, 15, a-ffS.
BOia,
(PārnesuTO no 5. Ipp.)
m
vai koks^ pārlieku necieš slimību: im kaitēl4u dēļ.
Māju īpašmeld^m, kota stādot pašiem, Vajadzētu pia-imatigi iepazīties a«ŗ darzko-pībais literatūru attiecīgajā jautājumā. ^
Tie laiki pagājuši, kad aizbrauca m dārzmeclbu jeb iĶ saucamo „Garden ceatre", izstāstīja vajadzību un pieredzējis dārznieks ieteica, kas biitu pērkams un piemērots attieciigā 'gaidījumā. Pēdējā laikā tādu pieredzējušu dārznieku sastop dieagian reti. Pārdevēji dažkārt nekvalificēti gadījuma darbu dia^taji. Pirms iegādājas kokus, jālbūt skaidrībā, vai tie izturīgi pret sialu.
Atmatā turētos lielākos zemes igabaius varētui lietderīgi izmantot koku audzēšanai Ja kokus audzē apmežošanas un būvkoku vaj adzībām vai vēja aizsarglīniju . ieaudzēšanai, stādus var dabūt pinķt no valdības, bet nav atļaiuts tos pēc da^u gadu paaudze-šanas pārdot. Izņēmums varbūt ir skotu priedes, ko var izcirst retošianas nolūkos Ziemsvētku vajadzībām. To audzēšana, šķiet, neiķādu peļņu nedos ļoti zemās cenas dēļ. Bnvkokiem augšanas, periods ir tik Hgs, ka nez vai
stādītājs savā mūžā tos redzēs pieaugušus. Tādi koki kā kļavas, lokisli, liepas, bērzi m Aiustrijas priedes aug samērā ātri puslīdz pie-imērotā augsnā. Pēc 4 — 10 gsadu audzēšanas tos var pārdot uzņēmējiem un pārstādīšanai mos. Cena atkarīga no koka kvalitātes un pi^rasījuma un piedāvājuma. Piemēram, pagājušā vasarā igrūti bija dabūt Austrijas priedes <S-8 pēdas garumā. Nācās maksāt 60 dolaŗu gabalā (izrak-protams, pašam bija jāgādā par transportu. Rodoties pārprodukcijai, cena ievērojami noslīdēs. Tomēr Austrijas un Mugho priežu trūkums pēdējos giadog ir; :s manāms.
Stādot Austrijas priedes, stādi jāmeklē dārzniecības, kas audzē tā" siaucamos „li-neirs" (mazi stādi) un ir 6-12 collas garuma, mazākais 1 vāi 2 reizes pārstādīti. Stāda vecums tad ir 3 vai 4 gadi.
Iepriekšminētais stāda vecums un lieilumsi4r visekono-stādīšaniai m lau-Pērkot stādus 2 pēdas garumā vai garākus, ceiia būs 5 — 6 dolāri igi ir apmēram,
vairāk nekā trīs vai četrgadīgiem. Austrijas priedes loti daudz lieto auto ceļu apstā-dīšanai. , Garās skujas, tumši zaļā krāsia un īpašība paturēt zemākos sānu zarus ilgāk par citanļ priedēm pa« dara tās par visvairāk stādītiem skuju koMeM. Austrijas priedes iM>i der zemes gabalu apstācĒšanai, ja atrodas pi® ceļiem, jo panes sāli ziemā.
LATVIJA AMERIKĀ 7
(54. turpinājums)
„Jā, to prie»kšpusdienu es labi atceros" Bet par ko Jus gribētu runāt f
„Jus toreiz bijāt pirmais austrālietis, kuru es dzir-dēju runājam par tēvzemes mīlestību.''
,,Jā, tādu nav daudz/' teica Allens rūgti. „Bet laikam tā bija jtsu ietekme. Jūs vienmēr tik daudz runājāt par saviu tālo, mazo un, cik es noprotu, nabadzīgo dzimteni. Un no visa tā, ko jus sakāt, izskan tāda mīlestība pret savu zemi. Gandrīz fiziska mīlesti-
„Kas jums, austrāliešiem, var liegt mīlēt Austrāli" ju ar tādu pašu, kā jūs sakāt, fizisku mīlestību?"
