I ■ ■
Sestdiena, 1977. g^a 18. jtoijs, 24. atsmm
jsaattmmsBs
kādi ilgi' nebija redzēti Ņujor- ®^«'^^»#^<@'*4h§"M^<^^
dzirdēja Skultes komponēto simfonisko poēmu Baugavu orķestra pavadījumā diriģenta
LATVIEŠU > DZIESMU KONCERTS LINKOLNA CENTRĀ
Neparasti liels apmeklētāju skaits noklausījās 5. jūnijā Tul-lija zālē Linkolna centrā Ņujorkas latviešu dziesmu koncertu, kur beigās atskaņoja Bruno Skultes komponēto un Aiidreja Jansona instrumeritēto Raiņa Daugavu simfoniskā orķestra pavadījumā. Lielā, gandrīz 2000 vietu zāle bijā izpārdota, un varētu pārdot krietni vairāk ieejas karšu, ja būtu lielāka zāle. Par priekšnesuma kvalitāti liecināja nebeidzamie aplausi koncerta beigās, kad kājas piecēlušies, dziesmu draugi vairākas reizes ar aplausiem vēlējās redzēt solis^uSp diriģentus un teicējas.
Abi kori, solisti. m diriģenti pavadījuši daudzas stundas mē< ģinājumos. Daži no kora dziedās
is ēnojot ari mvedumu m ^^^^^ .j^^^^g^ ^^^^ orķestri, šis uzvedums radīja ^^eurnā, dti pazīstami kultflras
ari visas vietas bija izpārdotas, programmās bija pievienots pa-
no jaunās un vidējās paaudzes. Koncerts apliecināja, ka latviešiem
spēku^ ko tik ^emie dodj» Lai viņas €e}os lepiekustis
Ir zeme jādzirāp jāsapr®t^ •
0 0 0
■ \
Koncertu ievadīja Dārziņa, Melngaila un Vītola, kā arī jaunās Daces štauveres - Aperānes kora dziesmas, ko diriģēja Ilze Akerberga, Valdis Aldiņš un Andrejs Jansons. Pēc pirmās dziesmas nelaiķa komponista Bruno Skultes dzīvesbiedre Biruta no kora dalībniekiem saņēma rozes.
K. Grinbergs, teicējas Ŗ; Gāle un H. Gobzine. Uzvedumi piedalījās Ņujorkas latviešu koris un Konektikatas Ro'tas koris, pāri par 100 dziedātāju, kā arī īrēts simfonisks orķestris, ši bija pirmā reize, kad Daugavu atskaņoja orķestra pavadījumā, šo B. Skultes darbu pirmo reizi atskaņoja 19S0. g. Ņujorkā ērģeļu pavadījumā, bet ar dažu mēnešu atstarpi arī Filadelfijā un Vašingtonā, kā ari šī gada 22. maijā Mančestrā, Konekti-ka'tā. Skulte darbu komponējis piecdesmito gadu beigās, izmantojot Raiņa tekstu, ko sakārtoja ^un īsināja Tonija Kalve, kas bija teicēja pirmajos uzvedumos. Skulte bija iecerējis ērģeļu pavadījumu apmainīt ar orķestri, sāka arī dažas Daugavas daļas pārrakstīt īsi pirms savas nāves. To pabeidza A. Jansons,
dzēts iztrīīkums, lūdzot ziedo- j^jj^j
Daugava ir sacerēta romantiskā ievirzē, melodiski bagāta solistiem,, teicējām un korim. Pārstrādātais darbs ar orķestri dod daudz lielāku pārdzīvojumi nekā to dzirdējām priekš 17 gadiem ērģeļu pavadījumā. Arvien biežāk jūtama nostāšanās pret moderno mūziku. Aņ ALA valdes 4. jūnija sēdē dzirdēja aizrādījumus, ka vajadzētu izdot ar melodijām bagātas skaņu plates, nevis moderno mūziku, kas klausītājiem apnikusi..Koncerta beigās ziedus saņēma visi trīs diriģenti un Setri solisti. Apmeklētāju vidū redzēja viesus no Pensflvēnijas un citiem patālākiem apvidiem, gandrīz visus ALA valdes pēdējā sēdes dalībniekus, pat latviešu hipijus.
