ļ
umenti
ciņa pret sarkano ideolo
UTVIJA
emņacbdriņa referāts.pasaijles latvieši;mUMESUSALIDOJl^^     jūnija toromo
(1. turpinājums)
ED. KEIŠA LATVIEŠU VALODAS KURSS (IS)
jām tautām kopīgi— čechiem, un- dēļ mail nav nodoma opōn ; gariem, poļiem^ vāciešiem, ukrai-du atsevišķi/tād^^^^ Zviedrijā daudzi man pārmetuši ņjem, tibetiešiem, kubaņiem, Tas mērā dēļ citēšu tikai pāris gadiju-manu opozicionāro nostāju  pret    pamats, uz kura dažkārt pat ma rindiņu ilustrācijai no trimdas kreisi noskaņotajām tautiešu ap- ļjgg mēles var saprasties. Kad vēl pēdējā laika periodikas, par ko ari rindām,. kas_ varot novest pie sa-    pusaudzis kādu vasaru strādāju dažkārt gribas izsaukties: „ZiU za-va veida biļāļu kara. Viss, kas n^ mežos, man gadījās satikt somu ļa gaisma ausa, pasarkana saule esot reakcionāri melns, man lieko- genu, kas prata tikai savu tēvu va- lēcai" ties fanātiski sarkans. Uz to gri- ļo^u, ko es nerunāju. Bet mēs ka- v .
bētos ar smaidu atbildēt, ka smal- ^atas kalendārā uz kartes parādi- Sociāldemokrātu izdevums „Bri-kos krāsu toņos patiešām neesmu       viens KarēUju, otrs Latviju, ^^^^ novembra numu-
visai drošs (tātad, esmu daļējs dal- jļgi kratījām viens oU:a roku. atreferēdams Amerikas latvie-tonists). Plūmjuimā no violeta un pēc tam uzkāpām augstā klinti un ^" Jaunatnes apviembas biļetena sūnuzaļu no oKva, varbūt, arī es kopā svilpojām Sibeliusa .J'inlan- VoMskās nodaļas rediģētāja Aša neatšķirtu un pat necenšos atšķirt, ^ļa» (Somija). ^^^^^ Kanādas studentam
bet par vienu gan esmu drošs, ka * Armandam Siksnām, rakstīja: „Pēc
spēju atšķirt' melnu no balta, šai Kad mani kā ģimnāzistu reiz šī censoņa ieskatiem, 'mūsu darbs aspektā melno atstāju sociālistiem, pārņēma vēlēšanās „nozūmēt" ko- rietumos ir atbalstīt konservatīvus kā tos par melniem āri dēvēja sā-inūnistu propagandas afišu, zvied- labā spārna politiķus, cik vien lēkumā, pirms komunisma aisinsplū- biedri ar motociklu mani gaidi- spējams'. Siksnas valoda liecina, ka di šo ideju karogu vēl nebija ao- ja tilta galā, ja gadījumā vajadzē-krāsojuši sarkanu. tu mukt no policijas posteņa. Un
kad starp jūrniekiem Hamburgas Es cienu savu nabaga verdzināto krodziņā politiska ķilda sāka sist' tautu un gribu ciest kopā ar tiem. pārāk augstii vilni, tās bija vācie-kuri patiešām cieš. Es aŗi ticu, ka muguras, kuras man palīdzēja dzimtenē ir dzimis dažs labs jauns ja^ijā ar samērā veselu ādu. varens Imanta zem Zilākalna, ku- vigļ ^gkad nav bijuisi cīnītāji. Bet ŗu darbus mums tiktos daudzināt v-arētu vēlēties, lai mēs censtos pāri robežām. Bet es aŗl zinu, ka ^ūt vismaz sardzē stāvētāji tiem, jebkāda viņu cildināšana šaipusē kuri vēl vai jau atital cīnās, tiem varētu maksāt darbu, spalvu
