eama
fRIS JAOTAJUMH Valijas Brumeles raksts ^^aMjā Amerikā" par TLB sestdienas skolas padomes sēdi (23* janvāra numurā), kaut arī vietumis ieturēts polemikas garā un satur vairākas faktiskas k}Qdas, nebūtu peln^ls atbalsi, ja tajā nebūtu nepatiesi aizbārtas vairākas personas. Tādēļ esmu spiests uz šo rakstu reaģēt.
Nevienam, kam patiesi rūp skolas labklājība, nebija vēlēšanās ap-stāl^us, kādos tika sasaukta šī ārkārtas skolas padomes sēde, dai^t zināmus plašākai sabiedrībai. Pastāvēja ticība, kai atklāti un vispusīgi pārrunājot skolas darbības noteikumu lietu, skolas padome atradīs mierīgu un pareizu atrisinājumu. Tagad tomēr, kad V. Brumele ir laikrakstam sniegusi savu versiju par šo sēdi, ir nepieciešams parādīt īstos apstākjus un notikumus.
Sēdes sākumā skolas pārzine ur skolas padomes priekšsēde A. Mar tinsone paskaidroja, ka ši ir ār kārtas sēde, kuru pieprasījis sa
: saukt skolas padomes priekšsēž. vietnieks V. Gulēns. Kad viņan aizrādīts, ka šai mēnesī skolas pa domes sēde skolotājiem navizde viga, resp. nav laika, jo ir jāizliel 1. pusgada atzīmes, notiek paida gogu sēde un būtu jāpiedalās divoi aktuālos referātos skolotāja un ve caku praktiskā sen^inārā, sekoji: noteikums — ja skolas padome; sēde netiks tūlīt sasaukta, tad ve cāki nsrīkos 7. februāri paredzēto siolas bazāru, šai vietā, saskatot smagu pieņemto sabiedriskā darba normu pārkāpumu - savu uzskatu vai centienu uzspiešanu ar draudu palīdzību — es pieprasīji! šo apstākļu protokolēšanu jo tie apzīmējami par šantāžu vai, kā angliski runājošās zemēs to pazīst, par „blackmail*'. (Vebstera ,^ew Twentietfe Century Dictio-,aary" iī vārd^ otra nozīme ir: j,to coerce (into doing sometbing) as by threats. Kaut arī vairākas vecāku pārstāves, apliecināja, ka tāds nosacījums tiešām bijis, viņām pret šo apzīmējumu bija iebildumi. Vienalga, kā arī lai to sauktu, fakti tomēr nemainās, i Vārdu „sabotāžnieki" neviens šai sēdē nelietoja. Skolas pārzine ne ^draudoši" nedz arī kaut kā citādi .^nepavēlēja" nosaukt vainīgo vārdus. Kas uii kādā „mebsajā" lapā ierakstīja gandrīz ļ>usi no vecāku pārstāvjiem, man nav zināms. Skolas pārzines aizrādījumsļ par skolotāju laika trūkumu, laikam, ir bijis vietā, jo, kaut gan sēdē bija ieradušies visi vecāku pārstāvji, skolotāju bija mazāk par pusi.
Tālākajā sēdes gaitā es centos paskaidrot, kādā veidā radosies TLB sestdienas skolas īpatnējā situācija, tā saucamās, vecāku pa-
. domes lietā, kāda nav paredzēta LNAK skolu valdes izstrādātajos un 1966. gadā pieņemtajos Kanādas latviešu skolu pamatstatūtos.
Jāuzsvej*, ka 3ais skolu pamatstatūtos vecāku pārstāvjiem skolas padomē ir vairāk' noteikšanas nekā' TLB valdes 1963. gadā izstrādātajos skolas darbības noteikumos paredzētajai vecāku, padomei. Es neziņoju,: ka „šie jaunie statūti izstrādāti uz skolas pārzines ierosinājumu".
Izlasot V. Brumeles rakstu laikrakstam, rodas trīs jautājumi: h Vai ar rakstu i domāts apzinīgi, maldināt sabiedrību? 2. Vai, var-būt, tā nolūks ir bijis„sadot"A. Martinsonei un, J. Mežakam? 3. Vai arī tas ir iapliecinājums, ka V. Brumelei grūti sekot sēdes gaitai un to objektīvi protokolēt?
