Sestdiem, 1975. gada 12. jūlijs, 28. numurs ^ MTVUA AOTRiļri
Toronto latvle;
HAMILTONAS NODAĻA
S A '
Minimālais .ilgtermiņa aogiāldl-jums ir $2000.00: Visi aaudas m guldijumi apdrošināti. Dzīvības apdrošinājums līdz $2, procentuāli atkar!^ no vecuma "
guldijumleii m masāk pair 15,000.00 (bes dzīvības apdrē^-šinājuma); Noguldijumi: vair
i
apdrošinātus devumus līdz
persoMskus mi-1,000.00,
Toronto birojs slēgts pirmdienās un sestdienās no 15. jūnija līdz 15. sept.
Tas atvērts: otrd. — ceturtd. 00 10 rītā — 7.30 vakara, piektdienās no 10 rītā — S.(
tverts otrd.
eeturtdieiļ
9 vakarā.
j jANKbvsKis, ms.
- V
APDROSINASAHA!
•Jc 4c 4c
4?
,4:
4!
4«
■■■■4:,. 4J 4« 4c
i
4« 4< 4< 4«
OBLIGAC
NOVĒRT"^"
sivenais pirois:
Roncesvalles A TORONTO 3,0n}
^ ^ A
(10. turpinājums)
, jaucas kā 'bites. Divas lielā niknumā atsitas viena pret otru un abais degdamas nokrīt zemē. Vēl viena, ne»
•:; veikk: m pļavās.
Kā var cilvēka roka izpostīt visu to, ko otrs cēlis f To, kas veikts gadu simtos un pat tūkstošos. Eoka, kas tāpat' ir veidojusi ,savas zemes krāšņumu, pajaudzēm rakstītu un 'glabātu kultūru, kas saudzējama kā visas cilvēces kopā nests .sniegums. Kur citādi sevi bagāti» nāt un lielām augt? Ir dīvaini — šādos baismu brīžoB
■ • j)#::vēj§ -apstājas ūn;fclausās,;un;taa vēl';^ -bat;
lēm piepilda vajātā nervus. Vai zeme vaid? Vai zem pēdām nav jūtami apslēpti puksti? Liekas, šai mirklī pats Radītājs stāvētu uz pasaules sliekšņa izbrīnā m šausmās: toi tāpēc.es jus radīju? Vai nupat Viņš nepacels savu roku pārmācīt un sodīt? Neaprobežota, ne-a;pvaļdītā naida pārpilni^ aši esam sava soda rīkstes«
:;;vīJii'te ■nu:mēs-.stāvani.:;■ •: ^
Divdesmit septītais jūlijs. Divdesmit septītais , o. smadzenēs ierakstās liels, sarkans cipars. Laikam im i..tur:..:atgā septītais...
Ai^ugnrē," ^ceļa līkumā, • ^dzirdams- - strauju' ^ :ratu troksnis. Braucējs tuvojas lēkšiem.
'Kaut bijis:/cilvēks ar:'sirdi,.pavedis gabaliņu;—
Rita ar bērnu iziet uz ceļ>a vidu,
'Saimniece ir vēlīga un runīģ^a. Viņas ratos vietas gana. Nupat tā Jelgavā vācu pārvaldei nodevusi teli° ti. Vilcinājuši, domājot kaut kā izvairīties. Šodien ~ divdesmit ;septītajā notekot termiņš, un vakar mājās iegriezušies žandarmi ar atgādinājumu,
— Ko domā, lopiņi sadzīti pie stacijas, stāv izslāpu*' ši 'saules tveicē, siekalainām |nutēm, 'bez ūdens lāses
mušu izēstām acīm. Tos dzīl6t vagonos sūtīšanai pus'badējušo Vāciju, Tur palika arī mana telīte — saimnieces balsī ietrīcas raudas.
— Kas tur ļaužu! — stāsta īsaimniece, ~ Gari vit cieni, vagons pie vagona, pilni bēgļu. Nabadziņi. Kur tu 'aizskries! no nelaimes! Turpat lopiņi, zirgi, aitas. Un vagoni pilni «ar mantām. Un vēl tik ved, krauj un lādē. Veselas fabriku iekārtas. It kā vienā pašā dienā gribētu izlaupīt pilsētu tukšu. Kādas tur mašīnas, rīki un krāmi! Viss tikai uz „fāterlandi''. Pirmos sūtīšot mantu vezumus, pēc tam tikai cilvēkus. Nabadziņi, cik ilgi tiem būs jānīkst. Brīdi pa brīdim saimniece pace lakatiņa stūri pie acīm — žēlīga s
Kad cauri /biezumam .izlauzos atpakaļ uz Liel° o;pes tiltu, uz staciju sāka mest bumbas. Krievi nāca; nn nāca. Un tas briesmīgais melnais dūmu stabs, —. tur gaisā uzsprāga munīcijas vilciens. Kāda lidmašīna; 'bija mēģinājusi sašaut dzelzceļa tiltu, bet pati nokrita lejā. Kāds vīrs gluži slapjš un pilošs, mīņājās pūl!. Teicās izlēcis no mazā 'kuģeļa Anna, kad tas kūņojies zem tilta, un peldus meties pret krastu.
Lūk, kā! ■ Cik tuvu- notikums -ar notikumu saistījās. Cik nesen vēl vīrs bija bijis uz tā paša kuģa kur Ri» ta. Viņa bija vērojusi vīra izbailes un kā tas bija meties pāri kuģa m'alai. Vai nu vīrs ar gurkstošām kājā-m nebija;; ieskrējis-v
un kā Liktenis liek mums savus soļus likt.