„Austrāliju? Hā... Kā jūs to domājat? Vai mēs varam mīlēt kaut 'ko tādu, kas nemaz neeksistē, par ko mēs nemaz neesam skaidribā, kas tā ir ? Mēs mēģinām izveidot tās tēlili, piedot kādu veidolu un puf... tā izslīd mums no rokām, pazūd kaut kur zi» lajās debesis. Varbūt šis vddols parādās iedzimto tumšajās sejās. Viņu gari droši vien smējās par mums un par mūsu pūlēm atrast šīs zemes īpatnību un to materializēt. Smējās par to; ka baltie iekarotāji mēģina izveidot 'kaut kādu formu, kas biitu raksturīga visai šai zemei, un šai formā ielikt gani. Bet lai niu kā, mēs mīcām un tūcam šo formu, tā izkūp šai zemē. Un
Ja nav ārējās formas, tad nekur nevar patverties ar! zemes īpatnējais gars. To jau jās man toreiz Vaļas kafejnīca tik skaidri pateicāt.''
„Ko tad Jūs īsti gribat? Izveidot interesantu formu, ielikt to krāsnī un gaidīt, kamēr tā noklājas ar skaistu, spožu vāpi? Tad jūs varētu to pasniegt pārē" jai pasaulei uz paplātes un sacīt: lūk, šis mākslas darbs ir tas, <ko mēs varam saukt ar austrālisku, šis savādais veidojums, kāda nekur citur pasaulē nav."
„Kā tad, jūs savu latvisko arī esat apsieguši ar tādu vāpē jumu. Ar tādiem veidojumieni pastāvīgi jāuzmanās, lai vāpe nenodrūp. Mums sava ārējā čaula nemaz krāsnī nebūtu jāliek, mēs to varētu apdedzināt tepat saulē. Tad vismaz no ārpuses krāsa būtu tipiska austrāliešu klimatam un vāpē jums neizskatītos tik
„Bet gars tādā saulē cepinātā veidojumā ne tverties. Saules spēks jūsu zemē ir tik milzīgs. Tas uzsūktu pēdējo lāsīti mitruma ne tikai no gara, kas patveries iekšpusē, bet arī no ārējās čaulas. Čaula sa» druptu. Norisinātos deliidrācijas process..
„Deliirācijas process patlaban norisinās jūsu kafijas tasītē. Vai mums nevajadzētu izbeigt šo sarunu? Mēs tā kā tā nevaram nekā atrisināt. Nonākam atkal pie tā, ar ko iesākām... Saulē mūsu aiustrāliskais veidojums sadruptu, gars izkūpētu sausajā gaisā un atkal nekas nepaliktu pāri. Mūsu cīņa ar austrālisifcp veidolu bus bijusi veltīga. Mēs acīm redzot to nevaram izveidot, notvert un piesaistīt pie zemes, kā to-dara citas tautas. Angļi, piemēram... tie jums iestās-' ta, ka kāda tradīcija ir tipiski angliska, un jūs esat suiesti tiem ticēt. Jeb amerikāņi... ar savu aroganci un pašpārliecību, tiem nemaz nav jāmēģina jūs pārliecināt. Jūs jau zināt, kas ir am nav."
