. augusts, 35. nr. LATVIJA AMERIKĀ
Modernas idem
Redaktoram Jānim Andru-pam viesojoties PBLA Sabiedrisko zinātņti institatā, studenti izkārtoja viņa saistošo referātu plaŠākar publikai par Raiņa lugu Indulis un Ārija. „Ir kādreiz lietderīgi izsekot un pārruilāty ko kāds cita laikmeta rakstnieks teicis un domājis par tām problēmām, kas nodarbina mūsu dzīvi, ar kurām mēs cīnāmies", ievadam teica referents.'
Jāni Raini, ap kuru ka lielu ,personību krustojas dažādi vērtējumi, Jānis Andrups raksturoja kā vīru, kas nekad nav gājis ierindā un kas nekad nav varējis un gribējis iekļauties masa. Ja koniūnisti nopūlas Raini iesaistīt savā nometnē, tad to referents apzīmē par ,,einisku patiesības viltošanu' *. Pēč viņa ieskatiem komunistu apgalvojumi ir vienkārši ar R^^ teikto apgāžami. Pirmkārt, Rainis nekācļ nav bijis marksists. Viņa uzskats bija, kā ,,cilvēce ir organizēta organiski tautās, nevis niechaniskos pūļos. %
Tautas eksistencei nevar tikt pāri, viņu noliedzot. Cilvēces nacionālam attīstībās posmam nevar pārlēkt pāri, ielecot beztautu kosmopolītismā. '' -Tātad tautas nacionālais kodols ir tā šūna, kurā cilvēce attīstās, secināja referents.
ņais njērķis ir bijis neatkaitī-gās tatvijas valsts idejas Icāldiņāšana un īstenoši^na. Atzīniējot 60 ga4u āpŗi-tēšanu, Rainis saka: ,,Mans visskaistākais sapnis ķļiivis patiess ---tā ir Ļi^t vi ja.''Pēc šī ievadā Jānis ^Andrups aplūkoja politiskos un sabiedriskos ieskatus J. Raiņa minētāj ā lugā, izceļot sešas pamatdomas^
1. Atsevišķā cilvēka loma vēsturiskā gaitā. Rainis ir pārliecībā, ka cilvēks pats ir sava likteņa — līdz ar to vēstures
gaitas veidotājs, parādot, ka cilvēka dzīvē un vēstures gaitā saduras divas pretējas spēku grupas. Viena — apstākļi, kurus cilvēkam nav pa spēkam grozīt — tie ir determinēti, piemēram, Induļa un Ārijas attiecības (katrs pieder pie savas tautas, un šīs tautas ir kara stāvoklĻ Tāpēc viņi nevar savienoties savā mīles-
Ja arī Rainis ir vējis strādniekus un bieži pieminējis pamatšķiru^ tad RaiAa uzskatos tomēr trūcis svarīgākais marksisma ideologi j as jēdziens — šķiru cīņa. Arī marksistiskais ieskats, ka kosma pamats ir matērija, nesaskan ar Raiņa dzejā pausto, Referenta atzinums ir, ka Rainis visādā ziņā stāv tālu no marksisma. Otrkārt, Raiņa dzīvesi galve-
2. Cilvēka brīvā griba. Indulis ir ār mieru riskēt ar dzF vību un izvēlēties citu ceļu nekā Mindaugs iecerējis. Šodien līdzīgu domu pauž Solžeņicins, uzsverot, ka cilvēks ir atbildīgs par vēstures gaitu, j0 visiem labas gribas cilvēkieņl kopā darbojoties, ir iespējams vēsturisko gaitu ietekmētvUņ referents jautā, jā pēc visa pārdzīvotā mums tiek atņemta ticība, ka cilvēks ar savu gribu var ko panākt, kas tad mums
paliek? Kādi citi ieroči atliek? Turpretim marksistiskā vēstures filozofija paredz, ka cilvēces attīstība norisinās stingri noteiktā gaitā— iepriekš paredzētās pakāpēs: feodālismā, kapitālismā, sociālismā un komunismā. Šīs pakāpes cilvēkam nav pārveidojamas. Tām jāiet cauri. Tātad marksisti tic kādam mistiskam spēkam, kas nospraudis vēstures pakāpes.
