6 LATVUA AMERIKĀ Sestdiena, 1986. gada 23. augusts, 34. nr.
Arnis Akmentiņš
Argentīna nav
(32. turpinfijums)
Par diviem pezo var nopirkt simtu šo smaržļjgo tenigi sārteno augļu. Āboli mazliet dārgāki, jo tie vesti no tālās Rion^ro provinces un kartupeļi no Mar-delpla^as apkārtnes; kas atrodas Atlantijas okeāna kras-, tā. Ap desu cepēja ratiem drūzmējas gaučo, kuru ēzeļi, mūļi un jājamie zirgi ar pavadāhi piesieti pie kuplu liie-ža apelsīnu koku stunibriem, kas rindās sastādīti
ietņu malās .Pilsētiņā tikai divas ar pasažieriem pārpildītas iebraucamās vietas uņ viena vienīga trešās šķiras viesnīca, kur arī grūti atra^^^^ apmešanās vietu.
— Visas istabas aizņemtas! — pēc ilgas viesu reģistra grāmatas Šķirstīšanas, muti kā uz raudāšanu šķobīdams^ skumīgi saka mājas saimnieks. Vienīgi, atvainojiet...
— viņš stostās, — Ja gādījuniā jūs b^^ mieru., .dzīvot vienā telpā, .> ar otru seņoru...
Tā par istabas biedru man gadās pensionēts skolotājs, kas savā mūžā jau trīsreiz kļuvis atraitnis u^ braucis uz Ledsmu sev ceturto sievu lūkoties.
— Ui! Latvija! Latvija? — viņš minstinās. Un pēc brīža: He, he! — prie^^ atceros gan! Si, si! Tādu zemi kādreiz esmu redzējis --^ tur, gandrīz pašā augšā! — uz Eiropas kartes. Pagi pag! Vai tur tuvumā nebija kāds lielāksezers vai jūra?
Izņemu baltu papīra lapu no savas ceļa somas un pēc atmiņas uzzīniēju aptuvenu vecā kontinenta plānu. Vispirms mazliet pa kreisi Skandināvijas pussalu, tad Baltijas jūru un Rīgas jūras līci, kuru tuvumā iezīmēju Igauniju, Latviju iļn Lietuvu; pa labi uz austrumiem plašo Padomiju un Urālu kalnus; lapas vidū Gentrāleiropas valstis ar Itālijas zābaku un Spānijas ieapaļo pussalu apakšā; iepretim Francijas krastiem Ziemeļjūras plašumā vēl Anglijas un Īrijas salas un pretējā pusē. Otrā Vidusjūras galā, Suecas kanāli, Grieķiju un tos jūras šaurumus, ķas pieder turkiem.
— E^ā! Brīnišķīgi! — vecais skolmeistars sajūsminās.
— Un pilsētas?
Ar nelieliem aplīšiem, kuriem punktiņš vidu, iežfinēju arī tās. Vispirms Rīgu, Tallinu, Viļņu, tad Helsinkus, Stokholmu, Osto un Kopenhāgenu; beigās arī Berlīni, Madridi, Lisabonu, Romu, Vīni, Prāgu, BudapeStu, Atēnas un vēl rindu citu ievērojamu Eiropas pilsētu.
— Ļoti labi! Desmit! mans istabas biedrs, priecīgi delnas plaukšķinādams, sauc. — Var redzēt, ka jūs esat ļoti inteliģents jauneklis un bijis labs ģeogrāfijas skolnieks, ja pēc atmiņas tik tālu zemju un pilsētu vārdus tik skaidri varat atcerēties. Vai drīkstu jums piedāvāt mati?
No tādas goda parādīšanas un laipnības es mvsrņ atteikties'. \: U^^^^^^
— Mani sauc Rosales... Erōnimo Rosales! — istabas biedrs stādās priekšā. — Bet jūs varat teikt vienkārši Erōnimo, kā visi mM paziņas un bijušie sķota^^
Priecājos iepazīties, doņ Eroriimo! — es atbildu un, pateicis arī savu vārdu, satveru sveicienam pasniegto roku, kuras spiediens ir enerģisks un kuštlb valdīta spēka pilnas,: Tā jau pirmajāmn^klī mēs kļūstam draugi, Viecā skolotāja sejā un acis staro jaurieklīga sajūsma. Cik viņam gadu? --to grūti pateikt. Ap muti un acīm ieguluSas diezgan dziļas rievas, bet sejas āda, kas viegli dzeltenīgā 6Bvu krāsā, liekas svaiga un elastīga. Kamēr es inazliet atsedzu man ierādīto gultu, lai pārliecinātos, vai tai uzklāti svaigi palagi (kas lētfc ras viesnīcās ne viemn^r tiek darīts), dons Eronimo atkritumu traukā izkrata vecos jerbas biezumus, virs balti enialjKis roku niažgājamās izlietnes noplaucē sudrabā bombiļļas ieniuti, piepilda matēs dzeramo bumbuli no jauna ar^^s^ tējas puh^eri un no skļu:^ trumuIKa, kas siG vurs gsida vidii^^^^n^ sprta plītiņas dejļa, tam virsu uzlej veŗdoSuūdenivSūķ līdz atl?nVosies viena iw gaiteņa galā nania^p^^ na nav pfcSk karsta^^^^b^^ Uetusuhhegaļsa gaiss 1^ siltiimnlcā» kur vēdināSs^ Doni £f onjun
virs t^^tnes, a^ ziepju putas,
un ar tām līdz pat austai seju bagātīgi iezie^^^ nazi uzmanīgi skuj bārdu.
