Sestdiena, 1986. gada 13. septembris, 37. m. lATVIJA AMERIKĀ 9
Leonija Ozolkalne
Kur tu esi?
(29. turpinājums)
Un-
visapkārt sudrabegles ar dīvainu jūras viļņu šalkšanu galotnēs.
Vērojot apkārtni, Anda pagājās ap mājas stūri. Tur mājas galā, pāri nelielai pļaviņai, taciņš ved kalnā. Neliels ceļrādis vēsti —zum Kapf.
Varētu doiņāt, ka milzis, pasauli radīdams, būtu skrējis ar cauru smilšu maisu, vietu vietām izbārstot lielākas un mazākas smilšu skupsnas. Šie.kalni neielīksmoja, drīzāk nospieda Andu.
Aizsēdušies apvārsnun priekšā, tie aizsedza plašumu un tālumu. Atlika tikai šaurā ielejas sprauga no vienas pa,-kājes līdz otrai, kur jūties, dziļumā ieslēgts, ka elkoņi desi jāievelk sānos, lai tie nestrīķētos blakus kalna sāiā.
Paceļot acis, Anda lasīja lielu burtu uzrakstu uz sie-ttas: ^,Gasthaus zumKlo'ge. Kapfweg 151." '
Turpat Andas aizmugurē noskan smaga nopūta. Strau° ji pagriezusies, tā sastapās ar divām lielām, brūnām acmip ragainu galvu, pastiepjot mīkstu govs purnu pret Andas plecu un izpūšot smagu nopūtu ar sagremotās zāles dvašu. Pa pusvirus durvīm tā bija pastiepusi galvu, uzrunājot pienācēju sīkā īdienā.
Tātad mājas pagrabā tika mitināta govs! Nu Anda saprata cauri vējam dzirdētās neparastās skaņas, kas to bija mulsinājušas. Govs kaklā bija piesiets misiņa zvaniņš» Tur tās mistiskās skaņas, šķindas un nopūtas. Tāpēc cauri miegam, brīdi pa brīdim, no dziļas pazemes nākdama, dzirdi, skāra sīka ieskanēšanās, džinkstēšana, smagas ķēdes žvadzoņa, to pavadot tikpat smagai nopūtai. Likās pat, ka no pazer^es augšup kāpj vaidi. Pēc brīža atkal — džin, džin! Ik ķēdes žvadzoņa, lopam pakustoties, nezinātājam viž stingumu kaulos. Govs nopūtas miegā ir tik smagas, ka tās dzirdamas cauri abiem stāviem, atbalsojoties bēniņos, liekoties, it kā tur pati zeme vaidētu. Cauri nakts klusumam, cauri visai mājai dzirdama govs gremošana, sekojot nopūtai, lopam laižoties miegā. Likās, ka šis smagums nenāk no kustoņa, bet no visas samocītās cilvēces, kas, kara pārgurdināta, grib nolikt smagās nastas. Varēja likties, ka visi mirušie ir pamodušies no kapiem, lai smagajā nopūtā palīdzētu atelpot vēl dzīvajiem, ■ ^
Tātad kūts siltais izgarojums, uz augšu kāpdams, visā mājā izplatīja mlazliet valgano mājlopu elpu, silta piena smaržu un kūts mēslu trūdošo rūgtenūmu. Pat salmu un pakaišu čabēšana, tapām grozoties, deva savu pieskaņu, tāpat lielā dāldera nokrišana salmos. Varbūt praktiķis vācietis aprēķināja, ka no kūts uz auģŠu kāpjošais garo-jums un lopa elpas siltums palīdz skopajai mājas apkurei.
Saimnieka dzelzs kruķis sestajā rīta stundā daudz siltuma nespēja saskrlņ)ēt. Pirkstus sasildīt tuŗ nevarēja.
