6LATVIJAAMERIKA Sestdiena; 1986. gadal.novem^^^
ArnU Akmentiņi
— Divus un trīs metrus augstas akmens p^l^^^ mistiskiem hieroglifiem un figūrām, kuras lielā skaitā atrastas apkārtējos pakalnos, bet vēlāk saskalclītas un iemūrētas daudzu namu pamatos un sienās un tagad tu-^^^^^ vākā apkārtnē vairs reti kur sastopamasv/. paskaid viesnīcas pā^aldnieks> — Bet seno iedzīvotāju apaļās akmens mītnes saglabājušās vairākas; arī mu^^^^^ kas sakrauti uz zemes Ipašurna robežām.
Šie stāsti Nerosina manu iztēli. Apkārtni vēroju no pilnīgi citas perspektīvas. Vēl atlicis pāris stundu laika, kuru nolemju izmantot, lai iepazītos ar aizvēsturiskajām mājām. Kāpjot pa slīpo nogāzi augšup ziemeļrietumu virzienā, novēroju kādu neierastu augstienes klimata īpatnību. Pret sauli pavērstā seja un krūtis karst svelmainos )^ staros, bet pāri mugurai, ķuŗa ir ēna, skrien salti drebuļi. Ļoti noderīgs apģērba gabals te izrādās ponco, kuru iespējams uzklāt uz pleciem kā uzmetni.
Nbaprotu, kāpēc pie dažiem pārtikas veikaliem un skārņiem, kuri te atvērti arī svētdienās, vējā plandās sarkani karogi. Vēlāk noskaidrojas, ka tas tāds miesnieku izgudrots mudulis, kā saviem klientiem paziņot, kur pā^ dod labās kvalitāte liellopu gaļu. Tie, kas tirgojas aŗ lētāku otras šķiras preci, izkar dzeltenu karogu.
Piririās trīs apaļās akmens mājas atrodu plaša tīruma ^idū, kur pagājušajā vasarā augusi kukurūza, jo a^^ tā virs šķērsām nogāzei artajām vagām saulē kā miroņu kauli bal šī tipiskā D^^^ izkaltušie stublāji. Senās celtnes varu apskatīt tikai no ārpuses,^ mazākajā ierīkota cūkkūts, un abās lielākajās mitinās kazas un mxūļi. Akmens sienas pāris metru augstas, un granīta bluķi sakrauti ar tādii izmaņu un prasmi, ka nekur neredz spraugas. Durvju atvērums, kas tagad aizsprostots ar algarobō tin čanāra koka mietiemv aizvēja pusē uz ziemeļieni pret sauli. Melnie sivāii kas mitinās šai īpatnējā aizgaldā, ir ļoti tramīgi un izsalkuši. Cilvēku ieraudzījuši, tie bailīgi drūzmējas barā un kviec. Sīc zilas mušas. Tvan asa vircas smaka.
Četros pēcpusdieriā kāpjam autobusā un šūpojamies atpakaļ uz Tukumanu. Šoseja viļņaina, un mazautobuss lēkā trīsceturtdaļu taktī. Pavadītāji draudzīgi māj sveicienus. Starp tiem arī pāris īstu indiāņu ar sarkanai brūnām *kā akmenī cirstām sejām.
Meža vidū asā kalnu ceļa līkumā noklaudz pāris spalgu blīkšķu. Iekaucas bremzes, un^^^^^m^^ feris norūpējies palien zem vāģa un ilgi grabinās^^^^^^^a^^ 3tarp pakaļējiem riteņiem. *
— Kas noticis?
Kas lēcies? — ekskursanti neziņā jautā.
— Ko es zinu? —ioferis rlelainiīgi vaibsta sej^^^^^
kam salūzis kāds lodīšu gultnis, satelitš vai cits kāds krāms. Arī viena atspere sagriezusies šķībi... Zinait! Man sacīkšu braucēja asinis..: Vienmēr kāja uz gāzes pedāļa. Liekas, ka šo ceļa līkumu paņēmu par strauju...
Ui, ui, ui! — žēfojas sarkanmataina seņora ar/su^^^^ bdtām degunkniebja acenēm. — Vai Dieviņ! Kā mēs tiksim mājās? ManiTukumanāgaidā radi!
No! Santissima virgen!-- baiļojas otra dāma. —Vai ' mums te džungļos uņ tumsā vajadzēs pavadīt nakti?
— Kādēļ ne?! — ar bezbēdīgu smaidu tīši kaitina iesirms seņors. — Uzkursim ugunskuru t^^Ņ^
kazlēnu vai jēru! Būs gaisriiā, siltums un asādo!
