. apnlis,-lS. m. LATVIJA AMERIKĀ
u paliki viens,; vojs, sēdot uz nobrāztā istabas sliekšņa^ mani aiznesa baiļu
Arvien vē! nometusies ceļos ar plaukstās ieslēptu seju^ sāpei dedzinot kaklu, Anda skaita vēl un vā: tēvs.,» Asaru sausajās acīs sūrst tikpat kā ^abirzušu stiklu pu-tekļi. Baigā tiešamība ir laupījusi visus viņas spēkus. Pa-sāktie darbi apsikst pussolī. Ēnu soļiem aizrit nakts, die^
--Mīļais Dievs! Jēkab! nu vaigu Anda piekļāvās pārnākušā drauga plecam. No drauga viņai ilgi nebija nekādu ziņu, tikai tais juku dienās caur nepazīstamu cilvēku tā bija saņēmusi īsu zīmīti:
,,Esi bez rūpēm, esmu drošībā. Paļaujies un tici, vienā
ēcis.
99
Zītu neziņu un ko visu tādās melnās stundās neizdomā? — un vesels tas stāvēja te ar mīļo smaidu vaigā
— Solīju būt pie tevis un esmu. ™ Un tie pārējie?—
— Ne visi pārnāca«o-. '
— Ak, mātes uri līgavas! Zinu, ko tas katrai nozīmē,
— Tāds ir vīru ceļš.
— Es mitinājos Vidzemes pusē, — stāstīja Anda, — kūr iepazinu jaunus draugus. Bet kur biji tu?
— Neprasi, mīļā. Es aizšķiŗu vakardienu kā izlasītu iapu. Neprasi, neprasi nekā. Es esmu, un ar to pietieķo Ir jāmācās klusēt, kad ik neapdomāts vārds var kaitēt pašam un vistuvākajam. Neprasi, kur un kā tumšajā laikā katrs izvilka dzīvību, tā ir viņa paša lieta. Iegaumē vienu — šim laikam ir zvēra seja, mēlei asinskāre. Paliec nost no tā, tāpēc labāk mazāk zināt un redzēt, tik saplo° sīts ir šis laiks.
Mūsu laiks. Tam bija jābūt citādam,
— Bija, — un paklusējis tas piebilda:
— Nepārproti, tā nav neuzticēšanās, bet piesardzība, lai ar spaidiem un viltu pret pašu gribu mēs neizteiktu to, ko zinām. Un par nezināmo neviens nevar mums pašiem, no tās saujas, kas paliks pāri, sabrukušā ēka, jāatjauno valsts. Graudam, saproti, graudam jāpaliek veselam, zeme nevar ražot bez dzīvas sēklas,
— Man top baigi.
— Tagad mirušajam drošāk nekā dzīvajam,
— Tu mani biedē.
— Tiesa, prieka ir palicis maz. Esam iemesti tādā notikumu virpulī, ka nevaram galvot ne par vienu nākošo mirkli. Ne mūsu sribao
- Ak draugs.,c
-Friči gan > smaida, bet kas zina, kādas iekāra slēp-{ aiz viņu smaidiem, atsāk darboties. — Varbūt vēl elposim
— Tavas domas aizēno mūsu tikšanos,
— Divu okupāciju ielenkumā karavīrs nevar cīgs. — Un iepriekš pasākto domu papildinot,- tas pie^
dzīvojis. Svarīgi ir tas, ka arvien ram atsākt pārtrūkušo posmu.
—- Ārā ir karogi, un es tā būs atnests miers.
— Kaut kur aiz visa tā gruzd
ir bijis, ko pār-esam un ar to va-
nu mūsu zemei
drīz
ra ir uz
kalns rīb, klab, dip savu parasto rīta troksni, tramvajiem piesitot savu ting, ling! Rīga dun, Rīga elso, tās ie-1ās vēl dreb aizvadītā Baigā gada ēnas. Māc neizskaidro-lami dīvaina sajūta, cilvēkiem bailīgi pār plecu atskatoties uz sekojošajām ēnām, kaut dzīvi palikušie vā tur-pina darbu.
Vācieši — atbrīvotāji un reize iekarotāji nerod uzticību iedzīvotājos, jo tie tāpat turpina drupināt latviešu tautu.
J.
Manā zemē pavasm
Pureni jau līču pļavās Zelta sagšu pāri klāj. Mazie vizbutīši gravās Ziedgalviņām māj.
Baltās ievas krastmalās Smariodamas zied Un tur jautrās lakstīgalas Brīnumjauki dzied.
Mirdz tur rīta rasā lauki -Vēsma smarias nes. Baltu bērzu birzīs jauki Kūko dzeguzes.
zilgmē Savas pērles kaisa; Skanot sabirst manā zemē Šis dārgums tur no gaisa.
virzienā tiekf dzīta gara ar dzeltenu zvaigzni apzīmēta cilvēku rinda. Kas tie tādi? — pārsteiguma izbrīnā gājēji jautā cits citam. Jautā ar acīm, mēmām mutēm, satraukti paātrinot soli, steidzoties savās gaitās. Kas te notiek? Tādas pašas cilvēku virknes ar pelēku iešuvi piedurknēs. No kurienes, uz kurieni? Kāpēc? Dīvaini gājēji, dīvainas lietas. Ir derdzīga sajūta, apņemot neizskaidrojamai nelaimes priekšnojautai. Vai drīz jaunie kungi dzīs arī mūs — pārējos? Kādai nākotnei? Kā tik spožā rītā var mākt tik smagas ēnas!
