i-
i
SBB
JANVĀRIS
Sidars, r. 766-2261.
It NeizUeto-japie-kupozu ītajos rak-wa ne katrā
ļmūsu kapi", vi-„jūsu kapi", nodalījumi. T§-izsmiekls skan rsorganizācijas rdi.ko gadījās la-^aram cerēt veikt lu." Liekas, ka iŗa cirvjus jau^ vienoti tie ne-\sj jo atdusēsies ļzes nodalījumā. )etroitietis, ASV
ļridi vienreiz ga-satikties. Viņa i\i kā . uzticīga fid dzivo šaubās, jkad tiks' brlv5.
liktenim, mēs ^elas sabiedrības )mūnistiska5 sa--ra ir kā milzīgs-ažādie cilvēki cl-aie dzīvības, bet i, lai iegūtu vs-ļīve ir ļoti neno-loterija. Viemi laimestu— ļn labu atalgoju-laimests var
;t5jumā ir ievīti !ku dzīves stās-tjumi im rakstu-ir neaizmirstams [s ir vienkāršais sētnieks Spiri-lēs satiekam ie-Rubinu, kam ir Iskaņu īpatnībām [omju diplomā-ierēdni. Pēdējais lājis kādu krie-Lr viņa izsekoša-ā laikā viņš
7, Ipp.)
ļ Daugavā grim-cepuŗu darbnl-krogu (kā Kn-ļives smagajos, jjamu vitalitāti Idarbs, ne tikpat 1.1 ievilināt alko-astiski samazina
dēlu Jonatānu, la sirdi tā, ka )i3a,m to deva [nu nn stopu nn
zīst vēl divi ci-lieku palīdzības A. §neidemaņs ībai slimību un , Lkuŗai deviņdes-Irī savs amatieru lies Aleksi ievs-ies uz skatuves , vai pareizāk — pirmoreiz iz-|ēl nenozīmīgāks itas aci... 1890. savu profesionā-ļ,trī profesionālu )zoliņa, Bubura
Goŗkija lugas jau patstāvīgā, gadā. Tai ps-ighauzena lomu
is veltīta tautas Uguns un nakts bura atbalsi un ļazas tautas ciņu rešas valsts var-)acel dzejas mir-ar Šveices neat»
I
'^1
f
5
ii ^3
i
'0.
Austra Bcdode
* * *
eznotāja
(Nobeigums)
Pirms pāris mēnešiem atskanēja Mazputniņa S. 0. S. sauciens. Lietas labā to atkārtošu: ^Mazputniņš, mēnešraksts latviešu zēniem un meitenēm visā pasaulē, ir pašlaik gandri:^ 12 gadu vecs, tam izdevies atrast daudz līdzstrādnieku, kas padarījuši žurnālu par mīļi gaidītu viesi daudzās latviešu mājās. Ta-iga;d Mazputniņam nepieciešami" cilvēkii ko redakcija, lietojot savus kontaktus un zināšanas, nav varējusi atrast. Tāpēc ar šīm rindām Mazputniņš meklē: zēnu rokdarbu sērijas sastādītāju, meiteņu rokdarbu sērijas sastādītāju, pastmarku sērijas sastādītāju, tulkotājus (vielas izraudzītājus) no Eiropas bērnu literatūras, dažādu nozaru faktu savācējus, īpaši no Latvijas vēstures, Latvijas faunas un floras zinātājus, jaunus bērnu literatūras autorus. (Mazputniņam nav diezgan oriģināldarbu, redaikcija ir gatava palīdzēt iesācējiem ar padomu)".
Kā redzams, Mazputniņš gaida.. Ari tos, kas sūrojas par trūcīgām publicēšanās iespējam.
At redaktoru Streipu neatlaidību un ilggadējām pūlēm, Mazputniņš ir jau veicis 143 lidojumus... Nav šaubu, ka pašlaik Mazputniņa loma latviešu valodas laukā ir lielāka, nekā paviršam garāmgājējam liekas. Nu vajadzētu gādāt, lai Mazputniņš noturētos. Un ne tikai noturētos, bet padarīt to bagātāku, krāšņāku, īsumā — iekārojamāku. To var. Bet tad, runājot Raiņa vārdiem, ikvienam roka jāpieliek... .
