g. is.
JH8.''
latvpa
'A 3
Raž
ažas novērtējum
. ^ s pārdzīvojumus erotiskā^^^^i^^
zemes dzīvības . un Aiīle^bSiS dzejniecei, ma neskartu dabu. PAGĀJUŠA GADA LITERĀRO BARBU A'PSKATE ŅUJORKA Erotika viņai nenozīmē rotaļu,
• , ■ bet it tiesa saskare ar dzīvību un
Aizvadītā gada literārās ^ ražas sijātājs" noslēdzas no trauksmai- Herta Krauja ar savu dzejoļu auglību. Viņa nostājas blakus Ed
Norvilis, noklausoties ap 60 skatījumā. Pat sīkās ikdienas lie- jektiva dzeja ar autores iekšēv Karmenai Kurzemniecei Austrā-literātūras cienītājiem, četros re- tas zaigo zelta krāsās. Viņas ro- jiem pārdzīvojumiem. Viņas dzer ļļjā iznācis pirm^^^^ dzejoļu krā-feŗatos apskatīja gan pagājušajā mantisms: ir gaišs, rīta blāzmai jai ir kā gaiša, tā sāpīga melodi- jums „Dzipan". Tā ir neliela grā-gadā izdoto grāmatu skaitu ārpus līdzīgs, bet brīvs dzejas veido- ja. - matiņa ar 30 dzejoļiem. Bet pa-
Latvijas un okupētajā Latvijā, jums. Baiba Bičole grāmatā „Ceļos'* gj^ti teikt, kas ir viņas' īpatnība.
Ir ceļojumu vērojumi, beigu daļā bērna dzejoļi. Viņai ir oriģinālās humora potences.
Brāļiem Grašiem iznācis kopigs; dzejoļu krājums „Ogleš kvēlo", kurā katram 15 dzejoļu. Viņi ir mūsdienu cilvēki, dumpinieki, kas isaceļas pi:et. ifiateriālišmu; Viņi lietpratīgi spiež mtjtoru pogas, bet
Arvīds Berķis
mei
un ļauniDūs i;ime
Lasītie pašu latviešu un cittau- tošu mūziku. Tāpat par Ozoliņa nedzird lakstīgalu pogošanu. Uldis
gan ari izvērtēja dzeju un prozu, bet nobeigumā varēļja noklausīties ieskatus Anšlava Eglīša daiļ-prozā divos pēdējos gados.
Leons Rumaks savā referātā norādīja, ka ārpus Latvijas iznākušas 155 grāmatas ar apmēram 25.000 lappusēm, caurmērā 166 lappuses katrā, ito vidū 12 romāni, 7 dzejoļu sējumi, 5 drāmas * - - • i, ■ darbi un 20 atmiņu grāmatu Oku- tu mūzikas kritiķu cildinājumi pi- pirkstu piesitienu gribas sacīt, ka Orasis pieĶeras savai tautai, pētajā Latvijā 10 mēnešos iznā- anistam Arturam Ozoliņam bija tas pat uz šai koncertā lietotā jū- ^am ir Ugas _pec mājam, kusi 1972 izdevumi, bet, atskaitot sapulcinājuši Portlandes Day mū- tami necilā instrum^enta apglāsti-' braļi ar asu pra u un^^^^^^ krievu valodā izdotās iznākušas zikas sabiedrības auditorijā ap- ja katru, pat vismazāko notīti, da- tienu kritizē musu trimdas nepati-580 grāmatas un 217 brošūrasr meklētāju daudzumu, kas jūta- rot to nozīmīgu un dzīvu Helajā kainas_ pus_e^ Austris Grasis no-Par pērnā gada dzeju referēja mi pārsniedza tradicionālo vietē- skaņu, klāstā. nak pārmērības ar pietmras zīm-Nora Valtere norādot^ ka ārpJs jo Mv.šu kul^^^^ „ ^ , Z:^^^
ferente raksturoja katru dzejoļu Sālemas K« Ts^^M r^ēr^
krājuma autoru. , - vju pilsētām. ^ ^^.^^ ^^^^^^^^ ^^^^ atradumiem.