■
— Jāužpošas! JāužpoŠas! Hi, hi;>. Lai neizsistās tik vecs! viņš, labo aci žīriilgi piemiegdams un draiski smiedamies, stāsta. — Brme šovakar nāks ciemos...
Pirmajā mirklī man šķiet, ka šāds apgalvo^ vīra senīla fantāzija. Pēc ārienes un stājas spriežot, viņam var būt sešdesmit pieci, augstākais septiņdesmit gadi. Tumšie, kuplie mati, kur tikai virs deniņiem mazliet redzamas dažas sudrabotas šķiedras, neliekas krāsoti.. Piere augsta un gandrīz gluda, uzacis kuplas un spēcīgi veidotas. — Nēv nē! Pēc jaunekļa viņš neizskatās, bet drebelīgs sirmgalvis arī nav. Tādēļ drošības dēļ — lai mmis vērtējums skanētu smalkjūtīgāk un glaimojošāk — atskaitu vēl piecus un saku:
— Don Eronimo! Jūs savā mūžā labi ja esat redzējis sešdesmit pavasarus. Tas nav nekāds vecums!
—- Ai, ai, ai! Jaunekiīti! JauneklTti! Nu gan jūs nošāvāt mērķim pavisam, pavisam tālu garām! Izskats kādreiz maldina... Eku labāk tur skapī no manu svārku kabatas paņemiet ņianu „čedulu" un izrēķiniet pats. Esmu dzimis tūkstoš astoņi simti septiņdesmit pirmajā gadā. Tagad tūkstoš deviņi siniti piecdesniit ceturtais. He,he! Cik nu iznāk? Apaļi astoņdesmit trīs gadi.
— Atvainojiet! Tas nevar būt — es strīdos pretī. — Jūsu sejā nemana nepavisam kādas vītuma pazīmes.
—- He, he... Nu tas varbūt tādēļ, ka nekad neesmu dzēris aukstu ūdeni, nedz arī svilinājies karstā saulē? Šombrē-ro ar platām malām sargā ģīmja pantus no sačokuroša-
— Epā! Epā!—• es smejos par tādu apgalvojumu. — Gudri dakteri apgalvo pretējo. Ka tieši vajag gozēties sau-
—• Noooo, seņor! — dons Eronimo enerģiski pārtrauc manu domu izklāstu. — Labākais pierādījums, ka jūsu teorija nepareiza, ir cilvēka pakaļa. Tā paslēpta zem brunčiem vai biksēm, nekad dienas gaisniu neredz — un tikai tādēļ — (viņš speciāli uzsver divus iepriekšējos vārdus) — tik ātrinesakrokojas kāsēja.
— Oleeee! Bet don Eronimo! Kas jums tādu gudrību mācījis?