Tāpat iekārojamai vajadzētu būt kādai speciālai prozas un dzejoļu grāmatu sērijai, kas iepazī^-tinātu jaunatni ar autoriem. Ārējam paraugam var derēt Imantas apgāda jauno dzejnieku buttni-cas, desmit vai divpadsmit gadā, pieņemot^ ka mēs vēl neesam, kā mēdz teikt, vilcienu nokavējuši. Aktīvo skolotāju aprindās šad un tad var dzirdēt:
Vēl arvien nav zuSis paradums pie Ziemsvētku eglītes deklamēt dzejoļus, -un vēl arvien ir jāiztiek' ar vecajiem klasiķiem. Pašlaik notiek latviešu valodas lasāmo grāmatu pārstrādāšana, piemērojot tās tagadējam laikam. Bet vielas trūkums — grūti veicams šķērslis. Nav izsila pat iespēja no literārās vielas atteikties pavisam, īpaši jaunākajās klasēs, liekot literāro rindu vietā speciāli konstruētus teikumus ar pakāpenisku vārdu krājuma pavai-rojumu, kā parasts svešvalodu mācīšanā.
Kā redzams — latviskās literārās vielas izlietošanas iespējas arvien vēl tīri labas, i
Protams, manuskriptu ' problē^ ma, līdzībā runājot, ir tjkai medaļas viena puse. Otrā pusē garīgo vērtību patērētāji: grāma-
tu lasītāji^ grāmatu jplrcēji. Ja liekas, ka manuskriptu dēļ jāskandina trauksmes I zvani, nebūs pārspīlēts, ja teiksim — grāmatu la^ sītāju dēļ trauksme jādubulto. Var ticēt, ka manuskripti radīsies, ja būs piepraisjums un ja par tiem malcsās, bet lasītāju skaitu atgūt var tikai ar ļoti plašu, niērķtiecīgu latviešu sabiedrības atbalstu. Nepietiek ar parasto mierinājumu: mums taču ir latviešu skolas. Tiesa —' skolas godam veic savus pienākumus. Tās ierāda ceļu, kas beidzot katram pašam jānostaigā. Maldīgi ticēt, ka skola var valodu Iemācīt, ja na^r iespējas vingrināties runāšanā un lasīšanā. Anglijas lat-viešu skolu ;^olotā)ju kongresā galvenais referents J. Andrups ļoti zīmīgi norādīja: „Skold1^ju mērķis būs simtprocentīgi sasniegts, ja viņi aizvedis jauniešus līdz latviešu grāmatai.?' (Latvija Amerikā 30 dec., 1970.)
Latviešu skolas un: skoliņas šo uzdevumu vēl arvien pūlas veikt. Līdz grāmatai!
Bet grāmatu sagāde pati jau kļuvusi par problēmu, par iemeslu trauksmes zvana skandināša-nai, par problēmu, kas risināma tagad, jo vēlāk var būt par vēlu, kā īsos vārdos pauž mākslEs kalps Jānis Gbrsvāns: ■ ^
„Nākošā paaudze. Mūsu bērni. Ja tie vairs nepratīs runāt, lasīt un i^kstīt latviski, nebūs vajadzīgas latviešu biedrības, laikraksti, žurnāli un grāmatas. Tad par vēlu būs meklēt vainīgos." (Tilts: Nr. 108/109 - 1970.)
Gandrīz drc^i var teikt, ka nākotne būs tāda, kādu mēs to veir dosim ^ vai neveidosim. Jāņa Gorsvāna un Teodora Sīļa vārdi nav tikai tukša skaņa.
ikdiena šodiena brūla^tavu kā netīru
staipa spaida tevi,
kā sparīgas saimnieces rokm
cepumiem,
Vai padoties ļaut veidoties
' «ir f«
— Nē, saslieties un atrauties,
ļaut savai patībai izlauzties, Dieva dotā devi pacelties, un rītdienas gaismā mazgāties.
māksliniece Austra Balode savā pirmajā patstāvīgajā gleznu izstādē DV namā, Ņujorkā no 16. — 24; janvārim rādija ar baltu, šaum apmali ierāmētus 4ž darbus.
Mākslinieki, kas guvuši sistemātisku mākslas izglītību vienā skolā, veic respefetējamus mākslas darbus. Skolas rutma viņus pasarga no kļūdām, kas bieži gadās iesācējiem. Bet, ja ši rutīna ir pārāk jūtama, viņus mēdz saukt par akadēmiķiem un viņu darbus amerikāņi kritikās nepiemin.