mes nākošā dienā, aprakstot
Pirms zemē va|ag iesakņotp lai laisātii skaastu ziedu ssaim;
Ir jāskar, Jāsaprot,
0 a,
liskā poēma uzvesta pirmo reizi. Tas esot patriotisks eposs, kas varētu būt komponēts pirms simt gadiem. 45 minūšu garais uzvedums ar orķestri, četriem solistiem un diviem teicējiem ir nesens darbs, ko komponists uzsācis Wķai īsi pirms savas nāves. Te» meistarīgi pabeidzis Andrejs Jansons. Laikraksts atzīmēja, ka Raiņa tekstā atspoguļojas cīņa par neatkarīgu dzimteni. Skultes bieži lietotā kompozīci-
t O 0
ja dažās vietās liekot atcerēties Musogorski un Rimski - Korsa-kovu. Skulte spējis šo darbļi sa» aust „bezvnu gabalā", kas plūstot līdzīgi upei, no kuras radies
Tiem mūsu kultūras un sa-
(339
VIRU ANSAMBĻA TĒVZEME
Klīvlandes vīru ansamj)lis Tēvzeme nu jau aizvadījis desmit dziesmotus gadus, šī 10 vīru vienība izceļas ar enerģisku
darbošanos gūn mēģmajmnos,
gan koncertos, arī ārpus Klīv^ landes. Visus 10 gadus Tēvzemi vada Edvīns štelmanis. Kopš dibināšanas dienas tur dzied pirmie tenoA Ernests Steins un Andris Odris, tāpat fbi otrie basi Jānis Ziediņš un Štelmanis, arī baritons Artūrs Kalnapuķe, kuram nesen pievienojušies Druvis Odris un Egils Apelis. Pirmajiem tenoriem pievienojies Laimonis Jansons, bet vislielākais ieguvums ir abi „jaunie" otrie tenori Valdis Kalējs un Andrejs Smiltārs. Agrākos gados otru tenoru allaž netīrā intonācija lielā mērā ietekmēja ansambļa labskaņu, bet nu tas novērsts ļoti patīkamā veidā. Pāfi citiem gan arvien vēl izceļas pirmā tenora
Vītola, Norviļa un Kalnāja ori-ģināldziesmas un četri tautasdziesmu •sabalsojumi; Varētu.
nav attiecīgo autoru veiksmīgākie darbi, piemēra dēļ — Vītola Mana tauta sērdienīte un Ma-
: Andra ūdra spēcīgā, skolotā' balss, bet arī šinī ziņā ir notikusi zināma pozitīva nonivelē-šanās. Kā solistu Ūdri esam
klausījusies d&uāzos sarlkojts-
mos. Arī šinī koncertā viņš rūpīgi sagatavotā priekšnesumā iejūtīgi atskaņoja četras Emīla Dārziņa, žilinska un Alfrēda Kalniņa romantiskās solo dziesmiņas komponista Dr. Viļņa Ciemiņa pavadījumā.
. Tēvzemei bija. laimējies ^ anga^ žēt Ciemiņu arī abu lieldarbu >- Norviļa Pulkveža atgriešanās m Kalnāja Trauksme 18. novembra nakti klavieru pavadījumiem. Trauksmes pavadījums ir tik masīvs, komplicēts un techniski grUts, ka tam nav precedenta. Dr. Ciemiņa debija, kā arvien, bija profesionāli meistarīga, lielā mērā bagātinot koncerta rispārējo māksliniecisko kvalitāti.
jLxwA*«nu jLi«j4«4vi 4. un 5. nrs, Montrealas Latvieš^ Holandiešu izdevums angļu va^
Ziņotājs 1977. g. junijs, 6 (339.) j^. j^,^^ biroju Amster^ nrs. Redaktors Mārtiņš štau- ^^^g un m ip. vers. 18 Ip. '
īiņa Maza, maza man sieviņa, Jēruma Ai Daugava, Daugavi-ņa uņ Norviļa visādos meklējumos izraibinātā Pūt, vējiņi. Jau pieminēto pozitīvo personālā sastāva pārmaiņu dēļ ir visai jūtami uzlabojusies ansambļa tīrība un vispārējā muzikālā kva-litāte. štelmaņa enerģiski un veiksmīgi vadītā vienība nu ir aizsniegusi tik respektējamu muzicēšanas līmeni, ka spēj godam reprezentēt latviešu volālo mākslu ari ārpus Klīvlandes. Lai tāda pati simpātiska augšupeja afi nākošajā gadu des-
dzimuši šl gadsimta sākumā, mūžs ietiecies jau pēdējā ceturksni. Pie tiem pieder arī ražīgais publicists Žanis Unāms lietumvācijā, kuram 19. jūnijā aprit 75 mūža gadi. Viņš ir zemgalietis, dzimis Sesavas pagastā, kur paliek ari pēc vāciešu iebrukuma 1. Pasaules kara laikā, un mācās vāciešu atvērtajā skolotāju seminārā Jelgavā, kur visi skolotāji vācieši. Pēc lielinieku iebru'kuma seminārā mācībasi:vairs: neatjauno un Unāms turpina mācības citā skolā, kuru vada Jānis Lapiņš. Latvijas neatkarības laikā šl
sisko ģimnāziju. Jelgavas posmu Ūnāms skicējis grāmatā Aiz septiņiem kalniem, kas iz-
Krājējs 3. (128.) nrs, 1977. g. maijs/jūnijs. Latviešu filatēlistu apvienības izdevums. Galvenais redaktors J. Ronis, redak-;ijā A. Petrevics, Mā-
L nrs.
tors Laimonis Zandbergs^ vietnieks Jānis Sieriņš. Redaktori:
cijas
ris Tīrums un R. Zālamans.