un pat galvu.. Turpretim nav „no- Būsim statiski vai ddnamlskdp slēpums", ka padomju presē ie- bet nebūsim lunkanie. Neaizmir-špiestie i,klaidas latviešu" darbi stamus vārdus saviem mocītājiem kultūras apmaiņa ir iztapoņu vai teicis A. Verovs, pēc 17 izsūtījuma sevis notraiplšanas vārsm(]ijumi.Ta- gadiem padomju vergu nometnes ču es negribu pārāk nosōdīt tos. tikai 1968. gadā atgriezies brīvajā Mirabo teicis Jau pirms gadsim- pasaulē: „Es pat miris negribētu tiem: „Tikai muļķi, nemaina uz- palikt Pad. savienībā, kur nu vēl skatus." Bet L. Simons vēl šai brīvs." Neviena tauta pasaules vēs-gadsimtā: „Savu pārliecību cilvēks ture (es pasvītroju — tauta, ne -var grozīt vairākkārt, kamēr at- partija) nav pieslējusies komūmis-rod pareizo." Un dāņu sakām- niam aiz brīvas gribas, vārds: „Neviens nav tik ļauns, lai Ķiniešiem esot sakāmvārds: katrai nevarētu laboties."   , lietai ir trīs puses — tava puse,
Taču es nedomāju, ka latvietis mana puse un īstā puse. Kamēr ir pārāks par citiem tikai tāpēc, nu, tā sakot, zobeni tiek krustoti ka ir latvietis. Neizdzēsīsim otra pa labi vai kreisi tikai mutesvār-sveci, lai savu padarītu gaišāku diem vien, viss vairāk paliek pa-(Z. Mauriņa). Paši ^en mēs esam šu diskutētāju vidū. Bet ja kāds par maz, lai gāztusarkanajām mā- savu vārdu apliecinājis zem raksta, cibām saindēto režīmu. Te jāstāv tad tas jau it kā prasītos pēc pla-plecu pie pleca visām apspiesta- sākām debatēm. Ierobežota laika
54. N-ES.    trešdiena, 1970. g.   ^5. JŪLOS
GALVENA SlLOAfiCUTA TORONTO
AtbUdiS&ls redaktors — Alfrēds Vlnčels, 508 Palmerston Blvd. Toronto m Ont; tālr. 531-4533. Vietējo ziņo redaktora Krišs Sldars, 34 Pasadena Garden», Toronto 325, Ont.; tāU. 766-3261.
Redakcijai tiesības manuskriptus pēc vajadzības Īsināt, Neizlietotos manuskriptus neuzglabā, bet uz vēlēšanos sūta atpakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vai starptautiskais pasta kupons (citās zemēs). Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja personīgs ieskats un ne katrā gadījuma atWM ari
AboiēŠšna» mataii Kanādā M bar mēnesi $2.00, 3 mēn. $5.50, 6 mēn. $10.00, 1 ^adu $18.00. Atsēž viška numura (Jena 25 centi. Sludinājumu maksa: sludinājumu d^$2.20, bet tekstā $4.20      $6.40 i>ar 1 collas slejas telpu.
Imants Sakša
viņš no pārmaiņām starptautiska- pret komunismu, 83% atbildējuši ar
jā politikā nekā nav sapratis un dzi- Jā, 11% ~ nē, 6% to nezināja. Taču
vo vecajās ilūzijās. Ko tad. konser- A. Urdze steidzies pievienot savu
vātivie Eizenhauers un Niksons ir secinājumu :„Pieņemu, ka jā-teicē-
devuši Latvijai?" (Aša Lejiņa at- ji domāja galvenokārt Pad. sāvie-
bilde Siksnām; „¥ai tava valoda nlbu, kur komunisma idejas tik-
nav pēc formas latviska, pēc satu- pat maz realizētas kā, piemēram,
ra rietumnieciski konservatīva?") Spānijā demokrātijas idejas." Uz
Savādā kārtā disputs, lldzlgi.no- jautājumu, vai mums būtu jāpār^
vērtēts, publicēts arī «Dzimtenes ņem vecākās paaudzes uzskati par
Balsī". Acīm redzot, abi izdevumi komunistisko iekārtu Latvijā, no
reizē pamanījuši šo vērtīgo noma- iztaujātajiem tikai 18% atbildēju-