3, Meža&s, LNAK izglītības r nozares vadītājs.
Redakcijas piezīme: Augšējais LNAK izglītības nozares vadītāja
J. Mežaka paskaidrojums mūs mudina noskaidrot faktus par notikušo TLB sestdienas skolas padomes sē\ dl un nākošajā laikraksta numurā
sniegt lasītājiem pašas redakcijas savālctu informāciju.
Esmu uzmanīgi lasījis laikrak-stos visus rakstus par pašreizējo ..sensāciju" - Vinipegas „bēg-lēm". Taōu visos esmu atradis daudz neatbildētu jautājumu. Kanādā, kur mēs visi esam atraduši patvērumu bēgdami no komunisma, šo „bēgļu" stāsts ir gandrīz neiedomājams. Mums te pastāv daudz izteiktu pretkomūnis-tisku organizāciju, im visas mūr su draudzes ir tādas, brīvi rīkojam pretkomūnistiskas sapulces un demonstrācijas, lilūsu
runātāji netaupa asus vārdus m-vās runās, mtlsu draudžu mācītāji dara to pašu savos sprediķos. Taču nav dzirdēts, ka kāds par to būtu ticis vajāts.
Ka varēja gadīties, ka trīs nevainīgas sievietes izpelnījušās tādu ..briesmīgii*' likteni, up neviens viņas nav aizstāvjējis? Dīvaini arī, ka viņas Musē tieši par Šīm vajāšanām! Viņu patriotiskais pienākums būtu tieši visu jo sīki izstāstīt, brīdināt, glābt, kas vēl glābjams. Varbūt mūsu sapulču runātājiem jau" pie laika būtu jāsāk savaldīties un gatavoties varbūtējai bēgšanai, mums lēnām un ar iespējami maz zaudējumiem likvidējot savu mantu un radot sabiedriskus fondus^^-diem, kam pietiniktu līdzekļu izceļošanai?
Vinipegā, cik zināms, darbojas loti aktīva Daugavas vanagu nodaļa, tā tagad tiek pamesta sa» vam ^liktenim" bez brīdinājuma.
Visos rakstos par „bēglēm" ir daudz pieminēti viņu nervi. Nak prātā vecs Latvijas lauku ārsts, kas ilgi nespējis atrast ne-' kādas vainas pie dūšīgas saimnieces, kaut gan viņa sūdzējusies,
kl ve!&%§ līišis Ķepals ^gad teiku, par „pasieržiem ua videk-ļa kaiti." Lai tomēr cietējai palīdzētu vecais^ lauku dakteris parakstījis zāles — aqiaa destllata (destilētu ūdeni), aopletni paskaidrodams: „M^ Putraimiņu saimniec, tas viss jums ir uz nervu pamata, šīis: zāles jums līdzēs — trīs reizes dienā vienu
8. N-RS.
UTVIJA
TREŠDIENA, 197L GADA 27. GALVENA REDASCtIA TORONFO
Srlls SiSars,
Atbildīgais ledaktois (d^o&B im vsuVainiEs): 34 PasadesBs Gardens» ^ronto 325/ Ootavi®;
RsOakdJ&i tiesību maituakiripti» pēc vajadzi^^ūlsin&t^^^ tos manuskriptus neuzglabā, bet usvēlēSanoss^^ta atpakaļ, ja pievienota pastmarka (Kanādā) vti «tarptautiskals pasta kupons (citfis zemēs). Ar autora vfirdu vai inidSli^ pavalstītajos rakstos izteiktās domas ir rakstītāja p^migs ieskāvi ua ne iatrā gadījumā atbilst ail redakeljas vledoUim.
AbonēSsaas aaa&ea Kanādā os AS7 — par mēnesi $2.50, 3 mēn. $6.00, 6 mēn. $11.50,
1 gadu $21.00. Atsevišķa numura cena 35 centi.
Sludinājumu' maksa: sludinājumu daļā $2.20,
bet tekstā $4i!0^6.40 par 1 collas slejas telpu.
