Sestdiem, 1974. gMa 26. oktot)ris, 43 m
ĪATmA AMSRIKl
DAŽAS RINDKOPAS PAR ŠĀ GADA LAUREĀTIEM EiIVIiN'DU JŪNSONU UŅ i HARIJU MARTINSONU
Agrāk nekā citiis jfau ________,_______ ^___„___
3. dktoM, Nolbela gadsikārtē- varētu ar! hiQesēt,*^kr'liQ
jas Merara^ balvas .pieš&eja laureātu dzīves ceļam ir Uela
Zvaedrtu akadēmija Stokholmā līdzSba ar dauidm latviešu
paziņoja šāgfada iaiuireātu- vār- ralkstoieku gājieinu iio nabaidzl-
dius. Akadēmijais lēmums bija, gas bUdeies uz reidzamu vietu
to balvā šoruden dalīsies pro- savas tautas iitorāraja Pama-
zists Eiviiids Junsons m dzej- sa. Ne Martisons, ne Junsons
niefes Harijs Martinsons. Abi nav „kuaigu Ibērm". Vel vai-
Ir ne tikai izcili zviedru var- rāk: viņi abi ir īpaitiesi nabagu
da mākslas meistari, bet arī bēnnii un bāreni. Ceļš līdz ka-
tādi zviedru autori, kas tulkoti raļa rokati šā galda lO.-decemb-
dauidzās valodās. Un par Ei- rī, kad balvu svinīgi pas-niegs,
vindu 'Jūnsoftu vēl jāpiebilst, Ir tātad ļoti ,gaŗš kiāpiens stik-
ka viņa vārds „zeita burtiem" la kalnā. Netrūkst tādu šās-
būtu ierakstāms konsekvenito dienas kritizētāju saimē, kas
demokiratijaš cīnītāju goda domā, ka šis ceļš ir Mjis nepa»
apgāds, un ar dzejas atdzejo-jiimi'em Jaunās G-aitas 61. nu= mura „mazantoloģijā" četri zviedri.
Literatūra attīstās un pārveidojas paaudzēm līdz, kas to rada. Nelaimīgā kārtā reize, saņemt Nc^bela balvu , parasfi pienāk tikai tad, kad liela dala apbalvotā autora mūža darba ir jau pagātnē, kad stili ir jau oiti un, nereti, arī rakstniecības daAa un ideju problēm-as citas.
tamentSo
Jūnsona sarakstīto grāmatu 'Mts ir ļoti liels. Pirmajos danbos galvenie motīvi ir dizimtā NorlaMe (Pilsēta tumsā) un sociālā nevienlīdzība, kungu un izikalļpināto attieksmes. Taču tā nav programmatiska propagandas literatūra, ko raksta Junsons. Viņš ar saviem darbiem vienmēr centies analizēt, „aiziīst aiz ādas" sipriegumiem un konfliktiem saibiedribā, cilvēkiem, kas stāv
ŠO spriegumu iprļdkšējās po-Gandrīz vai katru Nobela "^"^^^
balvas piešķīrumu pavadījis domstajīpīibu putelkiļu mākonis. Tā arī šogad. Starp iebildu-
Tā pati nosiMeēe, bez šaubām, ir arī Jūnsona pimīajam ra ari sogaa. ^lai-p i^iiau- patiesi lielajam da&am, ro-miem, kurus vai^bm nav vērts ^^^^ 'noimm par 01o-
ifu. Tai ir četras daļas: Ir 1914. gads, Te nu boja tava
pieminēt, ir divi, kas nSveŗ'* smagāk. Visupirms apstāklis, ka ^i apbalvotie! paši ir l3al-bas piešķīrējas institūcijas, t. i., Zviedru akadēmijas locekļi. Otrs iebidums: Vai būtu tā, ķia zviedru literatūra ir tik. iz^cila, ka zviedriem ir jau
dzīve, Neatiskaties! un Jaunības pedSja aina. Svīta publicēta pa grāmatām laikā no 1934. līdz 1937. gadam; m grūti būs noMegt, ka šajā romānu svītā ieskanas tās stila mdo-
varēts atrast tikai piecus bal vas cienīgus ratetniekus? Tur: Māt pasaulē ir daudz t^utu, kurām nav vēl neviena Nobela balvas ieguvēja, kaut gan tām ir dzejnidi vai rakistnieiM, kas tālu pārspēj dažu labu, kam
parspe'j aazu imu Kām p^etis, kas ar dzirdi, redzi un savā laika Zviedru akadēmija atkailinātiem nerviem uzsūcis
piešķīrusi goda diplomu, naudas balvu un „paiiekošo slavu" būt m palikt Nobela balvas laureātu sarakstā.