ļo graudu. ši ar jā, 62% — nē, bet 2% to nav
„wV'. X      A-v   •   *     j    ^"lājuši. Uz Jautājumu, vai iatviē-Vēl interesantāka ir A. Urdzes     L^t„^^J.   i^J -i^ T   - rt * ti m        -   ,si Rietumos ir tiesīgi runāt lat-,.Jaunas Gaitas TL numurā publi- ^.^.^ ^^^^^^ vārdā, ar jā atbUdē- puri ceMams. Kas šek^^
ceta pasaules latviešu  jaunatnes .^g. ^^^^^^ ^. _^ 3O0/0, bet ISVoaav kārt, lielā neti^^^^^^ glābjami noved pie ^- diktatūra
kongresa Hanovera ndantes poH- izteikušies. No tālākās pratināša-ba pret veco paaudzi un tās vēr^ iespējams izdarīt polīfe-
hskās aptaujas statistika. Uz viņa      .^^.^^     vairums Jauniešu jumiem, i)ieraksy ^ s formulēto jautājumu, vai jaciņās        ^^^-j^-^ paaudzes orgānizā- tiem māNtāti^ti^imdas^^^^^l^^^^^
ciju ideoloģiju par novecojušu (un vidū. Otirkārt,   skddri izteiktas e^^ analizl /
šķobīgu arī vecās paaudzes podi- simpātijas āuštrumii virzienā, daž|-;^^B tirgus saimniecība, kā to bināto Jauniešu organizāciju celt- reiz tomēr it kā ieņemot distanci
zinām, dibinās uz individa inMā-
ņl)i A. Urdze priecīgs liieņēmis āt- pret Pad, savienību. It kā 'kādas tlvu.  Sociālistiskās saimnieeibi^ zinurau: ,/Konsekvencēm vajadzē- jauhradušās demokrātijas cildina- pamats ir valsts plānošana. Pa|,; tu Mt, ka mēs meklējam aiternā-^^^^ ar zemi iifMziņot savienn^ ar tā sauicto
tivas, jaunus cejus uz reālistiskā^ brīvā tirgus $aimniecība$ iekārtu ,,piecģa(HV\ Tā jāpieņem visā vese ku un praktiskāku īstenojamu po-(aHas--^^
iītiku un ideoloģiju.'' Viņš it kā zīmējums ..kapitālisms" paveidu kratijai iezīmīgiem kompr.omiāiem nbkomandējisi pa kreisi — maršl^ņ sociālām vai iebildumiem. Plānošana jāpa
Diemžēl, šīs konsekvences parasti valsts i ir redz ļoti ilgu laiku ilžpiiekšiiT^^^
;neesot...:-:r'-
Manuprāt, apakšdoma še cita. pJaunieši negrib pārņemt un apmierināties tikai ar iepriekšējās paaudzes Jutību vien un nepaļaujas uz apgalvojumu/kā „caur apbirU'
audze visur meklē drošu argumentāciju un faktus.
. ..telpas
svarīgākais rīcības ;faktorš).-;v pla:ši; ihateriāJi; Ķ^^^^
Lai nosauktu otru par dumju, nē- saimniecības nozare^ i^^ v^jaģa lielas gudrībās, .Vecie ar atkarīgsļ viena no otras; nepieci;^ ^ūdensgalvām" tik un tā drīz no- sama konķolē: kontroles galā kā^ ies no skatuves. Bet.— kā aŗ tām laika, tā;^i Viss tas;
nodzīvos jaunie vēl daudzus mūza W pie valstsvvadpso orgānu «inm h^uar.. +513.1. «ullZsl gMu desmitils? Latvlj'ai uav cltas ^^^^ izplešanās ārdārgrataK ^^^^rJS^^^v^ ~ tā k okupētā zeme. gojumuriīdz^^^^^^^^
yuši Latvijai, par to, varbūt, r      š.aiiaš, plānotāja|s birokra^^ ro-;_ šu citā reizē. Šoreiz jārimā par ^t^^ Tālivaldis Ķiķauķa, kas kā celm- ko Austirumu polltiiķi      Ļeņins, na likuma apārāk lauzis latviešu literatūrā ievedis viņa Maspmši uņsekotāji/Citi;āu- un izplešas par milz;u masu, ka sirreālistisko romānu, laikrakstā tieši un nonaaldījušies latvieši, ir mer tautas m^joritātēi^v ,^atvija Amerikā" par ,,ūdehsģal-ņēmuši Latvijai. niecībā nav ne' visnia zākās līdžda-
