. ,1
. n-rSc
LATVUA AMERIKĀ
kojumu „Atbalsis", pie mājas ceļa bija zīmei: ^Rakstnieki m salas", l^as rakstnieku ^nedienu" dalībniekiem norādīja tafcu uz sianākšanas vietu. Vai tā bija tiikai sala? Ejot pār uzbērumiu pa Zepu tēVa tikko noļp^ļa'Uto āboliņu, iedomājos: vai te īsteni amv pulcēšanās w sēkļa, no kura jātiek nost?
Tālu ceļu ar savu dzīvesbiedri uz 13. augusta rafest-nieku nedienām" ^ pie Gaŗe-zera bija mērojis prozists Hugo Pūriņš. Tur visjiš īsastapa pāri par 50 literātu un ļoti daudz dzīvības pārrunās un strīdos. i
Hugo Pūriņš lasīja eseju par dažādiem rakstnieku sarīkojumu veidiem, kādos latviešu lasītāji' stājias klausītāju prieiķšā. Pārrunās viņš aizrādīja uz tik. svarīgo „autoru disciplīaas" trūkumu; šo „ autoru disciplīnu", tas ir, sev atvēlētās laika robežas ievērošanu, viņš uzsikatīja par ārkārtīgi -svarīgu formāla sa-rīkojumia labai norisei.
Ko Hugo Pūriņš dara tīri literārā lauikā?, Atbilde — rakstot romānu, 'bet negribot neko daudz izteikties, iekams
Egils Kalme
JEB VAJ TAS BOA SĒKLIS?
neesot pietiekami paveikts uz papīra. „Mēģinu kārtot arī noveļu krājumu," viņš pastāsta, „pār aktuālām tēmām, par mūsu šodienu."
Hermanis Kreicers rakstnie-tku nedienās" veltīgi mēģināja sevi nominēt par diletantu karali. Neviens viņa kandidatūru neatbai'stīja. Mūsu vecākās paaudzes paidagogam un rakstniekam lUz salas soma līdz bija divi manuskripti: Viens par Virzu, viens par Diženajo Bernhardu. Katrs 7 rakstāmmašīnas lappuses. Lasīt lasīja par Dižo Bernhardu, pa lielo latviešu vīru, par ko viens otrs pusmūž-nieks dzirdējia pirmo reizi. Un ne savas, bet mūsu kultūras dzīves dokumentētāju vainas dēļ, kad dažkārt puh-. dūriem atļauts nostumt pil-^ nīgi m^alā rnilžus. Hermaņa Kreicera radītāja pārdzīvojumā tikšanās ar Diženajo Bernhardu no atmiņu stāstā izauga par mākslas darbu.
Malēniešu Laiuskis — Valentīns Pelēcis atnāca neklātienē uz brīdi ciemos ar feļetonu, ko nolasīja Valters Nollmdarfs.
Dina Rauna ar siavu dzejoli „Divsaruna Osīrija lies-
Esmu ilasījls ^avīzēs pārmetumus, ka latviešu autori viens par otru rakstot recenzijas. Ņujoi^kas „Times'' grām^atu. apskatā amerikāņi dara to pašu, ar! amerikāņu autori bieži viens par otru raksta recenzijas. Recenzijas uzdevums, ir informēt publiku par jauniznākušu grāmiatu. šo uzdevumu latviešu recenzenti veic labi. Kā latviešiem, tā amerikāņiem šī : informācija par visām grāmatām nav vienāda, piem., par Hofmaņa darbu ,,Zodziet šo grāmatu", kuram nav ,ne literāras, ne zinātniska darba vērtības, „Time's" tgrāmatu apskatā bija igaŗa, recenzija, bet par daudzām jaunām labām grāmatām recenziju nav.
