6 LATVIJA AMERIKĀ Sestdiena^ 1986. gada 12. jolijs, 28. nr.
(28*iurpinajunis)
Radio ziņo^ ka Frandjas ministru prezidents Mendezs Frānss no Kanādas ieradies Savieiibtajās valstīs, sastapies ar ģenerāli Eizenhaueru nņ lūdzis Vašingtonas paMzibu, lai uzturētu ekspedīcijas korpusu Indoķīnā. E^ptf atcelts no amata ģenerālis Nāgibs. Armija apstiprinājusi uztiabu pulkvedini Naseramj^ piecas reizes mēģinājusi nonāvēt Musulmaņu brālība. Anglijas premj&sčerčils noraidījis ierosinājumu par sarunuiesāk-šanu starp austrumiem un rietumiem, lai apst^rinātu Londonas un Panzeš (nolīgumus. Singapurā miris kāds 151 gadu vecs iezemietis. Seņors Molotovs brīdinājis rie--tumu sabiedrotos, ka Parīzes līgumu noraidīšana var izraisīt jaunu karu... Vietējais Saltas laikraksts rotācijas mašīnu kļūmes dēļ šodien neiznāk; Eugaiioum-bērto, kā katru rītu ieradies Galeano viesnīcā spodrināt zābakus, man piedāvā abas Huhui avīzes Gašetu uņ Pre gon. Steigā dzeru brokastu kafiju un rakstu preču rēķinus par tecilām, kuras nekavējoties jāpiegādā klientiem.
Tieši astoņos, kā norunāts, pie viesnīcas dur\īm ar skaļu saucienu: — Steee! Pingoooo!---^ apstājas a^^ Lorenzo ormaņa kulba. Neraugoties uz to, ka agrs pirmdienas rtts,maimtirdzniee1b^^ organizācija darbojas lie-liskiv Iekraujam tecilas un dodamies ceļā. Līdzi brauc arī Eugenioumberto, Im man ar apputējušiem dzelžiem nebūtu jāsmērē rokas.
~ Oplaaā! Pingoooo! Maitas gabals! — mūsu
Ii ■
ātri iejūtas savā tomā. Pātaga smagi noplīkšķ pa zirga kaulainajiem sāniem. — Ātrāk, ātrāk! Ja neskriesi ātrāk, lai zibens tevi nosper! Lai^^M^
— No, no, don Lorenzo! — es ormani spēcīgi sapurinu aiz svārku stērbelēm, kas plandās vējā. — Jūs vakardien zvērējāt savu draugu vairs nekad nesist un nelamāt...
— Tas nevar būt! Tad jau mēs nomirsim badā! Ko tad pelnīsim, ja Pingo nekustēsies no vietas vai vilksies ķāgliemezis?
— Bet zvērests pālie
Es neko ņe^^ ... Ja tādas ģeķības esmu runājis, tad droši vien biju līdz nesamaņai piedzēries.
— No, no! Jūs runājāt pavisam skaidri un saprātīgi. ^ He! Seņor! Piedošanu. Neesiet jocīgs! Jums mani
nevajag mācīt, kā ar zirgiem apieties, — ormanis, mazliet aizvainots, atbild. ™ Man šitādi lopi jau nezin cik bijuši, Es nekad neko neatceros, ko esmu teicis pēc tre-šās vma pudeles izdzeršanas. Vakardien izlaku piecas vai sešas. Ziniet — briesmīgas slāpes man reizēm uzn^. Vie-nudien kādļs dakteris, kuru ņp stacijas vedu, maiķ teica, ka tā varot būt pirmā cukura slimības pazīme... Vai jūs domājat, ka es patiesi ar tādu kaiti slimoju? Nezinu. Apru^^ un iztaisa analizēs.
"-Vot Pareizi! Tas man jādara! Mana vecene — kurai nekas nekaiti vienmēr skrien uz jauno ģenerāļa Perona hošpitāBi kur visus ārstē p^^^^^^ pucha! Ēs ari^ tur
aiziešu!
šī saruna dzip akkaŗ manu patmīlību, likdama šaubīties par manām cilvēku rakstura pazinēja un novērotāja spējām, ar kurām es dažreiz lepojos. Ghroniska alkoholiķa melancholiju esmu iztulkojis kā patiesu atzīšanos un nožēlu. |Bet tik ļauns un samaitāts — kā dons Alberto pa-gājušg^ā naktī tio Lorenzo tēloja — arī viņš nav! Lielās slāpēs varbūt izgudro kādu triku, kā vieglāk tikt pie dažām pudelēm Vīna, bet man viņš kalpo godīgi. Pagājušās nakts piedzīvojumu un ilgo gaidīšanu nemaz nepie-niiri. — Pēc pusnakts, kad man vajadz^a braukt atpakaļ uz viesnīcu, vedējs, šķērsām kulbā gdēdanis, saldi krāca. Tās divdesmit y,kvadra^^^^ kas pie ērtībām pieradušiem iezemiešu pilsētniekiem tāls un neizstaigājams ceļš, atnācu kājām.