vām" nokristījis turpat visu tiim-   Kas tad. nu, cik īsi vien iespē- Hbas resp. lemšanas, das vecāko paaudzi līdz savam gavjamš,: ir tie ■arģume^^ ^ Komunistiskas valsts iekārtas, le^
du dedimam. Arī viņa ,,motīvs" teorija, tā praksē Jau ir apgāzuši pojas ar revolūcija^ skaisto šauk kāri uzņemts .^Dzimtenes Balsī", 'lcati:u demokrātijas iespēju sbciā- li: brīvība, brālība, vienlīdzība; par ko pats T. Ķiķaukā jau apce- listiskā resp. komunistiskā valsts Bet izpildījumā? Valsts nosaka kat rējuma saturā priecājas, tā sakot, iekārtā? Sakni ka rezultātu varu iz- ru produkciju kvantitatīvi un k'^^^ cepuri kuldams, ari pats sev cē- vilkt jau pašā, sākumā:   katiŗa (Nobeigums 6. Ipp.)
ļSBB
(27: turpinājums)
Sedanā sakautā un komūnas sirilinātā Francija, Tileriju pili un llzasu zaudējusi, tomēr 1875. gada 4. j^vārī atklāja savu grezno operas namu — Crrand Opera de Paris, ko Ht franču republikai mantojumā bija atstājusi II impērija. Namu, ko bija iecerējis Napoleons III unl ķeizariene Eiženija, pēdējai izmēģinoties pat tā plānošanā, cēla 13 gadu architekta ēaŗla Garnjē (Garnier, 1825—1S98) vadībā. Opera-pils ir viena no greznākajām celtnēm Eiropā, ar greznu foyer un vēl greznākām kāpņu telpām. Nams celts saskaņā ar franču gaumi un ieražām. JhfanČiem operas nams ir ne tikai vieta, kur publika nāk baudīt skaistu mūziku, skaistas balsis, skaistas dekorācijas, operas nams viņiem ir arī Tieta, kur skatītājs nāk baudīt skatītāju, tikpat labi np ložām im balkoniem kā fuajē'-° st&rpcēlienu pastaigas laikā, kur apmainās iespaidiem p&r dzirdēto un redzēto un tai pašā laikā bauda draugu un paziņu domu dzirkstis un dāmu eleganci. Publikā nāk, lai apbrīnotu] mūžīgo mākslu un pie viena pēdējās, jaunākas modes paraugos.
, Bet Parīzes pperk ir ne tikai grezna sabiedriska celtne, tā ir arī mūzikas templis ar varenu skatuvi: 56 m platu, 25 m dziļu un 47.5 m augstu, ar visu vajadzīgo skatuves aparatūru un mēchanismu.
Te Jānis Kuģa pārbaudīja un vairoja savas spējas, te viņš guva! tās zināšanas, to garīgo neatkarību teātra glezniecībā, kas viņam ļāva būt pilnīgi viņam pašam, pilnīgā mākslinieciskā brīvībā apliecināt sevi.
Mākslinieciskā patstāvība brīvprātīgai kalpošanai nacionālai mākslai bija izcīnīta. Latvju teātris tā kļuva patstāvīgs ne tikai vārdos, bet vizuālos tēlos. ŠI patstāvība bija kas līdzīgs vizuālai suverenitātei, svarīga kā tautas dvēsele, svarīga kā māksla un patiesība.
Savu mācības gadu vainagojumu Jānis Kuģa apliecināja pašā Parizes operā' ar teātra gleznojumu meistara Ķarpezā vadībā.
Pirms atvadīšanās no meistara Bostonā vēl ievai-
mē, viņa spārni bija izauguši plašāki par savu ligzdu. Viņš bija kļuvis par pirmo latvju teātra glezniecības meistaru, kuram līdzīga Latvijā vel nebija bijis.
