,4 LATVIJA AMEEIKA Sestdiem, 1976..gada 15. maijs, 20. nmmu
iRaikstinieiks Amtons' 'Rupainis pēc gadfu ilgas grūtas Glimi-bas aizsauiklts Dieva imierā 20, aprīli Lakrosā, MinesolU» Viņa aiziešaina atouc atmiņā citas aiziešanas no imūsu kuiltūras darbinieilai rindām, šinī pava-sa-rī zaudējāim iMoIzu Budži Kanādā. Pasfeatoties vēl dažuo gsDāus^ atpaīkaJ, red^a^m citus sā° pīgus zaudējumus Latgales rakstu un feultūras daukā 1972. gada rudenī 59 (gadu ve-mmā mira Norberts Trep6a, Svešumā tādas aiziešanas jūtam sāpīgāk neikā dzimtenē, kur ap lūzušiem ozolieim vienmēr auga jauni.
Amtonam Rupaaniim šī gada 13. septembri ibūtu apritējuši 70 gadi. Viņš dzimiis 1906. gadā Bēržgaļu Pūriškūs. Jau 1922. gada sākumā, kad Antonam bija tikai 15 igadu, avīzēs iespieda viņa pilamos dzejoļus un tēlojumus. Būdams Rēzeknes skolotāju institūta audzēknis, viņiš sāka parādīt saviusi talan-tuts - Takstija dzeju un prozu, diriģēja kpri un parādīja izci-ilas spējas skatuvē. Latgale pir-
majos Latvijas brīviibas gado-s visvairāk izjuta šīs jaunās bri-vlbas elpu. Tā bija pilna atmodas ilgu un balsu. Talantīgs ideāiiGts, kāds bija jaunais skor lotāj-s Antons Rupainis, šajos gados tapa. savā novadā par plaši pazīstamu rakistnieku, koru diriģentu, novada dziesmu svētku organizētāju, teāltŗa trupu vadītāju un režisoru. Viņu aicināja un gaidīja visos Latgales pagaj3tos. Apskriedams savu dzimteni,, kā viņš pats par to mēdza stāstīt, jaunais rakstnieks vēl īstenāk iepazina savus ļaudis, viņu rūpes un sapņus. Viņa dzeja periodikā ibija jau parādījmsies gadiem ilgi. Raksitnieku vakaros viņš mīlēja Mauisiltājus uzjautrināt. „Aisana mūsu puses ļaudīm ir bijis par daudz. Vajaga sākt smieties,'' tā viņš teica. Un kad viņš savā „rupaiiniskajā'' izteiksmē āaGīja „Poēmu par putru", Bausītāju pilnā zāle vieinmēr skanēja smieklos. Spītējot dzlvesi. grūtībām, Antons Rupainis bija ieguvis kristīgi optimistisku pasaules skatījumu Ar humoru iekrāsotā dzeja, tāpat komēdi-
TORONTO EORPORĀCIJU KOPAS LITERĀRAIS VAKARS
Toronto korporāciju kopas rīkoto atklāto Bterāro vakaru Latviešu na^mā Toronto 5. maijā vakarā vadīja J. Ozols (Ta-lavija)), aicinot Dr.. L. Luksu (Fr. Cursica) referēt par tematu iMūisu ,labvēļi" un labvēļi .politikā par Latviju.
Kritiskajās dienās Otra pasaules kara laikā latvieši cerēja uz angļu un sviedru palīdzību, tomēr šīs cerības nepiepildījās. Atceroties latviešu leģionāru izdošanu krieviem, secināms, ka zviedri nekādu labvē-nav muimis
Referents minēja, braucēji no Latvijas mums pastāsta par turieneis dzīves ap-srf:āikļiam. Trimdinieku bieži nomāc jautājums, vai esam pietiekami daudz darījuši savas tautas' laibā. Taustāmus rezultātus tomēr nevaram parādīt. Līdz ar to izraisās otrs jautājums -™ vai mumi3, latviešiem, brīvajā pasaulē maz ir kādi labvēļi, kas mūs cīņā par savu tauitu atbalstītu.
