Toronto latvieš kreditsakieeirība
CoHege SU Toronto, M6G lAS
Eamilton, Ont. I8E 2T8
T. L. LONDONAS NODAĻA R. Bērziņa mājā
A) 8®/o pensionāriem, par mazāk kā $2000.00 noguldījumu bez dzīvības apdrošinājuma, aprēķinot procentus katra mēnesi.
B) 8% par 1 gada termiņa guldijumu ne mazāk $1000.00o
8% par 3 gadu termiņa no°
gu
Procentus aprēķina par ce= turkšņiem, dzīvības apdrošinājums līdz $2000.- procentuāli at» karigs no biedra vecuma iemaksāšanas bridi. Naudu var Izņemt pirms termiņa, maksājot sodu par izņemto Baia^ das dalu.
par 3 gadu termiņa guldijumu ne mazāk par $1000.00 (% saņemot termiņa beigās). Dzīvības apdrošina» jums ar tiem pašiem noteikumiem kā iepriekšējiem nogul'» dljumiem,
€) 8,5% par t gada termiņa mgMījumu u© mazāk &ā
8,5% par 3 gadu termiņa a®-guld. ne mazāk kā
9,25''^ par 5 g. termiņa noguldījumu ne māzāk par $1000.00. Procentus pieskaita vlenrefe gadā bez dzīvības apdrošina» juma. Noguldījumus var Izņemt tikai pēc termiņa i^beig-ianfis.
^ I Z S N I apdrošinātus personiskus
vumus līdz $10. ligacijas lidz $75.000,
Toronto birojs atvērti m pirmdienas — ceturtd. no 10 rītā-7.30 vak., piektd. no 10 ritā 8.00 vakari. Sestdiesls ao 10 rftS Kdz ! pēcp. Vasaras ferfvlalkā, no 15. Jtinfja līdz 11 sept.. birojs sestdienās slēgts.
Tālrunis 922-2SSI
lamiltonas birojs atvērts otrē. m ceturtd. no 6.3® vak.r-9 vak
TĀLRUNIS 529-7939 Londonas Mmjs atvērts trei no pL I
evlšķus numuriii pirkt Toronto
latvli^ vei&al03 m m grl^matakā
Galva bija zeltaina bērnībā, vēlāk kļuva tiim°. āka, vismaz no ārpuses. Gaišu sapņu netrūka, reizēm tie moka vēl tagad»
Pa vasara nevēlējos nekur iet, dzīvoju klusu mājās, atpūtos. Bet uz Ļaudonu, uz jauniešu iesvētībām, aizbraucu, kur gadu iepriekš pats biju ievests pieaugušo pulkā. Draugs Lāču Alberts, pie kura vecākiem savas iesvētes laikā dzīvoju, bazn!° cā parādīja galvenās meitenes. Atkal laba tiesa bija paziņu: Miezīšu Milda no Mētrienes, Pripenu Marija no Saikavas, Alberta māsa Ella, kaimiņš Sauleskalns, Madonas skolas biedrs Jānis Doniņš un citi, „Bet tā ir studente Malsatu Paula!" Lācis norādīja uis meiteni oriģinālā mežģīņu kleitā^ apaļu, nopietnu sejiņu. Un tad pats pievienojām mācības bērniem, kam bija jāiet pie ziedokļa.
Pāris stundas pakavējāmies tuvējās godības^ kur bijām ielūgti, bet nevarējām palikt ilgāk, tē^ vam vajadzēja pie reizes nokārtot kādu amatlie-tu, un tā laidām droškā atpakaļ uz pagasta namu» Tēvs pamācīja, ka uz katra pieskandinājumu ne° vajagot glāzi dzert tu un
Kā tagad atceros, laikam bija iecerēta biškopības biedrības sapulce. Neviens cits nebija ieradies, bet vai tādēļ iesim laiku citreiz kavēt? Nova--dījām sanāksmi divi vien, tēvs kā priekšnieks, es kā sekretārs, un pieņēmām vajadzīgos lēmumus. Cik zinu, protokols vēlāk tika pieņemts pilnā mē»
Biju jau kļuvis redaktors, tādēļ laika studi» jām atlika vēl mazāk nekā iepriekšējā gadā. Mar» ta mani uzlūdza uz Dzeņa skolas gadskārtējo sarīkojumu, kas notika rudens pusē, kādreizējās krievu biedrības „Strops" telpās. Lielajā Ķēniņa ielā 1. Dzenim skolēnu bija daudz un tikpat enerģiski kā pats direktors. Spēlēja krietnā pianiste Lilija Kalniņa, kas bija īsta māksliniece jau skolu beidzot, uzstājās dziedātāji un deklamētāji. Man gadījās sēdēt blakus Paulai, un pirmo reizi sajutu tās burvību. Augums bija skaists, gaišdzeltenie mati smaržoja kā nesen dzimuša cāļa pūka, kur roka pieskārās kleitiņai, to dedzināja kā nokaitēta āzelzs. Visa viņas daba bija gaiša, draudzīga un mēs tūlīt visās lietās sapratāmies. Es nejautāju, ko domā Marta vai citi, es biju apburts. Biju pis savas
UL ari ~s|»iestuvi
Nākošā reize, kad atkal visi trīs turējāmies kopā, bija kāds koncerts konservatorijā. Mīļas ru» nas, smiekli, cieši saspiežot viņas saujā saņemto roku. Drēbju glabātavā ģērbjoties, ,,nokonsficē" Ju" viņas studentes kartīti un paņēmu līdz. Pēc kādām dienām man nodeva Paulas vēstuli no Im-kiem iebraukušā Martas radiniece, prasot atdot matrikulu, bet atbildēju, lai viņa pati nāk pakaļ.