Pētera .^gara „iLaļie zīmneši" Programma bija tikai ceti'u au- Teicama stila un atskaņojamo au- j^nis Bičolis raksturoja pagā-
sniedz daudz domu un vērojumu, toru četri darbi: J. S. Bacha fa- ^oru izpratne! gada prozas autorus Irma
mazāk dzejas izteiksnai. Aigara minora prelūde un fūgal no
ŗa gleznām „Skat, kas mums se-ko", pie kuras tuvāk pakavējās trecenzente Indra Gubiņa savā rak-
' Foto: J. Liģers
ingra gleznas
saturēt iespējas precīzam kopējumam.. žām virsma vienmērīgi ļnogludinā-
a. ^ V - -1 ' A ProK^riP Tnnāss Mipcniplr<: Aida Augšējā uzņēmiimāBTFK prezidija vicepriēkš^^
dzejā paužas filozofiskais un mo- „Wohltemperiertes Klavier", F. ozoliņš vel jauns gados. ^[^^^^^ ' Toronto atklāj mākslinieka Eduarda Vingra gleznu izs<ādi. ~ Apakšā: Viena no īpatāk^jān/ E. Ving.
rāUskais skatījums. Pret varmā- šopēna sibemola minora sonāta, ^^^^^^ J"^-^^ alkano- vuši niā jauna ~ ie paši varo- ra
cīgo un negatīvo viņš lieto ironi- op. 58. V. A. Mocarta la - mmora ^^em. Kaut butu. Katrs atskaņo u J ļ g^ā, jas ieročus. Dzejnieks tic, ka ibrl- sonāta, K. V. .310 un Prokofjeva 3ama_is darbs šķiet, viņam ir vel (Nobeigums 5. Ipp.) vības alkas nekas nespēj apslā- sibemola mažora sonāta (septī,- ļt ka jaunatklājums izpUdits ar "ļndira Gubina Pēt. P. Aigaram ir absolūti sta- tā), op. 83- savstarpēji ļoti at lamiatraduma mīlestību mi svai-. ^^^m bila dzejas forma, nemainīgs šķirigi darbi. pimu Jai tas viss ar aiku nepar-ritms, atskaņas. Viņam nav tipis- Dzirdētais koncerts rādīja, ka ies pied_ziv(2usa makshnieka saukās mūslailiu dzejnieku iezīmes. Arturs Ozoliņš kā izpUdItājs māk- '^^^^^"^f^^^^^ %
Jo viņš nepazīst šaubas un nedro- slinieks iet savrupu, izpildīti.3U _ ^ .vifniner Sv; Jāņa baznīcas zālē laikā no kā nelielās vāzes spētu m--.--- —^..-j»^ i^x^ļ,cjuiu»iii.. .^^o.ua vi^ui^^^igi (uvgiuviiueu^
šību. māksUnieku vidū diezgan reti vē- au, J^as vu?s mja saja Koncer- aipmm notika mākslinie- puķu klēpjus, jo ziedus māksli- Tā, piemēram, V. Kaļiņa prortre- ta, piešķirot attēlotajiem ikdie-
Velta Toma ļirājumā,,Sērdie- rotu ceļu. Gandrīz ikvienam iz- ^ ar smas rutmas nenoma - ^ Eduarda Vingra 3. patstāvīgā nieks nerāda ne reālā telpā, ne re- tā traucē priekšplānā rapiera krā- nas objektiem mistisku nokrāsu,
nes" spēks"■•••pieķkŗaš' savai- jauni-'pildītājam.. māksUm€kam.;..ir.-l^a meistarības svaigumu. gleznu izstāde Toronto, kurā, sa- ālā sakārtojumā, svarīgs ir tikai sas, kuras, būdamas spilgtākas Dažos virsmas apdare atbilst at-
bas dienu dzimtenei. Dzejniece stiprā puse, ar kuru tas mēģina pōc koncerta Dr. Andra Ritma- līdzinājuma ar abām iepriekšē- dekoratīvais raksts, gleznieciskā nekā pārējās portretā, novērš uz- tēlotā objekta virsmas gludumam
