSjie"^^^^^^^
ari nederīgs. labāko mākslinieku piedalīšanos ļjot jāvēro. Zūd visa nopietnība
Arī Dr. J^ Kļaviņa doma par j^gtādēs. Nav jāmeklē vaina māk- svinīgais noskaņojums, kādam'
izdevumu sadali starp Kultūras .^^^.^^.^ ^ atdodama aplami ie: vajadzētu būt,dienamā. Gadījies
fondu un pašiem makslimekiem ir ^^i^ajā vadībā. Mēs nesirgstam ar redzēt ari jaunietes - bibeles ia-
nereāla un neīstenojama. Tada iz- ^^^^^j^,^ ^laniju, bet. tautiski sakot, sitājas pavisam apšaubāma ga-
stāde uz dažām dienām, varbūt, giz deguna vadājami ari neesam, ruma kleitās. Laikam jau vairs
Ari Kultūras fonda laureāti, tā- ne vecāM^ļjie skQiot^i,:^^^n
du ir 13. tiek nobīdīti malā, tāpat mācītāji šai ziņā nekā nevar yai
kā izcilie lietpratēji Dr. H. Vītols, negrib darīt. Minēto teistlbuģa^
J. Krastiņš un Dr.J, Šiliņš. J.I. dījuniā kāds rio^/^d^
Rumpēteriš un A. Krūkliņš tagad dalībniekieni izteicās: j,yiemeffit
prasa stingrāku izlasi, tad — kāpēc par daudz (bārdas), otriem par viņi to nedarīja Ņujorkā? Viņi bi-' maz (īsās kleitas);"
ja žūrētāji. Piezīmējams^ ka ASV tagad pat ^
Teiktais skaidri "rāda'vispārēju mūķenes mod'eniizē
radīja neuzticību, un izcilākie māk- siīdēšaiiu lejup un aplamu vadi- visās lietās būtu nepieciešama
slinieki tagad atturas piedalīties kāda mēra izjūta,
izstādēs. To skaidri rādīja arī pa- bu. Jānis Gaifis, Ņujorkā S. M., Mi2igenā
pārāk dārgi neizmaksātu, bet Kultūras fonda valdei nav iespējams sakomplektēt augstas kvalitātes mākslinieku sastāvu, jo vēl nav aizmirsts Kultūras fonda valdes nelikumīgais lēmums piešķirt balvu bez attiecīgā darba izstādīšanas izstādē, kā to prasa noteikumi, kā tas notika Klīvlendā. Šāda rīcība
TONIJA KRŪKA
STĀSTS DZIMTENĒ MIRUŠĀS KRUSTMĀTES PIEMIŅAI
(3.. turpinājums)
,K.ad: vezuma bija uzkrauts, Andrejs soļoja ratiem blakus un lēnām izbrauca pajūgu no meža> Uzbraucot uz lielceļa, oļi zem smagtā vezuma riteņiem vaidēdami grima lemē. Tālumā bija sadzirdama savāda dārdoņa. Zirgs' saslēja> ausis. Klaboņa nāca arvien tuvāk. Andrejs .tikai satvēra grožus stingrāk un tur-r pināja ceļu. Mkumā parādījās milzīgs akmeņu, skaldītājs, kas ar . ellišķīgu tro-ksni tuvojās pajūgam. Pēkšņi zirgs saslējās pakaļkājās un strauji lēca. sānis. Andrejs nespēja nofurēt grožus, zaudēja līdzsvaru; un iekrita grāvī. Tai pašā brīdī zirgs ar visu spēku rāvās laukā no aizjūga un apgāza- vezumu. Virsējais baļķis noripoja un"! uzkrita Andrejam ' vir-•sū, tieši uz krūtīm. Viņš mēģināja atbrīvoties, gribēja ķliegtv bet veltīgi. Aknieņskaldītājs jau bija gabalā.
No meža atskanēja balsis un ratu klabēšana, Tur brauca Pakalnu^ puiši.' Andreja zirgs bija izjūdzies im skrēja pa laukiem mājup.