Dienvidkalifornijas DV apvienības vēstnesis, 31. nrs. Re-r^daktors K. Petrovskis, DV Dienvidkalifornijas apvienībās izdevums. 30 Ip»
Informators, 5. (287.) nrs, 1977. g. maijs. Vinipegas Latviešu biedrības izdevums, iznāk kopš 1951. gadal Redaktri-§e Mirdza Rutele, redakcijas kollēģijā Elmārs Dīriķis, Ojārs Kļaviņš, Kārlis Krastiņš, Ojārs Radovskii un
Valda Dreimane, Rolfs Ekma-nis,Andrievs Ezergailis, Gunārs Irbe, Astrīde Ivaska, Spodris Klauverts, Aina Kraujiete, Tālivaldis Ķiķauka, Juris Mazu-tis, Imants Sakss un Ilze šedri-^a-Levis. S8 Ip.
Mūsu laikmets 2. (33.) nrs, izdevējs un.redaktors Manuels
1. (37.)
Ianvāris/marts. Latviešu katoļu garigās aprūpes izdevums. Re-— Dr. Jāzeps Triznu
sties avīžniecībai, kādu laiku gūstot par redaktoru laikrakstos Zemgalietis un Jaunais Zemgalietis, atgriežoties tur vēlreiz, kad jau bija pārcēlies uz Rīgu un sācis studēt. Vēlāk pabeidz skolotāju kursus, bet par skolotāju nepaliek, lai gan jau pieņemts darbā Bauskā. Vi^ lina universitāte, kurā iekļūst pilnīgi bez līdzekļiem. Vecais skolotājs J. Lapiņš aicina atpakaļ uz Jelgavu par Jaunā Zemgalieša redaktoru. Tā viņš paliek uzticīgs žurnālista profesijai, vēlāk atkal pārceļas uz Rīgu par Brīvās Tēvijas redakci-
dīšanas skurbumu" Unāms rakstījis visus šos gadus, sarakstot 22 grāmatas, sākot ar dažu ie--spiedumlokšņu brošūrām, līdz biežiem sējumiem. Tik ražīgi nav bijis neviens mūsu publicists. Dzimtenē iznāca 15 ^ubi-» lāra grāmatas, trimdā tām pievienojās 7. Tuvākie un iemīļotākie Unāma temati ir nacio-nālās atmodas un neatkarības laikmeti un'^to problēmas. Nacionālās atmodas laikmets skarta monogrāfijās par Brīvzemnie<-ku, Visendorfu, Kr. Kalniņu, Latviešu tautiskās kustības trimdiniekos. Trīs no šīm'grā-mātām godalgotas. Latvijas neatkarības pēdējā gadā iznāca Unāma sastādītā biogrāfiskā vārdnīca Es viņu pazīstu. To nesen pārspieda arī trimdā. Pēckara l^ikā radušās 7 grāmatas: Neatkarības saulrietā (1950), Laiku atspulgā (19S3), Melnā vak (1955), Dzīvā Latvija (1984), Karogs vējā. Aiz septiņiem i kalniem (1975) un Zem Barbarosas šķēpa (1976). 1975. g. iznāca^ arī vārdnīcas Es viņu pazīsti pārspiedums.
Grāmata Aiz septiņiem kalniem ir paša autora dzīves stāsts, papildināts ar kultūrvēsturiskām skicēm. Karogs vējā skar notikumus pēdējā neatkarības gadā, krievu laikā un aŗl vācu okupācijas sākumu, bet pēdējā grāmata — Zem Barbarosas šķēpa --r visu vācu
apvienojas ar ligas Ziņām. N© šl laikraksta Unāms pāriet uz Latvi un Burtnieka redakciju, kur nostrādā, līdz šie izdevumi beidz iznākt. Pēc tam sāk strā-
cists -
esejists devis milzīgi daudz —
un pāri par mūsu
novakari jubilārs ķppl vada Oltebur^
Dzīves
gā, kur vēl
pārzini līdz 193S.- gadam, kad viņu ieceļ par valsts apgāda Grāmatnieks direktoru. 1941. g. Unāmu izrauga par Valsts bibli-
ari par Kultūras un sabiedrisko lietu departamenta direķto°
Judīte Vāgnere/ds. Mdersone
. ISO
maijs, 5. (174.) nrs. Redaktors Alfons A. Milukas. Kalifomijas MetuvisSu izd^vums.^ Ip.
A. gradti angļa ilMtSrā. Akti» vi darbojas lat^ešu sabiedris«> kajā dzīvē. — bijusi gaidu vadītāja, ir skolotāja TL5 sestdienas skola,' pieder pie' stadeiaiii
uz Vāciju.
Pašportretos jubilārs rakstam ,.Esmu dzīvojis divas dzīves. Viena bijusi ierēdņa, otra lite»
nibu, bet par visām lietām radīšanas prieka skurbumu ir de-
99
n