Sestdiena, 1986. gada 23. augusts, 34. nr, LATVIJA AMEMKĀf
Leonija Ozolkaln®
(26. turpinājums)
Dzirdot un redzot tb visu, es ņespejuaiņet. žasirdijgā māsa, visā šai ērkšķu kamolā ietīta. Esmu^ s jusi palīdzēt cietējiem. Vai es esmu stipra, 'ja likteīļtis man nav taupījis nekādas sāpes?
— Bet cik Uelai jābūt tai dvēseleii^^^^k pastāvēt un sadzirdēt citu sāpes, sevi atbīdot otrā vietā, — klusi teica Anda^ pēkšņi ieklausoti^ neparastā skaņā. Tās nebija raudas, nebija elsas, bet tāda kā kunkst^aņa,, kā smilkstēšana zobii sāpēs. Ieskatoties krēslainajā kaktā, varēja manīt kādu sakņupušu figūru, ritmiski šūpojamies un klēpī auklējam savu kreiso roku, pusdziedot a^ kārtojot vienus un tos pašus vārdus;
„Tu maža, maziņa.Tu vēl maziņa...
Uz Andas jautājošo skatu Liene stāstīja: r
— Te visskaidiiāk attaisnojas bāru dzie^^ „Mums visiem vienas sipes,i.! jo mēs visi esam divdesmitā gadsimta bāreņi, tādu nelainies pārmākto te ir daudz. Veselie un spējīgie aizbrauca paši vai tos aizsūtīja dažādos darbos.
— Tur tai kaktā ir jauna atraitne, — kritušā leģionāra sieva. Arī viņa runā ar sevi, uh to dzirdot sirds gandrīz stājas^un brīžiem klūp, kad Ieva runā: ,,Vai tuto
aiz mākoņa baltā? Vai tu zilajā mākonī peldi. Spožu zvaigzni iespraudis krūtĶ?" — Ihi pēc brīža atkal: „Dievs visas manas asaras savēris virknēs, pārvēršot tās zvaigznēs. Vai tu tās redzi?'V — un tā vien. Un V arvien vēl
čukst „Paliku iepakaļ. Putekļi koda kaklā. Biju tur — lejā — pie upes, Lidupes, mūsu upes.,. Pasmēlu... padzerties.. .
— Un tā rokas auklētāja?
— Tur ir garš stāsts, turpināja Liene. Nesaņemot pietiekamu medicīnisko palīdzību, mirstība te bija pārāk liela, te kopējā mezglā saistījās fiziskās un garīgās sāpes. Likās pat, ka cilvēcība noslīcināta akā. Bieži^^^U^ ļaunums bija, ka mirušajam nebija piederīgo, kas tos ap^ dī. Mirušos negribēja vai nespēja apzināt, pie kādas tautības vai reliģijas katrs pieder. Sevišķi daudz bija no ģimenēm aizklīdušu bērnu. Pēc likunia tos visus apraka kopēja kapā, saberot kā zirņus, bez krusta, bez piemiņas zīmes pie anonimā kopkapa, vietējam katoļu māōtājam noskaitot īsu lūgšanu. Jauns, vecs, visi sāns sānā kopā/ visi nezināmie, kuru vārdus smalkā vācu mēle. tikpat ne-spēja izlocīt. ļ
Vēlāk, kad nometnē ieradās latviešu luterāņu mācītājs Krasts, tas panāca^ ka luterticīgajiem latviešieiņ bēres noturamas pēc lutlpriskām paražām. Arvien vēl palika pie^ derīgo jautājums. Lai apietu arī to, visos šajos gadļumos mācītāja Krasta kundze uzdevās par mirušā vienīgo radinieci, tā pēcnāvē saradojoties ar lielu tautiešu daļu.