„Kas tad tas?" iesaucās viens no puišiem, ieraugot zirgu.
.Vezumi ļ)ija pārāk smagi, lai zirgus steidzinātu, tāpēc viens palika pie pajūgiem, bet otrs skrēja uz nelaimes vietu.
„Saimnieķ saimniek puisis sauca jau pa gabalu.
; Andrejs gribēja atsaukties, bet asinis, kuras plūda pa muti, noslāpēja balsi.
„Juri! vjuri, šurp!" puisis kliedza un māja ar: ro-ivti otraia,
Tas pameta • pajūgus un skrēja dailba biedram palīgā. Abu puišu spēcīgās rokas nocēla baļķi no saimnieka krūtīm. Spēcīga asins šalts viņus apslaca.
Sadabūja alkstu, kurš darīja iespējamo,: bet viss bija velti. Andreja acis aizvērās uz mūžu, nesagaidot brīdi,, kad melnā ogļu laukuma vietā stalti paceļas jaunie Pakalni.
Natālija nekliedza, nevaimanāja. Pie tīra zārka viņai bija tikai izmisuma pilns jautājums augstākajai varai: ' / , „Kādēļ,r'
Domās to bija jautājuši visi bērinieki, bet kad Natālijas sāpju izmocītā balss šo jautājumu izdvesa r skaņā, visiem pārskrēja saltas tirpas. Iļatēva seja nobāla. Viņā modās tumša nojauta. Nelaime nenāk viena. Dievs nav mazais bērns, tādēļ zina, ko -dara.
Cilvēks nedrīkst prasīt no Dieva norēķinus par Viņa darbiem, bet gan Dievs no cilvēkiem... i
Laiks ritēja. Dienas nāca un gāja. Pakalnu ļaudis nesa sāpīgo zaudējumu klusi katrs savā sirdī un turpināja saimnieka iesākto darbu. Liene ar Ievu vasaras brīvlaikā nodzīvoja Pakalnos. Kārlis palīdzēja Natālijai gan ar vīra padomu,, gan ar naudu; Tikai vecās^ Pakalnu saimnieces, rokas bieži noslīdēja klēpī un acis skumji vērās tālumā uz kapsētas pusi.
Kad kokos metās pirmie zeltītās un sārtās krāsas pavedieni, Liene ar Ievu aizbrauca atpakaļ uz pilsētu, jo meitenei sākās skola. No laukiem viens pēc otra pazuda rudzu, kviešu un citu labību statiņi. Govis labprāt mielojās tukšajos rugāju laukos, kur starp dzeltenajiem stiebriem auga sulīga zāle. Tad jau pirmā salna krita vēlīnajos rudens ziedos, un koku zari kļuva arvien kailāki. Dzērvju, meža zosu un citu gāj-putnu žēlās klaigas skanēja arvien retāk.
„Uz saulaino tāli..." Natālija skumji pie sevis domāja.„Prom no drūmās bēdu lejas." v
Tuvojās trešie Ziemsvētki Pakalnos. Mazā Tīlīte priecīgi skraidīja apkārt un ar savām Salām lika lielajiem aizmirst sūro ikdienu.
Pāris dienu pirms svētkiem, kad vecā Pakalnu saimniece ar abiem mazdēliem bija aizbraukuši pie jaunākās meitas Tīles, bet patēvs aizgājis pie kaimiņiem, Natāliju, kārtojot bērnu drēbes, sagrāba tumša priekšnojauta. (Mazā Tilīte neparasti klusa sēdēja savā gultiņā. Natālija piesteidzās pie bērna un pacēla to savās rokās. Meitenes sejiņa bija zilgani bāla, locek-līši- ļengani. Māte stāvēja kā pārakmeņojusies, tad cieši piekļāva bērnu krūtīm un nometās ceļos lūgšanai. Viņas tumšās acis izbailēs raudzījās dziestošajā bērnā. Nē, "nē, tas nedrīkst notikt!
