estdiena, 1975. gada. 6, decembris, 48. numura • hAtVU'A 'AME
IMAiNTA BĀRUŠA DZEJAI
Preses biedrības Toronto to-pas t. s. PPP vakarā 24. novembrī Latviešu namā di&ejriie-ce Guria Econa izvērtēja Imanta Bāruša dzejoļu krājumu Koka kaijas. Paredzētais korre-ferents un reizē dzejoļu grāmatas illustrātors Dzintars Mežu-lis nebija ieradies, tāpēc turpmākā vakara norisē pats dzejnieks nolasīja atsevišķus darbus no jaunās dzejoļu grāmatas. Sarīkojuma ot^rā daļā debatēs izkristallizējās dzejmelJa dzīves Un mākslas uzskati.
Referentes skatījimā: Imanta Bāruša protesta saucieni apliecina to pašu mūžveco patiesību — sacelšanos pret mietpilsonību, pretī pūlim nostatot savu personību. Ko viņš Uek vecā, noārdītā vietā? Vēl viņa dzejā nav vērojam-a pārlaicīgo vērtību izcelšana. Dzejā mākslu viņš pielīdzina t. s. darbības glezniecībai, kur galvenais un paliekamais ir pirmais impulss. Viņš izsakās nieļVīgi par tiem dzejniekiem, kas savus darbus slīpē un pārveido — ;,man riebjas ķēmīgi dzejnie-iki, / kas grūž savu roku pār papīru / ar veso novērību grabinādamies uz priekšu un atpakaļ.*'
Referente pārmet autoraiu nekonsekvenci pieturas zīmju lietošanā un tāpēc^ ieteic labāk tās atmest pavisam.
Daudzos darbos, šķiet, meklēta oriģinalitāte, piem., kad autors runā par pīrāgu smlr-dēšanu. Vietumis Koka kaijās sastopami vienkārši dabas at^ ainojumi — „dzeltenas apses / ezers un saules / pieskāriens / matos elpa".
Imants Barušs liecināja, Ika dzejnieks viņš neesot, tikai gribot izteikt savu protestu un izjūtas. Viņa dzejoļi esot rupji, bet ar tiem, dažs lasītājs varot identificēties, kani Edz^ uzskati un pārdzīvojumi. Lai cilvēku pamudinātuj. lai tas
klausītos, vajadzīgi stipri vārdi, pat visskaistākajā mūzikā cilvēks' neklausoties.
Daži no lasītajiem dzejoļiem bija tik neaistētiski, pat pretl-rgi, ka Indra Gubiņa jautāja, vai L Barušs ar nolūku izraudzījis tik neaistētisķus salīdzinājumus. Nav nēķas, kas šokē, nav nekas, ikias nešoķē — bija atbilde. Mākslu var veidot visādi. Dzīves pulss atrodas visur. Ikviena dzīves no-^ rise ir-pieņemama, jp tā ir pati dzīve, mākslai nav jābūt izskaistinātai. Autors tīši lieto stiprus vārdus un simbolus, lai jo asāk izraisītu reakciju;;
Laimpnim Eandbergam bija labi vārdi par Imanta Bāruša dzeju ---viņam esot savs^^s ;mais, kaut aŗl tas neiekļaujas silcaistajā mākslas dzīves plūdumā. Iŗ slavējama ikviena ;māk$la, kas atšķirīga, imūsu m piē lielas vienmuļības,
Jaunais dzejnieks atzinās, ka sākumā dzejojis angliski, bet apzanoties^ kā ieaudzis latviskās dzīves ^stāikļos, pārgājis uz darbiem latviešu valodā; tas viņā radot zināmu lepnumu.^ valodā vārdu -krājums viņam neesot liels, tāpēc aŗl attēli dzejā ierobežoti. Tāpat kā kokle grūti spēlējama nelielā stlgii skaita dēļ, tā arī latviešu dzejā viņam es(>t ierobežojumi.