un iepazinis „dzimtā kontinenta" ktrustceļu un sānceļu problēmas un pretrunas.
Eiropa? Tās centrā, tur, kur Taou jāpiebilst: Katram bū- krustojusies kultūra ar kīdtū-tu jāsaprot, ka Nobela balva ru, ir paimc^diiiāta nekultūra, nav „z6lta medaļa", ko i pie- vara. Eiropas cientrā dlv ēka
v,_._ 1------r... brīvllbai lun demcferatisMe ideā-
1 paik ieŗoččSv ie-
karošanas tiek^ r^dz, ņojauš^^ u^
šķir pasaules meistaram „ga-rī'gās ,au'gstl§kšanas" sacensī" bās. Tā nav arī balva par vārtiem futbola sacīkstē: rakst-
nieki im dzejnieki mēdz spert ko tas ved. Un Mkā, kad
savas „bumbas" katrs savos šī antikiultūra cerēt cerē
vārtos, un nekāda punktu^ sa- uz tūkstošgadīgu pastāvēšanu,
skiaite te nelīdzēsi Junsons uzraksta savu Krilonā
triloģiju (1941.—1943.). Kralons
Salīdzinot ar vienu otaru ci- ir Jūnsona radīta allegoristo
tu Zviedru akadēmiļas izvēlir persona, kas noraiida neitrm-
iāsaka, ka, „kaut arī zviedri" tāti laikā, kad uz spēles liķti
un ,akadēmiias locekļi", šāga- demokrātiskās sadzīves prm-
da laureāti balvu ne tikai go- cipi. Vācu okipalcijas laaika sis
dam nopelnījuši, bet tie to no- romāns sava veida ^samizdaj
iPārziemot,- varēt pārziemot. Tā ir tema, kas no jauna ieskanas Jūnsona turpmākajos romāinos un kļūst par galveno pavediepu viņa varbūt pašā; varenākajā darbā, romānā Viņa žēlastības laiks (1960.). Tas ir plaišs darbs, laika plūsmā it kā noenikurots 8. gadsimtenī, Kārla, Lielā laikā Eiropā, bet aktuāls, bezgala aktuāls laalkmetā, kad tas rak-
Diemžēl, latvieši reizs ceļi
trimdā viņa darbiem nav Ipa- _
šu uzma^bu veltījuši, atskai- Eivimds Junsons dzimis Meln°
tot žurnālu Jaunā Gaita, kam lāča ciemā Zviedrijas aieme-
jau pirms^ daudziem gadiem ļos 1900. gada 29. jūlijā, četr-
Eivinds Jimsons deva intervi- padsmit gadu vecumā sāk
ju, novēlot jaunajiem latvie- strādāt gadījuma darbus, ir
šiem palikt uzticīgiem demo- koku pludinātājs, metalstrād-
kratijas un brīvības ideāliem, niekis fabrikā, vēlāk bezdarb-
Harijs Martinsons, turpretī, nieks un tad līdzstrādnieks da-
ir pazīstams ar Lizetes Skal- žādos tā laika „kreisos izdevu-
bes UeMs-M atveidoto ārisko mos". Jūnsbns debitējis 1924.