„Kungs, glāb viņu 1 Atdod man viņu, atstāj man viņu, ak Kungs!"
/Bērns neieelpoja gaisu, bet ar Pārtraukumiem pūta uz āru. Jūtot nāves baigo tuvumu, Natālija piekļāva ;meitenīti arvien ciešāk savām krūtīm, it kā sargādama, it kā glābdama no nepielūdzama laupītāja ro-
Natālijas dvēselē kaut kas pārtrūka, izdzisa. Drebošiem pirkstiem viņa taustīja bērna ķermeniti,, kurā vēl pirms pāris stundām kūsāja dzīvība. Tas bija it kā agrs Pavasaris, burbuļainu strautu un pah ūdens pilns. Bet lūk, ziema atkal atgriezās un stindzināja tekošās tērcītes. Ziemav un aukstums, nāve uņ iznīcība.
Natālijas kājas un rokas bija itkā saistītas, mu-
te mēma. Viņa stāvēja istabas vidū, cieši piekļāvusi sastingušo bērna ķermenīti pie krūtīm, un stingu skatienu vērās meitenes bālajā sejiņā.
Atvērās durvis un ienāca patēvs. Vecā vīra seja sastinga, rokas tvēra galda stūri, lai nepakristu. „Kungs, kur ir Tava žēlastība?"
Vecā vīra lūpas sāpīgi savilkās, un viņš nometās, ceļos.
Uz Pakalnu mājām neviens nedrīkstēja nākt, jo mazajai bijusi kāda lipīga bērnu slimība.
Bēru diena; izvērtās par visa pagasta, sēru dienu; Natālijas traģiskais liktenis lika nodrebēt pāt vis- ■ cietākajai sirdij. Tur nu viņa stāvēja pie divām kapu kopām. Viņa nekā neredzēja un nedzirdēja, pama-. zām tikai-nāca pie visdrausmīgākās atziņas: viņa bija zaudējusi ticību Dievam...
Patēvs to nojauta. Ilgu laiku pēc bērēm Pakalnu mājās neviens nelasīja skaļi bībeli un nepieminēja Dieva vārdus. Vecā Pakalnu saimniece ar bažām vē-. roja savu pirmdzimto, jo reizēm likās, ka Natālija zaudēs garīgo līdzsvaru. .
Tuvojās pavasaris. Natālija sakoda zobus, nocietināja sirdi pret visām bēdām un brauca pati kopā ar puišiem mežā, jo Pakalni bija jāuzceļ. Vēl taču viņai aug-a divi dēli.
Lienes vīrs sarunāja amatniekus. Dienas un darbi ritēja nepārtrauktā straumē. Ja citi ar ilgām gaidīja svētdienu, Natālijas sirds vienmēr nodrebēja, iedomājoties septītās dienas mieru, kad rokām pietrūkst darba un vakaram noguruma, kas liek visu aizmirst. Laiks gan nestāv uz vietas, un brūces dzīst,-ta-ču zem dziļākām vātīm ievainojums sulo un palaikam, asinīs sūcoties, sāpīgi smeldz.
Zēni viens pēc otra pabeidza: pagasta skolu. Lienes meita Ieva sāka .apmeklēt ģimnāziju. Pakalnu staltās ēkas atkal pacēlās agrākajā diženumā un stāsr tīja garāmgājējiem par senās arāju cilts sīksto izturību.
Aizsaules dārzos aizgāja vecā Pakalnu saimniece. Viņa bija palīdzējusi uzcelt jaunos Pakalnus un nu varēja mierīgi aiziet pie senčiem.
Katru vasaras brīvlaiku Ieva dzīvoja Pakalnos. Viņa strādāja visus darbus kopā ar kalponēm.
;,Ieviņ, vai tev neapnīk šī fūšķēšanās?" Natālija reiz jautāja māsas meitai, kura bija paņēmusi slauceni un gāja uz kūti.
jjKrustmāt, kā tu vari tā runāt?" pārmetējas balsī atbildēja meitene. „E§ taeu ari piederu pie veco Pakalnu dzimtas!"
