4 LATVIJA AMERIKA Sestdiena, 1987, gada 14. novembris, 461 nn
Irfti^ Karule
Dr. Linards Lukss
14. jūnijs, 23; augusts iin 18. novembris. Padomju varas ietekmē rakstītajā vēsturē visi šie datumi atrodami, vai, labāk sakot, būtu meklējami
neaprakstītajās lappusēs. ,,Atklātību sludinot, reams nesar gaidīja, ka latvieši tik pēkšņi teikto lietos praksē. Ķa latvieši patiešām nav vēl aizmirsuši 14. jūnija notikumus 1941, gadā un ka par šiem notikumiem būs jāatbild — tie jāizskaidro. Ka ar šiem paskaidrojumiem būs jāpapildina vēstuf res 1 grāmatas. 14. jūnijs padomju re^mamkļiiva par ļoti nepatīkamu klūpamo akmeni.
, Bija jāatzīst, ka Staļina laiks bijis ļoti trutāls, ka bijuši neattaisnojami nevainīgu cilvē-ku upuri, kās būtu pat atlīdzināmi. ;
Preses ļaudis un ideologi vel nebija paguvuši nobeigt sociālistiskās sistēmas sētu lāpīšanu par 14. jūniju, kad nāca otrs pārsteigums 23. augusts. ŠI reize tikpat kutelīga, ja ne sliktāka, jo režirns gadiem ilgi bija noliedzis, ka pie Ribentropa-Molotova parak-^ stitā draudzības un neuzbrukšanas pg^kta būtu^^^^^^tt^^^^ slepens- protokols. Tikko 1983. gadā, tiesājot Intu Cālīti un Gunāru Astru, tiesā oficiāli noraidīja šl dokumenta piesūtīto norakstu ķā nepatiesu. Tikai ^3. augustā brīvajā pasaule iar Melnās lentes dienas demo.\ st rācijām „troksnis" bija izi^kanējis par daudz plaši . Atkal, atceroties ŠI notiku-ņia upurus, ļaudis nāk ar ziediem Viļņāv Rīgā un Tallinā. Ja cerējai ka ar demonstrāciju organizētāju iesaukšanu armijā varētjU iebaidīt pārējos iedzīvotāj usv tad tas ņenotikav Ja, aizturot Helsinki-86 grupas locekļus RlģāGinteru dzīvoklī, bija nodoms izjaukt ziedu ipļikšānas demoristrāci-
ju, tad arī tas neizdevās. Jaun-deklarētās politikas ievirzē re-žjmam bija jāizturas saudzīgi pret tiem, kas padomju varai tagad atklāti atļāvās aizrādīt uz tās asiņaino pagātni. Un tas pat bija pasaules priekšā jāatzīst, jo pēkšņi Baltijas valstīm tika pievērsta neticama uzmanība. Visur zināja par to, kaš notiek kā, piemēram, Rīgā. Ar atrunāšanos un ideoloģiskiem rakstiem vairs nevarēj a
ies.
Valsts drošības dienests ķērās pie dumpinieku izraidKa-nas. Jauneklīgo Rolandu Si-laraupu, kas tikko kā atbrīvots no cietunia, bija kļuvis par nacionālu varoni, ar Izraēlas vīzu , ,laipni'' izvadija uz Vīni j ūlija mēnesī. Padomju varas orgāni ir ieskatos, ka šādi aktīvisti ir mazāk kaitīgi rietumos. Arī šis aprēķins varētu būt bijis maldīgs, jo Rolands nav apklusis, viņš ir liecinājis par notikumiem okupēja, un pasaule uz vi-
ņa liecībām klausījās un tās pieņēma. Rolandam tagad seko citi: Rožkalns, Ginteri un Lāma, kas tāpat caur; Vīni ar Izraēlas vīzām jau atrodas rietumos. Paredzami vēl: Bar-kans, Bitenieki, Ludviķi, Kārkli, Tcuīisoni ūn kas zina, cik vēl pēc viņiem.
Padomju re^s gatavojas uz 18. novembri i jo, kas par daudz, tas par daudz. 14. jūnijs bija nepatīkams pārsteigums, 23. augusts bija tikpat nepieņemams, nevar pieļaut, ka pasaulē varētu tikt pievērsta uzmanība Baltijas tautām nolaupītajai neatkarībai. Izraidot pārgalvīgos, kas iedrošinās runāt pret ,,nekļūdīgo*'
>mju varu un iegrožojot pārējos, ir cerība, ka situāciju varētu atkal kontrolēt, nezaudējot to uzticību,, kas pasaulē iegūta ar atklātības un demonstrācijas solījumiem.
Ko tad padomju varas iestā^ des dara, lai iegrožotu tos pārējos? Augstāko mācību iestāžu audzēkņiem jāparaksta solīj ums, ka tie neies pie Brīvības pieminekļa 18. novembrī. Vidējo mācību iestāžu audzēkņus 18. novembrī organizē uz obligātām ekskursijām.