Pārdotās tecilas mēs izdalām ātri. Daži veikalpieki raksta čekus, daži maksā skaidrā naudā, bet nekur mums neiznāk ilgi aizkavēties. Jau desmitos priekšpusdienā atgriežos viesnīcā. Seņors Galeano man sniedz baltu paļn-ra lapu, kur pierakstīts kāds telefona numurs. — Vecais arab^ Hafizulahs esot mani meklējis un lūdzis, lai viņam
piezvanot. Tā arī daru.
— Ola! Muchacho! — tālruņa klausulē skan pazīstama balss. — Man steid;^mi vēl vajag pieci simti duču šujam-mašīnu adatu!
Neiespējami! Gandrīz visas, visas jau Epā! B^t Buenosairesā tev vēl ir kādi papildu
■■■v~:iri:--":-/,:'.:--;;^
— Nu^ tad atsūti pasta paka uz pēcmaķsul Ola! Gla! Klausies! — telefona vados skan iin sparkšķ kaut kādi traucējoši metalliski trokšņi. Un ja no kāda importētāja vari dabūt petrolejas gāzes lampu zīda tīkliņiļ dahis — Machas de farol! Saprati! ^ un elektrisko kabatas bateriju divu un trīs elenfentu spuldzītes ar vļtnēm, tad arī no tām klāt pieliec paraugus un cenu. E! Skaidrs?
— Si, seņor!
— He, he! Nu, vai es tev neteicu, ka šitāis vecais „tur-co-' tev būs labākais klients Saltā? Ghau,muc^
tev labi klājas! Laimīgu ceļu! Un neaizmirsti atgriezties šai pusē...
--Paldies, seņor! Uzredzēšanos
Pēc šis sarunas man atmiņā nāk maria drauga AntoV lino stāsts .Nesaprotu, kādēļ šis arābs tik lipīgi laipns? Varbūt viņam arī ir kāda šķībacaina meita, kuru viņš man vēlas izprecināt? Bet ilgām pārdomām un spriedelēšanai man nav laika.
Samaksāju viesnīcas rēķinu un atvados no seņora Galeano un mana kaimiņa, sudraboto un zeltīto skārda pil-dāmspalvū pārdevēja, kas ar čūskas kasti rokā dodas ieņemt savu parasto darba vietu. Abi gaučo ries mērkaķa būri un pārējos viņu veikalā nepieciešamos piederumus. Arī inženieris Valters, kuram šodien mugurā gaiši rožains uzvalks, nāk atvadīties un aprunS^^
— Kameradl Nebrauciet projām! — viņš saka savā dziedošajā vācu valodas izloksnē. — Palieciet pie mums!
Inženieris Valters teica: — Es jums maksāšu tikpat lielu algu kā virsleimantam Gonzalesam —^ tūkstoš pieci simti pezo mēnesī, visus viesnīcas un ceļošanas izdevumus, klāt vēl trīs procentus ļio tās summas, kuru ieņemsim par jūsu rotas „zaldātu" pārdoto dezinfekcijas pulveri. Tā laba alga! Nevar būt, ka ar šujammašīnu adatām jums būtu iespējaņis vairāk pelnīt!
— Kas lai zina? Varbūt tomēr! — es izvairīgi atbilduv — Bet kādēļ jūs vdksmi cīņā pret bērnu trieku nemēģiniet Buenosairesā, kur šī sērga plosās visniknāk? Tur ielas kilonietru kilometriem garas un katrā augstceltnē dzīvokļu un iedzīvotāju vairāk nekā te vienā ,,kvadrā". Rotu un bataljonu vietā tur varētu darbptie$ pārdevēju pulki un divīzijas...
— 0, no! inženieris mani pārtrauc. Buenosairesā, tāpat kā kurā katrā pasaules lielpilsētā ļaudis ir pārāk pašgudri un kašķīgi. Ik uz soļa jāsastopas ar iedomīgiem ,,Hainijiem'' un uzpūtīgiem muļķa ,,Antoniem'^^k^^ padzirdējuši, ka viņiem grib ko pārdot, deguna priekšā aizcērt durvis .Un — mīļais Dievs! ja kāds būrī aizmirsts kanārijputniņš nobeidzas..; Ne, ne! īstā Argentīna ir šeit! Iezemieši šeit labsirdīgi un atsaucīgi. Katru svešinieku labprāt uzklausa. Aicina goda istabā. Lūdz apsēsties. —- Piedodiet! Bet Inwadegass taču mājas dzīvniekiem nekaitīga?