No barakas viņējā kakta atkal skanēja apsūdzība:
— Tu maza; ni£Lriņa vēl... un, k^
dzēdama, sieviete turpinar — un vārdi, tie nepateiktie vārdi... kā karsti akmeņi tie mahi smācē;^^^^^N^
kususi lūgt, sirds -^^^ ka izžuvusi upeV;.IMevš,
atvieglini mani, dod niah^asaras. ^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ , —Tajā dienā, kad te ierados, — Liene skaidrcq tajā dienā te biļa kāi^ bēres. Starp niirušajimi bija arī trīs bērni. Dientf vēlāk kopā ar citiem bēgļiem te ieradās Aina Liepa, kuras bērns ceļā bija noklīdis un pazudis.
Tava mīlestība
Nekad tik ķrūSņi uzziedējis jasmīns nava kā pavasarī šajā,
l^kad tik vilinoši pogļ^ lakstīgala nava ka smakt ievas zarā. Jo it nekad neviena cita vara uz debesīm un elli aizvedusi mani nava kā mīlestība tava. -
Metimne
trioļetu nevar jokot, { Tā dzelmēm grim pūri tikt-^^^^ Pat vārdus skaistās rindās liekot. Ar trioļetu nevar jokot Ir jāziļi katru d^
Kā zelta atslēdziņu n^^^ Ar trioletu nevar jokot — Tā dzelmēm grūtipāri tikt^
Nelaimīgā kārtā viena no apraktajām meitenītēm bija Ainas Liepas desmitgadīgā Ilzīte. Dabūjusi zināt par bērna nāvi, tā krita histērijā, ar pirkstiem plosot un rfūcot maura zāli:
— Atdod, zeme, man manu bērnu! — bet pašas māte tai blakus šņukst: — iepakaļ... pmekļi...putekļi^^^^k^ padzēros, pie ņiūsu upes... — Tā viņa šņukst un kunkst, sevī sakņupuši un sarāvusies augas dienas.
— Vēl turpat blakām sīks dzīvības kamoliņš, mātes klēpī tīdamies, savā sīkbērna valodiņU šļupstēja: — Mā-ļhiņ, kad es tā dikti, dikti lūgšu Dieviņu un visu^^d būšu rātna, vai tad tētis pm'nāks?
— Nāks, bērniņ, nāks... asarām ritotmieriria māte. Bet otrā kžiktāklusuv kā z|U-ku kapā laizdania, sieva
arvien vēl aukle kreiso roku;
Tam divas atskaņas ir dotas, Kur pirmā piecas reizes Un otrai paliek trijos viet^^^ Tam divas atskaņas ir dotas^ Lai abas, ritmā savienotas, Kā dzīvība plūst dilšlūsmdn. Tam divas atskaņas ir dotas, Kur pirmā piecas r^iz^ skari,
Kad pirmās divas rindas teiktas-Tās arī rindas pēdējās Ūn ceturtā ir pirmās sveiktas. Kad pirmās divas rindas teiktas, Jau piecas irioletamve^^ Un trijās mūza šdpojas. ; Kad pirmās divas rindas teiktas-Tās arī rindaspēdejās,^,^^
Kalniem
vēsrrmnorriil^bask^ Afandrāugu^ nebija citu kājGsl
4' # 4»
Ir atkal nakts stunda, kad izcaaiīta vieta vagonā. Izbum-botajā Vācijā vilcienu satiksme ir ierobežota, bieži vien -apbraucot neparastus Iflcumus, lai nonāktu vēlamajā vie- ^. tā. Neviens neskatās uri nežēlo otru, katram pašam sava āda svilst. Pārsēžoties no stacijas stacijā, no perona uz
peronu pa apakšzemes ejām un velvēm, cauri izd^ušām Edvarts TUterst pilsētām, pāri salocSām sliedēm, ar stu elpu pūzdams, tepat, tepat seko. ,
Ikvienā pieturā atkārtojas smago somu stddāgai^^ vietošana ho viena pārblīvētā vilciena otrā.^I^^^^
un: gUbdes. «50. ^N^^^^^^ pec vietas vagona un dzīve. Braucēji riskēja, vagomidm^^
vīs ieķērušie, paliekot karājoties ripojošā^v^^^
nēs. Kāziedāieķērusiesbite, tāds šūpojās draudā tikt no- \ ,., , ,. /
rautam un samaltam zem riteņiem. Tas bija baiss dd^^^^ MdzOu^
. , ... ^ . ^. ■ •. , / , . Pār putekļiem cēla, kas lielceļos kūp.
