Mdienai 1970. g.- 22. apriais, 30. ffi"?s.
ļATVUA AMERIKĀ S
ilīs
ļicrston Klvd. [faktors Krišs r. 766-2261.
ļpHkal. ja pie-basia kupons ļc.^illa?'^-: rak-
:UD. ne;;katrā'
V i-c.i.'!/.- .■ >;Bt;.-^^:.:.:^:]u^•iu •šleJas;.: telpu.
nrivi'itii'mu;
anis ■ ceļ . taii-' ' . ii, pa-7», v?i . sanu,
- -A.. :ēlo-
Aā\^^"
■r-' no katrs-' '"vļ maco-^ iZ • dzirdes ■ Iv.S'j iej" :->ir la-
Iš'i 'rvrvni, kiiŗa / Jt īsf-. Kā "-ir atka-' i na, rno-. aUīstīV ^ :o izlietot ļ--' 0 ^' ar to. 'ka 1. '7 ticn^ dota. './ <'tot ar dzi-
d\ ' cilvēkarņ • li 6. bp.)
'rsi''".-gu ide-: loāŗŗa glez-' '--',ia arī visu,. l -V'- nolika ne-/, ļipnā.
' --..ailiekii res-' ^--> ir,a sasta-; 'i i isL-jizEi ga--u-Vi'i::ors Ķon--''"^-•'JL-v.^, otrs —.; iļĀu. - Jaunākais,-.' ļi^os aiva^e, pēc . V'jcāk., jam raks- ' 'imd\ \ ēlūk sla^ plvOA'ikij OliudO" teāļŗus no Eī-:; līd^ Telavivai. skatuvi no „di» 'Vu^'panāca. :ās, atrod savu 'airāk vai mazāk, eslSj-kas mums ■ ,,Taķstu" pat bez 'eātŗa gleznotājs : -nē, kas sastādās-am jābūt apsvie-: te reālistam, te-■mana un Meter-. dekorācijas. Tas ns volens jābūt stājglezniecības • -vienādi tēlot Oi-ļdek(-rātars nevar ļkat^ves gleznoju-
ļistiskcj teātri Jā-' Pēteppilī, ar sim». pā,-krievu 6imbo= pka ĪStanislavska Maskavas Dailes pa, no dzīves ko-bbolisma teātrim. i simboliskais te-ņau Antuāna Brl= kveda Meterlinka pnislavskis 1904/ ar Meterlinkuj^ itoru- lugām. tikai ; 1908. gadā, guva • tņā uz mūžu ar!
)
Sānis Zentiņš
Irmas Kurnēs
Kārlis Zutis ZELTA MATS
Viss kails im'pamests apkārt šķiet, Vien stundas savu gaitu iet... Kā hindu jogs, viens vērojot^ Es gribētu sev mūia mieru dot
^ Pa logu nenāJc gaismas stars, Us panīcis ir badā gars. — Bet tad es, liekas, plaukstu pats: Spīd aizmirsts, drtots zeltamats.
Mgrida Vīksna
ZiTgi un
Toronto latviešu koncertapvie- Izraudzitā programma savā sa- vai runāti, bet Kalniņa dEiesmās
lubas rīkotais pašreiz populārās turā bija interesanta, bet šaubos, tas neiederas un padara tās 5ve-
dziedones Irmas Kurmes koncerts vai bija labi koncertu pabeigt ar šas.
notika ļoti sliktos laika apstākļos, Mediņa dziesmām,_ jo šo viņa ^ jākonstatē, ka
sniegam, lietum un vietām atka- 1955. gada Zviedrija komponēto . j
lai atturot daudzus mūzikas drau- dziesmu noskaņa nedod koncer- «zie<iones dikcija nebija tik laDa
gus, tā ka apmWētāju skaits bi- tam nobeiguma izjūtu. Citāds kā agrāk, un teksti vietām bija
ja tikai nedaudz pāri simtam. programmas sakārtojums, manu- grūti saprotami. Piedevās māk-
Māksliniece aizvadītajā konl^er- "^'^ ''P"'''"^^»' ™'
tii sezonā ciemojās Toronto divas Programmas ^labākā daļa bija dāt ari tā, ka ikviens vārds sapro-
reizes, izpelnoties nedalītu klau- Mālera dziesmas. Jauki izskanē tams bez īpašas piepūles. Ir tādi
sītāju un kritikas atzinību. Starp- ^Fantāzija", bet „Ansītī un Grie- vokālās mākslas reprezentanti
laikā Irma Kurme koncertējusi tiņā" dziedone parādīja, ka viņai (un dažkārt tās ir slavenības),
Vācijā — Ķelnē, Minsterē, Ham- pa spēkam arī ķolorātūra rakstu- kas upurē dikciju toņa veidošanai,
burgā un Kāizerslauternā, kā arī ra dziedājumi, kaut tie ir tā kā Tiem pretim var stādīt tikpat ie-
Zviedrijā — Stokholmā un Halsta- drusku par , smagnējiem. No lat- vērojamus dziedoņus, kuri pratu-
hamarā, dziedot galvenokārt lat- viešu autoriem vislabāk izskanēja 'ši apvienot skaidru dikciju ar vo-
viešu autoru dziesmas. Viņa kon- Poruka trauslās dziesmas. Svai-kālo pilnību,
certējusi arī amerikāņiem, ipie-gi skanēja ari Ķēniņa, darbi. ^ , , . .