Jautāts, vai viņš lasa arī latviešu ļiterātūm/ zināsi, ka tikpat ka nemaz, najal paaudzei nein Latvijas brīvvalsts autori,; tie garlaikojot. Interese gan esot par to, kas notiek tagad okupētajā Latvijā. Viņam ļoti tuvs esot Imants Ziedonis ar savām Epitāfijām, Sniedze Ruņģe saistot ar savu nepārspējamo vārdu krājumu, ^^^^^p^^^ kot ari Olafs Sturobrs un kādu laiku saistījusi Ilze šķipsna ar savām tiešajām viziiam.
žljā... 2..godalgu saņēma S aina ^
lugu Le€>. Augšējā ^ Foto: Latvija Ameroka
No latviešu dzejas varot dzert kiā no tīra, skaidra avota.
gan var pazīt tautas mentalitāti, pret kiiŗu autors tik skarbiem, pat rupjiem vārdiem vēršas, ja nelasa latviešu literatūru. Latviešu > grupu varot viegli ižiirast^ viņš. vē^
šoties pret iekristallizēto domāšanu latviešu literatūrā.
Imants Barušs apliecina sevi par spilgtu protestētāju, ika^ nāk bungas rībinādams. Vai tie-šām tas ir pavisam kas jist Atcerēsimies ar viņu umpumpiem un sau-cienieni-- vairāk d dzīvē, vairāk dzīvi dzejā, >
Debatēs Osvaldā Liepas vadība vēl piedalījās Juris Zom-.merš, A. :Kerans.,u..:c.^
Nākamais pārrunu vakars paredzēts lā. janvāri ār Lai-moņa Zandberga ref^ātu: — Pašreizējie dzimtenes un trim-
.das periodiskie ■ izdēvumio
i:tirpmāk Jura Zommera refe-iin piemiņas vakars
siājumu bērnu M Ģrietiņa šā gada 9. oktobn^^^^ Uz prāvās skatuves Civic Ceniter lauditorijā piedaBjās ne mazāk kā 30 bērnu, Bāķot ar
dziesmas, dueti un — visi lijas sķolotie-bēr-^i. Sajūsma uz slkatuves^ k§
par sevi. Tā Ir ģimenes un
jau prieks "^aldīļa bērnu star^ pa, tad vi^ var iedomāties
būtu grūti saskaitīt, jo ir lie tikai labs ārsts, bet >ri
ma
dzivesMedre - Tija, ■ sava»
, 1950* ^dā nodibināja iju. Tijas skol-
enerģijas un iniciatīvas iemiesojuniUi Viņa vadīja ^^a^ un režijļļ, vienu slavēja, otiru pamācīja. Enerģiskos aizrādījumus, ķā BkāSj iieviens^ n^^^ ņēma ļaunā.
Michaeļs Elkiiis Foŗged tii Fw!fs(^&t^ TOditie),, izd. Ballantine Books Iiic.rlOl MSli A New loAj N-T, 1,25 dol, 312 Ip., 1971, .
Neliela Hitlera moisietoes^e pa (galvenā persona Michaeļs gadā izveidojuši sle^nil ātmsiksas orgajrisacijii; BIN, pēckara gados Isreķmājusies ar ----^^-^ ™ ^u^^^ ir^^^i
pēc viņu ievāktas mfoņmacija^^^^ Musi šanā. Tiem dzītas :pedas: gaii Eiropā^ "gM kontinentos. Dramatiskie klāti un pat ļoti reāli matā. ^
izmcma^
reāli un drāniiatišB
^anas metodes, tik sl-riesmigākoš un ari riebīgākos brīžus, ķa lasī^ tajs sāk pievienoties Veeās de^ rības principam^ ;„aci pret aci, zcrtni pret zobu". Viņš to izsaka ar Mcbaelā Valda vārdiem^ .grāmatas;''ievadār..
„IJe tad beidzot 19451 gadā mēs sapratāni^ fea neviens visā pasaulē neiestāsies par^ ž^
še. „!