Dzimtene gaidīja savu dēlu, latvju teātris gaidīja savu gleznotāju, kas modinātu un stiprinātu latvju tautas pašapziņu, līdzētu tai atkratīties no anonimitātes lāsta, vērsties no šķiras tautā, no nācijas nācijā.
Virgilija draugs Horatijs (65—8 g. pirms Kr.) rakstīja :,,iKo dzird stāstām, pārsteidz mazāk nekā tas, ko redz acīm. Acis ir uzticamākas; ar tām skatītājs
ii
Jānis Kuģa ar savu latvisko mākslu deva jaunus krāsainus spārnus latvju dzejnieku vārdam. ui.i
OLEZNOTU'S UN DZEJNIEKS CĪŅA LATVISKO IDENTITĀTI. Kas tie tādi, ■ .Kasv.dziedāja,. -:. Bez saulītes
nav svešs, tālab izšķīros steigties palīgā posta piemeklētiem. Ievērojot tā laika paražu, ģrā-matas iespiešanas gads ļ)ija pabīdīts uz priekšu par vien^uķalOT^^ dara gadu, rādot skaitli 1707;.
Autors, Lēdurgas draudzes mācītāja dēls Garlībs Helvigs Merķelis (1769—1850) šai bēdu ielejā bija ieradies jau tad; kad leģendārie apgaismes pravieši, raeionālisti Voltērs, Diderō un pirmais romantiķis Žans-Žaks Rusō, no tās vēl nebija šķīrušies. Šo ievērojamo literātu darbus viņš bija aizgūtnēmi lasījis sava tēva, voltērieša, i)ibliQtēkā un pētīģiinovērojiscilvē-( kus, kuru vidū viņam liktenis bija lēmis dzīVot: visvarenos vācu kungus un beztiesiskos latviešu dzimt-.'niekus. .-žv'
Grāmata nāca klajā 60 gadu pirms Eaiņa Un 82 gadi pirms Kugas dzimšanas."
Spriežot pēc grāmatas virsraksta, varētu puslīdz droši .pieņemt, ka autors, rakstīdams par atsevišķiem latviešiem un latviešu tautu apgaismes laiknieta beigās, būs pievērsies arī latviešu raksturojumam. Un patiesi, savveida grāmatas otrā nodaļa veltīta tieši šim tematam ar virsrakstu :„Charakteristik der Let-ten" (Latviešu raksturojums).
Savu 27 gadu intimo pieredzi Vid.zemē autors, mājskolotājs pēc profesijas, attēlo šā:
„Savu mantrausīgo kungu nospiestais dzimtnieks (lasi: latvietis) līkņā' apkārt visa apnicis, sajauktu matu cekulu, skrandās ģērbies. Viņš ir tik bailīgs, ka tikpat kā neuzdrīkstas atbildēt uz svešinieka jautāju-
mu -un. metas bučot syārku;^stērbeies,-: vien 'iedomā» ' jas, ka svešinieks pazištvii^ dzimtkungu?' "   - ■
: Padomāsim, kpfšie: vārdi\nozīmē, kādu bezdibe-nlgu fizisku:un dvēselisku postu: tie atklāj; To no^jāii-tuši,, lasīsim tālāk, jo mums ir tiesības un p/enafr'ims zināt. Autors turpina:
■„Visumā, verdziskā baiļošanās (Scbeu) ir vidzemnieka (lasi: latvieša un igauņa) raksturīgākri p;i7īrae. Jau:30 Soļu atstatu, jā, pat dzimtkunga namam vien' gāŗam paejot, pie katras paraiidzīšanās uz to viņš ^ ņem cepuri un kaut ķā viss saļimst,(kniaķti znsani-men), par paklanīšainos to neva nokārtu galvu pielien Māt (sehieicht:lieran)Ja]^n^ eot .svārku un zābaku*. ;
;^ Tad Merķelis- pasaka kaut 'ko pavisam spokainu: sie haben keinen eigenen. Gbarakter 4- viņiem nav pašiem sava rakstura. No tā tālāk arī izriet viņa konstatējums, ka latvieši kā tauta „tautu rindā stāv kā niiHe". Kā nāves spriedums skan tālāk autora vārdiT „Atskatoties. uz ainu, ko esmu sniedzis par latviešiem, man jāatzīstas tā nav pievilcīga. Stulbi (stii-, pid) un šļaugani) (nervenlos) viņu lielum lielais vai^ rums klinkā (tappt) caur dzīvi,'nepazīdami augstākas laimes par to, kā izmanīties ar nesakapātu mug aru, nomierināt savu izsalkumu ar pelavmaizi: augslālui.-. drosmes par to, kā pacelt skatu uz savu muižnieku, aug stākas gudrības par to, kā nepieķertam kaut ko nozagt, bezjēdzīgu lopisku piedzeršanos svētdienās viņi ieskata par tikumu; netikt pātagotiem — par godu.'