mēram, Mineapoles mūzikas klu- j,., „„ , ,, , , l"^.'' ^? ^'^^
ba slēģtaiā koncertā iepazīstinot patīkami un dzidri dzidrie un skamgie piano un me-
ar latvieša A šturma dziesmām, tembrētais soprāns. muzikalitāte co dziedājumi, bet fo_rt_e nereti
kuras viņš komponējis ar ameri- ^ techmskā varēšana gādāja par kļuva it kā forsēts, pārak skaļš,
kānu autoru teksiiem. ^o, ka izpildītajā jutas ā^ti ari neiekļaujoties kopīgajā
mūziiāli komplicētās un
Irma Kurme šoreiz sava kou- jrūtās dziesmās. Bet no tā,
certa programmā bija uzņēmusi spēj kaut ko sniegt var prasīt arī sl un no jauna apliecināja, ka "j"': Mrj"t'T"»aa katrT7n bidk^"kurk TrUemeŠlsTa vhS '."f ""f ^ «P»™ ™ 8«'ši rezonē- certs bija labi apmeklēts,
ari divu starptautiski pazīstamu vairāk. Attieksmē u. A. Kalniņa mums aug dziedāmja. ku;. ar Z ^^^L:^ ū:^^s^^, ^'^'^ '"^^^^ P'^" ^"^'^
vācu autoru - Brams^ un Male- dziesmu mterpretoju nevaru ak- nopietnību strada, un - darbs da- ^^^^ MiviAmx ceļu un nes iz- grupu izstādēs, un ari Toronto šl----:--->
ra dziesmas. Paldies par to, 30 ceptēt, ka uz izpildlļuma lēses to- ra meistaru. Slavējama aci mak- ^^^^ personības zīmogu, tad bija tikai viņa otra patstāvīgā «p^T, , , , . , „
latviešu koncertu pubbka sak pa- zas dziesmas, piemēram - „Pie stoeces vienkārša un dabīga ^^^^^^ ^^^^.^.^ māksliniekil sai- darbu skate kopš vairākiem ga- T
mazām atsvešināties no mtema- pēdējā pļāvuma" un „Magone", skatuves staja. ^^^^ ^^^-ļ^ ^^^^^ Starplaikā Eduards Dzenis f'^™»^™''' galvenokārt Ja Dzeņa eļļās galvenokārt val-
cionālās mūzikas. Protams, ari .tika sadtņmstalota vokālā līnija ;,oti laba pavadītāja bija pianis- cilu „Goup of Five' izlasi, kura gan izstādījies van:ākās ASV pU- I?f^!;s''''.^n;;:/''f^''"™'-'''^ ^- 5'' ''-T 1°^! ~
māksliniekam ir vešanas sad un un dziedājums tiecas kļūt par \ Leinvebere, bez kļūmēm parādītu izcilākos sniegumus no sētā?, kur viņam daudz cienītāju. LTil-Tf^ '• f ''T "'f'^'":
ad pagrābt pa riekšavai no citu melodeklamaciju. ša iemesla dēļ, pārkožot ari cietākos riekstus, kā- mfisu visai aktīvās un skaitUskl Vērojot un saUdzinot Ed Dze- if n1 "m^V ""^'T izpaužas teiksmai-
tautu meistaru mu^kas apcirk- muziķu valoda runsM, vietem ^.^ ^^^'^^ mākslinieku vides. ņa veiumus gadu tecējumā, jā- Z, Ī^Zl • f "^"^f."^JOf ..Saules zlrgos^^ tad tomēr
ņiem. Tas audzma klausītāju un pazuda punktētas notis, un ritms „=j„„„ v„„»„tl „ , ,_ . ... i • - no sakuma pa jokam, lai, vardu vairākos darbos mākslinieks ļā-
palldz straujāk veidoties arī māk- kļuva saburzīts, it kā paviršs. "'^""^ Neapšaubāmi, viens starp šiem tonstete, ka vņs_, ar nedaudz va- pie„i;,ot, vieglāk atšļfirtu no Eri- vies arī eksperimentālam krāsu
sliniekam. vVirāk kantUēnas šajās dziesmās Abas mākslinieces saņēma zie- •J^'^?^"', ^^Jiem ir Eduards mcijam. ir uzticīgs savai temati- .^^ Dzeņa, ieguvis apzīmējumu priekam, radot spoži zaļo „Pava-
^ ^ , ' . . būtu nācis par labu, arī izpUdī- dus, un klausītāji neatstāja zāU, k»TU.Pf~Sv^lf^fl"TT" "^"S" mākslinieks sari", kas pārsteidz ar līksmo,