Kritika ir rakstīta šaurākai lasītāju grupai. Latvieši recenzijās mēdz ievīt kritiskas piezīmes, bet vispusīgu darba analizi,' kas ir pamatnoteikums kritikai, saSļtopiam reti. Lai pavirzītos j m priekšu, latviešiem vispirms būtu jāizbeidz 50 gadu ilgais strīds par to, kam lielāka nozīme, saturam vai formai. Otrkārt, jāatmet ieskats, ka literāru darbu var pasūtināt pie rakstnieka kā zābaku pie 'kurpnieka. Treškārt, jāatniet ušņu dūrēju metodes un diletantu tiesāšana. Tas nav kritikas uzdevums.
Latviešu kritiķi mēdz iztirzāt prozas darbos ideju, rak-stijirus, fabulu, psīcholoģisko
.: ■ tocpvāciju;;^^ ^ķļaMaSj - .
tomēr iztirzājumiem trūkst konkrētu aizrādījumu. Tie atgādina esejisku apcerējumu, rakstītu no audziināša^ nas vai nacionāli pblītisikā viedokļa. Ar steigu būtu jāsāk literāru darbu analizēšana, raugoties no divdesmitā gadu simteņa miākslas viedokļa. Darbs jāsāk ar steigu, jo daudzi pēdējā laikā izdoti latviešu prozas darbi ir sasteigti; Tam par iemeslu — nevaļa, Ikā arī sacensības trīl-kums latviešu apgādos. Amerikāņu apgādi, , aizņemti (Turpinājums ^21. Ip.)
mu
vien pārsvieda pārrunas no viņas mīļākā latviešu autom Aleksandra Čaka, gara radiniekus meklējot, uz agrāko ļElles ķēķi Ņujorkā. Tika piesaukts Jānis Krēsliņš, Li-ņai^ds Tauns, Gunārs Sa;liņš. Ķuļ^š ifcuŗu balstījis, uzmanījis, kuŗš^^^^^ to jies, aizguvis, ieguvis ...
•■; ^Valdimfeāslavietim^;^bi|a; dzejoļi/ kuros atkal sasķatī-jāmi Valdi Kraslavieti, god^: trirhdinieku, kas no triM vēro laitviešu tautas profoilē-mās un^^^^ sev tik daudz
jautājumu visu to citu^^^^v^^ kuriem trimdā nerīīp^;^^^
ģa^jumu'' izvērtējot. — Eiakstnieku ;,nedienu*' i uz salas Atbalsis, no kreisās: V. Berģis, a! Zalin-skis,: j. Zeps mLPB valdes .toeeklis,;:a kuMras biroja'va-
Foto: Ojārs Uipatriiete
■ • Autors': dies Dievam)
.pal-
jinasanas un izteiksnies veidus. ^,Man jau pāris mēnešu
1
dienu vējirels,
viņs
tierim. ,,iAp 50 dz^oļu. īsāki un garāki. Grāmatai sanāks
lappušu. Sāuk>
Vai apkārt,
y un neļaujas
Sies
;■■ Kad :-./y,nediem vadītājam; Valtera Mlendorfani liekas^ pārrunas vai izlauzties no loka, viņš^ a^^^ jāuiru autoru. Apkte
■^nomieriiiās; jprātl. ■;:; Uz;, saias atkal dzird čabam apšes^ vēš-moļ'am .-.kļavur:- ':.'.
ūsās zemes
Els vēji, sviež nemieru elpā Un pieceļ slāpi no Tv slāpi,
ar Sāpi
mm 0
nu sapi par vejiem, Kas vienmēr, rāmi un bikli
Oļģerts Cakars
i savus pa.>dze^' sa-
vu IZ
dziem sabiedriskiem darbiem lUjn ārkārtīgi jas;---: r"
Mānu Vidzemi auglībāL-:
Svētītie Vidzemes vēji, " jūs pierninu vienmēr
vaļi^š^^^ diaftam^ ralssta
red*cijas ndžmanto/- viņš pastāsta. „Bet dzejoļu fe^ ma manuskripts man gai^ drīz jau gatavs. Tikai nezinu, kā izdot. Ja man 1
svešos no
Mirušās zenies.