Svešiniekam iegriežoties Grand Rapidos m tiekoties ar taiitie-šiem, interesanti paklausīties viņu stāstos m vētot to sasniegumus, alktīvitātes, gan kopējos, gan personīgs plāksnē. GrandrapidieSiem ir trīs baznīcas, biedrības nams m vienai draudzei vēl lauku īpašums, kas ir tiešām daudz, ievērojot, ka latviešu izcelsmes cilvēku Šeit tikai nedaudz pārsniedz vienu tūkstoti. Labai daļai no tiem ir lepnas mājas, vasarnīcas pie ezeriem un dažiem arī pddbaseini. Organi-
zācijas Dieva svētība, kas par to, ja kāda nav rādījusi dzīvības zīmes gadiem, vai pielīdzināma slimniekam, kas gaida savu. galu. Laikam jau latviešiem dalīšanās process asinīs, kura rezultāta sa^ radušas šīs daudzās organizācijas, divas draudzes/ dažāuas kopas u. t. t., kas varēja vai nu sākt apvienoties, vai ieikļauties kS-,dā lielākā iestādījumā. Ja gadās nokļūt vietējos kapos, tad svešinieku pārņem savSda rezignāci-
ja. Tad jādzird: „mūsu kapi", viņu kapi", vai ari „jusu kapi", jo arī tur ir divi nodalījumi. Tādēļ jau drīzāk kā izsmiekls skasa kādas šejienes virsorganizācijas amatpersonas vārdi, ko gadījās lasīt: ētikai vienoti varam cerēt veikt kaut ko paliekamu." Liekas, ka grandrapidi^i kara cirvjus jau sen aprakuši, bet vieļioti tie nebūs arī pēc i^ves, jo atdusēsies katrs sava draudzes nodalījumā.
Detroitietis, ASV
Soizenici
«
ma apgaismojuma
AMs radioraidījums no MADRIDES uz okupēto MTVIJU
Šodien jūs dzirdēsit raidījumu par krievu ralvStnieku Solžeņīciriu Tin viņa romānTi,,Pirmais aplis". Solžeņicins savu universitātes iz-:glītī!bu iegtiva studējot matemātiku un fizilni. Kara laifeā viņš bir ja kapteinis sarkanarmija: un .ir: ticis divkārtīgi" apbalvots.; 1945;; gada viņu apcietināja, jo kādā savā privātā vēstulē viņš ņeglairao-j dši izteiGieš par ūsaino vīru. iSta-ļihs tādas lietas ņēma ļaunā un neglaimojošus izteicienus par sevi, bija aizliedzis. Cenzūra ;Šoiže-■ņlciņa'vēsMi pārķēra^^^^^^^^^^^ tātā viņu notiesāja uz 8 gadiem spaidu darbos. Vienpadsmit: ģa-; : dus,vēlālk, 1956. gada, viņu atbrī* voja no apcietinājuma. Savu pieredzi un pārdzīvojumus Solžeņi-:cini5 attēlajis"'^^ uii stāstos. Tie ir Jjļuvuši slaveni visā pasaulē. Šaiistošā. valoda, labais stils un Izjiistais tēlojums ir.i2vir« zījuši viņu ■ pasaiiles rakstni©fe priekšgalā,:Solžeņicina darbi • nav vien literāri meistardarbi, bet arī revolucionāri dokumenti, kas iespaidos Krievijas n^otnešg^tas Tie 5ir komūm
spilgti lieciiļieM. Tā, galu gaiā^^^ Ead Kanādā un visā ziemeļpuslodē dabu savās stindzinošās skavās g^ļg^jjļjjji^gļggļo^jgjgana ir bijusi tur ziema, Jaunzēlandē turienes novēlotajā vasarā, Janvāri, Daina l^j^^^^ lielākajām kļū-
Plesova atklāja peldsezonu. Viņa Avonsaidas vidusskolā pērngad ievēlēta par skaistumkaralieni, uzņēmumā redzama peldkostīmā, kādu to sniedzis laikraksts Austrālijas Latvietis.