Koncerta saturu labi raksturoja ^.^ .^^.^.^^ ^. ..izspieduši" vēl pā- ^Ķ.^'^' 'Pf» f;,4^^°?^^ "^"^^"^^ ^^'^'°^o ^^'^^ 8™"^'
lizes S rales - Didnchsones rak- . ^ ; etaju savu dazado makslimecis- ]0 dazada ^^^^^^^ piee a. tech- j jo ūsu pļavai saplūstot ar debesīm, pret
shtas piezīmes programmas lapi- ^ -^^^^^^^ ^.^^ ^ ^..^ ^J^^^^ ko i_dqu P^J-d^jl^^nota^^^^ T Edu- kuru fonu redzami divi melnbalto
na, pieskaroties .isi un saturīgi " " ' " ^ '^-mf vimn nc
komponistiem im. atsevišķajām ■ dziesmām. ^
. \ PSESĪMES m EDUARDA DZEŅA GLEZNU UN GRAFIKU IZSTĀDI TORONTO
Ja kanādieši var lepoties ar sa- ilustrāgiju autoru.
Voldemāra Rušēvicavijoļkoncerts Čikāgā
Pēdējā šīs sezonas abonementu neŗu ^ vijoles' un klavieru koncertā čīkagiešiem bija izdevi- kopspēle bija izteiksmīga' un tech-w ba noklausīties prominentā vijolnie- niski nevainojama. ! ka prof. Voldemāra Rušēvica Programmas otru daļu ievadīja 8 priekšnesumus. Gaumīgi izvēlētā ar Jāņa Kalniņa „Klusā stundā", programma sniedza plašu ieskatu Taja dominēja vijoles klusinātie klasiskās un laikmetīgās mūzikas toņi un skaistie flažoleti. Jāņa Me-sasniegumos. Profesora audzināša- diņa „Skabarga" ir raksturdarbs, r nas darbs mūzikas augstskolā un kurā imitēti skabargas durieid pienākumi orķestri nav; atrāvusi V. īpatos skaņu kompleksos — . gli-Rušēvicu ?io solista uzdevumiem sando, spikato un asās: harmoni. ijļ patstāvīgos koncertos. Par to pār- jās dubulttoņos. Abu mākslinieku I liecinājāmies viņa sniegumā čika- rūpīgā saspēlē atskaņojums vei-^ gā. ^ dojās ar lielu aizrautību un guva ;
Jau ar Hendela re-mažorā sonār ^^P^as ovācijas, Jāņa ī^epīša tas ievadu profesora vadītā loci- «Kaprizā meitene" V. Rušēvica ņa maigi tembrētie toņi ievadīja spēlē saistīja ar izsmalcinātu nian-klausītājus pacilātā noskaņā, ku- sējumu. Saturu kuplināja V. Trel-' ŗa- kāpina jās līdz aizrautīgajam maņa veiklais klavieru pavadī-frazējumam abās allegro daļās. Jums. , Virtuozā technikā izskanēja Mocar- Koncerts beidzās ar Jāzepa Vītola ta la-mažora koncerts ar plašu rapsodiju par latviešu tautmelodi-ķlavieŗu ievadījumu, kuru vingri jām. Ar sīrdsdedzi veidotās taut-sp^ēja pianists - pavadītājs-Valdis melodijas V. Rušēvica vijoles ska-Treimanis. Tematiskajā apdarē• ņās, tāpat V. TreimaņaJ klavieru šis koncerts pielīdzināms vijoles partija pavadījumā, uzbūra spilg-un klavieru duetam. Vijoles partijā tas ainas par tā]o dzimteni. Augšt-
Koncertu māks'liniece ievadīja ar latviešu ,klausītājiem tuvajām vecmeistara Alfrēda Kalniņa dziesmām Bērnības rīti", „Pie pēdējā pļāvuma", „Vecā pirtiņa", ,,Zīlītes vēsts", „Ziedoņa negaiss." un „Magone". Pēdējās trīs rakstītas komt)onista dzīves vakarā, un dažas no tām, kā Ziedoņa negaiss", ļoti grūtas kā vokālā, tā arī pavadījuma ziņā., Turpinājumā bija Jēkaba Poruka reti dziedātas dziesmas ļ,Lapas lido"
Mēness laiva", „Septiņas jauna-, vas" un „Dzimtene". I i .