„Kāpēc meklēt kaut formas dabā? Paskataities pa logu. Turpat jūsu priekšā ir tipiski austrāliskais: raibais, steidzīgais pusdienas pārtraukuma pUlis. Slaidās, iedegušās meitenes. Lal3i noaugušie jaunieši, brīvu, drošu gaitu. Šī aina ir raksturīga Austrālijai, nekur citur pasaulē jus pi-sētas ielās neredzēsit tik daudz brūni iedegušu
m
gu cilvēku. Šī zeme pieder jaunajai paaudzei, ta veidos zemes kultūru. Kāpēc meklēt kaut ķo citu? Mo^ 4emo Austrāliju radīja pilsētas iedzīvotāji, ne lauci»
nieki. Tie, kas šai Mtārai ļiķa pamatus,.nāca no
Anglijas pilsētu trūcīgajiem apvidiem. Viņu «kultūra •ir pilsētnieku kultūra, ne laucinieku. Urbanizētā kultūra. Mums, latviešiem, stāvoldis ir citāds. Mēs nācām no laukiem, mūsu saites bija ar laukiem, mēs jūtam, ka esam daļa no savas zemes, savas dabas. Šī apziņa ir uzspiedusi zīmogu visai mūsu zemei. Tikai kopā ar savu zemi mēs varam veidot savu seju. Ārpus tās mūsu forma, mūsu veidols, kā jūs sakāt, ir kaut kas nereāls." . : ■ :v
„Ā, bet tāda pilsētas kultūra vien nav iedomājama. Katrai tautai, jābūt saistītai ar savu zemi. Un to mēs neesam varējuši izdarīt. Zeme ir bijusi vienaldzīga pret mums, un mēs tai esam atmaksājuši ar to pašu. Mēs neesam daļa no tās. Mēs esam svešķermenis, kas ir ieperinājies šai zemē. Pagaidām zeme mūs pacieš, bet mēs nezinām, kas būs nākotnē, vai šis indiferentais kontinents mūs uzsūks vai mēs to pakļausim savai gribai un veidosim pēc sava prāta. Tikai tad) mēs būsim īsti austrālieši, kad būsim pārvarējuši š! milzīgā kontinenta vienaldzību pret mums. Bet kad tas būs? Un kadu formu austrāliskais tad būs pieņē-
„Un tāpēc jūs interesējaties par latviešiem ? Jums
, ka tie ir ļaudis, kam ir bijušai un arvien vēl ir saites;'ar-savū-zemi1''. . .
,jjā, laikam. Vismaz man šķie^ ka daudziem latviešiem ir kaut kas viengabala ins viņu butēs;.. Mt;es'maldos.'^ ■ : ■ ^•
„Jā, varbūt jūs maldāties," teica Anna klusi. ,,Mums katru dienu par šo viengabalainību ir jācīnās. Kas to zaudē, tas aiziet bojā."
^,Vismaz jums ir par ko cīnīties ..."
,,Jus jau arī cīnāties ar šo enigmātisko veidolu, kas nedodas rokās. Aizslīd aiz saules rieta un smejas par jums. Tad jūs šos smieklus dzirdat katru rītu. Kā
y 9
,,Šodien 'pusdienas laikā satikos ar Allenu Jongu, teica Anna pie vakariņu gaida. „Atceries to jauno aūstrāKēti, ko satikām Dziesmu svētkos ?" ;
,,To savādo cilvēku tu satiki? Kādas tev ar viņ[u var būt kopējas intereses? Man tas šķita mazrunīgs . un neinteresants;'' .' '' :' •
lens nav mazrunīgs, tas ir tikai ļoti vientuļš, ņš mot5ās ar visādāini p cenšas tas atri°
proMēmas ?'■';..;
„Viņš: mocās ar domām, ka Austrālijai vēl nav saivas sejas, ka austrālieši vēl nav atraduiši savu īsto vietu citu tautņstarpāj ka tiem na^ identitātes."
,,Mbcās ? Kas lur ko mocīties ? Austrālieši atšķiras no citiem. Es tūlīt varu tev pateikt, kas ir austrālietis un kas nav, austrālietis, ja man ar kadu svešu
uit, ne tādā veidā; Allens domā, ka au-par maz apzinās to, ka viņi ir austrālieši. Tiem arī vēl nav^ izkopta tāda mīlestība pret savu zemi kā ■ ^eitāiļi .taiutām.'" r:^■
^,Nu, to es nezinu, cik tiem liela mīlestība pret savu zemi. Vai tādai jābūt. Pietiek jau ar to, ka viens cilvēks zina, ka tas latvietis,' otrs, ķa tas austrālietis." fli tā runā, Paulītj it kā tev visa tautību lieta vienaldzīga, betj kad jāaizstāv kāda latviešu lieta, tad tu esi pirmais un dedzīgākais cīnītājs." ŗ
,,Mēs esam maza tautk^ mums jātura mus: aizstās p^i to