savu dzejas spēku smeļas Latvijā, izcelties un aiaraut klausītājus, ņa mājā, kur Ozoliņš uz dažām jām, varēja vērot pārmaiņas gan kompozīcija un krāsu ritms. Dažās manību no sejas. Negribas ticēt, vai- izciļņiem, tā papildinot trīs-:
it .sevišķi savā dzimtajā sēļu ze- Jo bieži tā ir tīras žilbinošas spē- dienam bija apmeties, radās ma- tematikā, gan gleznieciskajā apr gleznās ziedi saplūst vai it kā iz- ka mākslinieks būtu gribējis gal- dimensionālo ^ ilūziju, piemēram,
mē. Dzīve svešumā -Tomas dvēse- Ies tečhniskā virtuozitāte, skaists, izdevība ielūkoties mākslinie- darē. šajā izstādē bagātākais bi- nāk no aizmugures krāsojuma, venokārt izcelt šo vienu atribūtu, puķu kāposts, ^ ķirbji. Gleznā
Ici pieskaras ārpusē! Dabas krāsains piesitiens — tonis, pat-jj^^^d^^^^ sarunā ar viņu ja puķu un portretu klāsts. .piešķirot darbiem rotaļīgu vieglu- Tāpat R. Kaļiņas portretā seja „Skat, kas mumsļ seko" (Look,
priekšstati saistās ar Latviju (ie- dažādas teātrāllbas spēles laikā pašu kā top šie kritiķu cildina- Puķu gleznojumi acij tīkamā mu (piem. Nr. 19, 20, 26), kamēr palikusi it kā otrā vietā, jo gal- who is following us) redzama'īpa-
vas; vanagzii'ņi, ziedoša ābele), u. t. t.. Pie Ozoliņa nekā tamlīdzi- tie koncerti: līdz 12 darba stūn- izvietojumā stari) portretiem — citās ziedi radušies it kā eksplo- - venokārt izcelts augums resp. iz- ta ļoti reālistiski attēlota ļoti ne-
Viņa lieto no'senatnes nākušus ga nemanījām. Viņa spēles tīri dienā, gan tīri spēles technikāi, rādīja brīvā, taču apvaldītā trie- zīvā krāsu smalki izstrādātais reālā situācijā (pat absurdā ķirb-
latViešu valodas vārdus saglabā- t^ehniskā ^varēšana-^ virtuozitāte skaņdarba jo sīkā kompozici- Pienā attēlotus ziedus, kuros to- paUekot dabiskajos toņos (Nr. 15, tērpa materiāls, šķiet, ka māksU- ju procesija, kuru vada trauks,
iusi senlatviešu zināšanas un iz- bija tā pakļauta izpildāmā darba uzbūves un satura psicholoģis- mēr varēja pazīt atsevišķas zie- 22, 25). ^ niekam derētu arī padomāt, vai kā veids un virsma atgādina ķirb-
jūtas bet nicina pārtikušos trim- satura pasniegšanai, .ka to pašu analizē. sugas: magones, kriģelītes, pī- Ne visi puķu gleznojumi ir kva- atsevišķu priekšmetu detaļēta, jus. MazUet humoristiskais, sirre-
^ekus - ■ kā tādu par sevi neuztvērām, bet Arturs Ozoliņš arī iecerējis šā- Penes, gladiolas u. t. t. ,Ar tiešu litātīvi vienādi, tomēr tajos, ma- smalki izstrādāta apdare patie- āUstiskais tvērums liek domāt
