)irma-ļeguva - hai-
het, ikadu' pzies-ks un ti ne ļpubli-
citas ļejutās lināts.-ķadīju-[drota-ŗāisīja ļpresf, ļne vi-
ipidos
&ar-amas,
laužu d pēc ^'s nav . lizmir-jdzīvo-izturet irate. ' it aii . gados ļ vien prā un ŗ nĢTu-as va-
tieku,
šiem
3 tikt I kādu uz kā- -Ja arī nokļūt īdzību, lav vai jū-I mītne maz-u, ^Icienu )et paar a/u-asniegt ļVecāiki ilvo t^-ļ mieru I augša-nezie-ā, N.Y.
ķn 20. hai^ šā-svētki ILaitvijā baudzos la tiek ^atviju,. Ivija * ir
ļieapolē, [inesotā
1
i
i
1'
3
^ 1
: I'.
Dainas kora 25 gadu j jas koiicerts notiika 23. martā Toronto. Krāšņos tautas goda tēripos (ar pūķ^m rokas) dziedātājas un dzifedātāji ieradās estrādē pde kora karo<ga, kur tos nerimstošiem aplausiem
telpā. Tāpiat pelnītos sumina jumus saiiema diriģente Alma Skudra-KarMiņa, ikas šo ikori vada jau septiņus gadus.
ramma bija iedalīta divās daļās, pēdējo veltījot vienīgi Em. Melngailim viņa simtgades zīme. Ar šo zīmi katrs latviešu (koris plašajā pasaulē ne= zaudēs, bet uzvarēs. Pirmajā daļa dzirdējām Sriikiafi Frd^-manes, Almas Skudrias-Kārkli-ņas, Jāņa Norviļa, Jāņa Kalnl-ņa, Jāņa Cīruļa un Alfrēda Kalniņa oriģināl- m tautas-
, ii'. vaioija pār Dainas kori veseiās četras muzikāli un tecihaisiki ļoti nopietnās dziesmās.
Ir dažādi ceļi, kā vērtēt jaunas latviešu māksliniekus.
Koncerta iesākumā divas Ē. Freimanes tautalsdaiesmas Sijā auzas, tautu meita un Aiz tolniņa dūmi kūpi atskanēja itin vinigrā un skanīgā sniegumā, līdzīgi vērtējot arī pašas diriiģentes pirmtekanojumu Skaisti dzied lakstīgala {i] dz.), 'kurā savus solo dziedājumus pievienojia Dace Kārkliņa un Vizma Malksiņa. Setoja trīs paraugi no DV mūzikas konkursā godalgotās Jāņa Norviļa Senā gadstkārta latviešu tautasdziesmās: Ritēt rit rita rasa, Lēni, lēni jūra krāca un Rijā. No šiem pirmā un pļēdējā bija pirmatskaņojumi, otru dzirdējām agrāk Dainas kora izpildījumā.
Itin vienkāršā salkumā veidotā Ritēt rit rīta^ rasa sasniedza koncerta spilgtāko un augstāko mūzikas gaisotni, parādot arī mūsdienās tik reti dzirdēto smalko un trauslo pianissimo. Tikpat priekšzī-zlmlgi aizsicanēja ar bagātiem techniskiem līdzekļiem radītā Lēni, lēni jūra krāca. Traģiskās daina.s vārti ar izmisuma ū—ū saucieniem un brīnišķīgo tautas meldiju, meistariskā apdarē darinātu, tiešām atstā-jia neaizmirstamu iespaidu, šl dziesma atkārtoti , pierādīj a sikaistā latviešu vārda ,, ai jā" dziļo nozīmi, kas izpaužas ne vien šūpļa dziesmā, bet arī mūža miega nojautās — kā. zemes »klēpī, tā jūras dziļumā.