Dabiski, tas nevarēja patikt Martai, bet ar vi» ņu pēc Jaungad tikšanās kļuva retāka. Uz pavasara pusi Paula pasiiņoj, ka Marta saslimusi un aizbraukusi uz laukiem. Saudzīgi un līdzjūtīgi viņa nodeva vēsti, ka jaunavu ķērusi ļaunā slimība — tuberkuloze un jau diezgan tālu progresējusi. Tas atklājās izmeklēšanā Sarkanā Krusta slimnīcā, Imr Paula bija Martu pavadījusio»
Tas "bija viss, ko tobrīd dzirdēju par meiteni^ ar ko tiku sagājies! Viņa pati man neko neziņoja, pat neatvainojās, ka aizbrauca neatvadījusies, arī Paulai par mani neko nerunāja. Laikam ieskatīja par savu
Aiviekstes krasta, 'ar mēru sauļodamās un dzerdama vienas govs pienu, šī krietnā sieviete, sapni par mūziku un laimi zaudējusi, izgāja no manas dzīves un pavadīja vientulībā vēl gadus četrpadsmit, kad beidzot ļaunā slimība neuzveikta ņēma
Marta bija augstsirdīga, pašaizliedzīga, un
rienovēršamaio
Man sirds vēl toreiz nebija ieradusi tik dzip āpēt kā vajadzētu. Tā kā man sava meitene bija, kas palika Mirdzas vietā un dzīvoklī, tad pama= ™=—pie jaunā stāvokļa.
Uz Stabu ielu sāka lidot vēstules ar jo skaistām zilām aploksnēm. Sēdējām pirmizrādes atkal divatā, plecu plecam piekļāvuši. Pēc kādas premjē» ras Nacionālajā teātrī plastike Milda Lasmane, kas mācīja meitenēm vingrošanu konservatori]āp kur Paula tagad bija pārgājusi, kratīja ar pirkstu: „Ko Jūs tur, bērni, man aiz muguras darījāt?'' Mēs skūpsījāmies kā aizrāvušies.o
Kas gan cits ir šī dzīve ka !ss sapnis, vizija? Kad pēc gadiem laikrakstā parādījās Martas nāves ziņa, Paula bija to izlasījusi mūsu plašajā mā» Jā Meža Parkā, lielajā zālē, kur uz parketa stāvēja divas klavieres. Viņa draudzenei par piemiņu nodziedāja L. Garūtas „šī dzīve sapnis vlen'^
Ar iekļūšanu konservatorijā Paulai radās jau-. nas draudzenes, viena no pirmajām Mirdza Stū» re, kas apmeklēja viņu mājās jau 1924. gada pa» vasarī pēc šķiršanās ņo Martas, brauca līdz pie vi« ņas mātesbrāļa, notāra Krēmera uz Cēsīm. Krē-mers bija turīgs virs, namīpašnieks, atraitnis un dziļi ieskatījies Mirdzā, kas bija spoža parādibac Kamēr Paulas tonis bija molls, Mirdza pārstāvēja dūru. Mazliet vecāka un vairāk piedzīvojusi, viņa kļuva par Paulas padomdevēju ģērbšanās un vedības ziņā.
Nākošā radenī sākās tēvoēa cerēšanas lalkSo Latvijas samērā mazajos attālumos Rīga no Cēsīm bija viegli sasniedzama. Cēsniekam vajadzēj a būt klāt visās opera pirmizrādēs, protams, kopā ar Mirdzu un Paulu. Lai pēdējai arī būtu savs kavalieris, līdz tika ņemts M^dzas brālis Oļģerts, ar-chitektūras students, kas sevišķi interesējās par lidmašīnu konstrukcijām. Viņai bija vēl otrs brālis, kas mācījās karaskolā, bet no turienes nevarēja tik bieži dabūt atvaļinājumus opera izrādēm un koncertiem. Kad nu jaunieši tā draudzējās, kadets pieteica Paulu pār savu dāmu Karaskolas gadskārtējā ballē, bet arī Oļģertam taiā paša vakarā bija kāda balle, un tas uzgribēia Paulu sev. Viņa nezināia ko darīt, prasīja padomu Mirdzai „Lai taču Oļģerts ņem savu Dastāvīgo simpātiju Pūriņa jaunkundzi!"'tā atbildēja. Paula piekrita, jo 01-ģerts tiešām sagājās ar lidmašīnu konstruktora Pūliņa māsu. No tās reizes Oļģerts Stūre vairs nesēdēja kopā ar māsu un viņas draudzeni ložā, ap° skaitās un pameta mazo sabiedrību.
Protams, ka visiem biļetes izmaksāja Cēsu tēvocis, kas labi pelnīja. Viņš negribēja izlaist ne^ vienas pirmizrādes, bieži sazinājās telegrāfiskie Konservātorīstēm vajadzēja tikai laikus aiznmāt biļetes. Mirdza mīlēja labi ģērbties un aizrādīja^ ka arī Paulai biežāk esot jāgādā jaunas kleitas un kostīmi. Ja tēvocis varot izmaksāt visiem biļetes, tad viņš spējot arī savai īstajai krustmeitai tērpu uzdāvāt. Jaunākajai pret šo ierosinājumu nebija nekādu iebildumu.
Arī notārs tam nebija pretī. Viņš dzīvi piedalījās mazmeitas garderobes modernizēšana, pats aizveda to pie manufaktūras lieltirgotāja Vanaga izmeklēt drēbi, pēc tam pie dāmu drēbnieka, lai pa° sutinātu kostīmu. Viņš pat iebrauca uz uzlaikoša-