LATVIJA AMERIEĀ 7
Toronto latviešu kreclitsabiedrība
491 CoH^e St., ToionCo, Ont.
fr.L. Krefi. sab. , HAMILTONAS NODAĻk 16 Queen Street Hamilton, Ont.,
A K s a
@% par naguidIjUMiem 7% par 1 gaēa ilgt Hioguldijumiem 8% par 3 noguldījumiem
i%. put S gail igtenniņa^
[iLi
Eogulffijumiem (% sa^em^t termiņa beigās).
Minimālais ilgtermiņa noguldījums ir $2000.00. Visi naudas no-gulffljumi apdrošināti. Dzīvības apdrošinājums līdz $2000.00 procentuāli atkarībā no biedru vecuma iemaksāšaiiļas brīdī.
ZSN^IEDZ '
apdrošinātus personiskus aizdevumus līdz $10,000.00, māju obligācija^ līdz $50.(
Toronto birojs pirmdienās slēgts.
Tas atvērts: no 10 rītā -> 7.30 vakarā, dienās no 10 rītā — 8.00 vak. Sestdienās no pl. 9 — 1
924-25SI 924-2552
atvērts otrd. un cjeturtdien no 6.30 vak. — 9^ vakarā.
IH
ļlIJHļlUIIII
PEEL CHAPEL
218D Hurontario St., 279-7663
KŌNCESVALIES CHAPEL 436 Roncesvalles Ave. 533-7954
VORKE CHAPEL 2357 Bloor St. W. 767-3153
73
„Par nzibru(kumu, varmācību, paTaniaimi. Vācietim domāja ļaunāko, Piespēja sapUast, ka tralkais vatrētii ar viņa «ievu pus dienu nosēdēt mežā un stāstīt viņai par veciem laikiem, vairāk neko.^'
^ēc-.■viņam- OT(is,'-sap
gan.^^ ,;To pelnījis.'' /■;;:T.;5Bet-^^^ ;p,ar Jraku,"--'
cik ilgi būs šeit jāpel?' -: ;,,i&rīz izlaidisi ārsrfi-§b.;to pārliecināt, ja pareizi spēlē. „Maza! nozīme, ikur nīkstu.'^ „Vai Ņinu vēl bildinātu,, ja vācietis 'atstieptos f „Nebūtu vērts — viņa vairs tikai puseilvēks. Kā ar tādu lai liiekojo'sf Duetā pātarus skaitītu? Man pret baznīcām, lūgsnām un priesteriem alerģija, kopš tie sagrozījuši 'Ņiniai jēgu."
' ,,6unti, jums ciemiņš," mūs pārtrauc uzrauj
Eju saņemt •M'aknīlija kundzi.
nakts; atkai pārkāpju gadu desmitus un at» griežos mājāis. Gulēšana biitu muļķība, ja varu vēlreiz, izdzīvot aizgājušās dien'as, kas tagad šķiet kā pasaka, kaut arī toreiz dzīve likās apmālkusies.
Tāpat kā itālietis, kļuvu aizvien nīgrāks, kad* redzēju, ka mīlestība novītusi. Neviena tu^ Iris, netaisījies precēt, bet sa'skatījies^ ar vairā^kiem,- sevišķi ar Juri Rāceni no albitūrijas Masēs. Reizēm ar mani ap-runājies, bet biju kļuvis tavs brālis, par ko rūpējaBj iķam vēl labu. Bet es tavs brā\ļ.is negribēiju būt. Mani dega pagājušais rudens; gribēju atkal būt tev tuvu. Mana alka bija dim'a,: šaubos, vai 'būtu tevi skūipstījiSo Drīzāk būtu mocījis, baut pašam sāpētu vēl vairāk. Grūdu tevi no galvas laukā; mēģināju tevi nicināt, ibet gruzdēšana nerimās. Ead redzēju tevi pļāpājam ar Rāceņu Juri, nezināju kurp skriet, ko plēst, ko raut; ar ko ķīvēties, ar ko kauties.