DIENVIDPUSLODĒ VASĀM
Romāna nosaukumu „Pirmais aplis" Solžeņicins ir ņēmis no 13. gadu simteņa dzejnieka Dan-tes. Dante savā„Dievišķajā komēdijā" ceļo caur elli, purgatori-ju un debesīm. Dantes elles pirmais aplis Ir elles daļa, kur ap-stālfcļi ir vislabākie, salīdzinājumā ar citiem elles apļiem. Dantes elles pirmais aplis ir Solžeņicina romāna metafora par Pad. savienības cietumiem Staļina M-kā. Pirmais aPlis ir cietumi, kur apstākļi ir vislabākie. -
Romāna „Pirmais aplisV darbība noris kādā pētniecības centrā Ma^avas priekšpilsētā. Pētniecības centrs kalpo kā! cietums un /darba vieta dažādiem politiski no-sodītiem inženieriem un zii^tnie-kiem. Turpat strādā ari daži brī^ vi inženieri, kas ir pētījumu vadītāji un cietumnieku darba uzraugi. Visa- romāna darbība noris 4 dienās, no 1949. gada 24. līdz 27. decembrim. Cietumnieki pēc nodarbošanās ir fiziķi, matemātiķi, elektroinženieri . un mecha-niķi. šis ir luksa cietums. Cietumnieki to arī apzinājās, jo viņi ir bijuši ieslddzīti_citos cietumos un tālo ziemeļu soda nometnēs. Viņi ēd labu ēdienu un guļ uz baltiem palagiem, bet apzii&jas, ka kat-
ru dienu viņus var aizsūtīt atkal m tikai uz īsu -brīdi vienreiz ga-atpakaļ uz elles tālākajiem ap- dā, kad ir atļauja satikties. Viņa ļiem, briesmu cietumiem. ir bijusi visu laiku kā uzticīga
Viņu stāvdklis ir labs tikai tik Solveiga, bet tagad dzīvo šaubās, ilgi, cik ilgi ir vajadzīgas viņu zi- vai viņas vīrs jebkad tiks brīvs, nāšanas slepenos un. Staļina iece-r - SeikojotNeržina liktenim, mēs retos projektos. Romāna ,,Pir- -varam redzēt veselas sabiedrības mais aplis" darbība no čekas cie- struktūru.. šīs komūnistislās sa-tuma laboratorijas iziet ārā uz biedrības struktūra ir kā milzīgs Maskavas idām, dzīvokļiem un elles katls, kur dažādie cilvēki cl-universitātes studentu mītnēm, nas, lai turētos pie dzīvības, bet Darbības stāstījumā ir iesaistīti tie, kas ir augšgalā, lai iegūtu :Va-arī komunistu varasvīri. Viņiem ru un mantu. Dzim ir ļoti neno-ir absolūta vara pār daudzu cii- teikta, tā ir ka loterija. Vienu vēku dzMbām, bet viņi, savukārt, dienu tajā var izvilkt laimestu — dzīvo vai pastāvīgās nāves bailēs Staļina uzslavu un labu atalgoju-no savas augstākas priekšniecības mu, otras dienas laimests var un tā joprojām uz augšu, kur pa- būt nāves loze. šā varas pīramidas galā sēž Sta- Romāna stāstījumā ir ievīti pns. Bet ari paša Staļina dzīve daudzu cietumnieku dzīves stās^ nav aroSa. vlņ§ itolvo mazā no- ti, moka pS;tdaIvoi\rau un rakstu-cietinātā un bezlogu istabā pastā- ri. Katrs no tiem ir neaizmirstams vīgas bailēs, ka kāds varētu mē- cilvēka tips. Tāds ir vieolaiSais ģināt viņu nogalināt. Pat džeŗa- cilvēks cietuma sētnieks Spiri-mā ūdens karafi viņš ir apgādā* dons. Romānā mēs satiekam isr jis ar aizslēdzamu vāciņu. slodzīto inženieri Rubinu, kam ir
Romāna ,3rmais aplis" varo- uzdots no balss skaņu īpatnībām nis ir cietumnieks Neržins. Viņš uzzīmēt kādu padomju diplomā-ir 31 gadu vecs ģeniāls matēma- tis^ dienesta ierēdni. Pēdējais fciķis un, tāpat kā romSna:_autors-i:eIā^iski ir brīdinājis l^u ķrie-Scižeņlcins, pavadījis karu fron- vu zinātnieiku par viņa izsekoša-tē, bet pēckara gados sūtīts no nu. Taču tajā pašā laikā viņš ikvienas soda nometnes uz otru. | Nerto slevaNadja redz savu v!-.- : . ^NobdtoaiS: ?.