Zenta Liepa grāmatā „Gaismas gan tikai tīru brīvi atraisītu plus- gada rudenī piedaUties Varšavā ^^ālu ziedu kopēšanu mākslinieks nuprāt. parādās mākslinieka indi- šām pakalpo portreta glezniecis- par Salvadoru Dali un^ glezmecī-
notiekošajā šopēna pianistu kon- nenodarbojas, bet smalkjūtīgās vidualais interpretējums. Ne ta kajai kompozīcijai. Tā ar lielu ru- bu pirms 50 gadiem, šim darbam,
kursā Labākās sekmes tur un krāsu niansēs vai kontrastos ļauj portretos, kas, būdami apmēros pību, precīzi izstrādāts gredzens, tāpat attēlotajiem kartupeļiem un
tiem veidot rakstu. Vāzes ir tikai visai Heli, dominēja izstādes tel- medaljons vai lakats varētu gan dadžu ziē^^
ieskicētas, un būtu; veltīgi gudrot, pu. : derēt attiecīgās personas rakstu-kams viegls rotapgums,: pat jaut-
- Portretus niāksličieks darina tār^^
dādkā superreāKsma;garā, vietž^m;:Sta^ Visuma Bv^g^
tuvojoties fotogrāfiskai apdarei.^^m
Šāds smalks izstradājunis neap- nav zaudējis savu nozīmi? Tā kā dažāJdiem objektiem, kas reizēm
Austra Balode MEŽĢĪŅU RAKSTĀ-
Mežģīņu rakstā domu pinu — mīklu minu svešā domā.
::MežģīmL raksta labirintā dzīves grodo pavedienu atritinu, atšķetinu.
Tum^ā brienu — gaismas sienu trauslām plaukstām aizkārt gribu — liktens zibu satvert gribu — mežģīņu rakstā, kas mūžus raksta.
gaidīsim viņu atkal Portlandē!
™o viru an^amoiaivaivi. .azepa meama un r. _mnsona ^^^^ ^^^^^^^^ ^ ^ ^^^^^^ ^^^-^ nevajadzīgi sadala gleznas smagu-
dalībmeki 5. aprīli Ņujorka dzie- muzikālajā apstradajuma) nobei- ^^^^^-^ technisku' prasmi, tikai reālistiski, tad dažos portretos ma centru (piem. Nr. 4, 8, 5).
daja tikai otru reizi visa ansam- beiguma daļā. Gandrīz katru pec ^^^^^ jautājums: vai pašreizējā traucē anatomiski nepareizais zī- Savus darbus eļļas vai akrilika
bļa pastāvēšanas laika, tadeļ paši pirmajām pāris „iesildīšanas" ļgikjnetā ar pašreizējo fotogrāfi- mējums, piemēram, rokas Dr. A. krāsās gleznotājs veicis ar lielu
bija ne mazums nobēdājusies, ka dziesmām vajadzēja atkārtot, ka techniku šāda veida modeļu šlesera un Mrs. Martin portre- rūpību un pamatīgumii, tā ka
jāstājas maz pazīstamās publikas arī sniegt vairākas .piedevas, kopēšana ir tas, ko mēs no māk- tos, kājas -S.MaskeU portretā, koUekcionāri var būt droši^ ka
priekšā bez viena no trim pirmā- .^r^ni^ā oublikas atsau- slinieka sagaidām? bet T. Ķivlenieka seja Uekas sa- krāsa nesprēgās un nedzeltēs. Tā-
jiem tenoriem, kurš joprojām vēl ^^^^ _ . Dažos portretos mākslinieks augu- likta no divām dažāda lieluma da- pat ar lielu rūpību un veiksmi
nodarbināts -Ceilonā... ciba derētu kalviesiem par zīmi ^^g^^. atsevišķus locekļus vien- ļām. mākslinieks darinājis logatus, kat.