bas skrējiens nāvei caur zobiem, jo nāve te sekoja ik so- ,^ l . ■ , ,
lī cilvēkiem cenšoties atkarot <5ev ik stundu Jūsnespēkuņērnātmgrūtumub^
li,^lyekienicen
No posta bēgdami, tadu pašu postu tie redzga visapkārt; tikai izbumbotās pilsētas u^
Neapgaismotais vilciens drāzās caui^i naktij un Skrejot cauri lauku klajumam; v^^^ viedejāmas blāvākas ēnas. Vilcienam piestājot aptumšotās stacijās, svešiniekam nav salasāmi to nosaukmtii. Vietējie cļts citām palīdz iekāpt. Andai, kaktā iespiestai, dzelzceļa ŗipojiens tumsā liekas spokains, nesaredzot nekā, bet dzirdot tikai svešu elpu. Tepat blakām kāda pār-taukota resnīša izgarotais siltums. Kādas piesardzīgas rokas aptvertā nabadzība, kas visa glabājas plecu sainī vai koferī.
Valodas mui'd, da2)ndiede^^ stndas, grūstās, sakņupuši sēž uz saviem sm^
muguras atspieduši pret stenderi vai sienu vai vienkārši — r ļ g
vieifc pret otru. Ģits stāv, vienu^^^^ Un mtimMm^^
ķot pussolī, ar mieru tūdaļ iet. Bet nav jau kur iet, tā ir kapakmenī tai kaltu vienkārši ceļā pamesta pauna, kas to ir aizturējusi, neļaujot apsēsties, ne atrast drošāku balstu. Tas ir līdz pēdējai
iespējai pārblīvēts ripojošs vagons;^
Cits, saujā ieslēpis, ievelk pa dūniam tio cigarrtes, ci--gara vai vienkārši no pīpes. Sīka smēķa oglīte gail
slēpta plaukstā, jo^^ 2^^ ir stingri, latviešu sieviete
Gits kāsē, pie dūma nepierādīs un ho dažādām cilvēku saknes Vidzemē,
smakāin. Taču gadņuma kopā samestie cenšas cits citu galotne pasaules vējos uz laiku pieciest — šos tumsas aizsegā slēptos svešos sē-
dētājus sev visapkārt. ^^^^^^j^ ^^^^
Andas pakausī iedzēlās jautājums: Kādēļ šis ceļojums, (priekšplānā drosulēm)
šī pārvietošanās arvien notiek naktī? Vai lai tumsā gāju- tik atšķirīgas
šais nesaredzētu ceļu atpakaļ? m līdzīgas tomēr.
Bet sliedes dun, vaigoiia riteņi klab savu klip klapu, A^^^^r. ,^ ,
straujā skrējienā piekusunia elsās lokomotīvei izspļaujo "^S^^ '"""^T
. , j . , • , . 1 1Ti . postīdams nesalauza.
sauju sarkanu dzirksteļu un tām iekrītot nakti. Ik riteņa Ugunsputna spārniem jauna ^
grieziens ieloka sevī kilometru skaitu — tālāk un tālāk — dziesma cēlās.
Gurdināja nepārtrauktā svešās valodas murdoņa vis- Aukstās Krievijas trimdā,
apkārt,, nd kuras nevarēja saprast ne vārda. Likās, ka tie Šveices skaistuma vientulībā ~
muļļātu karstu kartupeli pa muti — ne izspļaut, ne norKo viss vērtm auglības zemē
TurpiiBājums sekos) dzejnieces dārzos.
Ikona
UZDRĪKSTATIES IR SKAl^^^ Jau bērnībā liktenis laupīja kājas, bet domāt,' sapņot, cerēt, izturēt ļauts.
nenolauzta.
lvi