Austrai Balodei nav vienas sis-tēmatisfe&s skolas. Viņa ir mācījusies vairākās skolās Vācijā un ASV, pēdējā laikā Miita studijā. ,jStilizētos ziedos" vēl parādās tradicionālā komplimentārā ; aiz-mugurej bet «Puķēs un augļos", tāpat „MāIainos ziedos" akvare-lisMe pustoņi saliedēti saskaņā ar dominanto toni. Triepiena veids un technika uz puķu ziediem vie-
tām atkārtojas. Tas iezīmē rokrakstu, pēc kā latviešu kritiķi un daži gleznotāji sauc; bet tas nav mākslā visbūtiskākais. Ziedi un to Uriskie motīvi ir atšķirīgi, tā-pat atšķirīga varētu būt technika šo; motīvu izteikšanai. Impresionistu tīras krāsas spožums, ko latviešu vecie gleznotāji ir iemīļojuši un runājot to dēvē par ko-loritu", nav Balodes paraža. Viņas gleznās pārsvarā ir liriski motīvi bez asiem kontrastiem. Viņa ļoti reti lieto primāros toņus, bet jaukumus, kuru variācijas allaž ir nesaskaitāmas, šie toņi tā klusināti, ka vietām atgādina pasteļus. Katrā gleznā ir īpaši uzsvērts dominantais tonis, kas darbu vieno noskaņā, bet ja šis tonis ir pārāk uzsvērts, tad glezna kļūst vienmuļa. Galējība būtu, ja visu gleznu uzgleznotu tikai ar viena toņa gradācijām. šādai galējībai tuvojas «Aizmigusi pilsēta". Šodien tas nav vairs tabūj bet māksliniekam pašam jāizrauga savs
gleznošanas veids, kas vistuvāk izteic viņa ieceri.
Viszīmīgākais Balodes gleznās ir veiksmīgais līdzsvarojums krāsā, laukumā un līnijā, šo līdzsvarojumu latvieši mēdz saukt ari par «dekoratīvo elementu", kaut arī gluži tas pats tas nav. Tas ir "ļoti svarīgs, jo tieši uz šo akmeni jaunie gleznotāji klūp "ws-vairāk. Pat daži Latvijas mākslas akadēmiju beiguši mākslinieki, izmēģinoties abstrakto gleznošanas veidu, skaidri ir parādījuši neveiksmi līdzsvarojumā, bet kritiķi to parasti nepiemui, lai nesarūgtinātu vecmeistaru.
:Otrs zīmīgs veids Balodes mākslā ir, ka pēdējos darbos idņa tuvojas divu dimensiju mākslai, kā to redzējām Anitas Sisenes - As-bergas gleznu izstādē Ņujorkā. Tas praktiski ir iespējams, ja līdzsvarošanas mākai ir jau apgūta. Balodes izstādē bija vairāki Teiksmigi darbi šajā virzienā, pie-(Nobeīgums 6. Ipp.)
igogad paiet IIK) gadu no Jāņa Poruika dzimšanas un 60 gadu no viņa nāves dienas. Viņa atceres sarīkojumi sākušies jau tagad, un tas ir labi, jo Jānis Poruiks, viena no spilgtākajām personībām 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā, tiešām pelnījis, ka to neaizmirstam. Jānis Poruks bija ne vien vispusīgi izglītojies sava laika rakst-nieiks, bet reizē ari nopietns domātājs un ar dziļam jūtām un kvēlu sirdi apveltīta personība. Ar to ari saprotama daudzpusīgā ievirze Poruka mākslā. Viņu redzam gan kā smalki niansētu liriķi, reālistiski iejūtīgu epi^, drā-matiķi, filozofu un pat satiriķi.
Trimdas latviešu gadskārtējo kultūras dienu ietvaros, Jāņa Poruka atceri Mineapdē 16. janvāri bija sarīkojusi BV Minesotas apvienības vanadžu kopa. Uz gal-
da, baltu siveču klusinātā izgaismojumā bija Poruka ģīmetne un citāts no viņa kapa pieminekļa Rīgas Meža kapos. Sarīkojumu atklāja vanadžu kopas priekšniece Zelma Bulate. I/abd pārdomātu un daļi izjustu šķērsgriezumu no Jāņa Poruka literārā snieguma savā referātā sniedza dzejniece Pawline Zalāne."