Programmas otru daļu Kurme iesāka ar Johana Brāmsa „Kaps8-tā'-,,,Kaut es zinātu atkal ceļu" un „Mednieks". No Gustava Mā-lera darbiem bijļa izvēlēta ,,Fan-tazija", „Aņsītis^ un Grietiņa'' un ,,Dziesma nerātniem bērniem". Abu autoru darlj)^s māksliniece dziedāja vācu valoda. Koncertu viņa pabeidza ar prof. Tālivalža Ķēniņa „Ņem mani līdz" un „Virpu-ļu jūra" un trim Jāņa Mediņa dziesmām no cikla Pasakas par mīlu"— ,,Kaķīša dzirnavas", „Runcis un zvirbuļi" un. „Runcis zābakos"-.
gaumīgu grāmatu vaku metu mi ^Hamma.^a agmkajostrnņdas ard^^
gados_pazman^E.Dzem vauŗakl^
^fiķi, priecājamies viņa reprezentē reto mākslinieku - melnā zirga it .ka. apmāto sološa^
akvareļiem jad^sai izstāde no^ap- džentlmeņu cilti,- kas tomēr neko nu, aiz sevis atstājot brūngani
jneram 40 aarmeni 30 bija ejļaSv neapslāpē no viņa mākslinieka ra-'z ceļa dziļumā zū-
ķamerjikai desmit viņa^em^^^ ^aukstas adatas", veikhelmi^
un krasu^pludmājumi, ar kuriem kā:mākslinieks pats stās- M;eresanti piezīmēt,;,ka ļoti-
Ed. Dzenis panāk ļoti .tvirta, gai- ta, viņš iemīlējis jau zēna gados spēcīgu, svaigu pieeju Dzenis at-
sīga zīmējuma efektu,; smalķjūtl- pie^aļgģ^ pigg^|- jādams un kād- ^^^^^ nedaudzajām puķēm,, kuras gu, tikko jaušamu līniju un ķontū-^^^^^r^^^
ru traktējumu dažādu viegli «oto- lo ņiHestību jūt arī katrā Dzeņa i P^*^^^"'^'^^^^^' '^i'ānām
nētu krāsu laukumos, šai techni- otas triepienā Viņa zirgi kļuvuši ^^^^"'^ kompozicijas izskaistināju-;
kā darināitie • darbi, kuros M,. pārlaicīgi simboli'kādam spēkam ^ ^^^^ ^ audeklos izaugt
Dzenis sasniedzis lielu meistari- uņ varenībai kas valda dabā kus- ^* kā ņo- zemes, pazūdot debesīs,
bu; neapšaubāmi ir viņa māksli-, tību spriegumā muskuļu spēkā Zīmīgi arī, ka Dzeņa tleznojumos.