„Glnži tāpat kā mēs," piebalsoja Natālijas vecākais dēls Jēkabs. „Un kad Ieva precēsies, tad pūra saņenas no mums."
„Ūja, trakais!" Ieva sāka skaļi smieties. „Ļaiļj vismaz skolu pabeigt..."
Darba steigā pagāja vasara un pienāca rudens. Grūti Ievai nācās šķirties no Pakalniem, no Gepļu lauka meža un atgriezties pilsētas mūros. Andrejs
apmeklēja lauksaimniecības skolu un gatavojās to pavasari beigt.
Natālijai likās, ka pār Pakalniem atkal sabiezē tumši mākoņi. Kas gan varētu notikt? Patēvs vēl turējās diezgan stingri. Vai tiešām kāda liksta sagaida viņas zēnus?
Kādu sestdienu Jēkabs saposās un aizbrauca uz Rīgu pie Ievas: Natāliju tas nepārsteidza, jo fā nebija pirmā reize. Kad Jēkabs svētdienas vakarā' nep^rra-dās mājās, viņa gribēja jūgt zirgu un braukt dēlu meklēti bet divas govis nāca slaucamas, tāpēc atbildību par saimniecību nevarēja atstāt tikai kalponēm vien.
Pirmdienas rītā Jēkabs pārbrauca. )
jjPiedod, māt, ka tev manis dēļ bija jābaiļojas, bet man gribējās vēl drusku pabūt kopā ar Ievu."
,,Dēliņ, neaizmirsti tikai to, ka viņa tev tikpat kā māsa. Met ārā no galvas mīlestības domas, kamēr vēl nav par vēlu." ' .*
Jēkabs klusēja. Eā gan māte to bija varējusi no-^ manīt?
Nākošajā: vasarā Ieva pēc skolas beigšanas ais^ brauca uz Somiju un Zviedriju, bet vasaras beigās atkal strādāja Pakalnos un vakaros labprāt stāstīja par ziemeļzemju ieražām un tikumiem. . ■
Kādā pagasta"'sarikojumā viņa iepazinās ar attālāku Pakalnu kaimiņu dēlu, agronomijas studentu Uldi. Jēkabs bažīgi vēroja savu māsīcu, kura ar jauno paziņu bija iegrimusi pārrunās. Tad viņi pizgāja no sarīkojuma telpas un lēnām aizstaigāja Daugavas virzienā. Abi jaunieši apsēdās upes kriastā un klusēdami raudzījās nepārtrauktajā ūdens plūsmā.
,,Vai neiesim -atpakaļ?" Ieva pēc laika pagrieza galvu uz Ulža pusi un klusi jautāja. „Nē, vēl nē. Ir tik labi būt ar jums kopā,** jaunek». lis saņēma Ievas roku un noskūpstīja.
' Njēkabs un Andrejs gribēja braukt mājās, ari Uldim; bija pa ceļam. Visi četri jaunieši, jautri čalodami, sasēdās ratos. Pusceļā Uldis atvadījās un pateicās par vedumu. Ieva gaidīja kaut ko vairāk, bet Uldis tikai sirsnīgi paspieda^rokunīnltizgāja.
Jēkabs redzēja Ievas acis vilšanos.
^Nebaidies, nekur nepazudīs," viņš smiedamies iesaucās. „Rīt pat būs klāt kā nagla!*'
Tā ari bija. Otras dienas pievakarē, kad Ieva gribēja iet dārzā pupas šķīt, suns sāka; riet/ un pagalmā ar divriteni iebrauca Uldis.
Jēkabs labsirdīgi pasmaidīja un pameta Ievai ar galvu, it kā sacīdams: Nu, ko tev teicu!
Šai vakarā Uldis bija sevišķi uzmanīgs. Natālija cienāja kaimiņu ar vakariņām...