Smalkjūtīgi un muzikāli atbilstoši solo dziedājumu veica Dace Kārkāiņa. Citādāku raksturu pamanījām otram Norviļa pirmatskaņojumam Rija, kur katram pantam ir savs mdodijas^ vairiants." Arī šis skaņdarbs risinājās raiti un rosīgi, tikai vīru baisu ^cen-tējums varēja but drusku mierīgāks. Visu šo programnļas daļu ļoti uzmanīga, rūpīgi 'un muzikāM autoritatīvi vadīja Alma Skudra-KarMiņa, pēc pēdējās dziesmas klausītājiem sagādājot Mu pārsteigumu resp. parādot savu audzēkni Vizmu Maksiņu kā jaunu diriģenti. Parasti jaunajiem diriģentiem viņu debijas piešķir vieglālkas dziesmas, šoreiz tas tā nenotika, un.jaimā diriģente ar drošu roku, enerģiskiem
viņus stingn nopēla vai gandrīz neievēroja. Trimdā pieņemts slavināt, iedrošināt, pat paglaimot. , Bez zināma sentimenta nekad neiztikt, jo nevar apslēpt prieku, ja vecu un cienījamu kori viņa 25 gadu jubilejas koncertā vada jauna meitene — latviešu diriģente. _ Diriģentes pirmā dziesma Jāņa Norviļa Kalna bērēji šķita pārāk ātri veidota, bet kurš gan no mums jaunībā ndbūs dziesmu tempus šinī ziņa pārsplējis. Arī es, un līdzīgi atzinās mans blakussēdētājs .diriģents Jānis Ba-rušs. Gluži labi un veiksmīgi caur atvariem un kintīm koris tika izvadīts Jāņa Kalniņa Apfņiegošā pilotā (J. Sudrab-ikaffis), diemžēl, Jāna Cīruļa MiaMi (K. Skalbe) bija pārāk ātrā tempā ar nepamatoti sa-raustitāim Aevišķām vietām šī dziesma nav. „forša", viņa ir ļoti noi^etna.
Kaut arī publika prasīja at° kārtdjuma, diriģentei dziesmas ōnteripretācija noteikti jāirevi-dē. Te varētu palīdzēt iedziļināšanās Skalbes tekstā. Taču
mākļsliniekaiE
v^u par goda biedru. Bi Jēgena atkEjot
viņa 80. mūža valdes priekš sēdis
Izistādi. Mākslinieki pa-
latviešu š pasniedza (pa kreisi) un Vo
ņai par koncerta otrā daļā at-slkaņoto Emīla Melngaiļa Daba i dTOsele (Rainis). Tā. izvērtās par muzikāli gandrīz priekšzīmīgu un intensīvu priekšnesumu, itin ciešā sakarā ar autora priekšrakstiem un velm'ēm. šo dziesmu pelnīti nācās atkārtot. Lai labas sekmes jaunajai diriģentei turpmākā muzikālā darbā. Enerģijas, dzīvības un možuma viņai netrūkst.
K^onceržia pirmo daļu pabeidza Alfrēda Kalniņa Svešumā klīstot (Pludon-s) A. Skudras-Kā:rkliņas vadībā. Korim pārveidotā patriotiskā solo dziesma atrada dzīvu klausītāju piekrišanu, tā bija jāatkārto, kaut gan atskaņojums varēja būt niansētāks, intonatīvi tī-
Kopsavilkumā kora priekšnesums bija muzikāli dzīvs un saturīgs, jo sevišķi sieviešu balsis. Vīru balsis' praisa papildinājumus. Jāslavē arī diriģentes Almas Skudras-Kārk-liņas muzikālais darbs, ko viņa darījusi ar pašaizliedzību, Mclfoā latviešu mūzikas nākotnei. Tam pierādījums viņas izaudzinātā jaunā diriģente Vizma Maksiņa.
Koncertu iesāka un nobeidza Dainas kora dibinātājas un^ pirmās diriģentes, Ērikas Freimanes, kora moto (īngrī^ da Vīksna). Klātesošie autoru Jāini Norvili izsauca, savukārt komponists korim dāvināja savu jauno kompozīciju ar Andreja Eglīša tekstu (Dziesmu laivai gan panāksi, pašu dziesmu nepanāksi). Beigās ziedi, ziedi un ziedi! Vēl ilgi ziedēt latviešu mūzikas dārzā arī Dainas korim.
