4 LATVIJA AMERIKA' SestdieMa, mn.      22, jamvārSsp 4. n-rs.
(43. turpinājums)'"
Ziemas siltajās, saulainajās priekšpusdienās Fīlip-tauna bija skaista. T'a,s bija jāatzīst arī Annai. Dārzos gar ielu malām koraļļu koki bija ērmīgi izlocījuši savus zarus ar papagaiļu veida s'arkaniem ziediem. Sarkani ziedi kā liesmaini ugunsputni kailos koku zaros! Koraļļu kokiem'bija eksotiska forma, un sarkanie, putnu knābjiem līdzīgie ziedi neatgādināja neviena Eiropas koka ziedu. Zem lielajiem koraļļu kokiem dārzos liesmoja starainās poinsetijas. Tām bija uzplijīgi ziedi, kurus nevarēja neievērot. Uzmācīgas tās bija ar savu skaistumu, 'ar savu krāsu, kas dega kaislīgā sarkanumā ziemasl vidū. Citas' krāsas dārzos šai gadalaikā ne»^ bija. Kā koraļļu koki, tā poinsetiju sarkanums izcēlās pret zilajām debesīm — skaidrām bezmākoņu debesim. ^
. Tālāk no pilsētas centra, kur dārzu vairs nebij:a, izbeidzās arī koraļļu koku un poinsetiju skaistums. Vietām ielas nepauda nekā cita kā necerīgu neglītumu : mazās, vecās mājiņas gar abām ceļa malām, cieši saspiedušās vien'a pie otras, bez zaļiem dārziem starpā un koptiem mauriņiem priekšā; lietātu spēkratu pārdošanas vietas, kurus jau no tālienes varēja pazīt pēc īpašnieku sakārtajām raibu karodziņu virtenēm krus° tu šķērsu pāri pārdotavām, l'ai vēj;a plivinātie karodziņi pievilktu pircējus un liktu tiem apstāties pie izstādītajiem veciem mašīnu modeļiem un nobrauktajām pirniskaŗa braucamām kastēm. Paceļot acis augšup, . skatiens palika ķepurojamies stiepļu mudžeklī, kas kā milzīgs zirnekļa tiklslatradās virs braucēju galvām. Stabi, kas turēja šo stiepļu mudžekli, bija tikpat nekārtī-gi kā vadi. Līki un greizi, pelēki un nekrāsoti.
„¥arēja savus vadus likt zem iel'as, kā^dara visas eivīlizētās tautas/' pukojās Anna, „vai vismaz pievienot pie metailla stalbiem, ne tādiem izbalojušiem eikaliptu guldeņiem kā šeit.^^
„Pēc piecdesmit gadiem arī šeit būs kartība/' mierīgi atbildēja Paulis. „Iedomājies, cik viņiem šeit ceļu Jātaisa, <}ik ielu. Pilsēta aug tik strauji, ka visās tās daļās paŗ skaistumu nav neinaz l'aika padomāt. Labi, ka viņi vpl pagūst galvenajām ielām uzliet asfaltu, ™ un tu vēl gribi mākslinieciskus telefona stabus."
„Nevajadzētu piešķirt :atļ'aujas visu šo tūkstošu im desmit tūkstošu savrupmāju celšanai. Lai ceļ dzīvokļus lin vairākstāvu namus. Tad pilsēta tik strauji neizplēstos. Eiropā ļaudis dzīvo dzīvokļos, to- pašu ■ jau varētu d'arit arī ģeit.'' i •
^Tu tomēr. gribi dzīvot savrupmājiņā, nevis dzīvokli; to pašu grib katrs austrālietis.'*
„Es esmu svešiniece. Es negribu dzīvot vienā mājā ar austrāliešiem. Es vēlos dzīvot tā^ kā esmu pieradusi dzīvot un negribu, lai kaimiņi man dotu padomus un mācītu, kā man Austrālijā būtu jādzīvo."