romānu Oeļš uz Zvanu drau- gadā ar noveļu krājumu četri
dzi (Vāgen tiU Klocikrike), "ko svešinieki, kas ir viens vienīgs
1953. tgada izdeva Daugavas nepārtraukts bada eietēja do-
: •;Pats ■
darbs ir romāns Daži soli uz iMusuma pusi, ko autors laidis Majā pērngad. Bet blakus lie-la;jiem romāniem Junsons dokumentējis sevi arī kā izcilu noveļu rakstnieku un cUveku, kas drosmīgi drīz vien pēc kara pateioa nenoliedzamo: Eiropa tagad ir kā sasists māla
Zobens, ko cilāja roka kādreiz, Tagad man dvēselē paslēpts. Pagurs kad mani soli še trimdā, ' Kas laUngs — viss pārpelnots tiks. Zobens, kas dvēselē tagad man MūSbā iecelts tad kļūs, Lai cirstos vēl tajā lielajā kaujā Kad izmītās tēvzemes druvās Sēs jaunu brīvības sēklu.
Bet es paciešu Zinurnāks Veldzēs mm
» 0 0 0
a a o
Harijs Martinsons Ir nepilnus četrus gadus jaunālks (dz.
r*"-^'^ iii ^ ifc
. gada 6. maijā). Viņa Aniāra ir pravietisks^ brīdi»
dzimtais novads ir Blēkinge najums visiem dzejas formā
^ . ^^'J^'S ^<Menvidos pie Tā ir dzeja, kas brīdina, bur-^ iiaJltijas juras. Bet ar so dzim- . tiski, visipārcilvēciskā mērogā to pusi Martinsonu nesaista
īpaiši saulainas zēnīibas atmi- Aniara ir arī dzeja par
ņas. Septiņu gadu vecumā ^^-s no „saiindetas ze-
vaņš kiļūst apaļš bārenis, ko ^®s" aiabēg. lai atrastu-iabā-
mazāksolīšanā pagasta runas patvēruma zemi. Ne vie-
vīrS izdod te vienam,, te ot- ^am vien tā aizbēgušam „ku-
ram „maizes tēvam", Piec- Šis" aiovirzas no spraustā mēr-
padsmit gadu vecumā Harijs ^^t. Un sakas ceļē bezgalībā,
ņem likteni pats savās rokās ^^^^ kuram nekad nebūs gala,
un aizbēg uz kuģiem par ku- . . . • .
ģa puiku, vēlāk a^ūst par ku- Vai nu tā ir saindētā planēta
rinātāiju un gadījuma darbu ^e^ie vistiešākā nozīmē, vai
strādnieku un klainotāju pa ^indēta zeme, tā dzimtā pu-
Dienvidameriku un Miju. Arī se, fcuŗā vairs fiievar dzīvot,
Martinsona pirmie darbi parā- vienmēr ir hrlM, kad ieskanas
dījušies divdesmito gadu jaun- ^as, ko Harijs Martinsons ne-
vienu mazāk, Sekām projām Hia jāiet,
zemēm, die-
O « 10
Skaistāk visa skaistā starpa
atspīd tomēr Karelija,
kā ai£ kokiem ūdens mh"
āmms un ka rīta svl=
dums dzelmē JSnijā, kad' vakars paspēj
tikai krēslas drāiiās tī-
kot 0
9 0
seši ar Nobela balvu apbalvo^ ^j^. skanējušas Džeimsa
^'^iJ^^^^L ^^7..^]'^''''.'^^^^^ Džoisa darbos. Par to nav ko
brīnībiies. Kopš 1914. gada, kad Junsoinam aiz muguras palikušās dzimtajā N(yiliĒrt dā iemītās pēdas, un gadiem, kad top šī romānu svīta, no Norlandes zēna izaudzis eiro-
strālvnieciski kreisajos izdevu mos. Debija 1929. gadā ar dzejoļu krājumu Sp<toi kuģis, kurā maijas jūras, ostas dzīves un be^€rt>a moiM»
■ •Valta^'Vitmena m vEdgara'^ L!: Māstera i^ekmes jūtamas Martinsona pirmajos darbos, bet arvien vairāk no „pasaulē salasītā" iznirst Harijs Martinsons pats.