■: ;: ■■■:.^: :, ■ ■'■       :■■■ -•■■:::-'.^.'\- .!.:.■■■:• ■:..::/.:■-..■■■■    . ■ : ' (Tuipinājum@ seikos)
—- Maitre, parlezrvous eneore fran^aise \ —- Meistar vai vēl runājat fmncisM?
Atbilde bija tūlītēja, droša, skaidra, priecīga, gandrīz pārgalvīga:
Oui, aaturellement! — Jā, protams!
Studijas Parizē beidzis. Kuģa devās uz Pēterpili, kur strādāja^ kā teātra gleznotājs ķeizariskajā Marijas teātri, kas, kā, jau zināms, bija Krievijas nacionālās operas un baleta mājvieta.
Kad Jāais Kuģa pēc gada atgriezis dMatajā ae-
im gaju moku muizu,' ; Nedzird vairs moeljot. ' Vai pietrūka mofcia ļaužu. Vai ar pašu mocītāju? (Tautasdziesma),
). gads; Francijā jau 7 gadus kā bija izskausta nīstamā dzimtniecība. Franču republikāniskās armijas cīnījās no jūras līdz jūrai pret Eiropas monarchu koaliciju, Napoleonam Bonapartam nesot vertikālo Republite trikoloru pāri Alpiem no uzvaras uz uzvaru, vēstījot: „Italijas tauta! Franču armija nāk, lai salauztu jūsu važas..Krievijas valdniece KatrInalI, kas iepriekšējā gadā bija parakstījusi slepenu līgumu par trešo Polijas sadalīšanu, nodzēsusi no Eiropas kartes ir PolijUj ir Kurzemes her- , coģisti, pēc 34 valdīšanas gadiem nolika scepteri un karoti. Šillers tai gadā mudināja Gēti — kas nule kā bija laidis klajā Vilhelma Meistera mācības gadus, sā-^ kotnēji iecerētu kā teātra pasaulei veltītu darbu — turpināt savu Pirmfaustu.
Šo vēsturisko notikumu paēnā notika kas nepsp rasts, pavisam nepieredzēts. Saksijās košmopoHtiska-jā lielpilsētā Leipcigā, kas saistīta ar Bacba vārdu un milzu grāmatu tirgu, parādījās latviešiem veltitis dai'bs; Grāmatas titullapā vācu valodā bija lasāms; „Latvieši, īpaši Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās. G. Merķeļa tautu un cilvēku pētniecības studija". Lapas apakšējā daļā bija iespiests motto: ,,Non igna-^ sm malij miseris succurre opto" — Man pašam posts
ķ
I ■
Kanādas latvi^u 5. dziesmu svētku garīgo- koncertu piektdienas, 3; jūlija;; vakarā ievadīja J. S. Bacha prelūdija un : korālis „Svētku dziesma, līksmi skani" | Toroiļto Sv. Andreja ev.-lut. draudzes: kora, ērģeļu un orķestra lieliskā ipildījumā;. Ir ļoti cildens pasākums iesākt: garīgo koncertu tieši ar garīgās mūzikas iemīļotāko formu — korāli. Cildenumu i katrā ziņā pavairoja Bacha;koŗār rļa izvēle^ jo^ lai cik nacionāli: mēs ļ vēlētos kļūt, Bachs::toienu;tau^ tu: nepamazinās, tikai paaugstinās ; Kaut neesam .cienīgi viņa kurp' saites raisīt, neviens mums. ne-ļ : liegs viņa: vārdu slavēt un cieiiī ba pieminēt. ' šis ;ķorāMs Arvīda ; Purva muzikālajā vadībā ar simļ : fonisko orķestri (koncertmeista ^ xe DoriSia -Bodruga) un Anitu;Griļ : gali: -; Ŗundānt pie, ērģelēm ^vei dojās; piļnskanlgi: un ritmiski noj teikti. Bazņicu koru vaditājiemļ