Referents atskatījās m Otra pasaules kara laikā lielvalstu diplomātu nolīgumiem — īde-na, Staļina, Rlbentropa, Rūz-velta sarunām. Padomju savienības mērķ:6 bijis savā territo-rijā .ietilpināt BaUtijas valstis.
Krievu iespaids izpaužasi da-žāidās jomās. Lai tikai atcera-mies Pasaules izstādi Montrea-lā, ikur galvenajā laukumā bal-tiešiem neļāva uzstāties. Labvēlība pret Pad. siavienlbu izpaudusies arī Vitlama politikā Ausitrālijā, kais atzina Baltijas valstu inkorporāciju.
Pag. gadā kādā rakstā raksts New York Times iztirzājis Baltijas valstu jautājumu un secinājis, kā šī lieta izkārtosies pati no sevi&, kad vecā ģenerācija, km .aizstāv S'avas prasības, nomirs.
Vai mums, latviešiem, maz ir labvēļu — politiķu runajs svētku gadījumos vairāk par
neze-
išanu kāpj no pirkstiem ārā." Vairākas viņa komēdijasi jau rokrakstā apceļoja dzimtās puses skaituves.
^:;::'.Vēlātos..;gM^^
ini's sāka ipievērsties problēmu im vēsituriskāi drāmai. Ap'Jl930. gadu radās viņa drāmas — Laikmetu maiņā, Dzimtā zeme un Kad pirmie gaiļi dziedāja. Šie skatuves darbi parādījās arī grāmatās, šajos gadcps Antonu Rupaini un viņa krāišņo talanta pamanīja un ievēroja Jānis Jaunsudrabiņl^, Kārlis SkaUbe un Ādolfs iErsG, kais bieži ciemojās Latgalē un tās ļaužu dvēselē raduši daudzas ierosmes saviem jaunajiem, darbiem, šī atzinība un lielmeistaru mudinājumi deva rakstniekam jaunas ierosmes. Un jau 1936. gadā Rīgais žumā'ls Atpūta iespieda viņa lielo vēsturisko romānu Baltie tēvi, kurā tēlota Dominikāņu tēvu danblba Latgalē un svētceļojumu vietas^ šanās Aglonā..
Krievu un vācu okupāciju gados Antons Ruipainis klusi strā-
Domājot par stāvas tautas nākotni, mums ir divi ceļi: padoties, aizmirst vai an pretoties.
■■•'Ir/dzirdēti ;latvie^ i;zteici©oļ ka mČG vairs neesot trimdā, bet tikai „svešatnē''. — Arvien vēl esam politiskā trimdā m imūsu pienākums ir cīnīties par savas tautas pastāvēišianu. Daži iesaka, attīstīt zināmo akciju, lai mēs nonālktu pasaiiles uz-manlbaG . centrā. Citi uzskatot par pareizu piespiest Pad. savienību iedzīvināts savu konstitūciju un tad no tās) izstāties.
vienība pašreiz Eiropā tur gatavībā cīņai 31 divīziju.
'. v-šini; \laikimetā' mēs,: ■laitVieši,.. nedrīkstam būt vienaldzīgi un gaidīt, jo mums :ir pienākums pret tautu Latvijā. Mums jāaudzina jaunā paaudze, lai, vecajai 'aizejot mūžībā, paHktu cīnītāji. .