(T3. turpinājums)
Autoram — dzejniekam Jānim Bainim ļUm viņa aozīmei drāmā veltīšu atsevišķu nodaļu. Tuvpās rindās mēģināšu pievērsties režisoram, aktieriem mi dekoratoram. *
Uguns un nakts izrāde notika paredzētajā dienā un stundā. Teātris tai bija gatavojies drudžainā nepacietībā ilgāk kā jebkurai citai lugai pirms tam — piecus mēnešus, no, 1910, gada augusta priekšpēdējās dienas, kad režisors izdalīja aktieriem lomas, līdz . 1911. gada 26. janvārim, kad pavērās priekškars pirmizrādei. Neviens, pie tās nebija tik ilgi, neatlaidīgi un
'^^^^^^^^^^^^^^^^^"ļ^ bija"
visprofesionālākais. Vairāk kā visi pārējie yiņs bija pētījis teātri lielākajās lielvalstu skatuvēs arliasinalci-nātu teātra .^Mtūm: Fētei;pilī un Parizē. Viņš bija šo teātru kultūru ne tikvien pētījis, bel arī pats pielicis roku 80 skatuvju veidošanār. Viņš bija ^rs^īstajā vietā un īstajā laikā. Pay paaudzes tiesu prļekšā kt-
*) Rainis darbu sāka, pam^tSp atsāka^ ®M pam<8ta, atsāka
viešu teātra režijai m skatuves rutīnas ziņa tālu priekšā autoram, viņš ar savu skolu, savu plašo un dziļo pieredzi repertuāra un teātra glezniecības laukā,^ kur nekas cilvēcisks viņam nebija svels, ne tikai dominēja Uguns un nakts uzvedumā, viņi to ar savu pieredzi un zināšanām — kā starptautiskā teātra pasaulē, ta nacionālajā mākslā — garīgi vadīja. Neviens cits kā viņš deva „toni" visai izrādei, neviens cits kā viņš uz-virzlja Uguni un nakti uz tautas dvēseles atpestīšanas ceļa.
Pjērs Kijārs (Quillard) 1891. gadā teātra žurnālā La Revue d'art dramatique bija rakstījis: «La parole cr6e.le decor cemme ie reste" (181. Ipp.) Vārds rada dekorāciju kā visu pārējo. Ja šo formulu piemērotu divdesmit gadu vēlāk uzvestajai Ugunij un naktij, tad tā tautā sastaptos ar tādu pašu, ja ne lielāku vienaldzību, ar kādu tā pirms tam bija saņemta grāmatas vākos. ^ " ;
Raiņa tekstam nebija tā maģiskā spēka, kas ir visiem īsti lielajiem, universālajiem skatuves darbiem, nebija tālab', ka tam trūka svarīgākā — dinamiskās skaidrības. Mnis drāmā akcentu bija pārvietojis no Laimdotas uz Spīdolu, piešķirot Spīdolai noteicēju lomu, reizē cenzūras maldināšanas nolūkā padarījis tās „raksturu" un simbolu, pirmajos cēlienos nfesaprotamu. Un nesaprotams simbols ir beigts simbols. V. cēlienā Spīdolas 'tēls noskaidrojās, ^ Bet nu režisoram, aktie-^rimviiiua-;
un Spīdolu, starp Pumpuru un Raini. Izšķīrēju soli spēra skatuves gleznotājs; kurš radīja tik pacilājošu, tik autentiski latvisku mākslas gaisotni, ka apbūra un savaldzināja kā režisoru un aktierus, tā publiku. Jānis Kuģa savā inscenējumā bija bez atlikuma sabiedrojies ar Pumpura Mmdotu, ar Latviju, radot māksliniecisku viziju, 'kurā latvju dvēsele beigās atrada niecisku vīziju, kurā latvju dvēsele beigās atrada atkal pati sevi, atrada sevi patiesā skaistumā un balstā patiesībā. Tas varbūt ir viņa mūža lielākais veikums, kas viņu paceļ latvju gari^o varoņu nemirstīgo pulkā. Tam viņš bija dzimis, tam dzīvojis.