Pēc referāta dvīņu pilsētu kokļu ansamblis atksaņoja «Teici to stundu, to bridi" (E. Dārziņa) un „Es ticu..." (V. Ozoliņa). Poruka dzejas skandēja jaunā aktrise Veronika Hinte. Priekšnesuma beigās DV apvienības koris Beverīna brlvm.āikslinieces Elzas Pones vadiibā; askaņoja Jēkaba Poruka, Emīla Dārziņa, Andreja Jurjāna un Jāņa Cirtņa dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem Apmddētāju bija pāri simtam. E. T,
Tā bija vērtīga diena Latvijā ^28. janvāris!
Vai var vēl būt skaistāka doma nekā atcerēties isavu^bērnības skolu! Rakstnieki i un valstsvīri arvien savās atmiņās piemin savas skolas. Un par skolām, lai tās kādas un kur bijušas, nav jākaunas, bet gan jākaunas, ja skola nav apmeklēta! Bet caurmērā taču visi esam skolā gājuši.
Ideja «zelta ābeles" dienai bija apdāvināt miisu skolas, šai svinamai dienai piekrišana tautā bija ļoti liela, īpaši lauku skolās, šai dienā bija pieņemts sūtīt grāmatas. Tās dāvāja tik lielos vairumos, ka lauku skolās varēja sākt ierīkot bibliotēkas, un tas sagādāja svētību ne tikvien bērniem, bet visi pagasta iedzīvotāji drīkstēja grāmatas ņemt un lasīt. Un latvieši jau nu Teiz ir lieli grāma-
tu lasītāji.
Dāvanām sūtīja arī gleznas, kuras tad novietoja skolas telpās, vēlāk arī pagastmājās un citas valsts iestādēs, lai padarītu telpas mājīgākas, pievilcīgākas. Bez tam dāivināija visādus skolas piederumus, pat mēbeles. Daudz jaunu i^olu cēla 3 līdz 4 stāvu augstas, lielām, ērtām klases istabām, modemiem lieliem logiem — īstas gaismas pilis, salīdzinot ar vecajām skolas ēkām, kur bērniem bija jāmitinās pāris istabās. Un tomēr ari tās mums bija mīļas -r ar vecajiem lauku skolotājiem, kas mums bija ne tikvien skolotāju, bet arī draugi. Basi skolēni apkopa savu jauno skolu arpua: stādīja kokus, krūmus, izveidoja zālājus, izdaiļoja apkārtni un ieri-koja celiņus. Visi kopīgi pielika roku, domājot par «Zelta ābeles"
dieiml Neaizmirsa* arī piMte skolas un augstākās mācības iestādes. Visi deva-ko spēja ar lielāko prieku. I^aujas prātā doma — vai še, srvešajā zemē, ari šo tradīciju nevarētu turpināt?
Kanādas un ASV lielajās pilsētas bibliotēkās latviešu grāmatu izlase ir ļoti maza. Bet mums nemaz tāda latviešu grāmatu trūkuma nav, jo mtisu rakstnieki patiešām ražīgi, sarakstot daudz vērtīgu grāmatu. Vai nevarētu iecelt kādu darbinieku, ar uzdevumu gādāt par to, lai grāmatas iegādātos un nodotu kā Toronto CentrSIaijal biblotēkai, tā ari latviešu bibKotēkai.
Jkvienam latvietim, vecam vai jaunam, vajadzētu prast atliciimt tik daudz naudiņas, lai regulāri iegādātos kādu grāmatu. Varbūt (Beigas 6. Ipp.)