Mācījis mani nav neviens! Jaunībā es biju ceļu strādnieks un analfabēts, tāpat kā daudzi citi mani tautieši šajā pūnas apgabalā, īsts argentīnietis —- „criollo de cepa pura'', kura dzīslās rit mdiāņu, spāniešu, v šu un marokāņu asinis. Ar lielām grūtībām vispirms ielāgoju pirmos burtus, tad pamazām ievingrinājos lastt un rakstīt. Tālu ceļodams, jūs varbūt esat ievērojis tos vīrus, kas ar kapli un lāpstu pār plecu staigā pa valsts zeines ceļiem un aizber dziļākās bedres un grambas? Es piekrītot pamāju un dons Ef oninio turpina:
— Eko! Tāds „kaminero'' es biju sākumā. Man iedm četras legvas (20 km) garu ceļa gabalu ielejā uz Tilkaras pusi, tādā vietā, kuru sauc Aguasblankas. §ī posma vidū, kur garām tek dzidrs strautiņš, kas'iztek no karstu ūdeņu avotiem, uzcēlu savu raņču. Bet vairāk nekā šis darbs man patika grāmatas. No grāmātāni nešķīros vairs nekad. Lai gūtu vairāk laika laslSanai, nestaigāju kājām pa savu „ceļinieka'V apgaitu/ Sīksti krādams un taupīs dams, iegādājos arī mūli un sedlus. He he! Māns j^a-mais lops bija tā lOTiācīts, ka ipie k^^^
vidū izskalotas vai izbrauktas bedres apstājās patjs^^ es, jāšus savus dienesta pienākumus pildīdams, varēju lasīt grāniatas. Vēsts, ka esnmlābs^^^^^l^^ tējs, izplatījās tālā apkārtnē. Bieži pie manis sāka nākt apkārtējie kaimiņi, lai rakstu vēstules un lūgumrabtus. Daži sūtQa arī^avus bērnus, lai tiem mācu lasīt un rakstīt, jo nevienas skolas tur nebija tuvumā. Pamazām skolnieku radās tik daudz un viņii slāpes pēc zināšanām bija tik lielas, ka man niācībuprogŗanmu gadu ^n^ gada nācās paplašināt. Mans rančo drīz izvērtās par īstu paniat-skolu un pasta stafeti. Huhui provinces valdība man sāka maksāt an skolotāja lUipastmet^
Mūsu šarUnu pārtrauc apkalpptā^^^ durvīm un sāka^ ka pienākušiem
, kas visiem viesnīcas iemītniekiem kop^ iriiektai ūdensvada caurulei, k^ caurumotu skārdā beidzas ģ pierlkots spirta sildāniais aparāts un s&kociņi nolikti ii^ plauktiņa zem viegli aprasojuša tualetes spoguļa»
(Turpinājums sekos)
0. Zvīdŗa izstāde Mežciemā
Izstāde notika 2. un 31. augustā, savienota ar Rudzupuķu balles svinībām mežciem-nieku kopas galvenajā ēkā. Mākslinieks reprezentējās ar 32 dažāda lieluma gleznām eļļā un ar 10 kokgriezumiem.
Pievēršoties gleznu tematikai, jāsaka, kar tas ir klasiska tipa figūrm^ glezniec^^^ veids, kur dabasskati vijas ar dažāda veida tēlotāju cilvēku aktivitātēm, kas lielā mērā ņemtas no senās Latgales pazīstamākām teiksmām. O. Zvīdŗa sirds pieder Latgalei.
Jāpiemin veco dzimtenes dievnamu atveidi, kādus mākslinieks ir pazinis blīvās Latvijas laikā. No O. ZVīdŗā gleznām elpoja ne tikai mūsu tautas senvēsture, bet arī brīvās Latvijas laikjs.
O. Zvīdŗa gleznās dominē zilā krāsa. Tautas tradīcijās, it īpaši Latgalē, tai piedēvē vēsuma, atturības un kautrības raksturu. Šie trīs vārdi, kā liekasv vislabāk parāda mākslinieka garīgo seju. Viņš ir kluss darba rūķis. Attuiib^ kautrība un iieuzbāziba ir O, Zvīdŗa visstiprākās rakstura īpašības. Tās atspoguļojas arī viņa gleznās.
0. Zvīdris ir ne tikai dabasskatu gleznotājs, b^ arī teicams portretists. Viņa četri izstādītie portreti bija iespaidīgi; māksliniekam varētu ieteikt pievērsties tieši šī veida glezniecībai.
0. Zvīdŗa izcilākās spējas tomēr parādās kokgriezumos. Desmit izstādītie kokgriezumi visi rādīja Latgales cilvēka raksturīgākos vaibstus. Tur bija senlatviešu karavīra tēls, tad — zemes arājs, kas ņēma rokā ieročus, lai liktu uz ežiņas galvu, sargājot savu tēvzemi. Tēla skumīgā sejas izteiksme un it kā uz iekšu vērstais skats atgādināja gadu simteņu ilgo latvi^u tautas traj
Jāmin arī Latgalei raksturi^ gais Madonnas tēls. Tālāk re-dzēj ām kuplas ģunenes simbolu , sievieti ar bērniem, kas deva tautas pieaugumu visai Latvijai. Jāpiemin arī grīdas lampas statīvs^ kur visas figūras , viena ceļot otru, tiecas pēc gaismas;
Viss 0. Zvl%a mūžs biji^ veltīts gara gaismas meklēj u-miem. Jau agrā bērnībā viņš pazaudēja tēvu imniātr. Sākot ar četru gadu vecumu viņš bija bārenis nabadzīgā Latgales zemnieka ģimenē. Līdzekļu trūkums viņam neļāva staigāt sistemātiskas formālas izglītības ceļu. 0. Zyīdris to centās iegūt sūrā darbā brīvajos brīžos pašmācibais ceļā.
p. Zvīdris nav apmierinājies ar glezniecību vien. Viņš ir sarakstījis un izdevis pats savu dzejoļu grāmatu un de» vis daudz rakstu periodiskiem izdevumiem.
Mākislinieks ar ģimeni dzīvo Toronto.