jjEs gan neatceros gadījuma, kad austrāliete būtu mēģinajļusi tev dot padomu, kā dzīvot. Austrālieši citu ļaužu dmēs nejaucas, to tev vajadzētu atzīt," Paulis strauji uzspieda gāzes paminai, un mašīna šāvās uz priekšUo ^   . . •
M'ašiBia bļja jauna, Paulis ar Annu bija izbraukumā Pīliptaunas apkārtnē. Vērodama priekšpilsētiņas ieliņas, kas slīdēja gar jaunās mašīnas logiem, Annai bija Jākonstatē, 1 ka Austrālija ir jauna, neizveidota, negatava zeme. Visam bija uzspiests steigas zīmogs. Nekas nebija kārtīgi izplānots; ļaudīm šai -semē nebija
laika apstāties un padomāt, vai tus, ko darināja, bija arī glīts. Viss, šķiet^ kalpoja tikai praktiskam mērķim, acumirkļa vajadzībai. Ja kāda celtne bija savu vajadzību pārdzīvojusi, tai ļā,va iet bojā, nepadomājot, vai ēkai varbūt varētu būt nozīme aištētis-» ku jūtu apmierināšanai. Skaistumam šai zemē nebija nozīmes, ja tam nebija praktiskās vērtības. Un tomēr šai maigajā klimaitā pie neparasti skaistās ostas viss varētu būt bijis ļoti skaists, ja zemes iedzīvotāji nebūtu pasteigušies skaistumu sabojāt ar ^tei
Anna no..sāniem paskatījās■■■P:aulī,-:ķas;^ uii-•
droši vadīja jauno, nesen iegūto m'ašīnu. Kādas domas viņu nodarbināja ? Viņš nekad atklāti nekritiz&ja jauno, negatavo zemi. Paula acis, neparasti nopietnas, bijia vērstas uz ceļu; vienmērīgā mašīnas dūkoņa to, šķiet, bija paņēmusi savā varā. Paulis pieņēma šo zemi tādu, kāda tā bija. Viņam netikās dzīvi padarīt komplicētāku, analizējot jūtas, liekot tās zēm palie'U^ namā stikla, jaucot un sverot tās uz maziem apitiekas svariņiem, kā mēdza darīt Anna. ^,Ta:isa rasolu no- cilvēku jūtām,'^ viņš rājās tādos brīžos, kad citi nodarbojās ar savu jūtu sīku analizi. PaMis neatdna ne Jun-ga, ne Freuda mācības; psīchoanalizeš tēvii viņš uz° skatīja par šarlatānm un nekad nebija ieskatījis vajadzību tuvāk iepazīties ar viņu mācībā'in. Paulis vienmēr bija garīgi līdzsvarots. Nekad viņam neuzmācās „melnais-V vienmēr viņš bija laJbā omā, p^^ ģisks, optimisma pilns. Šķiet, ka darbdienu viņam nebija, tikai pastāvīgas svētdienas.
Annai, kura mūžīgi mocījās šaubās, nemierā^ neziņā, ar vēlēšanos dzīvi analizēt, šāda Paula pieeja^^d^ lielu nomierinātā ju spēku. Kad viņa neziņā ja, rīkoties, kā reaģēt uz sveš<> apkārtni, vajadzēja parunāties ar Pauli, un viss kļuva vieg'li atrisināms, nekomplieēts un vienkāršs. Visas problēmas at-risinājās it kā pašas no sevis, Paula personīb'a ^^U^ vesela, nesaska;ldīta, jūtas viegli definējamas. Vai tas bija vēl zemes spēks, kas darīja viņa dvēseli viengabalainu, veselu? Anna lināja arī, ka Paulis attieksmē pret citiem bija tikpat tiešs un patiess. Ļaudis, ar kuriem tam gadījās saskarties, dalījās trīs grupās: tie, kurus viriš mīlēja— sieva un tuvinieki; , ar kuriem viņš bija draugos, un pārējie, kas bija
vienaldzīgi. Darbā viņš iepazinās ar ķollēgām, bet; t^^ vākas un sirsnīgākas attieksmes ar tiem nenodibināja. Austrālieši j'au to arī negaidīja; ar tiemlPau& pats teica, y,daudz nek!rāmējās'^ Viņiem viņš bija un palika svešinieks, un savā vidē tie svešiniekus negribēja uzņemt. Austrālieši vairumā izturējās tā, it kā iebraucēju Austrālijā nemaz nebūtu un vienaldzigi gāja tiem garām. Paulis dzīvoja Austrālijā, bet likās, ka svešā zeme viņa! latvisko dvēseli-nemaz:
■ Paula vadītā mašīna ripoja un pēdīgi, veikli apmetot līkumu, pieripoļa pie tanijaslīca malas, kur savā laikā izk ceļotājs, kas kontinenta ziemeļos bijā uzvilcis āngļii karogu un paziņojis, ka okupē to angļu karaļa ~ Kapteinis ■ Kuks.