VIŅI SEKO SAVIEM VECĀKAJIEM SKOLAS BIEDRIEM Toronto latvieši ģimnāzijas dramatiskais pulciņš tikko sniedza divās izrādēs Toronto Teodora Zeltiņš feomēdijn «Vīna raugs", krapi atkārtos vēl viesizrādēs citās pilsētās Kanādā un ASV. Sav!em vecāka-Jiem skolasMedriem seko ari pamatskolas audzēkņi, kas vēlāk apmeUēslaM^ turpinās gaitas dramatiskā pulciņā, uzstājoties plašākas sabiedrības priekšā. Pašlaik viņi teātra spēlē vingrinājušies tikai savos sarīkojumos. Uzņēmumā pa kreisi >-B. Strazdiņš ķēniņa lomā un R. Vāgners (ezītis) latviešu tautas pasakas «Eža kažociņš" dramatizējumi Toronto latviešu b-bas sestdienas skolas sarīkojumā. Apakšā tās pašas skolas izrādē „vāveres", Sarma Eglīte (pa kreisi) un Daina Bram-mane, jautā: „Kā jums patik mūsu astes?" Pa labi Astra Avena ganiņa lomā nesenajā Gaujas (14.) gaidu vienības sarīkojumā Latviešu namā Toronto. Foto: J. Liģers
— Jā. Es tur reiz ņēmu materiālus savai būdai. Aizpirkām ar tēvu ārpus pilsētas zemi,, tādu mazu strēmelīti ceja malā, un sākām celt, lai tiek jumts virs galvas. īres te neviens nevar samaltsāt. Bet pie jums... tas ir — pie Lalondes viss kā aptiekā. Dārgs. Uzgāju lētāku vietu — un man vēl tuvāk. Pie Hometa.
Eornets bija 'kokzāģētava jūdzes piepas aiz pil-
— «Fūs tur dzīvojat? Eā tiekat uz pilsētu darbā!
— Ar riteni. Braucām abi ar tēvu.
(58. tui'pinājums)
—' Ko tu ar to iegusii Viņu dzīvoklis tāpēc neaizies, ja vienu nedēļu paliks netīrīts, tu tikai pierādīsi, ka garā neesi lielāka par viņu. ī/abāk jau zvanīsim tiilīt šodien.
Nē. Vismaz vienu dienu gribu nostrādāt bankā, lai varu sacīt, esinu sākusi strādāt. Tas skan citādi nekā: es rīt sākšu.
Tā arī palika. Trešdien Maira nervoza un nobažījusies stāvēja Svensona kabinetā un gaidīja, kad tai ierādīs darbu. Kad Svensons,^iepazīstinājis Mairu ar pārējiem koUēgām, to pieveda pie ra;kstāmgalda, kam blakus bija mazāks galds, uz kura stāvēja ekait-ļotājs, Mairai^ sirds notrīsēja, beidzot viņa'atkal būs cilvēks kā agrāk, ne vairs netīrumu mēžamā mašīna.
Vakarā viņa piezvanīja Smitiem un jutās vīlusies, kad Šmita kundze ziņu uzņēma vēsā mierā, pat nejautādama, kurā bankā Maira darbu dabūjusi.
— Ko tad gribēji? — Pēteris smaidīja, sarunas atstāstījumu noklausījies. — Lai viņa raudātu un lug-
Vismaz laimes viņa varēj^ novēlēt. ĢratulSt.
— Tu domā? Jā, vai'būt Parasti viņa ļoti ievēro visas pieklājības formas. Jā, tas gan var būt.
Nedaudz vēlāk — bērni, vakariņas paēduši, vēl dzīvojās pa ielu — zvanīja tālrunis un kāda vīrieša balss latviski prasīja pēc mācītāja Livāna. - .
— Tūlīt pasaukšu, — Maira atbildēja. — Kas runā?
Jūs mani tikpat nezināt, — vīrietis sacīja. — Au-sons. Roberts Ansons. Bet sauciet, gan labāk mācītāju pašu.
Pēteris paņēma klausuli.
— Jā? Te Līvāns.
— Mācītājs?
— Tas pats.
— Es runāju no simnīcas. Nupat nomirs,., —- Ab-sona balss aizrāvās, viņš brīdi apklusa, savaldījās, tad turpināja: — nomira tēvs. Vai jūs viņu varēsit Szva-
— Ja viņa to aizmirsa,
mer
— Sestdien. Vai arī... kad jums labāk? . — Man puslīdz vienalga, šā vai tā jai darba. Atnāciet, aprunāsimies.
ansons ieradās pēc nepilnas stundas. Livāns atcerējās viņu kMreis redzējis pie LsSoato, Vij^špar
—. Jā. Iestāstīju, ka pasē kļūda, ka ir piecpadsmit gadus jaunāks un tā viņu pieņēma. Braucām ar riteni. Lēti un labi, tikai ziemā bija grūtāk. Bet ka nositīs vasarā, to gan nedomājām.