— Ak! Kas nu kaiiārijs par dzīvnieku! Trīs dzeltenās pūkas un mazs knābītis.y. īstā formula protams nekādu ļaunumu nedara. Bet mēs vienmēr visas ķīmikālijas nevaram laikā saņemt. Jāmeklē aizstājēji. Kādreiz esam bijuši tādās sprukās, ka dezinfekcijas dūmi jātaisa ar talku un sera pulveri vien.
Patron! Jūs nokavp Eugenioumberto. Viņš nosūtījis uz Huhui atlikušās tecilas un nopircis biļeti līdz Guemes, Mazliet pasteigdamies, veļ pēdēj ā mirkli pagūstu iekāpt motorvāģī, kas dodas ceļā. Vagonā tikai nedaudzi pasažieri. Pāris tecilu paraugus^ kurus vedu līdz, nolieku zem divvietīgā sola, kas mīksti popēts ar tuniši zaļu ādu.^^^N^^ spožo alumīnija koferi noglabāju plauktā virs loga. Mazliet skumji šķirties no šis krāšņās p kami pavadījis laiku, iepazinies ar laipniem cilvēkiem un guvis labu peļņu. Garām aizslīd VPF — Valsts petrolejas avotu rafinērijas zilgani pelēki krāsotie degvielu rezervuāri, kas kā gigantiskas mucas stāv taisnās rindās s^cijas
T^rpinfijufBis sekml
ša un
Bijušajam Priekuies-^^^ iecirkņa miertiesnesim un is kara skolas rezerves virsnieku nodaļas i. izlaidu-^ ma leitnantam Voklemāram Jānim Eizenarmam piepildās 75 mūža gadi.
. V. Eizenarms dzimis 191 Ļģ, 4. jūlijā Aizputes apriņķī, Sieksātes pagastā, netālu no Airītēm, kur krita plkv. Kal-
Tēvu zaudējis 2 gadu uri mād 7 g. vecumā. 1. Pasaules kara laikā, kad ģimenes locekļi devušies bēgļu gaitās ūz Krieviju, ^iņš palicis ar māti dzimtenē. Pēc . mātes nāves kalpojis svešiem ļaudīm. Vecākā māsa pēc atgriešanās no
Krievijas pieņem viņu savā
aprūpē, un 1921 .g. viņš sāk skolas gaitas. Jau 1926.g. V. Eizenarms iestājas Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā, ko pabeidz 1930.g. Šeit Jelgavā jubilārs izjūt, ico trūcīgs kurzemnieks pārdzīvo Zemgales turīgo jauniešu sabiedrībā. Runājot par skolas gaitām, jubilārs slavē skolu sistēmu Latvijā. Viņš saņēmis stipendijas un vecākas māsas atbalstā ieguvis augstāko izglītību.
Pēc ģimnāzijas beigšanas studē tieslietas, iegūstot mag. iur. graduv Pie vienojās studen-^ tu korporācijai Lettbnia.
Mierigo dzīvi pārtrauc 2.Pa-saules karš, un jubilāru iesauc leģionā. Viņu smagi ievaino 1944.g. marta kaujās Krievijā, Veļikajas upis rajonā. 194$.g. martā viņu atvaļina no Latviešu leģiona. 1945.g: Jāņos Vācijā, Ļibekā, viņš slēdz mūža draudzību i ar Drosmu-Ari-ju Melbārdi. 1947.g; viņi^^d^^^ das uz Angliju. Šeit jubilārs ir DV Bristoles nodaļas un luterāņu draudzes dibinātāju vidū, uzņemdamies arī vairākus amatus . 1952.g. Eizenar-, mi ieceļo Kanādā. Pēdējos gados jubilārs sabiedriskā darbā pasīvs, kaut gian, k$ pats saka, maksā vairākām organi-zācijām ,,galvas naudu". Savus pensionāra gadus pavada Floridā. Raksta amerikāņu organizācijām, valsts un sabiedriskiem darbiniekiem vēstules, prasot Latvijai, Igaunijai un Lietuvai brīvību, kā arī cītīgi krāj pastmarkas.
Daudz baltu dieniņu, krust-
Ša svi
piemini jusi dl tautas
Kāviem šo vaim
li
mūsuti ceramii tumi, patiesu
Atcei aizresti šiem ki ku tiki un
'ai
Toši piemini
arī sen\ runā m purviet
zāinē dojuma tos ki iesvētīs; tojums svētnīci
galveni nīta piļ zaļš mļ sarās strai
vo 12 cionāli(
A. Lūj prāvesti
žames mineklj
sanu ul piemin< Atklāt; miņas Vācijā.] Troi Jaunid mastā rogus vis F. Leģipnļ valdes skanēji Bērziņi lljumi dienas J. Fiiši
visā pi
nedomļ
un ceni
teņība.1
mirst,
spiesta