kredllsaliiedrīfe,
e
T,L. Kmā
Ogiemmiņa
a^guldiju^lem (% saņemot
Minimālais ilgtermiņa aoguldi-
giildijumi apdrošināti, apdrošinājums lldz procentuāli atkarībā
I
SVž par 1 ig gnldijamieM 1© $5,000.§0 (bei ēdvfbas apdro šMJuma).
I^emī tikai, pie
1
a:
devumus lidi $10,000.00, māju obligācijas līdz $75.
no pirmdienas — cetiurtd, no 10 rītā — 7.30 vakarā,
rītā H- 8.
Toroato birojs slēgts'
s
atvērts otrd. ub ceturtdi@r m OO vak. — 9 v
PEEL CHAPEL
2180 Kurontario St, 279-7662>
EONCESVALLES CHAPEL
m Roncesvalles Ave, 533-7954
YORKE CHAPEL 2$B7 Bloor St. W, 767'3m
(Sheppafd A?0nu©
S'estdiena, 1975. gada 13. septembris, 37. nunmra M1TOA AMEEIKĀ
A A A A
(19..:turpinā;jumā
SkTeizu; tā ^ pie-tarstās dzelzs;'^ tmrapdegmi matu taurīte, ikas pieskaroties sadrupa. Nē! — vai gan tāds ganu skuķis nevarēja sev tik nepiedienīgu gres» numu nolikt. Bet Tīiīte tikai smējās, vējam ■dzenājot sprogaSj.'vaigu
gribētos. Ar viņu kopā bija tā, it kā 'Sēdētu pašā sau=
tā silti un lalbi. Arvien tā prata pateikt
kaut ko tādUj ko lielie nekad nemācēja. Diena jau tā bija gaŗ^. ar lopiem runājoties, dzenājot un šmluksti'-not rīksti.
ina;za. pinneese.
Ritai saka Tīiīte. To vien Ritai vajag, lai domās sāktu austies pasaka. Un tad atkal: „Nu, mazā, ko tu te spēlē ? Kas te skan tanīs vagās, vai vari man palasīt- vei padziedāt priekšā?'^ — Tā nu bija atkal tikai Tīiīte, kas tā prata runāt, Eitai līkstot pār ravējamo vagu. Tā nu bija? -tur viņa mīkstajā smiltī kaut ko švīkā-ja... Bet cits ar smagu pēdu iekāpa vagā, pievāca zāles un iemeta cūkām aizgaldā,, it kā tām nebūtu neviens domu dzīpariņš pieskāries. Tikai Tīiīte redzēja, ka te kas degtin dega un iekāpa saulrietā. Tā Rita nepacietībā gaida TMītes balto lakatiņu pazibam mz dārza stūra.
Cik gan bezgala daudz var vienā Tsā dienā, īsā mirklī. Nē, labāk lai durvis paliek aizslēgta's, 'lai tiešamība 'nesajauc brīnumB,
Dzirdot Ritas gājien^a mērķi, saimniece skubina viešņas posties pirms nakts, jo var gadīties, ka plostu^ tāpat kā Staļģenes tiltu, uzlaiž gaisā. Tā nu ir^ Jāiet»
,s. UfeiusumS: un mier^^ m aizmugures murgs nemaz nebūtu bijis. Tā, it kā aina-va būtu mākslinieka redzējumā iestingusi audeklā» 'Klusas un pamestās ir bagātās mājas, kurām ejams garām.. Tepat ir bērzu jaunaudzīte — Salīga un jautra birztaliņa. Vēl gabaliņu no birzs 'gaisu piepilda ne^ jauka rūkoņa: tuvojas vairākas lidmašīnas, dzīvai radībai virs zemes iedvešot baiļu pretīgumu. Te tikko bija ziedolša pļava ar dzidru zilu debesu 'kupolu pāri, un pēkšņi no turienes nak nāve. Cik nejēdzīgs un pret° dabisks ir šāds iestādījums — karš — viens īss^
burtu vārds, bet cik daudz posta un traģēdiju tas izraisa. Lidmašīnas ir tepat jau klāt — trīs, nē, piecas.
■un.
zvaigzni. Aiz pirmā bara ir vēl citas', vesels pulks. 'Vai krievu formācijas? Rita metas, grāvī, pievelkot Rūtu sev cieši klāt. Divi •cilvēkbērni, pieplakuši viens otram,
s
as viens otra rokās.
^ļ<j) ^ ©auj,
S, oJO
nosau]
59
Aug'Stais un Lielais ■— ja lodei jānāk, sūti kopīgu un vieglu nāvi i" — Rita tur cieši bērna 'galviņu, iespiestu
M^-pārio/;..,::^':/ ■
Sākoties kaujai, gaisinieki riņķo cits pār. citu, drīz vienai, 'driz otrai- paceļoties gan, augstāk, gan grimstot. Tai^kšķ ložbērēji. Nevar izšķirt, kuram '2vaig° zne, 'kuram kāša krusts, tikai liekas, ka tur karsta .'S'visii pārvērtīs-ugunī. 'Kā milzu nikni:dun=> cīnās-pieveikt viens otru: šauj, divas grupas,
katrā pa pieciem racēJieiE, ue.gaisa.'zi vesela aste. .