— Nositis? ,
■ ' ■; —vUzdzInasrikāds:
manu veco gar zemi. Labi vēl, ka pats aizveda l^dz slimnīcai. Ja būtu jāņem ambulancē — kas to samaksātu? Un neviens arī nebūtu vedis. Kas grib, ka tam vāģi notraipa asinīm?
— Kad tas notika?
— Pirms nedēļas. Jā, tieši ta: šodien pirms nedē» ļas. Par baltu velti eilvēks nomocījās veselu nedēļu. Un man par to vēl būs jāmaksā.
— Jūs še aŗ tēvu divi vien?
— Māte ar'. Māte kopās pa māju. Tagad būs viņai Jāmeklē darbs. Apbedīšana še dārgi sanākot; kur lai naudu ņem? Jūs... cik jūs... jūs jau dārgi neņemsit? Kā tautiešam, ko? Ja pašu cilvēki sāks cits citam ādia dīrāt, kur tad tiks, ko? ^ ^
— Vai jūs apbedīšanas biroju Jau sarunājāt?
. -- Vēl ne. Vispirms ar Jums. Domāju — jūs, va> būt, zināt kādu lētāku, ko?
— Nezinu gan neviena., Paldies Dievam, līdz "šim ar tiem nekādu darīšanu nav bijis; - -
— Jā, ko tad lai dara^ Tāpat Uz labu laimi;., ? Ka neieskrien īstam rīkļu rāvējam nagos.
Aiisons bija pavisam apmulsis. Skatoties svešā apjukumā, Pēteris Līvāns iedomāja mācītāju Baueru. Pagaidiet, — Viņi
Bauers par Pētera zvanijumu, acīm redzot, priecājās.
Jā, protams viņš zināja, kuri apbēdSanas birojs šai gadījumā īstais. Labi, taisnību sakoi, tie visi, bet Robermans derēšot kā ievalkāta kurpe — mērenas cenas, laipna, pat sirsnīga apkalpošana, individuāla pieeja katram atsevišķam gadījumam ~ ne tā. kā lielajos uzņēmumos. īpašnieks pats strādā līdz Un tā atfait viena, pat divu cilvēku algas, kas, protams, ietekmē-apbedīšanas cenu. Lāi Ansoms atsaucoties uz viņu, Baueru^ dabūšot vislabākos pakalpojumus. Kurā draudzē Ansons esot?
Ansons nebija nevienā draudzē, un Bauers tāl» runa otrā galā ilgi domāja, kas tagad darāms. Kaut kur baznīcas grāinatās vecā Ansona miršana esot jāieraksta, tas te tā parasts, ja mācīiājs izvada, un ja nu Ansoni..: pareizi, vislabāk, ja Ansoni tūlīt ierakstās viņa, Bauera draudzē, un Bauers tad pilnvaros Līvānu izdarīt apbedīšanu.
Par baznīcas grāmatām īavāns saprata, par pilnvaras nepieciešamību nesaprata.
— Kāda man pilnvara vajadzig:a, lai noskaitītu lūgšanu pie kapa? Ja es nebijis mācītājs, bet tāpat vien kristīgs cilvēks, vai tad aiī tādas vajadzētu/?
— Kārtības labā, lieber Amtsbrūder —, Bauers teica. — Katrai lietai sava kārtība. Tāpēc jau ari teicu, " lai tu-nokārtojies ar sinodi. Redzi, kā pati dzīve sāk tevi virzīt pareizā virzienā.
Ansons, noklausījies, ko Līvāns tam atstāstīja par sarunu ar Baueru, kļuva domīgs. -
— Bet cik tas maksās... tas ir,^,par to draudzi? Viņi jau te velkot ādu pār acīm,. To'!vien kladzinots., K naudu, naudu, naudu... " • ',, .
Beidzot, citas.izejas nezinādams, Ansons a^va»" dījās no Livāna un devās pie Bauera. " ' • Kad Ansons aizgāja, Maira apsēdās tikko ir' ivo-. tajā krēslā, Līvāns^ jautādams skatījās sievā.. ^ ,; — Tavs pirmais darbs kā mācītājamj viņ<ii ''*i('a.\ — Pirmais amatdarbs svešajā zemē; Unrmir'Sr/nion^ pirmā diena kā ierēdnei. Vai tu tomēr neizpildīsi Baue° ^ " ^ ra padomu un nesazināsies ar sinodi! ^ .
9