„Kuks šeit ilgi nepalika," lēni tādēļ, ka' šī vieta nav skaista,'-;
„Vēstures grāmatājs apgalvots^ ■ ka rēja atrast saldūdens avotus, un arī lica likās pārāk sekli. Tāpēc tas devās tālāk das ifcrastiem. Viņš pameta neievērotu kas. vēlāk izrādījās ideāls licis mtal.'^
(Turpinājums s'ekos).
neva-' viņiem uz Kvīnslen-
ZIŅAS PAR MŪSU TĒVZEMI
Samērā bieži okupētās Latvijas presē lasāms par senceltņu restaurēšanas un saglabāšanas mēģinājumiem gan Rīgas vec-ipilsētā, gan citur Latvijā. Radies lēmums arī par valsts aiz-sargzonas izveidošanu Kuldīgā, neļaujot tai kļūt par rūpniecības pilsētu, bet saglabājot tūrismam un atļpūtai. Lēmums nu būtu, ---b^^^ jau ofcupā-eijas varā (pierasts, nevar tikt pāri parastajām problēmām: trūkst līdzekļu^ materiālu, darbaspēka Kuldīgas vecā centra savešanai kārtībā. Restaurācijas darbiem, kā zināms, nepieciešami lietpratēji amatnieki, šai gadījumā — kārniņu licēji (kā ari kārniņi paši, kurus Kurzemē neizgatavo), podiņu krāšņu mūtnieki, mākslas skārdnieki u. c. Vairāķas^ seinQeli:nes^^^^ fe^^
dīga, kā Karolīnes patversmes u.c. nami uz ātru roku šamoder-
nizēti, tā zaudējat ir stilu, ir architektonisko vērtību. Kuldīgas skaistumu nevairojot arī rūpniecības; „Vulkāns" 15 m augstie zāģu skaidu kalni, kurus neesot kur likt. Arī Ventas upe abās jpusēs rumbai aizaugot meldriem, jo koku pludināša-nai to vairs neizmanto. Presē ieteikts labi apsvērt nodomus stāvokļa labošanai, jo neesot mazums piemēru^ kad pārsteidzi» ga rīcība nodarījusi vēstures pieminekļiem un dabai nelabo-
krimihābromānu autores Agātas Kristī slaveno lugu
„Pēļu slazds", ko Londonā izrāda jau nezkuŗo sezonu, repertuārā uzņēmis arī Valmieras drāmās teātris režisora 0» Kro-dera iestudējumā: Okupētās Lat
vijas preses atsauksmēs norādīts, ka šis ir pirmais krimināl-
iugas iestudējums Valmieras teātrī pēckara gados. To a^^^ cīgi uzņēmuši arī Rīgā un citur, kUr teātris ar šo lugu vie-
Spriežot (pēc jas preses ziņām, mūsu mē okupācijas varas ietekmē attīstījusies negatīva Pļarādfba — lamāšanās^ kas (pieņēmusi jau tādus apmērus, ka pat Rī-gas radiofons tai veltījis nosodījumu. Lamājoties visi uri vi-^ sur, kā pieaugušie mājās un sadzīvē, tā bērni, Skototājl par to sMzas, jo (pārmetumi par bērnu ruļpjajām mutē^^^^^^ ņemot viņiem, bet vainīgie esot tēvs, māte uņ labie tēvoča pasniedzot    bērniem degvīna ;  glāzi,^ teikdami: „Lai pierod! Tagad jau visi dzer.'" ^^^^^ diofonā atskanējuši šādi vārdi :^ ,,iMēs nevaram bez sašutuma runāt par parādību, kas, liekas, uztrauc &vienu krietnu cilvēku. Savu sarunu valodu esam tā baigātfaājuši ar lamu vārdu leksiku, ka reizēm «klausoties caur kauliem^ skrien šermuļi, šos nekrietnos vārdus lieto ne tikai aļl[M^ nelieši, b^f
reizēm pat cienījami cilvēki. Vai nederētu likumā paredzēt tādiem vismaz cekula apcirpšanu?"
9