SestdicM, 1986. gāda 12. j«Us, 28. nr; LATVIJA AMEMKA 9
Arvīds Melliņš
yNelūdz stiprais paņemt
Nelūdz mīlestību
Nabaga dāvana asikūnūtra
i tuŗpin^ūms)
Pāris vīru sper platāku soli — lai^u^ tuvākajām mājām iet māte ar b€rnu. Sieviete ar mazo zīdainīti atgrieza drlz^ ar saraudātām acun. Pārtikušais saimnieks bija smē« jies par bēgļiem — ubagiem, kuri aplaupot kartup4u laukus, bariem nākdanii, izdzerot sausas akas„
— Pienu? Ne, pieņaviņam nav^^^^^^^^^^^^^^^ ^^^^^ Aizrādot par front^^ tuvumu un ka paš^^^
jūgt un braukt, sainmieks pārskaities vēl vairāk. ^ viņš varētu aiziet, ēkas nupat tikai priekš piecieņi gacUem saceltas. Viņa skaistie zirgi, ganāmpulks, istabās elektrība, kā to visu tik vieglprātīgi pamest? Kāds tukšinieks, kam parādu pilna mugurā, bet ne viņš. Un lai neviens nedomā cilāt kājas pāri slieksnim!
Padzirdusi vīru rājaļniiqs, sētā ienākusi arī jiati saimniece. Redzot izsalkušā ļ)ērna mutīti tvarstām mātes tukšo krūti, saimniece mazliet atmaigusi.
— Vai piena gribētājai nav kaut kas — nu, apmaiņai?
— Gribam iesvētīt ļneiteni, bet ar drēbēm tagad grm^ jums būtu trīs metri labas, balta zīda drēbes, varētu sarunāt. ■
Kur lai bēgle ņerntu tādu bagātību?! Sieviete, no Vidzemes pakalniem nākdama, bija zaudējusi visu, kā vislielāko dārgumu glābdama bērnu. Ar asarām nevārga mazo pabarot, bet tas bija vienīgais, kas nabaga mātei vē piederēja.
Beidzot, švīkstoša gaisu kā lielās zobu sāpēs saimniece negribēdama ielēja bēgles pasniegtajā traukā puslitru vājpiena.
Vīriem kaimiņu mājās bijā laimējies; pats ssdmnieks tos bija laipni uzņēmis, sagaidot pagalmā.
— Mana aka ir sausa, daudzi caurbraucēji tur sniēluši veldzi. Es neliedzu -^mēģinait, bet nedusmojieties, ja spainī pasmeliies tikai dubļi. Liekas, zemes dzīles nespēj tik daudz asaru sarietināt, cik Sajās šķiršanās dimas tiek raudāts. Mēs paši smeļam aplokā no dīķauri vīri noklīst norādītā virzieni
— Pēc stundas bū§ izcepies maizes ceplis. Pēdējai^^^^
va ir mielojusi daudzus ceļa gājējus. Tepat ir fronte,^M kam drīz būs jājūdz arī pašam. Ja varat, pagaidāt.
— Ja jums ir kāds dūšīgs vīrs, —
— ja ir kāds vīrs, un ja jums atliek laika> es palīdzētu nokaut kādu no manām govto, būtu jums aizdars ceļam. Raugaities, ņemat paši, ko gribat. Tikpat nebūs ilgi, un es būšu tāds pats kā jūs.
Tencinot, drūmi Musēdaini, stāvēja viri, bet neviena roka necēlās iegūt svešu īpašumu, jo viņi nebija nekādi laupītāji.
Šai laikā varēja vērot cilvēkus spogulī. Sabiedrībā viņi izlikās citādi nekā šodien īstenībā. Vai šrs sīkstais arī bija kauls no sava kauto,, un dk ilgi tas bi^^ mantu? Vai tas arī bija īsts latvietis vai tikai gaijuma potzars? Tie bya tikai sadauzīta spoguļaļaiiskas.^^^^S^^^ lis sen bija saplāisājisv Katrā lauskā bija^ kāda grimase, kāds sašķiebies vaibsts, pieres liekuiils, nia-tu vilnis, mutes rieva, kas kādreiz kopumā bija veidojis veselu, ņesaSķeltu personību. Tagad nu lauskās atsedzās cilvēka slēptā, ņirdzīgā puse. Vajag lielas mākas, lai nō šķembām atjaunotu pirmatnējo veiduv Negatīvs laiks liek cilvēka dvēselei aptumšoties, ļaunuinamizc^ punam pierē. Spogulim pārvelkas plēve; tāds i^^^ : laikmeta spogulL
Vēlā nokrēsll pēc vienas nakts un vēl gaŗākāni divām dienām vilciens uzsāka lēnii gaitu. Mazliet tausfidamies pāri salāpītajai vietm, riteņi dzied^^^a^^ savu vienmuļo dziesmu. PārguniSie brs^fe^^^
Apkārtne arvien daj^ iegrimst tumsā. Neviens nezina savu ceļa mērķi, nedz tjumsā var saskatīt staciju nosaukumus. Kāds min, ka vilciens ^kēršojot Lietuvas robežu, pametis Klaipēdu aizmugure^ tuvojoties Sneidenfllei.^ merānijā esot galvenlb^ļu nometne. Tie visi ir tiķai^^m^ nējumi, jo skaidru ziņu nav nevienam« Bet vilciens trau-
cas naktī, melnā naktī. Ik riteņa atsitiens uz 1as sacērt tumsu sīkos gabalos; saplosot doniu
Baltu mutuļu šņācienā lokomotīve: p^^ na gala punktu. Izbumbotā stacijā caurvējš, grīda un Jrazas pie^āzāta.^ Q
uz tās pašas aukstās, piespļaut ās grtdas. i^ri visam štdga,trauksmev neziņa. >-Kur nu^t
Un tas ir cilvēks — radības lepnums — baiļu zvērs, reizē majestāte un pērtiķis, eņģelis un vaigs, visrijīgākais nezvēri virs zemes.
dubļu
Nakts kausu pielēja rītdienai. Saule padzersies.