lieki 1000 dolāri, tad gan es to varētu puMicēt tūliņ. Ja. man rastos iždevējis, es no-
Zeberiņām ^ZeIit.a./lielceļos^: .{r tikai pāris nelieli vēstiuc^iski epizodi. Pārējais viss izdomāts galvā. Labi, ja lasītāijs ir ar to mierā," Zeps saka. „Tikai. — es tā:
nav izdevēju? Kp tad dara visi tie, :
... ™...
Valdis Zeps, ķas kādreiz slēpies aiz vārda Turfoads, lasa
[u.
Bar citiem literāriem nodomiem? „Žihi," Valdis Zeps sāka reportierim^ ,,es nezinu..;faktiski citu ^dā-. nu nav.;. Man p^ strādāt pie pētniecības ^arbā... Par vēstures (ne vēsturiskiem!) jeb novada romāoieni vispār... Ir atšķirība . Nevar rj
i, ko vā rpniānā 5
sa-
nas /uz
nāja jautājumu, kur tad nolasīta jani,/;: : kāda ■; jēga^ - ■Zeps atMld, ikā meklē tikai
movičs lasa pēdējās trīs lappuses , no „0[r atkial laiks ko darīt" manu^Q:ipta. No Jkada cita dairba manuskripta viņš
i, kaš saistās
beigusi Gvelfas universitāti ar B. A. gradii psīchoioģijā un stā-jusles izglītības pārvaldes (Board of Education) darbā. Viņa beigusi arī skolotāju koUedžu un vairākus gadus strādājusi pair
viņs
teikā sastopamo novada vār-diu,| ;,daža ^ vārda mēram, viensēta, eiemiš) apšauba un'm pārējo palīdzību atrod laikmetam atbilstošāko. Viņš stāsta, ka, pēc viņa uzskatiem, rakstot „novada romānu", visa novada tā laika
'■IV.:,
jar latviešu centru Gaŗezers.
..t..Rakstnideu-/ '.vidū■ - ^ -Valters;
. \:Nollendoiifs, kas.,tikiko kā; sa.. gaidījis savā ģimenē jaunu
7 atvasīti Lūciju Veltu, nodevis Ceļinieka spiestuvē grāmatas „Trīs lugas" manuskriptu, . loiŗā viens viņa darbs — „Via.riācij'as par Antiņā temu". Pārējie divi au-tori ■Richairds. EMziiileks- un
Aivars; Ŗuņģis. Valters Nol-lendorJs min, ka sakārtojis dzejoļu krājumu, kura nosaukums:. Piezīmes"., ./^ ^'
No saviem darbiem „n©di©-nās" Ņbllendorfs neko nelasa. Nelasa arī Arturs Biau-:ņianis, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem laikraksta Latvju Domas vadītājs. Reportierim par sevi viņš neko neizsakās. Runā nelabprāt/ Brīdina: „Nekad nepalaisties uz to, ko saka žurnāiistsir-Varbūt viņš runā no savas avīžnieka pieredzes. Bet apgāda Geļinieļks redaktors Valters Ņ^^^
„nedienu" dalībniekus ' ar Blaumaņa vēsturisko romā^nu ,,Grāfakunļga sūtnis" 1730 — tie ir gadi Latvijā. Tas ir vairāk nekā 800 lappušu biezs manuskripts. Romānu patiaban iespiež un tas iznāks Ceļinieka- apgādā.
Rakstnieku vidū bija -arī šo rindu autors, kas, paldies Dievam, kaut kā , zaudējis katru vēlēšanos piedalīties autoru lasījumos.
Viss kopā liecināja, ka vēl iespējams tikt nost no sēkļa .. „
Jeb vai tā bija tikai sala?
Aivars Ruņģts
1
1