— Kur tad tavas zeķītes, Rūtiņf — Līdz ar adīto ja° ciņu tās izslīdējušas no klēpja un pazudušas. Ak, nav • jau zeķes vien pazaudētas!
Aizm-ugurē paliek grāvieni, bumbu sprādzieni im
■n 0
■i]
Vakara ikrēslā bēgles iegriežas Cīzaru gatvē. Nna vārgs pasēdēt Lielupes krastā, atpūsties, pamērcējot -kājas upes vēsumā. Varēs izstiepties sienā, un mazie kukainīši čirkstinās augu nakti nepabeigto vasaras
mm.
:^piiveiis. Būs;karaliska ;guļa«r^
Ieejot pagalmā, nācēj^as apņem svešā'da eoskaņa. Arvien laipnā, sirsnīgā saimniece nav gandrz vairs pazīstama. Viņa tek irbes soļiem pāri pagalmam, apstar jas pie klēts durvīm, abām rokām saķerot ^alvu, sme» jas pilnā kaklā. Apgriezušies kā spole, tā metas atpa^-kaļ uz istabu. Ejot atraisījusi priekšautu, sia'sien to mezglā un pārmet pār ābeles zaru. Pats saimnieks stāv pie staļļa ar apaušiem rokā ūn trīc. Burbuļainu vialodu pār lūpām veldams, iznāk vācietis, vezdams labāko ābolaino zirgu. Saimnieks nepaspēj pat noglauzt tā mīksto purnu ,fead vācietis uzlec mugurā un šķērsām pāri rudzu laukam 'aulekšo uz ceļu. Rudzos paliek plataj nošļaiikāta vīle, kā pātagai cirtiens mīļā sejā.
Pie vāgūža stāv izvilkti rati. Tur steigā samests :šis un ta's. Saimniece istabā pavērusi skapi, pacilā vienu lietu, otru. Domās apmaldījusies pamet visu, apsē» žas kuplajā .gultā un neTedzīgām acīm skatās nekurie^
Būtu kas jāpakravā, māt,
s un
tai blakus no'sēžas saimnieks. Viņš panam tās aukstos pirkstus savā asajā delnā un nopūšas. Brīdi paturējis, viņš tos piespiež 'sa;vam vaigam. Vai darba slodzē tam s
•i V —
ra nodevīgi karsta ieripo sa;kļautajās plaukstasl
Ritai ir tik grūti runāt. Nav arī vardu, mirklī varētu teikt. Pamazāro: noskaidrojas saimniece® pārvērtības iemesli. Ir dots armijtas rīkojums rīt atstāt mājas. Te būšot fronte. Jau vakar pie ka][)iem sākuši rakt aizsargu grāvi. Starp kapiem un mājām redz vismaz simt vīru lokām mugura,^. Vācu žandarms ar ķēdē iekārtu platu pelēka skārda gabalu m krūtīm steidzina racējus. . ■ . . .; Saimnieks domā, ka varbūt Iecavas mežoS: dziļāk ka kaktā varētu patverties. Gan jau kādreiz .Rāmāks un sāks vis'U no gala. Latviešu zeme bieži bijusi zem sirotāju kājām. Tā tas arvien ir'bijis latviešu sētās un laukos pēc kariem. Tikai — vācietis nupat aizjāja ābolaino, paliloišā ķēve ir stīva un veea. rīt: ,■; 0 vēsa- zo
Kūtsaugilāpārgurušais bērns iekrīt dziļā- miegā.;. ~ Atpūties, 'atpūties — māte tam vēlēja. — Neviens mēs nezinām, eik gari un ilgi būs mūsu ejamie ceļi". — Rita pati paliek tupam pie vaļējās lūkas, s-ka-toties zilajā naktī. Šī viņai ir iemīļota vieta. Te pagarā posmā varēja redzēt Lielupes rāmo plūdumu. Pāri vi» sai platajai ūdens svītrai spoguļojās garais Kuņņu ķieģeļcepļa slmrstenis ar melni nokvēpušo galu. Cepli sen vairs nelietoja, tas sa;bruka laika tecējumā. Bla« 'ms nojumes sašķieibās un sa;krita. Palika tikai gapais platais skurstenis. Ap to Ritas fantāzija vija neskaitāmas rotaļas, kad tā attēls zvīļoja un sudraboja vilnīo Ūdens vilnīšu graizīts un šūpots, tas atgādināja pasaku pili, kas nupat no dzelmes tieksies augšup gaismāo Iznirs, parādīsies savā spožumā ar koUonām, ai^kām, ēnu-ejām. Nekad attēls nebija viens un vienāds. Maiņām un dažādiem, veidiem tas rosināja arvien jaunu iztēli. Brīžiem tas bija skaidrs un gaišs ar platiem kāpieniem uz dzelmi, brīžiem pelēka dusmu līdaka to ievilka' tik dziļi, ka tas paslēpās veseilām stundām. Un tad tur no dzelmes, no vietas,,kur atspīduma
'S,
maza,.: pie" rokas vedama. Tētis strādāja šai pašā cepi! par ķieģeļu dedzinātāju. Jau toreiz, kad te līkajā :aužu daudzums maisu skotelēm ap gurniem, ar tac» kām dzenot skanīgos ķieģeļus pa šaurajām laipām un krāva augstos stabiņos Ritai šī vieta bija pasaules brīnums. Skursteņa tilpumā pazuda cilvēki; tik liels tas bija. Un tad tētis to paņēma līdz tā iekšienē. Krēsla un putekļains gaiss. Kaut kur dziļi kvēloja sarkana
sunsy garām