„Puisīt, tu esi greizsirdīgs!" cinisms ņirdza,- fcad, pirmos gaiļus gaidot, pāi'baudīju Iedus biezumu linu mārkā. Āliņģis glūnēja tik melns, 'auksts un baismīgs, nddrebinājos;-OT^^^ steidzos, atpalka^^^ „Muļķīgs minējums, dnism!" ^Atzīsties, atzīsties — g^reiz^irdība kā vienacaira
oraans
rītam. Māte m-anīja^mianu apsēstību, bet ziema ai'zejot piebēra ar rūpēņi viņai ikuti un sētu. Nebija māte arī psīc/hoioģijas grāmfatas lasījusi, nebij'a īstos vārdus ie-mācījusies. Varbūt dažas lapas no rijas senča manuskriptu tetu līdzējušas, bet cinisms zobojās, kad gr^aV sījos tev par to minēt. Vai lai pats kā spoks uz riļju žogos un pa lodziņu lienu speltē?
Atkal man piemetās lasīšanas drudzis. Lai kāds
nogurums sēdēja uz p'akausa, līd-z trim spītēju .mie- i ģam. ■ ^ • ^
~ „Izgulies, dēlte — latveidzē galini/' māte raudāj-a, ,,Paliksi tra»ks no bezmiega."
„Mie@s mani tfcaitina — lasīšana atpūtina.'' ,,Ai, ai Gmti, nesaprotu, ko skola tev noidiarījusi." Māte aizgāja; domu smagums viņai nolieca gal-vu. Saturējos^ neskrēju "pakaļ, neķer os'ap pleciem, nekliedzu, ka gribu iet giar Rautas krācēm slidināties, jo nespēju ar sevi un īrisu s'adzīvot.
Vai atminies, Iriis, sarunu ar Balinu Lizeti kādu sestdienu pēc skote? Lizete bija ziemas princese: ma- ' tiem tifc^ gaišiem kā sarmas v^ainagu, rokām bez siltu» m-a, baltu, baltu seju un spožām acīm — kā.ledus kris-talliem. Mūsa un slimīga'. Ģimnāziju aizsākām reizē, bet otru gadu Lizete sala mēnešus noslimoja un klase bija jāatkārto. Tomēr Lizeti joprojām uziskatījām par s'avas Masēs meiteni.
Pa gaiteņa logu vēroju cīruļu puteni, kas dejoja ielās. Zināju: vējš steidzās aizvilkt ceļus. Būtu derējis steigties, mājās, jo sestdienās Arvīds palīdzības negribēja — tā bija viņa brīvā diena. Bet tu, Iris, toiji vēH ^kolā. Gribēju visms^z ar aeīm tev saulainu svētdienu novēlēt, jo visu nedēļu nebiju tevi pat pasveicinējis. Baidījos, ka tāpēc man rītu kārosies staigāt gar krā-i. ^ ^ • • . \
„Kāvtifcsi^mājās ~';tādā;putenī-?".tu vaicājipienāk^-
es
„Man kalps br'auks pretī. Varēsim paņemt tevi, līdz? Ritenim vietas aizmumrē. Lizete arī būs — ie-
„Ne pirmo reizi putina. Kupemas aizvien izbristas.^' . 1 ,,Eā vēlies, Gunti," tu apslēpi vilšanos.
Tīši apdevos klusumam, bet tevi tas neuztraiuca. „Vai negribi rīt ar ragaviņām vizināties?" pēc brī«» ža atsāki. jjKjad vējš pierimsies, 'kupenas būs sadzītas
mgāna ^ glūn,
\„Irisa un viņas Rācenis mm vienaldzīgi kā divi sa- . derinātie kādā Abesīnijas sādžā!"