Aizvadītajās Lieldienās manam tēvam Kārlim Rozēm būtu piepildījušies simts mūža gadi. Pirms gadiem trīsdesmit Ņujorkā, zinot tuvojamies savu nāves stundu, viņš lūdza, lai viņu kremē un lai viņa pelnus aizved uz Latviju, KAD TA BŪS BRĪVA. To es viņam arī apsolīju. Vēl neesmu varējusi šo solījumu izpildīt. Bet lai tā diena drīzāk atnāktu, viņa simtgades piemiņai mēs — piederīgie — iestājāmies Latvijas Brīvības Fondā. Šo-brld tā mērķis līdz 1989. gada 18. novembrim pamatkapitālā sasniegt otru miljonu dolāru. Pamatkapitāls — divi, trīs vai desmit miljoni dolāru būs lielisks saimniecisks pamats kādreiz brīvai Latvijai. Bet kā zinām iio LBF un PBLA ziņojumiem, šī kapitāla augļus nepārtraukti izmanto KĀPŅU CELŠANAI UZ LATVIJAS BRĪVĪBU. Btz šīm kāpnēm Latvijas brīvību nesasniegt.
Viena no šīm pakāpēm ir ne:pārtraukti atgādināt pasaulei netaisnību, kas nodarīta Latvijai, visām Baltijas valstīm. Pasaule — kā brīvā pasaule.
Darba vietās aicina pieteikties (galvenokārt krievus) stāvēt pārvietojamās brigādēs, kas uzturētu kārtību ,,vajadzības gadījumos*'. (Cik var saprastv tad šīs brigādes izpildītu pallgpolicijas darbu). Kā atlīdzība par šo pienākumu pildīšanu tiek piesolīti papildus atvaļinājumiv Pašlepns ievesti sveši cilvēki, kas apmācīti tādās mākās kā karāti, u.c., lai būtu spējīgi kauties un ievainot pretiniekus, jo 18. novembrī Latvijā varētu līt asinis, kā to liecināja Jānis Rožkalns. Sagaida, ka režīms būs noorganizējis provokācijas, kas tad dotu iespēju apvainot nevainīgus latviešus kriminālnoziegumos un pretvalstiskā darbībā.
Piemžēl, šī gatavošanās uz 18. novembra notikumiem nav palikusi nezināma. Par to zinā tiklab brīvajā pasaulā, kā arī Rīgā un Maskavā; Sašutumā par padomju režīma nodomiem, trīs cilvēku tiesību aizstāvju grupas Maskavā ir nc lēmušas demonstrēt pie kādreizējā Latvijas sūtniecības nama, 1) lai solidarizētos ar lai viešiem, kuri vēlās atzīmēt savas valsts dibināšanas dienu, 2) lai norādītu pasaulei par grūtajiem apstākļiem Latvijā un 3) lai atgādinātu miera lī-gumii^ ko Padomju savienībā noslēdza ar Latviju, kurā Padomju savienība atzīst Latvijas suverenitāti un uz visiem laikiem atsakās no jebkad prasībām, kas attiecas uz Latvijas territoriju un neatkarību.
i 8. novembrim tuvojoties, arī brīvās pasaules latvieši organizēti strādā, lai sagādātu iespējami lielāku atbalstu latviešiem okupētajā Latvijā Latvijas valsts dibināšanas die nas atcerēo
tā tautas Baltijas valstīs. Padomju savienības valdnieki un tiem pakļautās citas tautas nedrīkst aizmirst, ka 1940. gada notikumi, padomju okupācija Baltijas valstīs bija Hit-lera-Staļina jeb Ribentropa-Molotova pakta noziedzīgās sazvērestības sekas. Pasaulei nav jāļauj aizmirst, ka pēc Otrā pasaules kara beigām Baltijas valstis nedrīkstēja atstāt Maskavas varā. To PBLA darījusi Helsinkos, Mādridē, Belgradā, Budapeštā, Kopen-hagenā, Stokholmā, Zenēvā, Vīnē. Tas atgādināts Šatakvas konferencē Jūrmalā, Latvijā. Par to runāts ar rietumvalstu valdībām un likumdevējiem. Šis jautājums pacelts Eiropas parlamentā. Tas jādara arī nākotnē, un visam tam nepieciešami līdzekli.
Pasaulei arī nepārtraukti jāatgādina neatkarīgo Baltijas valstu sasniegumi starp abiem pasaules kariem, kad tās no kara drupām divdesmit gados uzcēla ziedošas valstis ar stipriem saininieciskiem pamatiem, izcilu izglītību un rosīgu kultūras dzīvi. Pasaulei jāatgādina, ka pēdējā laikā neatkarību ieguvušās zemes, kas .\ radās rietumu koloniālajai sistēmai sabrūkot, bieži ir mazāk cienīgas būt brīvas nekā Latvija, Lietuva un Igaunija. Daudzas no tām territorijas ziņā un arī iedzīvotāju skaitā ir mazākas, bet Apvienotajās Nācijās tām ir balss^ kādas nav nevienai no trijām Baltijas valstīm. To pasaulei ar saviem izdevumiem un iesniegumiem atgādina PBLA, kā arī BA-TUN —- baltiešu grupa pie Apvienotajām Nācijām. Tās visas ir kāpnes ūz Baltijas valstu brīvību. Tās jāturpina celt — un tas prasa līdzekļus.