Uztraukumā nesamais n'eliekas idm ne smags^ nedz neērts, spēks rodas aiz bailēm. Kaut nāves draudu lielāks par dzīvības mnMm^ uzmanīgi Mamai ūhm
lēni:.virzās m:birzites: :pusi^; Varbūt■^{ko'kos'v'arē^ pa-^^■' slēpties,.. Aiz ikādas -apburtSbas birzs attālinās, soļi tai iet riņķī un riņķī, kā kad malas nekad nebūtu. Uz ceļiem sakumpulšas, kamoliņā salocījušās, skaitot vie-nu un to p'ašu: palikt kopā! Palikt kopā! Pārbiedētās gaida baismas, bezgalībā stieptas minūtes, gaisam visapkārt elsojot un šņācot. Cik ilga bijusi briesmīgā kau-ja, grūti pateikt. Izjūta saka, ka ilgi. Tikai kad rūkoņa attālinājusies, Rita paceļ galvu un ar šausnkām vēro, ka pāri lielceļam Dāiūžu laukos degdams un kū-pēdams nokrīt liels lidķermenis. Pārējie rūkdami aiz» lido virzienā u^; Jelgavu. Kas tas bija? Kas "tas bija! Kas tur dzīvs pārogļojās tajās drupās?
garam, ioet itita ne^ spēj piecelties. Tāds drebulis krata^ ka vajag liela spēka, lai saņemtos un atrautu soli no zemes. Ar abām ro-kam saņēmusi žokļus, viņa tur tos cieti, lai neklabētu zobi. Arī meitene trīc, kaut cenšas varonīgi turēties. Abas viena otrai cenšas noslēpt baismo skatu ar dego-šo lidmašīnu, (rausi ceļas pirmie soļi ceļam. Paldies, Pudžu birzīt, par patvērumu! — murmina Rita. Nu tā nav vairs apburta, bet taciņš kā dzīpariņš izved uz smilšanā pārceltuves ceļa. Aizmugurē palikiišais māju puduris pēdējos saules staros ^kalo* savas dārm galot» ..nes. Tin
0
..Baltā Salgāles- baznīca. ar p'astrupo 'zaļo torni gandrīz pazudusi lēcu kociņu biezoknī un pelēko apšu ēnā. Pirmajā pas'aules karā baznīca bija zaudējusi pusi torņa, tāpēc tas tagad tāds pastrups, bez cēluma, .Kāda tā būs tad, kad nosalušie pēdējo apsi sacirtīs ? Oan lau'tas brīdis nāks, rezimē
Ritai ar Rūtiņu nokāpjot pie upes, no- p'losta no» brauc pēdējie bēgļu vezumi. Saulei rietot, visas sejai pāriietas ar kvēli. Upe šūpojas kā asiņu pieskalota.
™ Gribat pāri? — jautā plostnieks. — Kā tad jūs,
pretējā virzienā? ™ brīnās vīrs» ™ Nāciet, 'šis pēdējais
il)rauciens.;^^.■■.■■■- ■ --r,:^^ 'y--:'.'
■ ^;Pie,ra!diem;-^^^ ^
Cēlājs par vedumu naudu neņēma. — Ak, nauda ! šajā vienā dienā esmu ieņēmis tik, cik pēdējos pie° cos gados kopā. Neviens vairs neskaita, pagrābj no ka° batas un dod. Tikpat šovakar tās vērtība beidzas, Ne»
Vāceļu;: naudas, dēļ.;./cilvēkiem' jātiek; prom;-Krievi ir jaii
<!>.
.:V-..-™^;y'n
■ - ■.. — Man gultā slim'a sieva
Kāpjot no plosta krastā, pārsteidz kāds satrie» cošs skats. Vakara krēslā starp pārpilno, briestošo dabu, galvu nokāris, kā bēru gājienā, bērs zirgs lēni, lē« ni velk līnijdrošku. Vezumā tikai plāns siena mai'šelis, m kura sēž kailu galvu, nelaimīgi sagumis, pats brau» eējs, pātagai velkoties pa zemi. Tik bezcerīgi vienaldzīgs, tik atstāts uuļ viens, ka gribētos iekliegties, lai to iztraucētu no letarģijas. Pavecais vīrs tāpat zemu noliecis galvu kā viņai zirgs. Vai tie abi juta, ka šis ir viņu pēdējais kopīgais brauciens? Jau otrs gadījums šai garajā,- piedzīvojumiem ■- bagātai redz, ka 'zirgs ir tik līdzīgs savam mais pārbiedētais vīrs uz lielceļa, -fcas sejā sarkana sita līdz nežēlībai savu lutekli, un lis tē, kur abi tik nejūtīgi vienaldzīgi kustas vakara krēslā, kā nupat norunājuši apstāties un palikt par stabiņiem ceļa malā» Gandrīz kā iukstēdami, uz plosta dēļiem nobūkšķ zirga pakavi; tik klusi tas liek kāj-as. Uia cēlāja vēbeii šķērso upi
.0 0 0
0 es 0