„Ieviņ, ja drīkstu jūs tā uzrunāt, aizvediet mani, uz savu mīļāko vietu iše.Pakalnos," pēc vakariņām ierunājās
(Nobeigums sekcs)
Dziesmu svētki Kanādā nav vai iu Latvieši Kanādā šui iaikii nā^ darīt visu iespējamo, lai ki viesim paliktu, vislabākās aimirļ latviešu organizācijām, latvievļ ziķu, mākslu, viesmīlību un šiiļ Latvieši Kanādā domās par iļ bez labām atmiņāni, katrs sev līdzi arī kādu dāvanu vai piJ lietu no Toronto un Kanādas.
Valtera Ziediņa spiestuve , vvood Printers Ltd." šai laik..] dzējusi izdot persiešu liriķa Heijama dzejoju krājumu. Heijama dzejoļus ilustrēs un u mu iekārtos Aģentlnā .^&/ā\ latviešu mākslinieks Gvido Bu Eseju, par. Omāru .Heijamu dzejniece Ingrida Vīksna. Kiļ apm. 10 mākslinieka Gvido, 13j grafiku. Katra izdevuma lappi spiesta divi krāsās. Dejoju kr] iespiedīs manā spiestuvē, bet mam izraudzīti labākie teci spēki, kanādieši.
1) Dari, ka hivāk\ Savaldies arvU Ja tuvoties gvļ Liktenim smaic
2) Tu ņemu rītsl Pacenties luivu Vlnkausu ņern.l
. Atgādinot'pat sl Mēness jau ??ztj
Valters Ziediņi
p
PROF. P.
Kultūras, dienu sarīkojumļ jorkā 25. janvāri jaunās,pa; prof. P..Birznieks;r-eferēja pļ viešu dzejas iespējām jaunaļ kādē/ norādot, ka nākošie di mūsu dzejai nozīmēs grimšanu un bojā eju, vai ail stu kulturālu sasniegumu, pēdējā iespēja, bet pamatā "piga, draudīga un aicinātā! matideja un pieņēmums. \| •vai nevērtība atkarīga: no des. Visas cerības -liekami .trimdas literātiem, kari tom zaudēt ar: pamatu zem kļ Pēc veco latviešu rakstniekiļ šanas literatūra slīdēs preti| : tūrvēsturiskai nāvei. Pats • vi referents teica, ka viņš viešu • izcelsmes amerikāni atsēdies par daudz - ērti alļ jā; par daudz studējis un pa;! specializējies.
Prof. P. Birznieks norādi tautas kodols gan-ir dzimteJ izauguši ap 40 jaunu dzejniel viņiem nav brīvības izfeiktļ tas kavē nozīmīgu jaunŗaļ mēr vismaz dažiem :dzejiļ dzimtenē ir dažas nepieci'j īpašības. Brīnums var notļ Latvijā, kaut šāda varbūt! liela pat gadījumā, jaLatviļ tu brīva.. Dzimtenes raksir nav iespējams iepazīties aiļ . ■ tautisko literatūru, kura ^tilļ tīgi pieejama trimdas, n
f—i
(58. ti
¥iņ dziļi eļ
Tā seja bija neparasti peļ ja morāliski.salauztu ciļ tāpat kā rūpju nomāktai dzīvē bija palika nia „Vai esmu apmierināļ man teici-j- tad man nav ]| nātai. Tikai viens 'mani nekādu naudu no jums,, muši paši saviem spēkic \\^iņš ar nākošo mācības fordā. Tās tūkstoš māfeļ poļu karavīriem, kuri par Polijas brīvību, berļ zīmi. Viņiem dažam labaj būt tas būs tikai pilien^ kas ar rasas un lietus bus, kuri apstiprina jūļ ticam. Ja jūs piekrāpa mēs negribam būt upuŗļ skurbināt ar solijumienļ mūsu dumpības un neiļ audze uzcēla žogu starj , žogus noārdīsim. Ko cilļ rokai ari jānovāc.Tie,