Un kā bija ar to vīru, kuram Jaunais Rīgas teātris gadu pēc tā nodibināšanas (1909) uzticēja direktora godu un, protams, arī Uguns un nakts režiju?
Aleksis Mierlauks (1866—1943) bija tīrradnis, cilvēks ar lielu iedzimtu tēlošaīias talantu, ikuŗam, diemžēl, trūka jebkādas skolas, būdams pUnlgs autodidakts kā vispārējā, tā skatuviskā izglītībā.
Kā sava veida apbrīnojams līdzīgums atzīmējams tas, ka Mierlauks tāpat kā Kuģa dzimis Ikšķilē un tāpat kā Kuģa kristīts vēsturiskajā Ikšķiles baznīcā. Trešais līdzīgums ir tas, ka viņi abi uzauguši lielā trūkumā, abiem bijis nelokāms raksturs grūtību pārvarēšanā un kaisla pieķeršanās savam arodam, savai mākslai. Bet še tad arī līdzīgums beidzas un sākas lielā atšķirība. Jānis Kuģa bija uzaudzis kā pusbārenis, Aleksis Mierlauks kā ārlaulības bērns, kas savu stāvokli izjuta slēpjamu. Jāņa māte> kaut otrreiz apprecējusies, savu dēlu mīlēja, un zēna patēvs pret to bija labs un vēlīgs. Jāņa vecākiem bija maza rocība, tie viņam nespēja sniegt vajadzīgo atbalstu skolām, bet neliedza savu sirds siltumu, un tā zēns uzauga mīlestības gaisotnē par spīti visiem bargajiem likteņa vējiem un kro-
ga, kur, vienalga, kādu: viņš zvejoja Daugavā grimstošos baļķus, strādāja tekstilrūpnīcā, cepuru darbnīcā, pie skārdnieku meistara, kafejnīcā, krogu (kā Kuģa), nažu fabrikā. Viņš nenoslīka dzīves smagajos, duļķainajos viļņos, cīnījās ar apbrīnojamu vitāUtāti un neatlaidībuv Ne sūrais un nedrošais darbs^ ne tik^ nedrošie, paviegUe draugi nespēja viņu ievilināt alko-bola birgā, kas atmiekšķē gribu un drastiski samazina veikumu. i
Vecajā Derībā ir stāsts par Saula dēlu Jonatānu, kura sirds sadraudzējusies ar Dāvida sirdi tā, ka „viņš noņēmis savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, ir savas drēbes, ir savu zobenu un stopu un sami jostu." (I Sam. gr. XVIII, 3, 4).
Šī cēlā Jonatāna vārdā (Bībele pazīst vēl divi citus) nosauca Rīgas Pārdaugavas strādnieku palīdi^bas biedribu, ko 1869. gadā nodibinājuši A. Šneidemaņa austuves strādnieki savstarpējai palīdzībai slimību un nelaimes gadījumos. Jonatāna biedrībai, kurai deviņdesmit jos gados bija 3000 biedru, bija arī savs amatieru teātris. Laipnai nejaušībai bija gadījies Aleksi ievadīt šī teātra sufliera būdā, no turienes uz skatuves dēļiem vairs bija tikai viens solis, vai pareizāk — jsiens lēciens. Tā 20 gadu vecumā Aleksim pirmoreiz izdevās tēlot kādu nenozīmīgu lomu vēl nenoamīgākā viencēlienā. Bet diegs bija atradis adatas aci... 1890. gadā 34 gadu vecumā Mierlauks sāka savu profesionālā aktiera karjeru Rīgas latviešu teātri profesionālu ^ režisoru — Ŗodes-Ebelinga^ Pētera Ozolž^a, Dubura
. Aleksim tādas laimes nebija. Mā4;e ārlaulībā dzimušo pameta māsas ziņā. pašai dodoties uz Ugu. Pēc . gada viņa atgriezās Ikšķilē, aizveda dēlēnu uz Rīgu un tur.nodeva slimīgo Ernesta un Augustes Fridfellu ziņā, kas zēnu adoptēja. Dārznieks un viņa sieva, kas pastāvīgi sirgs, zēnam 13 gadu sasniedsot, saudēja darba spējas. Nu Aleksim bija jārūpējas ne tikai par sevi, bet jāuztur arī slimie, audžuvecāki. Pieepadwmt gadu vecumā viņš zaudēja ari, tos. Na viņš Bija gluli viens, bet ar! tik kritiskā htiči n^uva par zagH m
Mierlauka pirmā režija bija kāds Goŗkija lugas pārstudējums 1904. gadā. Otrā, Šoreiz jau patstā-ngā, bija Naidjonova „Vaņušina bērni" 1905. gadā. Tai pašā gadā viņam uzticēja arī v^cā Atinghauzena lomu āillera Vilhelmā TeUā.