Music and Drāma Academy' lietojot pilnu nosaukumu, inā-,ea balsi nostādīt, operdsdēdā-šanu, tautas un populārās'
izrunu,^ - ■ —
Tas ir vēsturisks atstāsti- Kāmias,^^^M^ jums, sākot ar 1943. ^ada 23; ^kaŗ^^^^^^ augustu, vecos cara laika ton-^^^^ ^^^^^^^j^ G^p ikuros, t. s. DeMfortā pie mātas pirinajā pusē ^^^^^v^
Lidija Lideka
pasaulē
lemta, izņemot paņem to pats. Un to mēs darījām .. .Mēs sākām savu tiesu un
V?.
programmā ir arī klavieru un ērģeļu stundas. TijaS; ku vecums svārstās no pi līdz trīsdesmit gadu vecumaim, izņēmuma Mrtā Šī starpība var būt ari lielāika. Ak katrii gadu sagatavo vismaz divas izrādes: viOTi pieaugu» šiem, otru bērniem, šogad tt jas akadēmija atskatās uz
ipiezimē/ fea: iMIas a Jua it s^iSķi atklātās iZ" ŗādes ņaV domātas peļņai vien. Brīvbiļetes saņem katoļu Mosteŗa māsas, priesteri, slimnīcu un bērnu patversmes iemītnieki. Biļetes, kas paliek pāri, tiek pārdotas lldipē^ jai vietai; Pati Tija savu sikatāš ar zināmu rezig-.Darbs ir dzīve, ua
IZ'
līdz šim
iīav trūcis. Beidzot vēl . _
ar! ie-latvieši: Amelija — garderobes veido^ ja im pārzine un
it
Sī oda (pavisam mparasta Ne par pirmo mīlu Bet mana dārza Nekronēto karali Dadzi
Autors paskaidro, fea DIN ebrejiski nozīmē „spriediums" un nobeidz ievadu šādi: „Un tā no 1945. gada līdz šai dienai viņi (t. L, DĪN locekļi -ref.) ir atriebuši un izpildījuši žīdu spriedumu pie žīdu slep-
un M €11 priekšBesumī, kā Pelnrušķīte, un Grietina, Erkšķro-
tālu. no lielaMem latviešu eentiiem. Viņas uzņēmība un darba griba pavērtu daudziem
5«*
ŠO rindu autoram bij a izde-
^i-
99
0 0 e
ZaB, kupĶ adataim Ne mana ikdienas Problēma viņĶ Bet vienas vasaras draugs! Jo lūk, viņam ir asas, asas Bet man tādu nava i—
Savā veidā dadzis ir Manā dārzā Es baidos viņu kutināt Ar basu kāju!
vēku. Tagad tie dzīvo Izraēlā, Eiropā un citur. Starp tiem ir šāsdienas zemfeopji, tirgotāji, žurnālisti, valsts ierēdņi, kāda dzejniece, kāds garīdznieks. Bet viņiem ir kaut ka'S liktenīgi kopējs — tie brīvprātīgi iz-sdto citu's cilvēkus." Kad autors pēdējo reizi intervē grāmatas galveno personu Mi-cliaelu Vaidu (pieņemts vārds — ref.) Kibuca dārzā, Izraēlā, aprokot ābelītes, intervijai jā-
„mian Jāpabeidz, jo citādi iie tus noskalos zemi no un šie kociņi nokaltis rā dienā šis virs devies uz Ar« ģentlnu nonāvēt kādu cilvēku „ . / 0 to kiU a mm/' ~« lo
Dalībnieku šfeaits ar. gadiem mainījies, sarucis, gandrīz
i
vēki darbu atsākuši apspriedē Jeruzalemē 1952. gadā.. Minēti ari šo deviņu vārdi (jādomā, ka visi pieņemti — ref.); Malachi Vaids, grupas vecākais, „M!azā māsiņa" — Hanna Baums (kuras skaisto vecāko