, KAD DZIED
balsis un tō
s 0 a M
Neklusē! Neklusē!
otrā daļā, ko vadīja A. Skudra-KārMiņa, triumfēja E. Melnigaiļa skaņu raksti — ori-ģināldziesmas un _ tautasdziesmu apdares. Pārliecinoši un noteikti aizšalca Tautai (pēc A. Pumpura), lokiani un vijīgi virmoja Mēness starus stīgo (Aspazija), trausli un liegi stāstīja Kūko mana dze-guzīte (t. dz.), kas varēja būt vēl klusinātākas. Latviskā dejas solī risinājās Spēlē, jel spēlmani (t dz.) un niķīgas asprātības netrSka Cīruļa ve-dībās (t. dz.) ar Daces Kārkli-ņas siolo partiju. Koncertu noslēdza monumentālā Pūt, vējiņi (t. dz.), kurā sieviešu balsis parāidīja savu mirdzumu, noskaņu skalu, plašumu, kurām vīri vienmēr tika līdz. Vai tiešām ikoŗa 25 gadu jubilejā, pašā pēdējā dziesmā, kas bija Pūt, vējiņi, bija nepieciešama atsevišķu indivīdu tik „dziļa" iegrimšana „partitū-rā*'?
šī bija pirmā Grand Ripidu teātrinieku viesošanās Klīv-landē, izrādot Ulža Šiliņa trīs cēlienu komēdiju Vēstule nb dzimtenes. Zinādami, ka Grand Rapidu ansamblī nav profesionālu aktieru, no šīs izrādes neko sevišķu vis nesagaidījām,tā-pēc bijām patīkami pārsteigti par ciemiņu raitās spēles labo kvalitāti. Apmekietāļu vairāki simti, atsaucība ^snīģa, pēc izrādes vienīgi pozitīvi vērtējumi.
Šiliņa lugā ļoti konkrēti un trāpīgi notēloti kāda Rīgas advokāta ģimenes likteņi vācu okupācijas laikā — 1943./M. gadā, kad austrumu kara laukos cīnījās Latviešu leģions, bet Rīgā pat advokāta ģimenes galdā bija redzamas visai plānas sviestmaizītes.
E. Duīisdorfs Latvijas vēsture 1710 Latvju dainas —'Reiņa Birzgaļa flustrc Bergmaņu Valerijas — Velga, rom. I Oļģerta Liepiņa ™ Stirnas mt kalniem I—
» • <a t O o o- o o <
Ceļa zīmes Nr. 53 ..................................... .......-
G. Janovskls —
>.00 15.00 2.50
'.50
AI. Grīns—-TrīsVanagi,rom.................
.... A. Barons — Paaudžu mezglos, rom.........
Andr. Eglītis — Audiet mani karogā, dzej, ........
Indriķa Livonijas ctironikā' ............................«• •»
_ mene ir divas smukas meitas: Anne jau pārsniegusi 25 gadus, bet Inga vēl mācās vidusskolā. Ļoti dzīvīgā, sirsnīgā, jaukā Inga'ar visu sirdi pieķērusies latviešu leģionāriem: raksta viņiem vēstules, sūta dāvanas, naudu iegūstot no tirgošanās ar sērkotjiņiem. Pat Ingas tēvam visas' kabatas un māja bāztin piebāzta ar baigās „iz-spiedējas" Ingas senkociņiem. Pie sienas cn^u laiuku karte, un frontes stālvdkļa analizē. īr]yga ir autoritāte bez nopietnas konkurences. Tā ir meitene^ kjiŗa savas dzimtenes sargu — leģionāru dēļ novilks "n. pirksta
uj.-, ja.'" )ikā
ļoti daudzām vēstulēm ar leģionāriem, t^ stampā arī ar leitnantu Melnsitu. Viņa izmantojusi savas vecākās niāsas īo-"jas, arī parakstījusies Anne, nodrošanājiusies ar uzpirkšanu u.t^^ Kad nu īsā atvaļinājumā negaidīts ierodas Melnsils iepazīties ar ,,savu" brīnišķīgo meiteni Anni,^ta^ saprotams, sākas milzīgs sajukums,/ jo Anne tildko saderinājusies ar spekulanta iMitriķa dēlu Volfgangu --īstu mīks^ kas izvairījies no iesaukšanas leģiona kā ,,neatvietojamais^'; Visiem ,arī Annei, drīz vien brašais, varonīgais leitnants iepatīkas daudz labāk par aiž-nvugfures trusīti Volfgangu. Sākas visādi komiski sarežģījumi un situācijas, bet pāribiju-sies Inga savā tolaiku skolnieku žargonā jiopūšas: ,,Ģuten monģen, nu tik esmu visu salaidusi tādā d^, ka, jel nemaz nežiņ, kas ti nāks/' Un beigās ^v^^ tā, ķa leitnanta draugi — leģionāri ballē apdietina" Annes un leitnanta izselkotāju — Annes līgavaini Volfgangu kā sa-botiēri — dedzinātāju, jo visas viņa kabatas__pŅnas ar Ingās pārdotiem sērkociņiem . . .