Bet mums arī jāgādā, lai Latvijas brīvības ideja nesa-tumstu un nedzistu līdz ar mūsu dmi. Mans tēvs, kam es solīju aizvest viņa pelnus uz brīvu Latviju ^ piederēja paaudzei, kas stāvēja pie Latvijas šūpuļa. Mūsu vidū to vairs nav daudz. Es piederu paaudzei, kas dzima līdz ar Latviju, kas uzauga Neatkarīgās valsts gaisotne, baudīja tās sauli un Latvijas skolu pamatīgo un bagāto izglītību. Savu parādu Latvijai par to neesmu vēl atmaksājusi, lai arī visu savu dzīvi un darbu esmu veltījusi, audzinot savus un citu latviešu bērnus un mazbērnus un strādājot Amerikas Balsī, raidot patiesu un brīvu vārdu uz okupēto Latviju. Darbu latviskā izglītībā turpina arī mani bērni, kas uzauguši un izglītojušies svešumā un ķuŗu paaudze ir tā, kas pašreiz tur grožus ALĀ, PBLA, LBF, BATUNā, kas vada latviešu skolas svešumā, kas ir Ŗie-tummičigenas Latviešu Studiju Centra sirds uft dvēsele, kas darbojas Minsteresģim-. nazijā. Un mani mazbērni iet viņu pēdās. Tā jau ir svešumā
dzimusi paaudze, kurai pie« der Šatakvas konferences dedzīgais septiņnieks, LSCstUr denti, Wtinsteres audzēkņi, Saules jostas dejotāji un daudzo latviešu pamat un vidusskolu skolēni visos kontinentos. Tie visi iet mūsu' pēdās, ļaujot jaunām balsīm skanēt dziesmu svētkos un allaž meklējot un atrodot jaunus ceļus, kā skandināt Latvijas vārdu. Un visi viņi ceļ kāpnes uz Latvij as brīvību;
Visam tam nepieciešami līdzekļi. Demonstrācijas Helsinkos 1975 .gadā nebūtu iespējamas, fjā PBLA nebūtu spējusi turp sūtīt Uldi Grāvu un Ainu Teivēnu. Bez līdzekļiem nebūtu bijis Kopenhāgenas prāvas, kur PBLA priekšsēža Dr, Oļģerta Pavlovska vadībā izcili starptautiski juristi tiesāja Padomju savienību par tās noziegumiem pret Baltijas valstīm. Bez līdzekļiem nebūtu bijis Brīvības kuģa brauciena pa Baltijas jūru no Stokholmas uz Helsinkiem un demonstrāciju šais pilsētās, kur visai pasaulei atgādi-
as
un
kur iemeta jaunu dzirksti šejienes jauniešu sirdīm un jaunu ticības un cerības staru padomju okupēto Baltijas valstu tautās.
Uri tieši cerības un ticības, nacionālās apziņas uzturēšana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir viena no nozlmlgākāni pakāpēm ceļā uz šo valstu brīvību/ Ziņas, kas sasniedz mūsu tautu gan pa radio, gan tūristu vekas, gan arī ejot no mutes mutē, apliecina tai i ka mēs te strādājām Latvijas brīr vībaš labā. Tauta Latvijā allaž uzzina par musu darbu Helsinku procesā konferencēs Madridē, Belgradā^ Budapeštā, 0 tavā, Ženēvā, Vīnē. Tautu saviļņoja Anierikas delegāta, tagad Savienoto Valstu vēstnieka Maskavā, Matloka apliecinājums Jūrmalā, ka Vašingtona neatzīst un arī nākotnē neatzīs padomju varmācīgo okupāciju Baltijas valbtīs, ka Vašingtona arvien vel uztur sakarus ar neatkarīgo Baltijas valstu diplomātiskiem pārstāvjiem. To 35 gadus ne-, pārtraukti sludinājusi Amerikas Balss, bet šis apliecinājums pirmo reizi atskanēja publiski okupētās Latvijas ter-ritorijā. Un tas nebūtu noticis, ja pie tā nebūtu piestrādājusi PBLA, kam līdzekļus nacionālpolltiskam darbam dod Latvijas Brīvības Fonds.
Mūs nedrīkst apniiilsināt Kremļa talgadējā atklātības politika. Tiesa, padomju apspiestā tauta tagad varbūt mazliet vairāk uzzina par notikumiem pašā Padomju savienībā 'neka pilnļgāssl^^ nlbas laikos. Jaču tās ir tikai niecīgas drumstalas. Un niums no šejienes jāturpina cīnīties par sirdsapziņas deiumm
(Turpināļuiiis 10. Ip.)