Cinisms ipiarādīja gleznu: Rācenis tevi 'apķēris, un tu ļaujies skūpstīties. Ja nebūtu naikts vidus, būtu skrējis pie tevis, griezis tev roku un prasījis, lai mm-ties, ka Rācenis tevi bučojis.
Kāpēc lai viņš nebūtu? Ja,es drSkstēju, tad drīkst arī Rācenis. Iegalvoju sev, ka esi izlaidīga, meitene, tā° pēc nav vērts par tevi guģoties. Bet jutu, ka. neticu sev; gribājās būt kopā ar tevi, lai cik izklaidīga tu būtu. Rītos svīdu, steigdamies uz skolu, lai būtu jumB priekšā un novērotu, vai jūs latrodat viens otru un 'amizējaties. Bet parasti jums nebija laika. Salkņupuši "sēdējāt katrs savā.klasē; laikam kautrējaties viems pie otra iet. Gaitenī gan sasveicinājāties, kaut ko uz-bildāt. Paklusu — tā kā nedziopdēju, jo turējos pa gabalu. Tās setkundes siamaitāja manu dienu. Nespēju vairs atmudžināt uzdevumus; domrakstos aizmirsās garumzīmes un kommiati.
Sasparojos ar tevi izskaidroties, bet. kad -pašķīlāB' izdevība, taid iespītējos. Vēlāk nezināju, kā sevi panest — kā toreiz, kad-saplēsu Akurātera grāmatu,'Lapas salīmēju, bet ar kādu līmi lai mīlestību līmē? Jeb pats biju līmēj'ams ? Laikam gan! Bet pašam pie seviis-grūti piekļūt,'paiam sevi grūti sallīmēt. '
. Biju par lepnu, lai meklētu padomu ārpus sevis. Dažreiz paklausījois ciaiismā, bet tas tikai Mēņas melsa, Tomēr blēņas p'alīdz, ja esi ar nopietnību tā noslogots, ka grūti vakaru sagaidīt, bet vSl -grūtāk is^d^slv^c^t līd^
„^vagavas pem 'salūza;.nav sataisītas.' „Mums ir trejas — un daibūsim vēl no kaimiņiem." „Atnāe gan^ Gunti," Lizete bija' pienākusi nema-
ties viņā,'-radās aizdomas, ka esmu-izraudzīts par ždemias princeses ragaviņu drau^. Eavaiie^ ŗu pārgrupēšana pēc lielpilsētu un salmu romānu para-zam! ' ^ . -
„Būs ragaviņu-karnevāls?"' ^ ' ' . „Kāds ducis: Artemids, Maija, Biruta, Mirdza, Jo» lians — piat Beno, kaut gan viņam bailes no slideniem kalniem."
■; „Tas:nav ducis,^^ ,es. smīnēju. Tŗatā^man'bija'Rāceņu Juris.
Lizete uzminēja manu domu: „Būs Ziediņu Rasma .no:;manaS'Masēs■ Rācenisuoa^;DaiiM}^ ;no pir-
Izlikos viemaldzīgs, bet tēlo'juihs bija samākslots, ^
„Gunti, tev jānāktu arī tēloji mieru un tikpat neveiksmīgi; „Sapuleēšanās vienos mūsu mājās. Lai° šanās no Zalkšu kallna.''^' ' '
„Nevaru Solīties,'-' teicu diplomātiski, „Būs jāpa° līdz. Valdim;^Viņi.^ļbrauč--mežā— '.mājas.rdiafibi;^atpa° ■ ■ li*."' ' '
„Turies, turies savā bēdu bļenzē, ievainotais mīlē- ^ tāj!'^ cinismam bija ko smieties. •„Ai, kā visiem sāpēs tavs baironisms!"
„Lizetei būs^gapa diena, ja neatnāksi^" mēģināji jokot, kaut arī redzēji, ka biju iegājies savā akmens '■;pilī:^ui:vārtus::moslē -^^^ ■ '
• \