Zem viena jumta kopā ar kustoņiem! Vai tad viņiem lopu kūts nav? — izbrīna pilna doma jaucās pa Andas galvu. Tā pārdomās stāvot aci pret aci ar jaunatrasto četrkājairio draudzeni, telpas dziļumā iečīkstējās pavērtas durvis. Tur no pakrēšļainā dziļuma iznāca Pēteris Priede. Redzēdariis Andas izbrīnu, tas jokojot sacīja:
— Labrīt, Anda! Agri cēlies — Kā gulēji? —
Andas pārsteigums ir tik liels, ka' pirmajā mirklī tai pietrūkst vārdu! Cauri nakts tumsai viņu no stacijas šurp atveda resnītis plīvainā apmetnī, tāds jocīgais, reizē rūķa un sikspārņa veidojums. Visā šai laikā viņa nebija par Pēteri domājusi, ne kur viņš ir, ne kur tas palika. Un nu viņš izkāpj kā no miglas un smaida savu lipīgo smaidu. Tikai pēc laba brīža, pārvarot nepatiku, nāk Andās atbilde:
— Nevarēju aizmigt. Traucēja šalkšana ārpusē. Un .saimnieka dzelzs kruķis agrajā stundā; Un beidzot, pat saltums neļāva gulēt Vējam ^en izskrienot apkurei cau« ri, caurules remdenas netiek. Ne pirkstus sasildīt pie tām.
Bet ko tu?
Es te — ļricdavoju. Iepazīsties -* mana kaimiņie ise, — radīdams uz govslopUp saka Pēteris Priede,
— Te? — Es nepamanīju, kur tu vakar paliki. Bet kāpēc tieši te?
— Zinu, tev tas neinteresē. Bet kaut kur man bija jāpaliek. Un---labsirdīgais vecītis sākumā bija nodoriiā-
jis, ka mēs esam laulāts pāris. Dzirdot manu paskaidrojumu, tas negribēja mani pieņemt, Jo vair^fc teljpn tam nebijā. Pēdējo viņš Wja atdevis tev» ^: /
— Jocīgais! ~ iesaucās Anda. j ^
— Kas tur jocīga? Kas nav, m vēl vitf bk, m tieSi noraidigums kairinž^ puiša iziSi. Tur^ Jjro-tams, starpība bija Ma, Stabila mierā džl^ nedrošība. Tomēr —-
— Tev džin džin galvā ies^ies, ™ bija kaitinātās Andas atbilde. — Niekalbisl Tu esi uii ^i muSpapIrs^ — vēl vairāk sapīka Anda; gaišā noskaņā sācies rīts kļuva mākoņains.
— Dabas nolikums ir meklēt otrinieku. Kaut vai iz» bārties, lai norimtu nemiers. Bet kā tad viens?
Paskaties spogulī, ja nav neviena cita, ar ko bārties.
Pēteris Priede! — skaitās Anda. Tur — mājā — viņš bija darba biedrs. Darba biedrus neizvēlas, tos pieņem, kādi tie ir, jo pārējā dienas daļa ar pēcdarba stundām piederēja katram pašam. Tāds Pēteris viņai neeksistēja. Ar dažiem attiecības bija draudzīgākas, ar dažiem norai-dīgas, kāj piemēram, ar šo piesējīgo Priedi, kas arvien bija nelūgts un negribēts.
Kas Andai bija Pēteris Priede?
Priede? Nekas. Gluži nekas. Kā kaut kas neatvairāms, kā viss darba ritmā nepiecieSamais. Kā tintnīca un zīmulis uz galda. Kādarba aktis un rakstāmmašīna.