Šoferis lielīgi smejas: ---Ha!Nerm^^ Nō kalna
lejā noplanēšu kaut uz trim riteņiem! Ne velU šu braucēja asinis...
patiesi laikam nav tik ļauni. Mazautobuss dobji dūkdams un pavisam lēnām ceļu turpina. Ceļa Bķumos atskan • jau pamtamā ķa^ Kaut kāds nieks to-
mēr laikam sagājis dēlī. Šoferis skaļāk uzgriež radio. Tā ceļotāji pamazām pierod pie neparatstās dārdoņas. Klau-^ sāmies futbola ziņas no BueņosairesasvAtkal^ Bokas klubs, četri pret nulli! Tie, kas šī kluba draugi un simpatizētāji, vareni priecājas un^^^^^j^^^ aplaudē, jo daudziem arģentīhi^iem fjutbols ir lielāka kaisl^^ nekā politika. Sarunas novirzās uz dažādāni sporta izrīcībām . un problēmām. Šoferis paniāzānl ļauj vaļu savām saok-šu braucēja asihm* Tā, pavisam nemanot, atkal^^^^^^^^^^ nobraukuši atpakaļ plašajā pakājes līdže^^
Ir svētdienas pievakare; Vientuļiem lauku demiem cauri braucot, bez mitas un apstājas jāpūš taure. Pa plato šoseju — trīs soļus uz priekšu un divus atpakaļ— meimuro no ugunsūdens krietni iereibuši cukurniedru cirtēji. Izdzirduši spalgu pūtienu, daži streipuļotaji, kā zemē iemieti, apstājas ceļa vidū. Citam rokā pustukša tumšā sarkanvīna pudele un bikšu kabatā vēl otra ne-āizsākta. Sejā muļļags smīns. Kāds gaueo, uz mūļa jādams, aizsnaudies * sakņupis sedlos, guļ plakaniski uz vaiga un, dzīvnieka kaklu apkampis, lēni šūpojas mājup.
Barežzi viesnīcā man katru nakti cits kaimiņš. Šovakar uz galda nolikta balta bakelita suka; blakus liels stikla pods ar smaržīgu m^tu ziedes recekli j,Lords Gh^eliris" Un pāris saņurcītu žurnālu/Vispatīkarnākie istabas biedri ir laucinieki. Tie parasti noprasa: --Kādas es tautības? — Un nākošā mirklī jau mierīgi krāc... Viņus tūHņ var pazīt no pītajiem zaļganiem palmu lāpu groziņiem, kas nolikti uz blakus gultas, un pončo, kas pārklāts krēsla atzveltnei.--V:
Šoreiz aizdurvē pie sienas virs drēbju pakaramā kna-ģa karājas tumši pelēks lietus mētelis; un brūnā italiešu^^ platmale. Nakts atkal tveicīgi karsta. Pagalma pretējā pusē zem otra stāva galerijas nojumes atzveltņu krēslos uz ieapaļām sliecēm sēž vecie žīdi un klusi sarunājas. Kaut kur tālu pilsētas otrā pusē ar regulārām atstarpēm dund spēcīgas trokšņa petardes, ar kādām te parasts paziņot lielas balles, politiska masu mītiņa vai ievērojamu svinību iesākšanos. Iededzinu moskitū spirāli un, otra pasažiera ierašanos nesagaidījis, eju gulēt. Pēc tāla ceļa un kāpelēšanas pa kalniem visos kaulos jūtu smagu nogurumu . Varenā skaņu divkaujā no vairākiem skaļrtīņiem reizē pāri Tukumanai skan moderna tiņģeltingdu mū-
Mani no miega iztraucē skrapstošs troksnis. Sapņodams par apaļām akmens mājām, kas celtas pirms piecpadsmit tūkstoš gadiem un kur tagad rukšķ melnas cūkas, neesmu manījis mana istabas biedra ierašanos. At-^ veru acis un redzu, ka jauns cilvēks ār šmaugām ūsiņām, tērpies platā, zilganā naktskrekla paltrakā, tup blakus gultā un drebošā sērkociņa gaismā uzmanīgi pētī baltos palagus. Siltžemes svelmainā nakts lēni griežas uz rīta pusi. Tramvaju dārdēšana Uz ielas atskan ar garākām atstarpēmf Viesnīcas restorāna telpās, kur notiek kaut kāda„rotariešu" sanāksme, murd klusinātas balsis, un kāda runātāja vai referāta lasītāja vārdus brīžiem pārtrauc piekrišanas aplausi. Uz kaimiņmājas jumta ņaud un vai-manā kaķi. Rūgteni tvan moskitu spirāles dūmekļa deglis. Sev kaklā jūtu aizsmakumu un vieglas sāpes. Pavasara laikā cilvēki šķaudas un slimo air gripu. — Kāda neraža! — ja arī man šī nepatīkamā kaite būtu piemetu^ sies. Jauneklis blakus gultā ļoti nemierīgs; kasās, šņaukājas, grozās no vioiiem sāniem uz otriem, trūkstas augšā, vieninēr no jauna rauj sērkociņus un kaut ko sayā
Seņor! Kādēļ neiededziniet
i, ja jums
— Ai! Desmit tūkstoš reizes piedodiet! Neuzdrošinājos traucēt ar tik spilgtu gaismu... — svešais, kautri smaidīdams, atvainojās. --Man tāda sajūta, ka te kādi „bicho'' (kukaiņi)./.