■ dziedātājiem un diž^
:dzētu kaut ko darlt^. lai tieši šā da:veida mūzika vairāk atskanē tu. kā; koncertos, tā ari dievkālpo '.'jumos. :.."■
Tālāk dzirdējām Arvīda Pur\'ļ ■kantāti korim lin orķestlŗim „Brļ iniimu Dievs'' (dainu Un VCedn : ņa: teksts). īHirvs šai kantātē uoļ darbojas : ār: nacionāUsraa priekļ : statiem baznīcas mūzikā, reizē :; to šai mūzikā sastopam ganUad :  tas; dziesmu raksturu ■ gan atda^ļ : nājumus.; Ka garīgajā; mūzika ic spējami tautas mūzikas element tas pieŗādits jau nesenā pagathiļ un katrs jauns paisākums ir aj .sveicams. Vai kristīgajā baznīcļ iespējama arit^^    dzeja, -tŗmi : ziķinsj: varbūt, :;tik viegli neizd^ ::ae5 izšķirt. Nepūloties tālāk "šo: - problēmu risināšanu,, atkārtļ ti jāapliecina^ ka :ši:Purva. mm ■ka ir spraiga,, ritmiska atrastiem iāģāta. Iespējams,. 1 /šo rmdu autors neizmeklēja akul tiskl izdevīgāko vietu,: jo brīžieļ orķestris; pilnīgi uzvarēja; k( ,un apdraudēja ļldzsekbšanu koļ
■ ;; dziec^jumam.   Klusākās /, viet
turpretim :apļiēcināja ;izcilu koļ ; niūziķālitāti; kp: jau ātototi ; n^ atzīmējis latviešu; presē. Sekoja divās solodziesma^ ^ Iras Holcmanes izpildījumā, ; i-kurām pirmā,: Viktora Bašti „Dieva soļi" CJanīnā Babre), ja pirmatskaņojums. Tas paļ šām iepriecināja, jo šai pirmļ r skaņojuma varēja; just, ka ķoļ '■■ponists; kļuvis brīvāks: savps:r " ; teikstnes līdzekļos un pāt^forn ;dažādībā,,tai pašā laikā- sašļ : rinādamies tīri ilustratīvo pušļ ■ jumu lietošanā. Tātad- ja mļ :   lē, tad atrod. Haralda Berino lodziesiria^ soprānam un mēž gam ;,.lz Dāvida 121. dziesmj ^ rakstīta gau 1930; jadā, vēl; .   J. Vītola Vērīgās acS; Dziesi teksts visā pilnībā muzikāli strādāts, ir laba harmniska te nika ar pastorāli romantisku
gleznojums Annas Brigaderes pasaka tagai,slitas bnnumputns":
(17. turļ
Protams, tur bija paglābties. Tur bija vārdi Kas tic! Bet vai Kristus i\ats tus bija nācis palīdzēt tibļ palīdzēt visiem vājajiem" tērim pasniedza roku, kaļ Pasniedza roku un izvilkn Ko diarīja Pēterisļ gans un kopējs?
Viņš slīkstošam gr ' Viņš pat bija teicis: Marļ tiek ar jums. -
Pie velna, pie velil Līvāns piecēlās uj soļoja atpakaļ uz Man; " viņš tās atgrūda vaļā.
— Marta!" — Līvāns Marta, vai jūs esat ar nļ
Līvāns teikumu n nebija. ^
— Būs atkal.... -7 gribēju...
Sarūgtināts par vientiesību, Līvāns devr ceļam viņš sameklēja "  '     Tu tagad kādu laļ zēnam teica. — Vēlāk,