Šillera pēdējai drāmai (1804), ^kas veltīta tautas brīvības cīņām, ir daudz radniecīga ar Uguns un nakts drāmu, ja ne Raiņa, tad vismaz Pumpura atbalsī un, Kugas iztulkojumā. Tā rāda kādas mazas tautas cīņu par patstāvību, par atbrivošaņos no svešas valsts varmācīgās virskundzības. Djsejnieks še paceļ dzejas mirdzumā brivības cīņas, kas vainagojas ar Šveices jieaift-
mmm
■iiPli
Jlaads JSirmanis
(Nobeigum
Pirms pāris raēne| neja Mazputniņa S.' ciens. Lietas labā tc „Mazputniņš, mēnešrļ šu zēniem un meitei saulē, ir pašlaik gat du veos, tam izde daudz līdzstrādnieku, rijuši žurnālu par viesi daudzās latvieši! gad Mazputniņam cilvēki, ko redakcija, viis kontaktus un-varējusi atrast. Tāpēc dām Mazputniņš rokdarbu sērijas sastiļ teņu rokdarbu sērijas pastmarku sērijas tulkotājus '(vielas iļ no Eiropas bērnu litļ žādu nozaru faktu si ši no Latvijas vēstui faunas un floras zii nus bērnu literāti (Mazputniņam nav dl nāldarbu, redakcija iļ līdzēt iesācējiem ar
Kā redzams, Mazpi Arī tos, kas sūrojas gām publicēšanās iesļ
At redaktoni-^Streii bu un ilggadējām putniņš ir jau veici mus.. Nav šaubu,- ka putniņa loma latviešuI kā ir lielāka, nekā ŗāmgājējam liekas, gādāt, lai Mazputnīņļ Un ne tikai noturēto] rīt to bagātāku, krās — iekārojamāku. To runājot Raiņa vārdie| roka jāpieliek...
Tāpat iekārojamai! būt kādai speciālai pr| joļu grāmatu sērijai, tinātu jaunatni ar au| jam paraugam var de apgāda jauno dzejni! cas, desmit vai divpj pieņemot, ka mēs vēlj mēdz teikt, vilcienu AkUvo skolotāju apri ; tad var dzirdēt:
Vēl arvien nav zu( pie. Ziemsvētku eglitļ dzejoļus, .un vēl arvieļ ar vecajiem klasil notiek, latviešu valoc grāmatu pārstrādāšai jot tās tagadējam laik| 1as. trūkums — grū! šķērslis. Nav izslēgtai no literārās vielas -aļ visam, īpaši, jaunākj liekot literāro rindu āll konstruētus teikuļ kāpenisku vārdu krāļ rojumu, kā parasts mScSanā.
Kā redzaips — latvi rās vielas izlietošanas ļ vien vēl tīri labas.
Protams, manuskrij ma, līdzībā runājotj daļas viena puse. 0 rīgo vērtību patēi
- (5!
-— Ko tu ar to neaizies, ja vienu n^ rādīsi, ka garā rneesi! mīsim tūlīt šodien.
r-" Nē. Vismaz vil lai varu sacīt, emi\ nekā: es rīt sālošu.
. Tā arī palika, žījusies stāvēja Sveļ tai ierādīs darbu. kI ar pārējiem koUēgāi kam blakus bija mi ļotajs, Mairai sirds . cilvēks kā agrāk, ne Vakarā viņa sies, kad Smita kurn nejautādama, kurā bl ~ Ko tad gribēj atstāstījumu noklausļ . tos?
—^Vismaz lainies ^r- Ja viņa,to aii ], bijusi.«atraukt