Rakstnieka un skulptora Arņa Akmentiņa jaunfiko darbu izstāde izpelnījusies cildino' šas atsauksmes Argentīnas
\_ 3. Divkiiltūru problēma, Ārija apzinās, ka divās kultūrās , dalīts cilvēks ir dažkārt kā aizlauzts — nevieņģaba-lains. Tā Rainis ir iezīmējis drūmo renegāta problēmu — cilvēka, kas pametis savu tautu. Mūsu tauta no šādiem renegātiem ir ļoti cietusi. Tādi bijai gruzīnis Staļins, austrietis Hitlers un Alfrēds Rozen-bergs, kas cēlies ņo igauņiem, kā arī latviešu čekists Arvīds Pelše, kas piekrita Latvijas kolonizēšanai ekonomijas sektorā. Rainis šo renegāta ceļu iezīņiejis Ārijās tēlā, kas uzaugusi svešu divkul-tūru vidē bez mājām.
4. Trimdas problēma, ta var^ atrisināties trijos veidos. Pirmkārt, ar pilnīgu iekļaušanos pātyēŗuņia zemes tau-, tā — kļūstot par renegātu.
Otrkārt, iekļaujoties patvēruma zemes vidē tikai ārēji, bet iekšēji saturēt tautiešus kopā piederībai latvietībai. Trešais veids ir veidot ārēji un
iekšēji ciešu sabiedrību uz etniskā mantojuma pamata — izvairoties no kausēšanas katla polītikas. Šis ir visda-
biskākais, visveselīgākais trimdinieku ceļš. Rainis Indulī un Ārijā ir ietvēris arī citus trimdas jautājumus, kā par dzimtenes atstāšanu — vai ir tiesības aiziet trimdā, vai jācieš ar tautu? Risināts ir arī atgriešanās temats. Indulis līdzīgā situācijā .kā • mūsu saka: ^ ,Man sava pilī būt par kalpu kauns."
Indivīda iin tautas interešu sadursme ir centrālā problēma šai lugā! Indulis un Ārija pieder pie divām šķirtām pasaulēm, starp kurām nav uzceļams tilts. Starp abām tautām ir mūža naids. Tomēr bez Ārijas Indulis nevar dzīvot, tāpēc atliek tik viens ceļšj un tas tiek noiets. Ar ārējo spēku iejaukšanos Indulis un Ārija mirst.
5. Imperiālisma ievirze un tautu sadarbība. Tā parādīta Mindauga un Induļa ieskatu pretstatos: Mindaugs: ,^Lai viens ir kungs!'' Indulis: ,,Tā saka vergs." Mindaugs jautā: ,,Un brīvais kā?" Indulis atbild: „Ikviēns lai kungs!" Rainis izcel deņip-kratisko asp^tu pretī vien-
valdībai ar tautu kausējumā katla metodi. Rainim jau Indulī un Ārijā (1911. g.) attīstīta programma latviešu tautas nākotnei — demokrātiska tautvaldība, sava Latvijas valsts un brīvas gribas apvienība ar citām tautām, kas dzīvo Baltijas jūras piekrastē» . 6. Vara un gars. Impērijas, kas dibinātas uz varu, nav devušas cilvēces .kultūras attīstībā pienesumu, kas būtu proporcionāls to lielumam, "spēkam un iedzīvotāju skaitam. Mindauga uzskats: „Vieno vara.*' Indulis: ,,Nē, vieno gars.'* Brīvība un nepieciešamība tautai augt, ir gara pamats.
Savas pārdomas referents nobeidza ar Raiņa praviešo-jumu, kas reizi ir piepildījies, bet uz kuru vēlreizējo piepildīšanos mums šoreiz jācer, par to jālūdz un tai jāstrādā: „Mēs maza cilts, Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. / Caur gadu simtiem latvju vanags skries. Pa tumšu mežu naktīm un dumbru purviem, / Pār kailiem kaulu baltiem kaujas laukiem, / Ar sauli sapņu jūras skaidri sniegs."