Iededzinām abas naktsgaldiņu lampās un anlielo spuldzi, kas vītā kabelī pakārta pie istabas griestiem. Vairāk par dažiem no spirāles dūmiem apreibinātiem odiem, kas mierīgi sēž uz baltajām sienāiii, neatrodam. Arī gultās^ kuru palagiem nu katru atsevišķu auduma di^u var redzēt, nemana ne skudru, ne termitu, nedz citu kādu ^ mošļ^U.
— Nu! Ķur tad ir tie rāpuļi, kas jūs traucē? -~maz^ liet asi jautāju. :
— Savādi! Nelair nav! Bet varu zvērēt, ka Bda gar muguru... — tā runādams, jaunais cilvēks novelk savu plāno naktssvārku un pārbauda arī to. — He!
No dainu pūra
TĒVZEMEI-.SAI)Zīra PADOMAM
SakmojkK. Pūriņš
Dziedādama es uzkāpu Baļtābola kalniņā: Lai birst manas greznas dziesmas Baļtābola ziediņos.
257 Dunalkas Azp.
Baļtābola pļavu bridu, Pie māmiņas sērst ejot: Māmiņ' mani āizdevuse Baļtābola pļāvējam.
■ ■ 26497 V.K;Z.
Patiesiinav... Bet jutu, ķajāpoja...
— Nieki! Smieklīgas iedomāsi Pašsuģestija;.; Oi analizējiet šo sajūtu: Ja naktsmiera traucētāji ātri teka, tad jums Mūsas; ja lēni čāpo un bieži apstājas, tad utis;,, — esj ļaudams vaļu iztēlei, patnācu.-^ Blaktis un vin-nejūt nemaz. Tās staigājot tik liegi kā samta ieautām kājām. ^^^^^
la, muna seteņa, Uoriskāje vītiņā: Navar pūorbrist zīmas snīgu< Vdsbr' zaļu duobuļteņu.
37999 Pildas Ldz.
■ ,/■
Grieze grieza rudzu lauku, Pāipaliņa ābuliņu; Griez, griezīte, tīrus rudzus, Pāipaliņa āboliņu.
2482 Džūkstes Jlg.
Rudetf zied viršņu kalni, Pavasari dāboliņa; Ruden'māte sakšas aude, f a vasarī villainītes.
7456 Sēlpils Jk.
It saulīte, īt māmiņa Par pogolmu runuodama;
Nu tuolines nepazynu. Kura muna muomuliņa.
37648 Mērdzenes Ldz.
Skrien, bitīte, tai zemē. Kur niaņs tēvs, māmuliņa, Atnes man liilļu vārdu, spārniņa pasituši,
3246 Lubānas Md.
masa masa, Tās nerieba bāliņam: Bite druvas nesliedēja, Māsa' zemes nedalīja.
' 3773 V.K:2.
(s manis Daienņīs, Mīļās mātes auklējums; ļi mani uzrunāja, 'aizveda tautiņās.
37845 Bērzaunes Md.
a es tecēju,. Krūmiņš mana paēnle; Pie brālīša galvu glaudu, tautu rājējiņš.
37851 Seces Jk. : :^
Māte maniet stādama Dev V man gudru padomiņu: Audzi liela, staigā balta. Godam valkā vainadziņu.
■ 38319 Skolas
tīdzā dzimu, līdzā augu Ar baltaju āboliņu. Līdžā vien nevarēju Ar ābolu noziedēt.
1191 Krotes Ļp.
Autiņš man piedzemot, Autiņš man nomirstot; Tik to zīļu vainadziņu Kā ciemot paciemoju.
5788:Nītaures, Cēsu Rg. C.
Vīna pučd, treis lapeņis, Deveiņim zīdeņim; Vlnys muotis tl bēmeņi, Na vīnā pruoteņā.
37974 pricēnu Rz.
Tēva dotu, mātes dotu Sasasēju hastiņā; Savu Dieva devumiņu Vezumā nepavedu.
3758 B^zaunes Md.