Ņujorkas publika tomēr no- biežākai ceļa atrašanai uz Ņujor- kāršo, pat stilizē, radot kokainu. Portretos mākslinieks tomēr rai gleznai tos izgriežot pēc kā;-"
vērtēja atzinīgi kā; ansambļa mū- kas pusi, kurienes latvieši gan vietumis it kā tikai divdimensi- parāda labu krasu līdzsvarojumu, da attiecīgajā daifbā esoša motl-
zicēšanu, tā izvēlēto programmu katru vakaru var izvēlēties slavē-'ālu priekšstatu, ko pagrūti savie- gan lietojot asus kontrastus, gan va. Daži logati patiešām vēroja-
— četras J. Vītola, divas H. Pa- nākos pasaule.s koncertētājus, ta- not ar reljēfāk attēlotām sejām, smalki niansētas pārejas. mi kā mākslas darbi par sevi, ta-
vasara, vienu A. Kalniņa un vie- ču tomēr nevar iztikt bez pašu (Rem.v L Rudusānes, S. Makrell, Izstādītajās pāris ainavās tradi- gu ne vienmēr piemēroti ielogo-.
nu A. Okolo > Kulaka dziesmu dziesmas, it sevišķi, ja tā nāk Mrs Mar^n protreti). Portretos, cionālā veidā E. Vīngris rada Jā- tajai gleznai. j
pirmajā daļā, bet divas J; Cīruļa, Kalvja iejūtīgajā liekas, mākslinieks nav arī pietie- va^ salas īpatnības. Katrā ziņā a izstāde bija inte-
divas I. Sāksa un, četras tautas sniegumā; dziesmas <J. Norviļa,T. Dsteres, B. V.
kami uzmanības pievērsis ko.mpo- Techniski dažādās apdarēs tur- rešanta un rādijā Eduardu Vingri h zicijai, veltījot galvenās pūlēs pēc pretimir viņa klusās dabas. Da- glezniecībā 1^ „sava ceļa gājēju".:
KĀRLIS ZEMDEGA
viņi mani dursta kā vecu pastalu. Pec katra iešļirci-nāiuma iūtos vājš. Reizēm tiešām gribas celties tm
savās domās pārliek ķādii jaunu doinu, atmiņas tin nājuma jūtos vājš. iieizēm tiesām gnbas cemes un prieku. Vējsiešalcās egļu jaunaudzē ūn salīgoja ziedošo braukt mājas, bet nav jau kur. Manā istabiņā dzīvo- : ķiršu zarus. Apkārtnē tvanēja pavasara <ļiena. jot cits īrnieks. Mūsu nodaļas māsa laikam mani to- Paklau, Māri, tu tacu brauksi atpakaļ, kad pie-
mēr saprot: tādās reizēs viņa Icļūst asa. Vecs virs, jau nāks laiks? — slimais jautāja.
NOVĒLĒTS
Zilajā atļtobusā kāpa steidzīgi braucēji.— sievas vīrs domīgi noraudzījās satiksmes steigā, un bērniņ ar saiņiem un groziem, un vīrieši svētdienas , Braucēji no autobusa izbira biroja mājas priek-
uzvalkos, ar puķu pušķiem rokās. Nerimtīgā cilvēku šā un aizsteidzās kur kurais. Māra blakussēdētāja bi-
kņadā jaucās ar pavasara smaržām. Diena bija saulai- ja viena no pirmajām. Katrs apciemojuma mirklis bi-
na un pietvīkusi — tāda, kas aicināja pavērot dabas ja dārgs. Vienam otram pajautājot,' Māris drīz atra-
mošanos ārpus pilsētas. da ceturto nodaļu. Paverot durvis, viņš brīdi apstā-
Māris Vaivars tomēr jutās vientuļš un di*ūms. jās un vēroja pusduci gultu. Vecais Salmiņš, pagrie- valdošajien/ vējiem sargāja meža jaunaudze. Pretī
Nodoms apmeklēt sanJtoriju viņā vieda nospiestības zies uz sienas pusi, gulēja. Māri pārņēma sajūta, ka sanatorijas lielajiem logiem, uz dienvidu nogāzes, rin-
• v-i.- TT-_v,:„: ciAlw,;-«?; +7^-,rn loViōlraic! «ļranofa TJPibi-ifl niPivn-i«flypfiT vTrn mAfliriM Vīns tarMi
bērna prātā.V. . v -
Māris ievēroja, ka slimnieka sejā radušā^s jaunas rievas, vaigos neveselīgs sārtums un kuplajos matos daudz sudraba pavedienu.