Arņa Akmentiņa godalgoti skulptūra.
Kārlis Osis Uz utopiju tilta,
&ājumā sakppo^^ iespiestie un neiespiestie raksti par jautājumiem, ko viens otrs pasīvāks domātājs apzīmētu par utopiskiem, kā to ievadā norāda autcM-si Liela daļa no iespiestiem rakstiem parādījušies žurnālā Treji Vārti. Grāmatās virsraksts Uz Utopiju tilta nav domāts kā ironija, bet kā tilts pa ceļam uz ideju īstenošanu.
Autors ļr dzīves vērotājs, kas skata džiVi ar tām ačīm^ kādas bija latviešu zemniekam pirms Otrā pasaules kara. Novērojumiem viņš pievienojis savus secinājumus, kas liekas interesanti un vienkārši, ja par
tiem nesāk domāt dziļāk. Dažā rakstā norādīts, kas latviešu cilvēkam trūkst, citur autors
novērojis, ka cilvēku dzīve
aizgājusi nepareizās sliedēs.
Paaudzēs radusies uzskatu dažādība, paaudžu plaisa. Autors domā,; ka tā nākusi no ārpuses Uii nav paaudžu pieredžu un pārdomu sekas. Vācijas bēgļu nometnēs IRO izveidoja jpāšvaldibu, kur bija iespēja parādīt demokrātismu. Sākās dzīšanās pēc amatiem
apgāds Gauja, 236 Ip. brošēta .
un ar to saistītas intrigas. No dzimtenes bijām izveduši darba gribu, latvisku dzīves ziņu, centību>^^^ b^^^ neiecietību vai nenovīdību. dzimtenes brīvības atgūšanu pūlamies neatlaidīgi.
Autors izvērtē zemes vēr-, tību, kas atgar^a no augtt-bas. Zemes reformā Latvijā bija pamatīga^ bet ne katrreiz taisnīga. Autors domā, ka zemi vajadzētu piešķirt tik daudz, cik katra ģimene saviem spēkiem spēj apstrādāt. Tas varētu būt no 25 līdz 35 hektāriēnij atkarībā no zemes labuma.
Kārlis Osis ir vērīgs grāmatu lasītājs. Žaņa tfriāma «stādītā tatviešu biogrāfiskajā vārdnīcā „Es viņu pazīstu" no 6336 vārdiem 4Q2 ņ^sot pietiekamu datu, lai tosf izvērtētu. Viņš saskaitījis, cik no katra apgabala dzimušiem vārdnīcā ievietoti vārdi/(visvairāk no Vidzemes), kādās skolās tie gājuši un cik no dažādiem Uzvārdiem. Visvairāk grāmatā ievietoti Kalniņi — 82, kam seko 64 Bēr-
Demokratijā valda runas brīvība, bet tikai labu runātāju vārdus cilvēki ievēro. Kam iespēja publicēties laikrakstā vai runāt radio vai televīzijā, tos dzirdz daudzi, tiem sabiedrībā ir liela piekrišana, kaut ne vienmēr labvēlīga. Autors norāda, ka dzeja vienmēr ir ietērpta valodā, kas. atšķiras no parastās valodas, tur ir zināms ritniš, rinda ar rindu sasaucas atskaņās. Nedzeja, kas parādījusies pēdējā laikā, nevar izprast izteikto domu un bez paskaidrojuma tā nav saprotama.
Autors apskata inteliģenci, brīvību, neatkarību un vienaldzību. Te atkal kāda īpatnība. Latvijā svešu cilvēkp uzrunāja ar vārdu kungs, bet bija izņēmumi. Amatos augstāki darbinieki bija kungi, zemākiem bija jāiztiek ar uz-vārdie^m, nebija pastnieka, kārtībnieka vai kalēja kungi, bet augstākiem pievienoja vēl ekselence, eminence vai ko citu.
Samērā plaša noda}a ir par starpniekiem. Lielākā starpnieku kopa ir tirgotāji, kas veic sabiedrībai nepieciešamu darbību, bet reizēm peļņa pār-
(Turpiifiājunis 18.