Kad beidzot atklājas Ingas ne-tibi ar vēstulēm, māsās fo un visu
iz-
feus leitnantam un
rre-
491 «ege lelār l^roiatop Oiito M66 lAi. Tālffo ^Ši-mi
Pārsniedzot ^10 pasūtinijumu, pieskaitiet 5% pasta izdevumu segšanai. Zem desmit dolāriem 10 pasta hā.
jgs, ar ieroci roikā nostāsies blakus leģiona vīriem. Toreiz bija ļoti, ļoti daudz šādu īnigu.
Bet Ingas milzīgā uzņēmība un slepenē, cieša sadarbošanās ar veco kalponi Amāliju tomēr Birzēm sagādā traģikomiskus sarežģījumus, jo nevienam ne-
Renāte Kūleniece. Eaut arī programmās par aktieriem trūkst jebkādas informācijas, tad vismaz par Renāti skatītājiem momenta bija slkaidrš, ka viņa pati ir tieši tāda pati vi-dusskolnieĢe, kādu tēlo uz skatuves. Labu iejušanos savās lomās nodemonstrēja arī Rasma Kornete (Anne), Arnolds Balodis (šoferis Bīržiņš); Ŗi-chards Bergmans (Amies līga-vains Mitriķis), Dāvis Polis OMitriķa tēvi --spekulants )^
Ne lugas autors, ne režisore Elvīra Brūna, liekas, nav īsti uzminējuši un atklājuši leģiona leitnantā īsto būtību, ko veidoja ®g^|ds Kornets. Leitnanta kustības, mīmika un pat teksta ,saturs ifeās pārāk stīvs, nolakots,^ ™ piemērots miera laiku salonam; Leģiona vīri biga icitādi. Vatr samierinā-ties__.āri ar Jluŗa SHiņa ad-vvokata Birzes atveidUj tāpat ar kalpones Amālijas (Zelma Lapsiņa) labo, izteiksmīgo balsi iM mīmiku, kas reducē dažus skatuviskos trūkumus.
Luga ir spilgti krāsaina, reāla mūsu nesenās vēstures laippuse, tipiska komēdija, kur skatītāju smieklu šaltis pat pārtrauc atktieŗu tekstus.
Vai šo jauko izrādi nevarētu atkārtot šovasar Gaŗezerā? Skatuves iekārta tiķ elementāri vienkārša, nav j amainā dekorācijas, bez tam —- Grand Rapidi tak turpat Gaŗezeram kaimiņos! Ja vēl pirms izrādes izkārtotu tikai 5 minūšu kodolīgu, dzīvīgu paskaidrojumu
prātīgiem tekstiem un koriīis-ķānl situācijām, ko vēl ievērojamā mērā papildina kalpone Amālija, spelkidants Mitriķi^ 'un šdferis. Ingas lomu ar da bisku meitenīgu d^īvīgumu,ska' islģu dikciju un atraisītu juša
pirms 30 gadiem, tad Gaŗezem skolniekiem tā būtu tāda mušu vēstures para^gstuM du izveidot nespēj pat visģeniālākais skolotājs.
Paldies, brašie Grand Rapidu teātritiieki: labi nostrādāits gan]