— Pastum manu gultu tur otrā kaktā, tā lai varu redzēt mežu. lūdza Salmiņš.
Ēkas spārnu, kuļfi atradās ceturtā nodaļa, no
ja.
Mani jau tur neviens negaida, — Māris atbildē-Tevi: gaidīs, tevi noteikti gaidīs! Padod nu,
izjūtu. Vecais Salmiņš, tēva labākais draugs, nebija nevajadzētu veco vīru modināt. Viņš tacu neviena ne-. dojās augļu dārzs, ra'dis lūgt, viņš labāk pac\eta un izturēja. Pirms da- gaidīja. Varbūt savā diendusas snaudā viņš varēja _ šai skatā varu r;
+^-rv,«i. ViJi'o o-leilfTiic mstlrarti Ar ai- p-ūt vairāk sTiii'O't.iinia rielrā Tin viTia anmAiiininma/ H^^^^ ^. i
Viņa vaicāja
dātajās rokās viņa turēja lielu pārtikas somu, bet se- dzījās atnācējā.
jā viņai bija iegulies snaaids.
Vai jūs 'arī uz ■ Mežmalām? ^ — Ja, pirmo reizi, — Māris neskanīgi atbildēja " _ Uz kuru nodaļu? — sieviete neatlaidās. Uz ceturto.
Vai tu, Māri?
ir, pastkarti saņēmu tikai vakar. Nebija jau nekas steidzams, bet tomēr labi gan,
dēls, man papīru im rakstāmo. -
Palicis grāmatu atbalstam, vecais Salmiņš ar lī ir mana vienīgā priekšrocība, — atkal drebošu roku vilka vienu vardu pēc otra. Pabeidzis
rakstīt, viņš papīra sniedza Mārim:i ; ■.- .: 'Ifena^'^vĢlēšaaias:'\:■'•
ļ/š, Hurbīsu saiffinieks^M gribu, lai pēc manas nāves visa Durbīšu māju zeme, ēkas, dzīvais un nedzīvais inventārs .pārietu M^ŗa Vž^ivaraīpašum^^^ tur saimniekotu ūnuiftarētu r' ■ ':;'Ēduards;-Salmi]js^
— Bet ko citi par to teiksi;-^Va^ | Kas tev par citiem !Eš tā gribu,; un tā/ tas tik% — noteikti atbildēja sinnmsz^
raudzīties vai visu dienu, -—sli-
— Es jums to parādīšu, — viņa droši noteica un pagriezās -runāties ar kaimiņieni otrā pusē.
staigāju savas trimdas takas. ^īm pārdomām vienmēr ir tāds svinīgs spēks. Gadu žiglajā skrējienā nemaz nebiju pamanījis, kā mūs visus laika zobs ir sagrauzis, kā pasaule un svešums mūs trinuši un līdzinājuši, labā dzīve aptaukojiisi. Vajag daudz spēka, lai turētos-šīm pārvērtībām pretim.