nieciskā rokraksta nemaldīgs ap- pagriezienu veiklībā Jā zīmējuma Parasti nav apvāršņa līnijas— to
Kecinājums, kuru grūti atdarināt technikas pieļauj lielāku veiklību mākslinieks panāk it kā pārtelpis-
vai .imitēt. Jātnieks ar diviem zir- līniju rotalibai, tad eļļā savukārt nūziju, un viņa figūras, laivas;
giem,.trīs vīriešu profili un zvej-v vairāk spēj^i^^^
iiieku laiva joprojām bija ^ienin^ kontrasti. Vairākos bezgalībā-
zīmīgākajiem un_labaikajiem snie- darfjos : māksliniekam, n^^^ Gaurnīgl iekārtotā ^^atemSk-
guņiiem šai Skatē. mi izdevies panākt milzīgu' sprie- slinieki paša mājās jau. a
Tomēr šie darbi. jau.vairāk vai gurnu, viņ^^ vakarā bija pulcinājusi pilnu-
mazāk pieder pagātnei, •- patreiz tik tieši pārvar smagās zemes namu māklas draugu. Un gandrīz
Eduards Dzenis pievērsies eļļai, pretestību,; ka jūtam: to muskuļu puse no gleznu klāsta drīz atrada
bet ari še viņš meklē savu īpat- spēku, vai citur ~ negaisa .tiivo- jaunus īpašniekus. Toronto Jā-nēju ceļu. Lietodams Ipašu„pa-šanos,- vērojot tramīgi: izslieto^ ņa baznīcas altāra gleznas autors^
gleznojumu", kas it kā Sagata- kaklus un drebošās nāsis. Tai pa- Ziemeļamerikas latviešu kultūras
vo audeklu tiešajam darbam, māk- šā laikā šie zirgi ir tālu no reāli- fonda laureāts, Kanādas latviešu
slinieks panāk ļoti īpatnēju efek- tātes — tie nav bilžu grāmatu iz-' „Piecu lielo" balsts Eduards tu virsmas apdarē — spēcīgu ^^^ļ^
Foto'-* JLiģers :^eljefu krāsu trie- nieka iztēlē iesapņotie zirgu sim- liecinājis savu spēku un īpato vie-
' pienu, kas savukārt rada lielu di- boli, kas dzīvi kļūst tikai uz au- tu mūsu mākslinieku vidū.
bet pēe nedēļas, pēc mēneša man atklājās ne vien biezāku, citi plānāku puķotu aizkāru aizēnoti. 0ais-
pateiktais, bet arī nepateiktais, tās, par.ķo tēvs Ta
Pārējo papūlies atminēt pats.' Kalni neieaug debe-: mierināja, glāstīja. Un aiz. katra, no. šiem logiem tvē-
sls... "Vai tie nav cerību vārdi, vai tādus uzrakstītu rās cilvēki, kuriem bija savs liktenis, savas likstas, rii-.
V. Varēs ēekorāciji mets (pagalma skafcs)J. Raiņa lugai „Pūt, vējiņi", kļjŗu režisora 0. Uršteina ie studējamā izrādīs Kanādas latviešu 5. dziesmu svētkos
cilvēks, kas zaudējis pēdējo? Mēs nākam un ejam, bet, mums aizejot, neaiziet viss, kas mūsu soļu iezīmēts.
Kaut tumsa mūsu soļus sedz, Un zvaigznes tālu laistās, Ir kāds, kas rīta blāzmu redz, Un dienu, kas nāks aiz tās.
HOMĀNA ..ATKUSNIS SAKaS OKTOBRI" 11 b-ala
pes un prieki. Tikai retais, pavisam retais no viņiem vēlējās nolādēt šo pasauli, visi pārējie to pieņēma ar lielākām vai mazākām ierunām un samierinājās. "
„īniant, vai tev neliekas, ķa esam; savu iedomu bērni?" čukstēja Baiba, kad viņi jau bija sasnieguši savas mājas asfaltēto pagalmu. „Ņevis mēs esam iedomu saimnieki, bet iedomas apsaimnieko mūsu dvēseles,, iekaisīdamas tur gan zāles, gan nezāles, gan kviešu, \ gan lāčauzu graudus. Tādēļ viens saļimst no pirmās Mīļais Imant, dzīve ir bagāta, tikai atvērsim durvis vēja brāzmas, citu nevar piespiest pie zemes pat vie-uz to;.. Bagātības mērs nav zelts, bet mīlestība!" ;:sulis.*'
Imants apstājās, ieskatījās Baibai acīs un no-
Nomet neizdomājamās domas, aizmirsti tās uz gadu, P^tās. . , m .