Anda Mētra steidzīgi kāpj pa platajām ministrijas k^-Eēm. Redzētā ielas aina to satraukuši, noplacinot visas dienas gaismas. Un nu viņa sēž sažņaugtām plaukstām, pārliekusies savam rakstāmgaldam.
— Labrīt, Anda!sauc ienācējs. — Labrītjabrl! — cita caur citu sasaucasibalsis.
Pirms .sākt kārtot papīrus, atšķirot dienas žurnālus izejošiem un ienākušajiem rakstiem, ierēdņi uz mirkli apmainās domām, pārmij vārdus par iespaidiem laikrakstu
ir:
Nelūgts arājs ars,
Sauks tur mani dzimtās mājās
viešu leģiona panākumi un kritušo apraudāšana. Gandrīz katrai ģimenei trūka kāda piederīgā, kas radīja bažas.
Anda Mētra ir gados jaunākā starp pārējiem, tāpēc mazliet palutināta. Parasti viņas lahļrīts skanēja ctulis-ki bezbēdīgs, bet šorīt, plaukstas pārlikusi biezajai ienā» šo rakstu grāmatai, tā klusē, neatšķirot nevienas lapas;
— Kas mūsu Andai šorīt? — ieminējās Berta Obelīte.
— Jā, mazā, kāda blusiņa tev iekodusi? — galvu pacē-Dzilna, Par agru piecēlies? Kaimiņu gailis palaida
skaļo kikerigī? —
viss
sēžot
j, rītam nav vamas tāds neparasts,
— Nuun?
— Redzēju tos, —pa i apsargātos 0 Man vēl plecos.
, — Tos,o, jā — esmu redzējis, — apstiprināja Dzilna. — Agrāk tos dzina naktīs vai agrās rīta stundās. Tagad vairs nekautrējas dienas gaismas.
— Kāpēc? — ziņkāroja vairākas balsis.
— Esam divu plēsoņu ielenkumā, abi ir rijīgi un asinskāri, kā lācis, tā vilks. Un piedevām esam pašā karu lielceļā. Kas medību sunim prasīs atļauju izskriet caur kaimiņa sētu, ja tas ir pa ceļam? Ticiet man, tā ir tālrdzibas diktēta piesardzība. Netīrus darbus ir vieglāk attaisnot^ ja tos izdara prom no savām mājām, uz svešas zemes. Jo tālāk, jo labāk. Ja vēsture vēlāk nākotnē tiesās Hitleru^ tam viegli būs vainu uzvelt citiem. Ne jau vācietis būs vainojams, bet tā valsts, kuras robežās noziegums būs
— 'Es bīstos, ka mums nākotnē nepiedēvē tādos nO'= 'ziegumus, kuros mēs neesam piedalījušies, —
rādījumi, — prātoja
— Kara laiks sajauc likumus un taisnības nieku attaisnojot par eņģeli, tai pašā laikā ielenkto apdraudēto apsūdzot un notiesājot.
— Un ja nu okupants tev iespiež ieroci rokā un i nu tu vai — tevi — kā izvairīties? — jautāja
Neomulīga situācija. Jāmēģina izvairīties.
(Tīfirpindjums sekos)
* * *
Modris Lcsirberg^
V^tule draugam
Jāni Mārtiņ, ļaudis runā, ka likšot, Tevi, mani, mūs visus stūrgalvjus muzejā likšot pēcaudzēm rādīt
latviešu muzejā 11
cietgalvas rādU un mācīt, kā asiem ragiem pasaulei pretī badīt.
* « «35
1
Kants (kā jau kurzemnieks) kā liekas, man tuvākais — ar savu debess likumību: dvēsele = zvaigzne.
latviskie tikumiņi te izkāpj
no dainām
un saslēdzas lokā.
Tomēr dzīvības nevaldāmie
pulsi pārāk precīzi
tiek skaitīti (kā prūšu armijas
kareivji) — un zemapziņas
aumaļainās straumes
ieslēgtas pazemē.
Seneka — varmāka skolotājs.. Vieduma tekās — mocekļa ceļā: Nerona apbrīnots un apskausts nāvei lemtais.
Roma deg—pilsēta liesmo, bet despots/diletants tīksminās ap savas tīras vārgajām skaņām. Vēl dzīvam esqt, (valdnieka dvēsele) parpelnojas.
III
Sokrāts —jaunekļu mīlnieks (zem nešpetnās sievas sloga) — dziļumu nirējs, galotņu sniedzējs: patiesības mednieks ērkšķainos ceļos. Rāmi tukšo
un apvelk nemirstību0 Sirmā celmlauža tekas lopplašas
Plato platajāalzinu laka.