Māri Vaivam drīz pēc apciemojuma sanatorijā
ka :atbrauci.,
'ļĶaris izņēma no somas augļus, grāmatas • un kaudzīti latviešu laikrakstu. Novietojis puķes vāzēļ viņš
apsēdās uz. veca ļodziga krēsla. Pie citām gultām bija tajām zemnieka plaukstām mierīgi atpūtās uz palaga bu pie Londonas. Vecā Salmiņa veseļošanās ieilga. Citi braucēji sarunājās par slimībām un šauro vairāki jauni sēdekļi, l)et Salmiņam pietika ar ķeblī- atloka, acis raudzījās dārzā, un sejā atplauka smaids. Māris viņu neaizmirsa — kādreiz apciemoja, bieži sū-
Vecais Salmiņš brīdi kltisēja. Viņa rokas ar pla- pārcēla uz citu vietu. Viņš dabūja labāk atalgotu dar-
mājas dzīvi. Mārim domas novirzījās uz veco Salmiņu. Ko gan viņš varēja stiegrajam zemes kopējam teikt Parastie m'irinājuma un līdzjūtības vārdi te nederēja. Salmiņš prata tulkot dabas zīmes un lasīt cilvēku domas, viņš zināja savu likteni, un tāpēc tukši vārdi
ti. Slimnieka acis neatlaidīgi seko ja viņa kustībām.
Redzi, tur dārza stūrī iritrīs ķirši, — viņš atsāka tīja avīzes un grāmatas.
— Pacel tās redeles zem mana pagalvja drusku aug- domu pavedienu, — tā ir mana ģimene. Koku cilts Tad, pavisam negaidot, pastnieks atnesa vēstu-
stāk, citādi ne es tevi labi redzu, ne dzirdu, — Salmiņš nō manām mājām Latvijā. Tajos skatoties, es atceros^ li ar nāves ziņu. Māris;
ierunājās. ~ Paldies par ciema kukuli. P^r.a:ugļiem kā tos Saldū nopirku, pats iestādīju un kopu, kā tie ;laba saimnieka mazāk^
daudz nerūpējies, tos es varu nopirkt, bet lasāmo ģai pavasarī ziedēja, un rudenī ogas... Pēc divdesmit ga- mam bija pielikusi kādu no Latvijas pienālnišu vēstu-
varēja tikai.sāpināt. Mārim gribējās veco vīru uzmun- nekad neaizmirsti. Es vēl savā mūžā nekad neesmu diem te es atkal redzēju pavasari atnākam. Tas nebi- li.. Uz skolēnu burtnīcas lapas bija tikai nedaudzi tei-
drin~lt bet —- kā? ' ' rlanrlK .OTilĀiis kā' tacfad. hAt TniPCPfl itotIt»!. vI«.^ = i:. wr.lō1ro nu oTnon?» Ira navpstf tas Tīna fārlc 1r5«ln ImTnl--^ ' . .
tik daudz gulējis kā tagad, bet miegs vairs nenāk, ja pelēks ua smags kā parasti, tas bija tāds, kādu kumi:
Zilais autobuss steidzās pa platu, negausīgi ātru , Raudzīties griestos un prātot nav jēgas, dzīve ir jā- vēji to ienesa Dur^bīšu pagalmā. Tagad tur viss ir ... Šogad bija ļoti barga ziema.: Visvairāk cietis
ceļu, tad pavisam pēkšņi nogriezās lauku ceļā. Saza- dzīvo. ' ' citādi, bet svešais nav nācis uz palikšanu. Nāks palu mūsu dārzs. Tagad nu kolchoznieki cērt ķiršus un zāģē
lojuši sējumi,dzīvžogu ierobežotas 'ganības un zemes/loļiro nn ni7«lraln.«a to kā nebiiuau. < .
jevī sadugusas ciema mājas. Piesaulē uz sola kāds vecs
Vai tad tev celties nemaz neļauj ? Nē, pašreiz nedrīkstu gultu atstāt. Katru diera
laiks un aizskalos to kā nebijušu. ^ . toš malkā. Brigadieris teica, ka rīt tur sākšot rakt pa^.
Slimnieks atkal apklusa. Mārim likās, ka viņš matus jaunajam kolchoza ciematam*... /