vēlāk atbildes pašas pieklauvēs pie loga kā ziemā pie- . »Hīļā, es to zinu, ļoti labi zinu. Bet tas ir atbildes,
,,Zinu, kādēļ to sāki... Tu vēlies mani mierināt, manu domu gaitu novirzīt citās sliedēs. Tas ir prātīgi da-rits, tikai — es pats vēl nezinu, vai spēju pārslēgties, vai inanu domu gaita nepārlēks pāri pārmijām un ne-g--^ auļos ierastajā virzienā, kaut priekšā izplestos tikai savas ^^^iĢss un šaubu aizmiglots rudenīgs klajums. Neba"
,^.YU^e.^.^ŗ^^.^.ŗ^f^^^^^^^ dv^eles šaustīšanu? Ja l^^^^ ^.^^^'Z^^^'^;^,
nn Pildenais " jāmcina burvīgais saules riets, jāuzskata eilveki par mocekli, neviens tevis neievērotu, paietu vienaldzīgi ļy ^ .tnndām "
un cildenais... nelasāmiem ia daži vinu starpā ir nelietīgi un citi garām. Pārmainās nenāk strauji, tāpat kā pali neat- ^arDut pee dažam stundām... _
Imants Lie^a bridi raudzījās vakara mākoņos, tad "^J^OJ". 3» "V nākvienā naklil. Sīkas urdziņas tek nedējām, kamēr . M'f'^'^^^, Liepas kungs un kundze," peksņi Ti-
caur zobiem, izdvesa: ^ B^ik uzlika roku vira plecam. Viņa atkal ticēja upēs sakrājas tik daudz ūdens, lai tas lauztu ledu. Ja 12,'"^ "^"^^^ "^^'^"^t^ P«*«ba
Imants ar sievu satrūkās, izdzirdot savu vārdu, un
gribam izteikt sevi, jāliek vārds pie vārda, teikums
„Paliek pelni, arī daiļajam jāmirst... CUvēkam tam, ko teica:..... ..... _ _ v. , . ... . ,, .mam. ar .ievu ^auuiva., iza^u-aut .uvu varuu, un
paiet gandrīz viss mūžs, kamēr i-g,Pa-tujdv. „Tai _tu redzi,_«k miernnligi briezi gainās ^ala,aj P»/!^-!"^" SstS^^^^^^ ^P^^^ Aiz muguras'stāvēja Liepaskalns,dra.
mu nervozu seju. Vujia acis kā peles skraidīja no abiem Liepām uz apgaismoto ieeju lielajā namā un pagalma
ku, un vienalga, vēka
;ma7atdziist no jauna." Imants drūmi atteiea. mēs. Viņš ir kā vētru norūate, koks, kam saknes dziļi rieta sārtums ■«! izkvēlojis. Mēs dzīvojam no vasaras kXa"k^eL kav^^^^^
■ "" ■ J^i^St T:".':^: JT'*":'?ināmā mērā ir tāda pašielūgi
Manu zēn, tu esi nonācis Strupceļā, ^^^b^^^^ ..... , . . , , ^
nepazīst strupceļus. Cilvēks saprot tikai cilvēka dar- ŗā iesakņojies? Viņš augs tik ilgi, cik ilgi būs lemts. Baiba piespiedās vīram, jo viņai sala, sala dvēse hn^ nn nedarbus bet pasaulē viss nav cilvēka roku Viņš ir stiprāks par tevi, par mani, par daudziem, ku- le, vakara drēgnums drebināja^ augumu. Kokvilnas
vai izdomas radīts ŗu neviens nekad visumUj aptverot
Baibas, te Imanta. „Tā
Ka nenodziest Jāņu ugunskurs, Tā prieku neizdeldēt; ja kāda laiva liedagā gurs, Būs citas, kaņi plašumā peldēt
gšanās, bet es jau kādreiz atzinos, ka jūtos pavisam viens..."
Imants pavērās vaicājoši sievā, un viņa pamāja ar galvu.
„Protams, kāpēc ne. Lūdzu augšā," Imants viesim rādīja ar roku.
„Man mašīnā ir dažas pudeles — atvadībām...
ciest un dzīvot? Vai šīs atziņas nav labākā ceļa maize rakstā, rakstā viņi elpoja. Trūka tikai kopīgā nojautu j^^'^^ j^^^^^^ ^^v^ ^^^^^ iebildumu?" Liepaskalns
mūsu nākotnes gaitām? Es runāju kā sieviete, es ne- raksta. , t x -o • jautāja un reizē it kā pavēlēja,
protu savu domu ietvert vāi^dos, kuri skan kā tērauds. Tuvojoties augstceltnēm, kur bija Imanta nn Bai-
Tsi vakarā, kad lasīji tēva vēstuli, es visu neaptvēru, bas mītne, visos logos jau mirdzēja ugunis. Citi logi bija m.^,-n5,-„v«« ..v
■' ir