Martinsons ir dzejnieks. Viņa pro5^s grāmatas ir dzej-nidta prozas grāmatas, par ko musiu lasītāji viegli var pār-Meolnāties, lasīdami jau pieminēto Ceļu uz Zvanu draudzi. Martinsona proza ir, gal-venoikārt, vēstīj.ums par bāreņa pasauli, un par to, kā dzimtene pasaulē aizMIduSaim bārenim ptešas plašāka un pla» sāka, Haiņojot un meiMējot ce-u atpakaļ uz pazauidētto bērni-3as un laimes zemi. Arī BoUe Ceļā uz Zvanu draudzi ir šāds pazudušās' paradīzes, dzimte-nes
Karēlijas dziesmā:
reātu dz^a un proza, ja tā pa-tasiMā nu pats ©§ domās domā, galu galā veido veselumu, kura kā mezglā kopā sļa-
pag kontinenta un visas cilvēces iikteņi^^^ izjūtas, sāpes un
aizstaigāju Karēlijā,
es Kaoneis ©iju kavējies vai mūm ilgi»
Mjis trīsreiz desmit ziemM, cerības.
Gunārs Irbe
T. Puisāna —^ NOGRIMUŠĀS JAUNAVAS MANTOJUMS
latgales str AO wiē
Eterātūras kritiķu vērtējumām
DaMjama grāmatnīcās, A. Rieksta spiestuvē m JĀŅA ŠĶIRMANTA APG, 8013 Craig Pr., Vonder Lake, 11. 60097
pelnījuši arī ar darbiem, kas patiesi atbilst Nobela testamentā ierakstītajam novēlēju-
mam.
ta" ceļā gājis no rokas rokā Zviedrijas kaimiņzemē Dānijā, spārnojis pretestlbniekus izturēt un pārziemot.
Nobela prēmijas laureāt IterātSrā Eivkfc liliisons f a
Junsoma prozas darbos ir kaut kada aktuālā attieksime ar sava laika notikumiem, cilvēku un taiitu likteņiem. Ne gluži tā ar Martinsona dzeju. Tā soli pa solim virzās pārdomu dzejas virzienā; pēd^Sjā krājumā Dzejoļi par gaismu un tuim&u (1973.), ievirzoties orientālās uztveres sfairā, ļaujot domām Itooncentrēties Martinsona iJiriskā varoņa Ii Kana „domulgŗaudos".
Bet'— lajbu laiku ieklm pasaules AātnieM, saivā tiešā „i^gudrot§ja" darbā aizņemti,-^ : atjēdzāSp ka tectanoloģija beigu beigās var arī saindēt šo„,. musu vis(u Mmteni, planētu Zmi, Harijs Martinsons, it kā pēkšņā gaišreģības uzplūdā, uzrakstīja plašo dzejas darbu Aniāra. Aniāra ir i2platījuma taģa-.nosarfsums, un ar šo kuģi cilvēki bēg no saindētās Zemes, lai izplatījumā atrastu sev jaunur mā}vi*u. Kaut kur, jau tālu no zemes, izplatījuma taģis sadiuŗas ar l^latīju'ma ķermeni, novirzās ņo nospraustā c©ļa un turpina gaitu visumā — līdiz bezigalibai. ^
Bet cilvēka mūžs nav pakļauts ibeizigaiaas likumiem, cilvēks arī izplatījuma teu0 ir
tik'ai dala no sava§
TorontoTeatris
iŗ}a VttllBg® rt
pazīstat piena • ceļu? '
Vilnis Brmtiņš, Austra Pukats, Voldemārs Pukats Režisors: Voldemārs Pukais
• V
MUNI UETUVIESU NAMĀ, 157S Bloor Biļetes iepriekšpārdošanā DV grāmatnīcā LatvieSu lamā (821-7121). PesdoMriem m Jauniešiem zem
Svētdien, 3. nov., pīksi 3.M piepc ¥MCA telpās 79 James St. ^ntfee
Biļetes — pie ieejas.