Personība? Nē! Par to viņa nebija domājusi. Vai darba rīkam, lietai kāds meklē personību? — Un nu? Kas
briesmu brīdī varēja izvēlēties ceļa biedrus? Ceļi bija gājēju pilni. Kas domāja par sarežģītiem nākotnes apstākļiem, kad tev piederēja tikai tekošais mirklis? Vai toreiz bēgot vispār bija kāda skaidra doma? —
Bet nu? Lai kā tas kaitināja, nu mušpapīrs tiešām bija pielīmējies, un sarežģītie apstākļi nesolīja neko priecīgu. Arī muša ilgi un spiedzīgi sīc, pielipusi lipīgajam pairam. Vai arī viņai paredzama šī mokpilnā nāve? —
Tā tas bija ar to Pēteri Priedi, un tur neko nevarēja darīto
Un Pēteris Priede? — Jau tur, Rīgā, sēžot pie viena galda, viņa galvā iedzēlās doma: būtu labi tā abiem kopā turpināt pieticīgu ierēdņa dzīvi... Pēteris zina* šai virzienā jābūt piesardzīgam, lai neizjauktu trauslo draudzību. Lai cik nevīrišķīgi tas izskatījās ieķerties kā dadzītim sie^ vietes brunčos, bet bija kaut kas, kas neļāva meiteni izlaist no acīm. Attaisnojums tam diktēja, ka šai straujo pārmaiņu laikā varēja rasties grūtībās, kur vīrieša plecs ir nepieciešams. Bet viņa tev — džin, džin! Un klusēdams taš viņai sekoja.
Un Anda? Ir tikai viens jauneklis viņas sirdij tuvs. Tas, kura pēdas viņa mdclē. Un ietinusies atmiņās, tā dzird klusinātu balsi: draugs, draugs... Un dzirdot to, Anda ikreiz jūtas kā silta lietus pilienu aprasināta roze. Un viņa jūt, ka pēc iespējās drīz ir jāatrod iespēja, kā no šīs piespiedu kopības izvairīties, kas bija nereālu apstākļu radīta un tāpēc vien noraidāma.
Andas īdzīgumu izlīdzināja vienkāršs Pētera tdeioiSj Ieceļot to ikdienā:
— Ejam brokastīs!
— Brokastīs?
— Jā, pēc Sun ķratekļu naktīm te mūs apkalpos un pii^ mielos. Es jau nbklhtoju ar saimnieka. Tā te ir nelieta kūrvieta. Mums jānodod savas pārtikas kartftes un mēs saņemsim trīs mahtes dieni» kas ieskaitītas Īres maksā.
_Bet---
— Nekavējies* ieam! Mimis ir jāievēro ēdienu reiz^, noteica saimniece.
Zenta Liepa
Lapas un v0
No kĢdieni Mirdzošiem dārziem, No kādiem Sen nejaustiem Ceļiem —
, Zelta lapas Liesmodams nes Spois vējš Man ipāri Un garām.
Jau koki tumši Un kaili
Noplūc Liesmojot Mani kā lapu, Noplūc kvelUs Ptrms puteņu vēja —
LgpU
Mirdzošā mūUbā
Nes!
Arvīds Melliņi
Jaunatnei
Tu-
mana Gauja
un Daugava mana,
balto ziedu nesēja.
Mūžu straiimēs auklētie
sapņu un ilgu gulbji
vēdas pret sauli ceļ
Mirdz saules zaigā
tavu ilgu puķes,
pāri atvariem
un krācēm,
ko bangas nes —
vien skaistumā tavs spēks
un spēkā skaistums.
Augstu
līdz debesīm zilām un pāri,
uz Staburaga klihts Lāčplēsis tur pili ce(.
Vai dzirdi,
kā Daugava vaida,
kā bangas krāc? —
Tur bārenīte asaras raud.
Uz degošiem spārniem tu celsies — sirds ceļu zinās.
Lidija Dambrovskia
Atgriešanās
Tropu zaļzūlā paisumā zvīļo zirnekļu orchidejas. Ziedu kausos kūst saule, ziedlapām pāri lejas.
Vai gaŗkātu papardes nogulst veidojot tiltu ? Kā sapnī--šai ainavai pāri atplaiksnī cita—
Ap mani ziedošas priedes, nātres, dzeguzlini. Tik labi ir atskatīties un sajust savas saknes.
AMBER PRiNTEfiS & PUBLiSHERS
12S BftOAD\nEW AVČNUE TORONTO, ONTARļO 466-1514 465-790f
,1