Egļu biezoknī stirnas aizdipa, tukšums
valda Smilga noliecās rasas smagumā, nokrita.
brauciena laikā neparastais stāvoklis, brīžiem karājoties starp svešiem pleciem, somām ūn elkoņiem. Atslābinot tocekļus^ Anda vienu mirkli pastāvēja nekustīga. Doma arvien vēl ir biezā miglā. Satūkušās kājas deg un kvēlo. NoUekot pēdu pret zemi un m^not Spert soli, tas ceļgabs dīvaini salokās, it kā viss ķermenis būtu gumijas atsperēs. Solim nav drošības, pēdā deg un bakstās asas skabargas, sāpei apmetot bku ap pim.
no vilciena, apņem melna, necaurredzama tumsa. Un tai neredzamajā, kas no visām pusēm £^ņem, ir sajūta, ka nupat kāds pavilks aiz pleca, aiz elkoņa vai viņa pati kādam iekāps sejā. Ir bail spert soli nezinot, vai te ir gluda iela vai atkal kāpnes un pāreja no vienas platformas otrā. Ķuir būs nākošais pieturas punkts, ja visi ceļi vienādi nezināmi uri sveši? ^
Anda jūtas tik izmesta un pazudusi svešajā drūanā kā grauds lielceļa smiltī zem svešām kājāin. Domas, domas, izsalkušie melnie kraukļi, tie izknābā smadzenes tukšas. Bet nav laika domu izdomāt līdz galam; pašreiz smeldz: būt! ar baiļu pakurtu liesmu zem papēžiem. Palikusi tikai mude: Ātrāk! Tālāk! Jo visur spokojās liesmas, gruzdums un druļJas, jūtot jau deguma čūlas uz pž^as
Šūpojas vasara gaisos Makoriī iekārušies. Šūpo mūs greznā d:gve, Slaidiem vēzieniem sviet
Kamēr būs mākoņu baltums, Šūpoles priecīgi ies Gaitā augšā un lejā, Gaisu šķels, steigsies, skries.
Un šūpos mūs raibā dzJve: Vasaras aizies un nāks Par skurbo dzīvot prieku Nekās nav varenāks —
ojas vasara gaisā. ^ Cik ilgi tā līksmosies?' Bruks un stāsies tai mirklī, Tumsa kād iestāsies.
miesas
tenuir
— Balsties pret mani,— saka Pēteris Priede. — Pret tevi? r- rioraidīgā izbrīnā pārjautā Mušpapīrs! tik tikko viņa vēl laikā norija skaļi neizteikto savu parasto Pētera Priedes niecināj umu par viņai parādīto uzmanībUi ^
— Zinu, ziriu. Nekodīšu. Te esam izmesti, un te mums būs jāuzkavējas, --sakaPēteris.
— Negribu!
— Nepielūdzamā šodiena ar savu brutā valda pār stiums. Sava griba mums pagaidām jāpamet ^^S^
Ir jau tumsay tāpēc pameklēsim kādu vietu, kur piestāt, kādu kafejnīcu, kur dabūt ko ēdamu; Pēc tam lūkosim
tālāk. "
Stārgarde ir lids satiksmes mezgls, kur pārpildītie vil-J cieni iet un nāk, Daudzi šņākdami izdrāžas caurij atstājot aiz sevis vēja nestu putekļu virpuli. Ja vien kāds piestāj stacijā, ļaužu bars tajā laužas ite tikai pa durVūn, bet, izsitot stiklus, an pa logiem. Vispirms pa izsisto logu ielādē saini, sviedējam pašam paliekot karājoties ārpusē^ atgādinot prusaku sīpolu virknē^ vai paliekot uz vienas kājas karājoties kžķmēs un plivinoties vē^^ draudot straujajos pagriezienos tikt nomestam zem riteņiem. Bet dsS-viba šais dienās bija kļuvusi lēta.
Pirmais ^ ko Anda šai svešaj ā ļjilsetā ievēroja, bija uz sienām redzamās, biļdiiidšās, melnās platmalēs un melnos niēteļos ēnainās bežsejas figūras ar biednu^d
uzrakstu: pths! Ienaidnieks klausās! Gluži negribot; sevī nodrebot, Anda pameta skatu visapkārt: Kur tas naidnieks te ir? Bet neparastais zīmējums ā^ tiUcši melniem acu dobumiem grdži smīnēja
. ^ (Turplniliums sekos)
Lauma Cenne
Svētku diena
Varavīksne balta pār pilsētu zied, vainagos ugunis šķiļas! Dziesmā pacelta daina skan, — vainagos ugunis šķiļas!
Saskaras zābaku karuļi, — šķind, rakstaina villaine plīvo; sensena daina tik tuvu nu dzied, brīvotā dziesma dztw!
Solī ārtevi,sotī ar dziesmu, pacelties gribētos augstu, varvīksnei tuvāk, kas balta zied,
kur plaukst!
Terēze Brence
Uz ezera
staro, li garo. Mākoņēna Viegla, lēna Noslīd vāri Dzelmei pārio Krasta lokā
ifņi zaigi
Manuiaivui^ Vieglu kaivu. Sirds, nu klusi, Apreibusi Saules kaismas, gaismas!