^ ;;.Debat£i3>^piedalījās/ T.;. ^Kroii-' bergs, 0. Perro, N. Austriņš u, c. Daži domāja, ka būtu meklējami draugi citāsi nācijās, ne angļusakšu, piem., pie Āfrikas tautām. Bija dom^a, ka mums
No kreisās puses: Antons Rupainis, Mdzējs 1965. gadā Čikāgā.
un
dāja siavu . skolotāja daribu: Krievu lidmašīnu uzlidojumā Rēzeknei 1944. g. Lieldienās, 7 aprīlī nogalināja arī rakstnieku Albertu Sprūdžu un skolu inspektoru Paulu Svenni. Pēc šl uzlidojuma Antons Rup-amls ar sievu Eleonoru un diviem mazajiem dēliem, Jāni un Alberta, sāka siavas bēgļu gaitasi rietumu -virzienā. Vācijas -gadus Ru-|>aiņu ģimene pavadīja Bavārijā, Altotinigas apkārtnē, kas
Vācijas katoļiem ir ar tādu pašu nozīmi kā latviešu katoļiem Aglona. Kara beigu posmā šinī Bavārijas daļā sapulcējās. jau ap pāris simt Latvijas katoļu.
Tūlīt pēc kara beigām Antons iRupainis ar jaunu sparu sāk cītīgi rakstīt. Gada ^aikā viņam bija gatavs lielāks romāns — Maza taulta >grib dzīvot un garāks stāsts —• Jaunā skolotāja, kas abi vēlāk iznāca grāmatā. (Turptnijmns IS. Ip.)
Grand Rapidu un apkārtnes latviešu ev.lut. draudzes gada sapulcē no 501 pilntiesīga draudzes locekļa piedalījās 51. Sapulci atklāja draudzes priekšnieks J. SiUņš, par sapulces vadītāju izraudzīja A. Grlnbergu un par sekretāri B. Maini. Saimnieciskā ziņā: ar dāmu ko-mitējas, Mežvidu pārvaldes un pārējo draudzes darbinieku atbalstu aizvadītā gadā sasniegti labi rezultāti. Ar sevišķu atzinību draudzes priekšnieks pieminēja latviešu skolu, bērnu vasaras nometni un jauniešu pasākumus.
Pēc kasiera J. Jansona ziņo-bilance uz 1975. g. 31. de-
iabvēllgasi būtu citas balitās rases tautas.
Lielākās rūpes bija par mūssu ijauno paaudzi, kura jāatmodina no vienaldzības; skolās jādod nacionāla audzināšana, tāpat arī LNAK, DV un korporā-
Referātu noklausījās ap 80
cembri bijusi 110.635,84 doL. No draudzes locel^u maksājumiem aizvadītajā gadā ieņemts 14.576,85 dol., par 2.276,80 doL vairāk nekā budžetā paredzēts, un kopējie ienākumi bijuši 24.105,33 dol. Atlikums uz 31. dec. 2.791,49 dol. Draudzes locekļu atsaucība ar ziedojumiem speciālos gadījumos lin kollek-tēm bijusi laba. Par dāmu komitejas veikumiem, bēru fondu un izdevumu Baznīcas Vēstis runāja B. Maine. Visos šajos pasākumos viņa darbojās, bez tam veicot valdes sekretāra amatu. Par Mežvidu pārvaldes darbu pastāstīja S. Avots. V. Pūriņš no būvkomisijas ziņoja par iespējām izbūvēt auto novietni blakus baznīcai.
Vecāku padomes priekšsēde B. Pūriņa atzinīgi vērtēja draudzes, pārējo organizāciju un sa-biedribas atbalstu latviešu skolai. Tuvāk skolas un bērnu va^ sarās nometnes darbu attaisnoja vadītāja cand. theol. V. Fric-sone, paziņojot, ka sāktas mācības ar bērniem, kas vāji v^i
(Turpinājums 17. ip.)
Latviešu namā 5. maijā bija pulcinājis 80 apmeklētāju,^ Dr; Linarda Luksa referāta
Mfistt „labvēp" m labvēļi politikā- par LatviSu» Attēlā pa kreisi uzmanīgie Maiisltāji; pa laM Br.- L. Lukss un ^r«-i?*;:i» yf ^«^i-
\
